Krievu sarežģītā šodiena: maršs atpakaļgaitā. Paaudžu konflikts ir klāt.

2014.gada 11. aprīlis speciāli TVNet.

Krievu sarežgī'tā šodiena TVNet bilde

Ukrainas Maidans ierīvēja Krievijai degunā, ko nozīmē patiesas brīvības alkas un postsovjetisko laupītājkapitālistu varas noliegums. Kijevas centrā par to cīnījās jaunieši. Maskavā tagad «to» ideoloģiski un militāri mēģina apturēt 1952. gadā dzimušie (un vecāki) padomju nomenklatūras privilēģijas baudījušie ideologi un praktiķi. Kurš uzvarēs? Ukrainas jauniešu cerība vai sirmo PSRS mantinieku cinisms? Paaudžu konflikts ir klāt.

Glaimu laboratorija

Ja vēlaties nopelnīt naudu un sākt jaunu biznesu, tad iesaku risinājumu: noīrējiet tukšu telpu, ievietojiet tajā ērtas mēbeles, maigu apgaismojumu un sāciet uzņēmējdarbību ar nosaukumu «Uzmudinājuma SPA», kas nozīmē – non-stop komplimentu laboratoriju. Pie jums var nāks visi, kas vēlas saņemt glaimus +100% pozitīvus komplimentus un apbrīnu 15, 30 vai 60 minūšu garumā. Tā sakot, liekulības legalizācija par samaksu. Klientu netrūks! Gandrīz visi vēlas dzirdēt tikai labu par sevi un ir gatavi par to arī samaksāt. Kāpēc gan krievu tauta būtu izņēmums?

Ja PSRS laikos Staļins un tā sekotāji pieradināja krievus ticēt boļševiku ideoloģijai par to, ka viņi ir «atbrīvotāji» un «gaismas nesēji» un pēckara atmošanās no šā ideoloģiskā murga Maskavā nenotika, tad kāpēc jūs brīnāties, ka pašreizējais Kremļa TV propagandas buldozers savaņģo krievu prātus ar primitīvas liekulības cukurglāstiem un politiskām acu konfektēm? Tagad caurmēra krievu cilvēks skatās savu Kremļa televīziju un raud laimes asaras, redzot, kā Putins beidzot atkaro Gorbija zaudētās teritorijas un atjauno Krieviju bīstamas, agresīvas, neprognozējamas un varenas impērijas statusā. Pie šīs idejas taču bija tā pierasts veldzēties PSRS laikos.

Lācis, kas laiza lūpas

Tagad, kad «Kremļa lācis» (pēc Krimas miermīlīgās aprīšanas) aplaiza lūpas un rietumi draud ar sankcijām, caurmēra krievs izskatās krietni vairāk apjucis, nekā varētu gaidīt.

Pirmkārt tāpēc, ka jūtas nodots no «savējo» ukraiņu puses, kas (kā izrādās!) slāvu kopības magnētismu izjūt daudz vājāk nekā civilizētās Eiropas vilinājumu.

Otrkārt tāpēc, ka Krievija pēc 1991. gada nav izrēķinājusies ar savu pagātni un caurmēra krievu ģimenes arī šodien dzīvo PSRS dēstīto ideoloģijas mītu varā un nesaprot, kāpēc «ārpasaule» par notiekošo Putina Krievijā nav sajūsmā. Tātad Kremļa vara nav aicinājusi tautu noslēgt rēķinus ar savu pagātni un izventilēt staļinisma + Otrā pasaules kara mītu ideoloģiskās melīgās dogmas. Neviens ļeņineklis Krievijā joprojām nav novākts (kā Latvijā vai Ukrainā). Brīdī, kad 2014. gada pavasarī ukraiņi gāza no pjedestāliem ļeņinekļus, Maskavas televīzija par to šausminājās. Tas nozīmē, ka process, kas pašlaik notiek Ukrainā, Krievijai vēl ir priekšā. Pagaidām Ļeņins, Staļins un viņu ieroču brāļi joprojām saldi dus Sarkanajā laukumā Maskavā un homo sovieticus tāpēc joprojām ir dzīvs.

«Ko viņi atļaujas!» iekliedzās kāds krievu ierēdnis Maskavas TV kadrā, komentējot ļeņinekļu novākšanu 2014. gada februārī Ukrainā. «Šie pieminekļi ir Krievijas simbols,» viņš gandrīz raudāja kadrā. Krievu ierēdņa zombētais sašutums ir saprotams. Kopš 1917. gada revolūcijas boļševiku ideologi ir centušies vienādot divus jēdzienus «boļševiku diktatūras valsts» = «Krievija», ignorējot faktu, ka Krieviju arī okupēja PSRS. Tā pati, kuru Staļins uzbūvēja kā asiņainu, necilvēcīgu valsts terora veidojumu, kas ciniski un cietsirdīgi izrēķinājās ar saviem pilsoņiem.

Lai gan miljoniem ļaužu gāja bojā no bada, Gulagā un karā, ideologi turpināja krieviem potēt iedomu, ka viņi ir boļševiku «izredzētie», «atbrīvotāji», «taisnīgie», un par šo mirāžu krievu – padomju cilvēks maksāja un maksās ar savām asinīm un brīvību.

PSRS līķis atdzīvojas

Tagad sovjetistu glaimu laboratorija Krievijā ir iedarbināta no jauna. PSRS līķis (kas līdz šim bija nobāzts bēniņos, skaidu kastē) no jauna tiek vilkts ārā un atdzīvināts ar suņa sirdi kā Bulgakova pazīstamajā romānā. Paradoksāli, bet līķis jau mirkšķina acis un tūliņ celsies sēdus. Brīnums ir noticis. Padomju cilvēkiem Krievijā atkal pa radio tiek stāstīts, ka tieši viņi ir «izredzētā», «civilizācijas glābējtauta», kas agrāk cīnījās ar mongoļiem – tatāriem, fašistiem, bet tagad izglābs pasauli no geju un nepareizticīgo posta. Politisko glaimu laboratorija kūsā ar pilnu klapi, un upuri tvīkst no prieka.

Nevienam nav noslēpums, ka liela krievu sabiedrības daļa pēc PSRS sabrukuma (tāpat kā Vladimirs Putins) jutās kā zaudētāja. Loģiski tas nebija, jo arī Krieviju faktiski bija okupējuši boļševiki, izveidojot to par savas ideoloģijas bāzi. Taču boļševiku ideoloģijai bija izdevies cieši piesaistīt ierindas krievu garīgo labklājību savas valsts lielvaras ambīcijām (cilvēks pieder valstij, nevis otrādi). Tāpēc tagad, kad Staļina impērija Putina vadībā sāk «kāpt no nāves gultas ārā», liela sabiedrības daļa atviegloti nopūšas, cieši sasaistot savu privāto gandarījumu ar vecās un būtībā varmācīgās impērijas asinsrites atjaunošanos. «Sabiedriskās domas pētījumi Krievijā liecina, ka apmēram puse aptaujāto uzskata Staļinu par «labu līderi». Krievijas jaunajās skolu mācību grāmatās Staļinu dēvē par «efektīvu menedžeri» un viņa organizētas iedzīvotāju masu vajāšanās sauc par «personāla nomaiņas akcijām», kas esot bijušas «neizbēgamas, lai modernizētu Padomju Savienību». (Vladimirs Sorokins, Ausma pār Krieviju, DN, 4.04.2014.). Tas nozīmē, ka PSRS ir sabrukusi ģeogrāfiski un ekonomiski, bet ideoloģiski tā joprojām ir dzīva miljoniem homo sovieticus smadzenēs.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijā nesekoja saprātīga ekonomikas vadība. Sociālisma politekonomiju samācījušies ierēdņi neko citu nespēja izdarīt savas valsts labā, kā vienīgi uzbūvēt jaunu varas piramīdu ar korupcijas ķieģeļiem. Pēc tam Jeļcins uzdāvināja prezidenta posteni KGB funkcionāram, kuram Padomju Savienības bojāeja skaitās lielāka gadsimta ģeopolitiskā katastrofa un svarīgākās Krievijas industrijas nozares – armija un flote. Ar šo Krievijas valsts aparāts sāka maršu atpakaļgaitā. Ar katru soli, katru gadu atgriežoties tuvāk padomju pagātnei.

Maršs pakaļ jeb mugurdancis

Pēc 15 gadu ilgā ceļojuma «gida» Vladimira Putina vadībā Krievija ir atgriezusies savā PSRS idejas stāvoklī. Pateicoties savai monarhistiskajai konstrukcijai, Krievija «vienmēr automātiski kļūst par sava augstākā līdera psihosomatisko izpausmju upuri. Visas viņa bailes, tieksmes, vājības un kompleksi kļūst par valdības politiku. Ja līderis ir paranoiķis, tad visai valstij jācīnās pret ienaidniekiem un spiegiem; ja līderim ir bezmiega problēmas, tad visiem ministriem jāstrādā arī naktīs; ja līderis ir bijis atkarīgais un vairs nedzer alkoholu, tad visiem jāpārtrauc iedzeršana; ja līderis ir alkoholiķis, tad visiem jātur līdzi; ja līderis necieš Ameriku, kuru viņa mīļotā KGB vienmēr apkaroja, tad visiem valsts iedzīvotājiem ASV ir jāienīst» (Vladimirs Sorokins).

Šādai valstij nav prognozējamības, un tai ir maz iespēju attīstīties. Ekonomikas problēmas Krievijas vadītājus līdz šim maz interesējušas, jo nākamais mīts par to, ka «Krievija ir bagāta», ir sējis tautā pārliecību, ka naudas vienmēr pietiks, jo «mums vienmēr ir, kur pasmelt».

Pārliecība ir daudz bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli, tāpēc pagaidām tā spēj ieaijāt caurmēra krievus, kas tic sava vadoņa labās gribas jaudai. Lai gan mugurdancis Putina vadībā vairāk ved atpakaļ nekā uz priekšu.

Ko domā krievi

Neatkarīgie pētījumi rāda, ka lielākā krievu daļa nav apdullusi no Putina izraisītās kolektīvās ideoloģijas transa un Maskavas pareizticīgo baznīcas lielummānijas paradigmas. Tas nozīmē, ka visi krievi neparakstās zem Putina zīmes.

Nav noslēpums, ka Krievijas sabiedrībā pastāv liela plaisa starp «bagātajiem» un «nabagajiem», pesimisms un neticība, ka parastais cilvēks var ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šādos apstākļos zināma krievu daļa dzied līdzi «Putina nacionālistu korī», bet pārējie skeptiski raugās uz Kremļa propagandas kontrolēto mediju utopiskajām pestīšanas idejām.

Intelektuāļi neslēpj, ka netic «norītās Krimas sagremošanai Krievijā». Krievu lācis norīt vēl spēj, bet māga vairs visu nepārstrādā. «Iekšējie parazīti» = korumpētie ierēdņi kā siseņu bars sagrauj un bremzē totāli. Krievu domās šaudās šādas idejas: «kļūsti bagāts un nospļaujies uz visu!», «zodz, kamēr vari!», «modernizē Krieviju!», «ticēsim Lielkrievijai!», «atjaunosim PSRS!», «sadosim pūstošajiem Rietumiem!», «nauda jākrāj eiro, nevis dolāros!», «laižamies projām, kamēr vēl var!», «noskaidrosim iekšējos ienaidniekus!» utt. Ko domā Krievijas tradicionālā sirdsapziņa – intelektuāļi?

Kamēr Putinam lojālie demonstranti organizēti iet ielās un skandē saukļus «Krima ir mūsu!», krievu inteliģence (pēc rakstnieka Vladimira Sorokina domām) apspriež šo: «drīz var sākties represijas kā 1937. gadā»; «viņš neapmierināsies tikai ar Ukrainu»; «laikam ir atkal pienācis laiks pamest valsti»; «televizoru var izmest, tur vairs nav ko skatīties, tikai propaganda»; «Rietumi pagriež mums muguru»; «Krievija kļuvusi par peramo valsti»; «no šitā visa nāk virsū depresija»; « drīz atdzims samizdats un cenzūra atkal būs zirgā».

Maidana paraugs Krievijai

Ukraina ir pierādījusi, ka ir iespējams cīnīties pret postsovjetiskā ledus bluķa važām. Var saņemties un pagriezt kuģi uz demokrātijas pusi, kas pagaidām dzīvo galvenokārt Rietumeiropā.

Maidans ir pierādījis, ka to var izdarīt, taču ko tamlīdzīgu šodien grūti iztēloties notiekam Sarkanajā laukumā Maskavā.

Domās es redzu krievu protestētājus, kas dienu un nakti protestē Sarkanajā laukumā – Ļeņina un Staļina kapu priekšā, cīnoties ar OMON vienībām un aizsargājoties no snaiperiem Spaskas tornī ar koka vairogiem. Jaunas un taisnīgas Krievijas vārdā.

Lai tas notiktu, vispirms ir jāsagaida pārmaiņas cilvēku prātos. Pagātnei jāsagrūst, un ar to ir jānorēķinās krieviem pašiem. «Dzelzs Feliksa» statuju nedrīkst novietot atpakaļ iepretī KGB ēkai Ļubjankas laukumā, kā Putins to ir iecerējis. Taču, ja tas notiks, efekts var izrādīties pretējs.

100% skaidrs, ka nevis rietumu ekonomiskās sankcijas, bet gan normāla Krievijas politiskā opozīcija var atgriezt atpakaļ lielo kaimiņvalsti kustībai uz priekšu.

Jā, Krimas aneksija ir jānosoda, putinistu, oligarhu konti jāiesaldē, jāatbalsta Ukraina. Taču neaizmirsīsim pašu galveno – atbalstīsim Krievijas demokrātus un jaunu «gorbiju» moderno Krievijas reformatoru priekšgalā.

Nav izslēgts, ka šie cilvēki jau šodien ir Krievijas esošajā politiskajā elitē, jo arī tur rūgst atziņa, ka valsts ir jāreformē, lai izdzīvotu laikā, kurā visu vairs nenoteiks pagātnes KGB fobijas. Paaudžu konflikts Krievijas politikā ir sācies. To nevar nepamanīt tieši tāpat kā rūsu rīta gaismā.

Laiks, tāpat kā vējš, strādā nākotnes labā, un Krievija šo nākotni ir pelnījusi. Labāk vēlāk nekā nekad.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s