Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga

 

 2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

Naida ugunsgrēks nav izslēgts

NaidsTraģiskais notikums Trollhetenā ir sašūpojis visu Ziemeļeiropu. Divdesmit vienu gadu vecs ”Pētersons” ir slepkavojis skolā bērnus un skolotājus, kuru ādas krāsa nav krītbalta. Viņa naids pamatojies niknumā par gigantisko bēgļu plūsmu, kas turpina palot Zviedrijas virzienā no Vidusjūras puses. Kāpēc? Tāpēc, ka Petersonam nepatīk svešie. Tie, kas te ierodas, runā savā valodā un ģērbjas savādās drēbes. Dzīvo mums līdzās un jūtas labi. Tie viņam nepatīk. Traucē un viss.

Taču vai nepatika ir pietiekams iemesls, lai apbruņotos ar garu nazi (gandrīz vai zobenu) un mestos durstīt cilvēkus skolā? To skaitā arī mazus bērnus? Nezin vai. Kas liek jaunam, normāli izglītotam vīrietim, kas aizraujas ar datorspēlēm un mierīgi dzīvo savā mazpilsētas ģimenē, doties uz tuvējo skolu un sākt slepkavot? Ideoloģija un pārliecība.

Ticība un pārliecība ir fenomens, kas līdz šim spējis izraisīt visus cilvēces karus un masu slepkavības. Tas uzliesmo arī pašlaik – zombiju cīņā pret civilizētu sabiedrību. Ticība + pārliecība aizdegās divdesmit viena gadus vecā jaunieša galvā un viņš sāka justies gandrīz kā Zorro, kas upurē savu dzīvi, lai cīnītos par taisnību. Šajā gadījumā metoties uz skolu un tur nogalinot skolotājus un bērnus. Tagad, kad slepkava pats nozieguma vietā ir miris, mēs neuzzināsim no viņa paša, ”kāpēc”. Viņam esot bijuši labēji ekstrēmi uzskati. Taču ar to ir par maz, lai bāztu sev galvā ķiveri un pārtaptu vienā rāvienā par cilvēku miesnieku.

Sāksim ar naidu. Kur tas rodas? Tepat mūsu valstī ir samērā daudzi, kas kaut ko ienīst. Viņiem ir pietiekoši daudz ikdienas ”kaitinātāju”, kas ļauj projicēt savu īgnumu un uzskrūvēt savu stresu līdz baltkvēlei, ālējoties un demolējot Maidana izstādi, aizliedzot sociālās reklāmas ar homoseksuālu cilvēku piedalīšanos vai vienkārši protestējot pret pulksteņa pagriešanu par stundu  atpakaļ šovakar.

Brīdī, kad naids uzliesmo, nodeg izstādes Latvijā, bēgļu kopmītnes Zviedrijā, loģika medijos un humānisms interneta saziņā. Kāpēc mēs nespējam jau iepriekš novērst šīs liesmas? Pirmais iemesls ir politiķu neizlēmība, slēpšanās 3 priedēs, izliekoties, ka viņi visu saprot, bet ”tauta” ar savu saprašanu lai tiek galā pati. Tā rīkojās, piemēram, Dombrovska valdība ”krīzes gados”, kad cienījamais premjerministrs (tieši tāpat kā savulaik Kārlis Ulmanis ) pieprasīja mums palikt savās vietās un pats palika savā vietā, 100% pakļaujoties aizdevēju necilvēcīgajam spiedienam. Viņš paklausīja klusumā, mums pārējiem neko nepaskaidrojot. Rezultātā Latvija tika izlaupīta un cilvēki no savas valsts (kā no grimstoša kuģa) bēga un bēg projām joprojām. Taču pats ”taupības politikas autors”, pateicoties iztapībai, ir nokļuvis pārticības plauktiņā Briselē un ar šo viņa karjera uzskatāma par daudz vairāk izdevušos nekā viņa analogam= līdzīgi paklausīgajam Ulmanim, kurš, tieši tāpat kā Dombrovskis, klausīja lielvarai un pieņēma vienpersoniski nepareizu lēmumu – traģisku savai valstij un tās nākotnei. Toreiz – krīzes laikā cilvēki nesaprata, kas notiek un Dombrovska PR jeb sabiedrisko attiecību speciālisti nedarīja savu darbu. = neko nepaskaidroja publiskajai domai. Mēs gribējām zināt, bet neviens neko nestāstīja un nepaskaidroja, jo “augšas visu izlēma pareizi pašas”.  Tagad redzam sekas. Tās ir traģiskas mums visiem un vainīgo nav. Pāri palicis tikai naids pret Latviju kā ”muļķu zemi”, lai gan valsts nav vainīga, ja to vada muļķi.

Pārticības izplēnēšana un krīzes sekas bija lieliska augsne PSRS reanimētājiem postsovjetismam putinistu revanšistu veidolā. Krievu propagandas aparāts līdzīgi gigantiskam buldozeram, sāka ”ar muti noārdīt” visu to, kas pēc revolūcijas demokrātiskajā Latvijā tika sasniegts un neviens viņam Rīgā, Madonā vai Liepājā netraucēja to darīt. Tepat uz vietas nebija neviena, kas spētu Latviju aizstāvēt. Stūrmaņiem pat izdevās sabāzt svarīgos amatos ”āžus par dārzniekiem”: nevarīgo putrotāju Bērziņonkoli valsts prezidenta amatā, narcisistisko Āboltiņu spīkeres un nekonsekvento Dimantu mediju regulētāja amatos. Par KNAB un drošības pinkertoniem nemaz nerunājot. Man šķiet, ka šādās krīzes situācijās, kad amatos liek savējos, nevis piemērotākos, ”savāra” visvairāk problēmu. Daudz vairāk nekā drīkstētu atļauties. Rezultātā Putina propaganda plosa Latvijas publisko telpu netraucēti tālāk un sēj sabiedrības apziņā sev nepieciešamas doktrīnas tik veiksmīgi, ka pat Latvijas radio žurnālisti, kurus es līdz šim vienmēr ļoti cienīju un augsti vērtēju, tagad sāk runāt unisonā ar putinistu nostādnēm. Neapzināti? Iespējams. Taču nezināšana nav attaisnojums arī šajā gadījumā. Mūsu valsts joprojām kulstas putinistu propagandas iešūpotajos viļņos kā plastmasas laiva, kurai nav ķīļa un stabila kursa uz priekšu. Kamēr ”gudrie” Latvijas mediju stratēģijas stūrētāji atver jaunus kanālus krievu valodā un samazina raidlaiku + medijus latviešu publikai.

Sāk notikt arī neglītas lietas. Kāds ir šīs mediju politikas rezultāts? Var novērot pastiprinātu latviešu mediju putinizāciju, kuru demonstrē ļoti precīzi ”neizteiksmīgu sadzīves problēmu” indikatori: pārejas uz ziemas laiku apšaubīšana un šī procesa izsmiešana ar Kremļa radīto klišeju palīdzību, tikumības likuma attaisnošana, Maidana izstādes demolētāju nenosodīšana. Iespējams, ka tas notiek neapzināti un tas nozīmē, ka “zaļie cilvēciņi” nemaz nav vajadzīgi, jo mēs paši virzamies “lielā stūrmaņa” nospraustajā virzienā ar autopilota palīdzību.

Krieviski runājošā Latvijas publika turpina sekot Kremļa propagandas buldozeram tāpat kā agrāk un krieviskie Latvijas mediji nekādu opozīciju šai līnijai nav nodrošinājuši. Tāpēc Maidana fotoizstādes vandalizētāji var turpināt savu uzvaras gājienu un ušakovisti Rīgas domē var ”mazgāt rokas nevainībā”, ka viss notiek pareizi arī bez viņu līdzdalības. Izstādes demolēšanai ir sekas – Rīgā izstādes vairs nav  ir atrasts koks ar kuru ”nosist suni” = ir izdevies atrast izstādes veidotāja ”izteikumus”, kas ir tik pamatīgi sašūpojuši šīs izrādes ”prestižu”, ka pat augstas Latvijas amatpersonas un mediji, sāk atkāpties no savas agrākās nostājas un vīterot līdzi Kremlim).

Jelgavā šovakar šo izstādi apsargā brīvprātīgie. Tas nozīmē, ka pavisam drīz var notikt neizbēgamais – var sākt līt asinis tieši tāpat kā šonedēļ Trolhetenā, jo ”kādam” var būt liels naids par to, ka izstāde tomēr notiek un ”viņš” tur var ierasties ar ieročiem. To nevajadzētu izslēgt. Stiegra ir uzvilkta un politiskā klusēšana nav brālis. Vienkārši tāpēc, ka gan vienai, gan otrai pusei ir skaidrs, ka ”mēs cīnāmies par taisnu lietu” . Un mums jau sen ir divas puses. Tās pašas, kuras Vīķei Freibergai, Zatleram, Bērziņonkulim un Lemberga Vējonim bija jāsakausē vienā vienotā veselumā. Taču viņiem tas neizdevās, jo nebija laika nopietni strādāt šajā virzienā. Kas notiks tālāk?

Kā iespējams novērst tālāku konfrontāciju?

Labprātīgi pārejot uz Maskavas laiku un pēc tam labprātīgi piesakoties Putina impērijai par brālīgo republiku?

Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums

Ekskursiju uz gleznaino Mostaru vietējās universitātes administratīvais personāls rīkoja pēc saviem ieskatiem. Vienā autobusā savietojāmies mēs – viesi, otrajā sarūmējās paši rīkotāji. Nedomāju, ka šāds risinājums bija gudrākais variants, lai cilvēki ekskursijas laikā varētu labāk iepazīties savā starpā. Taču mēs – atbraucēji tagad ceļojām visi kopā.

Sākumā bija lieliski. Problēmas sākās pēc brīža, kad priekšējais autobuss negaidīti apstājās un no tā izkāpa melnīgsnējs vīrietis. Viņš iekāpa mūsu autobusa salonā, jo esot ”jāzēž pie mums”. Kā jau viesim. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka tieši man šoreiz neveicas. Viņš uzreiz apsēdās līdzās man, kur līdz tam kā laisks kaķis bija izstiepusies mana mugursoma. Tagad soma aizceļoja uz grīdas un vīrietis ievietojās sēdeklī man blakus.

Jauns un sprauns, tāpēc nekavējoties ķērās pie lietas un paziņoja savus mērķus : ” Tātad tā , esmu nolēmis apprecēties, nekavejoties un tagad man ir skaids, ka precēšu tieši jūs!”- viņš teica un atlieca taisnāk muguru. Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies un neatbildēju neko. Gadās jau tāda spontāna un nelaimīga mīlestība, kad viena acumirklī cilvēks zaudē galvu. Taču nespēju iedomāties, ka tieši es pēkšņi (šajā brīdī) būtu kļuvusi par šo superliktenīgo sievieti pārdesmit minūšu laikā. Kaut kas ”šajā lietā” nebija kārtībā. –  – Vai es nepareizi izsakos angļu valodā?- viņš man jautāja ļoti sīrupainā balsī. Gandrīz čukstus.

  • Nē, nē, – viss kārtībā,- atbildēju. Mana balss laikam skanēja ļoti neieinteresēti un viņš pārjautāja vēlreiz : “Es gribu ar jums precēties! Jūs man ļoti patīkat! Jums ir tik skaistas acis! Vai jūs saprotat, ko es saku?”
  • Aha, skaidrs! – es atbildeju, rūpīgi apskatīju blakus braucošo automašīnu un paziņoju, ka man viņu nāksies apbēdināt, jo es jau esmu  precējusies.
  • Jau sen?
  • Jā sen.
  • Cik sen?
  • Ļoti sen?
  • Jā.
  • Tad jūsu vīrs jums ir apnicis! Skaidra bilde! – viņš neatlaidās, bet es neko neatbildēju. Turpināju vērot ceļu, kas slīdēja aiz loga.
  • Gadas, ka vīrieši savām sievām apnīk, tas nav retums. Tās notiek visur!
  • Jāāā, var jau tā gadīties, bet tas nav mans gadījums,- es nepiekāpos, nenolaižot skatienu no loga.
  • Padomājiet, varbūt ir, – viņš palika kašķīgs un uzreiz sāka stāstīt par sevi. Esot jauns, spēcīgs, gudrs un alpinists. Dzīvojot Irānā un strādājot tur augstskolā par pētnieku. Tautība – kurds. Jūs taču saprotat, ka normāls cilvēks Irānā dzīvot nevar. Tur ir cenzūra un es nevaru ciest musulmaņus.
  • Saprotu, bet jūs taču esat tur dzimis un audzis?
  • Jā, protams.
  • Vai jūsu vecāki arī ir musulmaņi?
  • Jā!
  • Esat taču tur visu mūžu pavadījis, līdz šim?
  • Jā, esmu.
  • Ārzemēs esat bijis?- es jautāju bažīgi, jo vīrietis izskatījās pēc personas, kas pārāk daudz saskatījies amerikāņu filmas.
  • Jā, esmu bijis daudz ārzemēs
  • Kur?
  • Irākā, Emirātos, Armēnijā un Uzbekijā.
  • Skaidrs, – novilku pie sevis. Viņš nekur nebija bijis.
  • Tā kā es neesmu nekāds muļķis, saprotiet! Un sekss ar mani būs labs, apsolu! – viņš gandrīz lūdzās. Piebilstot, ka rietumu sievietēm “tas esot svarīgi, vai ne”.
  • Jā, jā protams, – es atbildēju diezgan izvairīgi un sapratu, ka man visa diena būs jāpavada līdzās azartiskajam preciniekam no Irānas un nekur nav kur sprukt. Taču bezcerīgu situāciju jau nav. Jāmēģina pagriezt saruna man interesantākā virzienā un viss. Aiz loga slīdēja piesvīdušas Bosnijas ainas, jo universitātes autobusā bija sabojājusies kaut kāda ierīce, kas silda logus lietus laikā un rūpējas par ventilāciju salonā bija saplīsusi. Teicu, ka man ir karsti un mēģināju pārcelties uz autobusa salona viņu galu, taču “precinieks” visur vilkās man līdzi. Kā aste. Pirmā apstāšanās bija paredzēta pie ūdenskrituma, restorānā, kur jau cepa divus jērus mūsu pēcpusdienas maltītei. Aizmuku no pielūdzēja un nobaudīju malku tējas patīkamākā sabiedrībā. Kopā ar diviem profesoriem no Dienvidāfrikas universitātes. Mazliet parunājām par apmācību kursiem mūsu augstskolās, par etniskajām minoritātēm un nejēdzīgi daudzajām valodām, no kurām kolēģe Erna izvēlējusies četras. Taču šajā brīdī brauciens turpinājās un man nācās atgriezties salonā, lai turpinātu ceļu blakus enerģiskajam preciniekam. Nolēmu mesties uzbrukumā pirmā. Brīdī, kad viņš centās man noslaucīt logu un saglabāt sejā enerģiska kaujas zirga skatienu, es pateicu skaidri un gaiši, ka : “Lūdzu izbeigsim sarunas par precībām”, jo ” mani tas neinteresē”.
  • Esat gan jūs skarba un neiejūtīga! – pretinieks neatkāpās, – nu, kāpēc negribat ar mani precēties! Esat taču gudra un saprotiet, cik grūti Irāna dzīvot un vēl pie kam kurdam!
  • Jā, es saprotu, – piekritu.
  • Nu redziet! Palīdziet man izkļūt no elles!
  • Ir arī citas izejas, šī nav tā labākā!
  • Kādas?
  • Jūs esot pasniedzējs augtskolā?
  • Esmu pētnieks.
  • Kādā augstskolā?
  • Jums mana darba vieta neko neizteiks.
  • Kāpēc esat šajā konferencē?
  • Pieteicos.
  • Par ko bija jūsu referāts, kurā sekcijā?
  • Man nebija referāts, es tikai klausījos.
  • Ko jūs pētat?
  • Visu, – puisietis saskaitās un metās man virsū – un ko jūs pati pētat?
  • Mana pētniecibas joma ir komunikācijas zinātne: mediji un publiskās attiecības,- teicu un precinieks uzreiz mani pārtrauca – “Skatieties, arī šeit mēs esam tik līdzīgi – es arī pētu medijus, – viņš priecīgi vīteroja un paziņoja, ka turpmāk mēs veikšot pētījumus kopā. To viņš deklarēja samērā skaļi, lai pusautobuss to uzzinātu un saprastu, ka medības ir beigušās ar uzvaru.
  • Nedomāju gan, ka mēs strādāsim kopā, jo es nepētu totalitāru valstu medijus un Irāna pieder šai grupai.
  • Tagad es pētīšu to pašu ko jūs! – viņš neatkāpās un es novērsos no šīs bezcerīgās personas, kas sēdēja man līdzās. Visbriesmīgākais ir nejēdzīgas sarunas ar bezjēdzīgiem cilvēkiem, kuriem enerģijas ir vairāk nekā sunim blusu. Sāku atkal vērot ainavu aiz nosvīdušā loga. Lietus lija aumaļām un upe izskatījās pārplūdusi. Koki no slapjuma bija noliekušies gandrīz līdz zemei un gids ziņoja, ka tuvojamies pirmajai apskates vietai. Brīdī, kad izkāpām no autobusa ,saule ieradās pie mums kā nosebojusies primadonna un ainava vienā mirklī atdzīvojās kā uzvelkamā lelle. Koki izslējas taisni, cilvēki sāka smaidīt un lietussargi pazuda no mana horizonta kā krituši ienaidnieka armijas karavīri. Izlēcām no autobusa un devāmies iekarot vertikālo valsti ar nosaukumu Hercogovina. Taka veda augšup, pie pagriezieniem kā partizāni no krūmiem mums uzglūnēja nekam nevajadzīgu krāmu (suvenīru) pārdevēji, kas nepiemērotā brīdī iebrēcās, lai pievērstu sev mūsu uzmanību. Taču es tos neievēroju un rāpos augšup ar alpīnista cienīgu profesionālismu. Aiz 9×9 līkumiem mani sagaidīja virsotne un fantastisks skats, ar kuru dalīšos arī šajā blogā.
  • Dziļa ainava ar mošeju priekšplānā un līdz bezgalībai tekošu upi fonā. Mākoņi un meži šo ainavu ierāmē kā gleznas rāmis. Kā fons, kas saprot kustības bezgalību un daiļuma nezūdamību. Vienkarši skaisti. No arkas pēkšņi iznira lieliskā Jasmīna – studente, kas šeit ir mans labais gariņš, vienmēr rūpējas, lai “viss būtu štokos”. Tāpēc uzaicināja iemalkot bosniešu tēju. Runājām par komunikācijas teoriju, par manu jauno grāmatas manuskriptu un vēl par Bosijas islamizāciju, kuru Jasmina vairāk sauc par ”atgriešanos pie savām saknēm”, par bēgļiem, kas bēg no Sīrijas un tās kaimiņvalstīm cauri Bosnijai Fercogovinai ”uz augšu, uz ziemeļiem”, jo šeit viņiem nepatīkot.

  • Ja es būtu bēglis, es priecātos par katru pajumti, kuru man dod!, – sprieda Lamija. Viņas galvu klāja krāsains galvas lakats, kā jau tas musulmāņu dāmām Bosnijā pieņemts. Viņa pret bēgļu plūsmu bija neslēpti aizdomīga.
  • Tagad bēgt uz bagātām valstīm ir modē! Turki laiž iekšā Eiropā, – konstatēja Azra un sakārtoja arī savu puķaino galvassegu.
  • Ko nu mēs, mums pašiem ar jezgu pilna māja un 2 miljoni bēgļu atrodas bēgļu nometnēs, – taisojās Ali un Katerīne no Turcijas, piebilstot, ka Eiropa pati esot vainīga pie savām problēmām. Fatinmai (no Turcijas) šķita, ka bēglim vienmēr un visur ir jāpalīdz.
  • Cilvēcībai vienmēr jābūt pirmajā vietā – viņa teica, taču taisojās, ka pašreizējā situācija uz Turcijas robežas esot gandrīz nekontrolējama.
  • Kur nu vēl krievi ar savām lidmašīnām”, – pukojās Ahmeds. Nopūtāmies visi. Iestājās klusums. Bija jāiet lejup. Pa vertikālām kāpnēm, kas stiepās uz leju kā serpentīna lente pa izplūkātu svētku egli. Iekāpu autobusā un tur mani… jau gaidīja precinieks. Atkal sākās ”vecā dziesma” ar refrēnu: ”es jūs mīlu”, ”jūs gan esat smuka”, ”es bez jums pilnīgi nevaru” utt. Jutu, ka manī palēnām pamostas tīģeris un tad – slikti būs. Pagriezos pret irāni un pavaicāju viņam par šīītiem un sunnītiem un par alavītiem un par koalīciju ar Putinu un visu pārējo, kas mani faktiski interesēja. Tagad saruna ievirzījās konstruktīvākā gultnē. Irānis vārdā Nasirs, patiešām labprāt runāja par savas valsts politiku ik pa brīdim apsaukājot savu valdību un gānot musulmaņus. Uzspīdēja saule un es uzliku uz deguna saules brilles.
  • Lūdzu ņemiet tās brilles not, gribu redzēt jūsu daiļo seju! – viņš teica tik cukurainā balsī, ka es neizturēju un pateicu, ka šo dziesmu tūliņ vajag pārtraukt, citādi es pārsēdīšos.
  • OK?
  • Labi, – sarunu biedrs negribīgi piekrita un uzreiz metās nākamajā uzbrukumā, – bet jums varbūt ir kāda smuka draudzene, kas nav precējusies un grib rītdien laulāties ar mani?
  • Nav!
  • Kā nav?
  • Nav un viss.
  • Visas jūsu draudzenes ir precējušās?
  • Visas.
  • Neviena pati nav brīva?
  • Neviena.
  • Nesmukās arī nav brīvas?
  • Nav.
  • Tiešām?
  • Jā, mums visas sievietes Latvijā ir uz izķeršanu. Irāņiem pāri nekas nepaliek.
  • Sandra, es jums samaksāšu, labi samaksāšu, ja atradīsiet man sievu! – irāņu kurds bija kļuvis pagalam nepiekāpīgs.
  • (turpinājums sekos)