Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

Putina troļļu atzīšanās melos un mūsu izredzes trešā pasaules kara sākumā

2015.gada 9.februārī

Informācija ir ūdens

Informācija ir ūdens

Zviedru Dagens Nyheter pagājušajā nedāļā publicēja rakstu ar Putina interneta troļļu atzīšanos. Viņa tīmekļu provokatoru centrs atrodoties Sanktpeterburgā, bet Twiterī un Facebbok rīdītāji izvietoti visā pasaulē. Tā zviedru medijiem apliecina divi Kremļa digitālā kara dezinformācijas armijas karotāji: Darja un Mihaīls. Viņu darba līgumā ietilpa Putina slavināšana zem dažādu pseidonīmu aizsega. Darba līgums paredzēja Rietumvalstu un Ukrainas noliegumu un tur notiekošā izsmiešanu.

Tātad – metode ir jauna, bet biznesa ideja veca kā pasaule

Propaganda vienmēr tiecas izplatīt sev nepieciešamas, melīgas idejas ar mērķi panākt auditorijas apjukumu, bailes un lojalitāti sev. Ukrainas gadījumā tas redzams ļoti skaidri – kopš Maidana pirmās demonstrāciju dienas krieviem no Kremļa tiek stāstīts, ka šos notikumus ”režisē” no Vašingtonas un Briseles. Tālāk troļļiem jau tiek sagatavotas ”ideoloģiskas uzlīmes”, kas jāuzlīmē uz Maidana kustības savos komentāros: 1) Maidans ir fašistiska kustība, 2) nacisma perēklis, 3) to vada ebreji, 4) ar mērķi sagraut un pazemot Krieviju. Šim mērķim var izmantot visu (ieskaitot melus), kas pie rokas – pat safabricēt videokadrus, kas it kā rāda mazus bērnus, kuriem ”nekrietnie ukraiņu fašisti” iegriezuši ādā kāškrustus.

Pēc tam nākamais aģitācijas postaments ir Krimas tēls. Tur interneta aģitatoriem jāiestāsta visiem (kas diskutē tīmeklī), ka Krimu atbrīvoja vietējie patrioti (nevis šo aneksiju režisēja Putins no Kremļa). Tātad vietējie Krimas iedzīvotāji ne no šā ne no tā = pēkšņi ”vairs nevarēja izturēt” ukraiņu virskundzību un gāza vietējo ukraiņu varu ar mērķi “pievienoties Krievijai”.  Kremļa rīkotais referendums šajā (troļļu interpretācijā) tiek traktēts kā vietējo Krimas iedzīvotāju pašiniciatīva ar kuru Kremlim un Maskavai (patiesajiem iniciatoriem) nav nekāda sakara.

Tas pats notiek ar Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu. Kurš šo lidmašīnu notrieca? Maskavas piekritējiem tas joprojām ir atklāts jautājums ar norādi, ka šauts no Ukrainas teritorijas. Taču pārējiem, kas seko starptautiskajām ekspertīzēm un lasa kaut vai Wikipedia, viedoklis ir pavisam cits – lidmašīnu notrieca krievu separātisti no okupētajām teritorijām Ukrainā.

Protams, ka Kremļa troļļu mērķis ir samulsināt demokrātiskās/brīvās pasaules cilvēkus, īpaši aktīvi vēršoties pie krieviem ārzemēs. Tāpēc meli ir jāmaskē? Kremļa TV raidījumos tiek aktīvi izmantoti ”aculiecinieki’, kas attiecīgajā notikumā pat nav piedalījušies, kadri, kas rāda vienu robežu, bet komentē pavisam ko citu, emocionālas epizodes, kas bez argumentiem panāk vajadzīgās emocijas. Patiesība ir jāmaskē ar meliem, jo Putina iniciatīvas nav godīgas pret tautu, tāpēc jāizdomā insinuācijas un puspatiesības nacionālisma mērcē, lai pārliecinātu “caurmēra Ivanovu”, ka Putina politika ir tautas, nevis merkantīlu interešu vārdā vadīta.

Vārdu sakot, mediju blefs. Totāli meli un bezkaunīga manipulācija.

To var skaidri redzēt.

Taču putinistu propagandā ir nācis klāt arī kas jauns (ja salīdzinām ar Staļinu vai Hitleru). Tā ir patiesības fakta apšaubīšana.

Šī pozīcija ir jauna politiskajā demagoģijā. Agrāk tirāni  savā propagandā klaji blefoja, nesatraucoties par to vai krievi/vācieši/ziemeļkorejieši un viņu fani to apšaubīs vai nē, jo citu informācijas avotu apspiestai tautai nebija. Tagad – līdz ar interneta parādīšanos, citu viedokļu mediji ir pieejami. Šajā situācijā Kremļa propagandas mašīna liek lietā jaunu doktrīnu.

Iedveš cilvēkiem ilūziju, ka patiesības vispār nav. Tā teikt – katram esot sava patiesība: Kremlim viena, Vašingtonai un Briselei – cita.  Tātad – tas, kas kadrā kaut ko stāsta, vienmēr melo savā labā un objektīvas jeb bezkaislīgas patiesības vispār nav. Tā ir blēža loģika, jo šādus imperatīvus var apgalvot cilvēki = propagandisti, kas paši regulāri melo un savu nelietību reflektē uz visiem pārējiem. Tā teikt – ja Jānis melo, tad melo it kā arī 100% visi pārējie. Tā teikt zaglis kliedz – ķeriet zagli!

Ko Kremlis ar šo vēlas panākt?:

1) mazināt rietumu mediju informatīvo triecienspēju Krievijā,

2) samulsināt rietumu publiku.

Šādā veidā pāri reāliem notikumiem mediju vidē tiek noklāta ”dūmu kārta” – tiek radīts publikas apjukums un iespaids, ka patiesības Ukrainas notikumos vispār nav.

Visi esam bijuši miglā. Tajā atrasties nav patīkami, jo ir apgrūtināta orientēšanās spēja. Tieši šo pašu efektu var radīt mediju vidē, iedvešot cilvēkiem, ka nekā skaidra šajā pasaulē nav, viss ir iluzors, izplūdis un dažādi interpretējams…

Piemērtam, vai  “šodien ir pirmdiena”?  Vai  ir? Vai visiem šodien ir pirmdiena? 100% visiem uz pasaules un saules sistēmā? Citiem varbūt nav? Ar šo vienkāršo apmulsināšanas metodi (izraujot vienu filozofijas virzienu no konteksta) var sagraut elementāru lietu loģiku mediju ziņojumā. Var padarīt slepkavu par atbrīvotāju=opolčencu un brīvības cīnītājus par teroristiem. To sauc par “akcentu nomaiņas metodi”.

Putina troļļi  intensīvi menedžē šo dūmu mākoni, jo psiholoģiskie ieroči ir svarīga Putina kara sastāvdaļa. Vai Latvijā hibrīdkarš ir jau sācies? Hibrīdkarš vairs nenotiek tikai Ukrainā. Tas pie mums Latvijā notiek jau sen, tikai mēs paši nevēlamies to atzīt. 

Tikko putinisti pievienoja frontei arī Franciju, kas saņēma pirmo triecienu krievu valodas ziņu kanāla formātā. Latvijā un Igaunijā šis karš notiek tikmēr, kamēr mūsu krieviski runājošā minoritāte saņem informāciju no Putina pa tiešo – viņa kontrolēto mediju veidolā, dzimtajā valodā. Tas, ka mūsu krievu minoritāti Putins apstrādā tepat Rīgā, Narvā, Pērnavā vai Liepājā, nozīmē, ka mēs jau sen atrodamies kara stāvoklī ar Krieviju, tikai paši to cenšamies neapzināties.

Savādi, ka mūsu valdība joprojām ir tik akla un reāla pretspēka vietā tiek rīkoti remdeni simpoziji un vārgulīgas diskusijas NATO režijā par to – ”kas notiek?”, nevis ”ko darīt tālāk?”.

Aināra Dimanta (radio un TV padomes) idejai par jaunu latgaļu TV kanālu un ES iniciatīvai (Baltijas valstis+Dānija, Lielbritānija) par jauna krievu valodas kanāla veidošanu Briseles pārziņā, nav dzīvotspējas. Nekad nevajag brēkt pretī brēcējam vai pretoties Putina kampaņām ar viņa metodēm. Izveidojot jaunu kanālu vai pieņemot likums nav iespējams iznīcināt manipulatīvu propagandu.

Mans pieņēmums – ir nepieciešams atbalstīt progresīvos medijus Krievijā un progresīvos krievu žurnālistus Latvijā. Tos, kuri savai etniskajai dzimtenei vēl labu. Tos, kuri ir spējīgi atbalstīt Krieviju ar nākotni bez Putina lieluma mānijas ideoloģijas. Viņus vajag atbalstīt visādos veidos. Arī Latvijā.

Vampīri un troļļi mirst gaismā. Nav svarīgi, kādā valodā tie runā. Tāpēc mūsu uzdevums ir jau tagad pievērst lielāku uzmanību mediju manipulācijas tēmai ne tkai iespiestajos, bet īpaši audiovizuālajos medijos. Apbruņot esošos Latvijas medijus ar spēcīgāku komentāru kompetenci un satura substanci, lai arī krieviem būtu ko skatīties, dzirdēt un redzēt. Ir pienācis laiks izglītot tautu par mediju misiju, pienākumiem un meliem. Nevis izklaidēt līdz nāvei plaģiētās Supernovās un dejās ar zvaigznēm.

Ir pienācis laiks. Jau sen.

Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes

 

 

 

Krievijas mazvērtības sindroms un mūsu nespēja saņemties

 

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

2014.gada 12.maijs

Krimas aneksijas iespaidā rietumvalstis patlaban ķērušās pie valsts aizsardzības stratēģijas virzienu pārgrupēšanas un sinhronizācijas. Pagaidām tiek domāts vairāk par diplomātiskiem, politiskiem un militārās stratēģijas aktiem, kas ļautu nodrošināt rietumu pretreakciju iespējamam Krievijas «jaunās paaudzes kara» realizācijas veidam a la Krima savā teritorijā.

Mazāk plānots pievērst uzmanību centieniem ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi propagandas jomā, jo Kremļa mediju ietekme Helsinkos, Kopenhāgenā vai Jevlē pagaidām ir vienāda ar nulli (kamēr Putins nav atsācis PSRS laiku «inoveščaņije» tradīciju).

Taču pavisam cita situācija Kremļa propagandas kara apstākļos pašlaik ir Latvijai, kuras iedzīvotāji (salīdzinoši plašāk nekā zviedri vai somi) saprot krievu valodu un lokālo mediju norieta situācijā skatās un klausās Kremļa interpretāciju par pasaules notikumiem un norisēm.

Īpaši aktuāls šis aspekts ir valstīs, kas atrodas «aktuālās apšaudes zonā» un tiek intensīvi ideoloģiski zombētas. To skaitā arī Latvija.

Kara pirmā fāze

«Jaunās paaudzes kara» pirmās un otrās fāzes īstenošana pret Latviju (no Krievijas puses) ir jau sākusies. Šis process pagaidām ir nemilitāra asimetriska karadarbība, «kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus» (Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pārstāvis Jānis Bērziņš. Apollo, 2014.08.05). Taču šis pirmais kara periods ir ļoti nozīmīgs, jo noteiks, vai tālāk tiks īstenotas nākamās fāzes pēc Krimas scenārija. «Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm» (turpat).

Kurām?

Tām, kuras šodien ir gatavas izstrādāt valsts ideoloģiskās, nacionālās aizsardzības plānu un to realizēt, ierobežojot Krievijas ofensīvu Latvijā ar tā saucamās «viedās varas» instrumentiem.

Parlamenta līmenī būtu nepieciešams izveidot ekspertu grupu, kas ir spējīga vienoties par principu un izstrādāt projektu nākamo paaudžu kara novēršanai Latvijā un izvedot konkrētu rīcības programmu Latvijas nacionālās drošības garantēšanai. Tajā ietilptu ne tikai esošās neveiksmīgās integrācijas politikas pārformulēšana, bet arī latviešu nacionālās pašapziņas sinhronizācija ar modernā laikā strāvojumiem. Tas ir publisko attiecību projekts un kā tāds var tikt izstrādāts un veidots vienīgi PR speciālistu (nevis politiķu vai ierēdņu) kompetences ietvaros un realizēts, izmantojot pārdomātas saites ar sabiedrību.

Pagaidām Latvijai nav iekšējā PR loģikas

Kā uzkrītošākais neveiksmīgas komunikācijas piemērs te jāpiemin Valda Dombrovska valdības katastrofāli sliktā saziņa ar Latvijas sabiedrību ekonomiskās krīzes novēršanas laikā. Jābrīnās, kā Latvijas valdība varēja atļauties algot tik zemas kvalitātes publisko attiecību speciālistus, kas varēja uzdrošināties nenodrošināt Latvijas varas ešelonu informatīvās saites ar sabiedrību (sīkāk par to manā rakstā: Sandra Veinberg. The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects during the Financial Crisis in Latvia (2008 – 2011), Asian Journal of Humanities and Social Studies (ISSN: 2321 – 2799) Volume 01– Issue 05, December 2013;

LASI CITUR: The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects

Tagad, kad pie mūsu durvīm jau klauvē nākamā, ne mazāk nopietnā krīze, no pagātnes kļūdām vajadzētu mācīties. Pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība arī nepārliecina ar kompetenci publisko attiecību jomā, jo sasteigtā papildu līdzekļu deleģēšana public service televīzijai nepārliecina kā pārdomāts un tālredzīgs Latvijas publicitātes projekts. Rodas iespaids, ka mūsu politiskās varas stūrmaņi joprojām īsti nesaprot propagandas kara loģiku. Iekšējā PR noteicošo pozīciju publiskā diskursa veidošanas vietā viņi deleģē naudu «tukšai kastei» ceļmalā. Vienkārši tāpēc, ka «tas» nenozīmē cenzūras pastiprināšanu vai «pozitivizētas informācijas» apjomu palielināšanu medijos, bet gan tālredzīgu stratēģiju ilglaicīga projekta ietvaros. Lai noskaidrotu, kurā virzienā airējama Latvijas publiskās domas laiva, vispirms nepieciešams zinātniski izstrādāt esošās situācijas analīzi un tikai pēc tam meklēt tai piemērotu «motoru». Jā, mums jau sen ir vajadzīga savējā «Karaganova doktrīna». Pat labāka par to.

Veimāras sindroms

Kremļa ārpolitikas skandalozais eksperts Sergejs Karaganovs, kurš ne tikai izstrādājis savu destaļinizācijas un kultūras aneksijas «Karaganova doktrīnas» (Diplomātijas Vēstnesis, nr. 21-22. 1992. 15.-20. novembris) projektu, bet arī kā fakultātes dekāns lasa lekcijas Maskavas Ekonomiskajā augstskolā, nesen konstatējis savas valsts pašreizējo stāvokli kā pazemojuma un aplenkuma situāciju.

Pēc viņa domām, rietumi ir atteikušies de facto un de jure izbeigt augsto karu pusgadsimta laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Šo viedokli viņš pauda avīzē Izvestija. «Šajā laikā rietumi ir nemitīgi attīstījuši savu militāro un ekonomisko klātbūtni un politiskās ietekmes sfēru Krievijas tuvumā ar NATO un Eiropas Savienības palīdzību. Krievijas intereses un iebildumi vienmēr tikuši ignorēti. Pret Krieviju rietumi izturas kā pret uzvarētu varu, lai gan mēs neuzskatām sevi par uzvarētiem. Mums ir uzspieduši maigāku Versaļas miera variantu. Atklāta mūsu teritoriju okupācija vai pieprasījumi pēc kara kompensācijām, kā to nācās piedzīvot Vācijai pēc Pirmā pasaules kara, nenotiek, taču Krievijai ir nācies uzklausīt nepārprotamus mājienus, ka tai turpmāk jāsamierinās ar pieticīgākas lomas spēlēšanu uz pasaules politiskās skatuves. Šāda situācija rada priekšnosacījumus sava veida Veimāras sindromam, kuru nākas tagad piedzīvot lielajai un lepnajai krievu nācijai, kuras cieņa un intereses tiek sabradātas» – tā uzskata Karaganovs.

Protams, ka šī krievu «izolācijas» un «atstumtības» sajūta nav objektīvu, bet gan ideoloģisku apstākļu radīta. To uzrušina un kultivē tie paši ideologi, kas 40 gadus pēc Otrā pasaules kara pārvaldīja gigantisku Eirāzijas impēriju no Klusā okeāna līdz Berlīnei. Viņi bija tie, kas uzspieda PSRS cietumā ieslodzītajām tautām totalitārisma loģiku un paredzēja šā spiediena indējošās sekas. Jebkurš patiess vārds šajā «klusuma impērijā, kas balstās uz durkļiem» nograndēja kā šāviens klusumā un saņēma savu sodu. Sabiedrība bija nospiesta uz ceļiem, un vienīgais izziņas veids bija padevīga varas cenzētās informācijas uzknābāšana. Iespēju robežās.

Pēc tam krita Berlīnes mūris, sabruka ļaunuma impērija un Krievija atgriezās pie savas vecās himnas un jaunas – G8 vietas rietumvalstu kontekstā. Domāju, ka nav nozīmes uzskaitīt NATO un ES tuvošanos Krievijai (sadarbības formas) aizvadīto 25 gadu laikā. Tās ir zināmas, nav noslēpums un skaidri pierāda, ka neviens Krieviju neizolēja un nepazemoja, kā to krieviem apgalvo Karaganovs.

Cita tēma ir Karaganova doktrīnas vēlme «paņemt galdu» arī savā sadarbībā ar Rietumiem pēc Varšavas pakta modeļa. Par to viņš runā mazāk, vai nerunā nemaz. Fakts, ka šis projekts piedzima nedzīvs, ir skaidrs. Uzkundzēties rietumiem neizdevās. Tagad Kremlis cenšas atkarot savas varas pozīcijas pasaulē ar varu. Lai to panāktu, vispirms jāiedveš parastajiem krieviem mazvērtības un pazemojuma komplekss Rietumu priekšā. «Nacionāla pazemojuma sajūta, kaut arī nepamatota un nebalstīta uz faktiem, izraisīs varmācību, niknumu un naidu pret apkārtni,» raksturo aktuālo situāciju Krievijā žurnālists Roger Cohen (New York Times/DN) un norāda, ka krievu psiholoģiskais stāvoklis pašlaik atgādina vāciešu naida un depresijas sajūtas 1919. gadā (kara kontribūcija un trūkums) vai serbu sašutumu pēc lielvaras statusa zaudēšanas 1991. gadā. Tikai pēc sakūdīšanas var aicināt tautu reāli iet karā un ziedot savu veselību un dzīvību diktatoru interesēm, kas ārēji ietītas «patriotisma» iesaiņojumā. Tikai pēc sakūdīšanas karavīri paši būs gatavi mirt imperatora ambīciju vārdā. Vienkārši tāpēc, ka Putinam tā vajag.

10 gadi, lai nomierinātos

Serbiem bija nepieciešami 10 gadi, lai atjēgtos no nacionālisma uzjundītajām varas ambīciju sajūtām. Krievu variantā varbūt vajadzēs vēl vairāk laika, jo tautai tiek iepotēts, ka laime visiem būs tikai tad, ja Putins Krievijas vārdā valdīs pār pasauli un rietumi padevīgi klanīsies Kremļa «Gredzenu pavēlnieka» priekšā. Putina varas revanšisma iepotēšana krievu cilvēkos nozīmē, ka viņi satraukumā par «pazemojumiem Rietumu priekšā» aizmirsīs savu reālo ekonomisko un politisko stāvokli: nācijas novecošanos, masveida emigrāciju, ierēdņu un varas aparāta hronisko korumpētību, politisko kontroli pār tiesu varu, cenzētu presi un medijus, oligarhu vadīto ekonomiku.

Pagaidām Putina ideologi un mediju sistēma tur krievus pazemojuma un revanšisma stresā. Par «objektivitāti» ziņojumos no Krimas Kremļa šefs labākajiem krievu tautas kūdītājiem = 300 krievu žurnālistiem piešķīra ordeņus un medaļas. Tos saņēma Putinam vistuvāk stāvošie mediji: Rossija, 1. kanāls, NTV un Russia Today. Šie kanāli dominē mediju telpā, un tāpēc nenozīmīgie opozīcijas informācijas dienesti pamazām saplok masīvā Kremļa propagandas buldozera priekšā.

«Viņi saņēma ordeņus par varonību karā» (Lilija Svetsova), un tieši šā iemesla dēļ es priecājos, ka nekad neesmu atzinusi balvas, prēmijas vai ordeņus žurnālistiem. Jebkurš apbalvojums žurnālistam ir cenzūras veids. Putina 300 medaļas mediju darbiniekiem to pierāda visuzkrītošāk.

Starp citu vienu no ordeņiem Putins piešķīra arī Aleksandram Žarovam – Krievijas cenzūras šefam. Viņš nav žurnālists, bet tika apbalvots par spēju apturēt neatkarīgo, nepatīkamo informācijas avotu parādīšanos Krievijas mediju telpā. Tātad ordeni saņēma arī informācijas nogalinātājs. Tātad Putins dala ordeņus tiem, kas muļķo savu tautu.

Mūsu neizlēmības beigas

Kā redzams, Kremļa propagandas galvenie virzieni nav noslēpums un tajos nav nedz maģijas, nedz arī pārdabisku spēku. Tos vienkārši saprast, apzināt, izanalizēt un atrast vakcīnu.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mums nav apnicis stāvēt malā un noskatīties kā putinistu vērpēji muļķo arī mūsējos?

Cik ilgi vēl?

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Krievu sarežģītā šodiena: maršs atpakaļgaitā. Paaudžu konflikts ir klāt.

2014.gada 11. aprīlis speciāli TVNet.

Krievu sarežgī'tā šodiena TVNet bilde

Ukrainas Maidans ierīvēja Krievijai degunā, ko nozīmē patiesas brīvības alkas un postsovjetisko laupītājkapitālistu varas noliegums. Kijevas centrā par to cīnījās jaunieši. Maskavā tagad «to» ideoloģiski un militāri mēģina apturēt 1952. gadā dzimušie (un vecāki) padomju nomenklatūras privilēģijas baudījušie ideologi un praktiķi. Kurš uzvarēs? Ukrainas jauniešu cerība vai sirmo PSRS mantinieku cinisms? Paaudžu konflikts ir klāt.

Glaimu laboratorija

Ja vēlaties nopelnīt naudu un sākt jaunu biznesu, tad iesaku risinājumu: noīrējiet tukšu telpu, ievietojiet tajā ērtas mēbeles, maigu apgaismojumu un sāciet uzņēmējdarbību ar nosaukumu «Uzmudinājuma SPA», kas nozīmē – non-stop komplimentu laboratoriju. Pie jums var nāks visi, kas vēlas saņemt glaimus +100% pozitīvus komplimentus un apbrīnu 15, 30 vai 60 minūšu garumā. Tā sakot, liekulības legalizācija par samaksu. Klientu netrūks! Gandrīz visi vēlas dzirdēt tikai labu par sevi un ir gatavi par to arī samaksāt. Kāpēc gan krievu tauta būtu izņēmums?

Ja PSRS laikos Staļins un tā sekotāji pieradināja krievus ticēt boļševiku ideoloģijai par to, ka viņi ir «atbrīvotāji» un «gaismas nesēji» un pēckara atmošanās no šā ideoloģiskā murga Maskavā nenotika, tad kāpēc jūs brīnāties, ka pašreizējais Kremļa TV propagandas buldozers savaņģo krievu prātus ar primitīvas liekulības cukurglāstiem un politiskām acu konfektēm? Tagad caurmēra krievu cilvēks skatās savu Kremļa televīziju un raud laimes asaras, redzot, kā Putins beidzot atkaro Gorbija zaudētās teritorijas un atjauno Krieviju bīstamas, agresīvas, neprognozējamas un varenas impērijas statusā. Pie šīs idejas taču bija tā pierasts veldzēties PSRS laikos.

Lācis, kas laiza lūpas

Tagad, kad «Kremļa lācis» (pēc Krimas miermīlīgās aprīšanas) aplaiza lūpas un rietumi draud ar sankcijām, caurmēra krievs izskatās krietni vairāk apjucis, nekā varētu gaidīt.

Pirmkārt tāpēc, ka jūtas nodots no «savējo» ukraiņu puses, kas (kā izrādās!) slāvu kopības magnētismu izjūt daudz vājāk nekā civilizētās Eiropas vilinājumu.

Otrkārt tāpēc, ka Krievija pēc 1991. gada nav izrēķinājusies ar savu pagātni un caurmēra krievu ģimenes arī šodien dzīvo PSRS dēstīto ideoloģijas mītu varā un nesaprot, kāpēc «ārpasaule» par notiekošo Putina Krievijā nav sajūsmā. Tātad Kremļa vara nav aicinājusi tautu noslēgt rēķinus ar savu pagātni un izventilēt staļinisma + Otrā pasaules kara mītu ideoloģiskās melīgās dogmas. Neviens ļeņineklis Krievijā joprojām nav novākts (kā Latvijā vai Ukrainā). Brīdī, kad 2014. gada pavasarī ukraiņi gāza no pjedestāliem ļeņinekļus, Maskavas televīzija par to šausminājās. Tas nozīmē, ka process, kas pašlaik notiek Ukrainā, Krievijai vēl ir priekšā. Pagaidām Ļeņins, Staļins un viņu ieroču brāļi joprojām saldi dus Sarkanajā laukumā Maskavā un homo sovieticus tāpēc joprojām ir dzīvs.

«Ko viņi atļaujas!» iekliedzās kāds krievu ierēdnis Maskavas TV kadrā, komentējot ļeņinekļu novākšanu 2014. gada februārī Ukrainā. «Šie pieminekļi ir Krievijas simbols,» viņš gandrīz raudāja kadrā. Krievu ierēdņa zombētais sašutums ir saprotams. Kopš 1917. gada revolūcijas boļševiku ideologi ir centušies vienādot divus jēdzienus «boļševiku diktatūras valsts» = «Krievija», ignorējot faktu, ka Krieviju arī okupēja PSRS. Tā pati, kuru Staļins uzbūvēja kā asiņainu, necilvēcīgu valsts terora veidojumu, kas ciniski un cietsirdīgi izrēķinājās ar saviem pilsoņiem.

Lai gan miljoniem ļaužu gāja bojā no bada, Gulagā un karā, ideologi turpināja krieviem potēt iedomu, ka viņi ir boļševiku «izredzētie», «atbrīvotāji», «taisnīgie», un par šo mirāžu krievu – padomju cilvēks maksāja un maksās ar savām asinīm un brīvību.

PSRS līķis atdzīvojas

Tagad sovjetistu glaimu laboratorija Krievijā ir iedarbināta no jauna. PSRS līķis (kas līdz šim bija nobāzts bēniņos, skaidu kastē) no jauna tiek vilkts ārā un atdzīvināts ar suņa sirdi kā Bulgakova pazīstamajā romānā. Paradoksāli, bet līķis jau mirkšķina acis un tūliņ celsies sēdus. Brīnums ir noticis. Padomju cilvēkiem Krievijā atkal pa radio tiek stāstīts, ka tieši viņi ir «izredzētā», «civilizācijas glābējtauta», kas agrāk cīnījās ar mongoļiem – tatāriem, fašistiem, bet tagad izglābs pasauli no geju un nepareizticīgo posta. Politisko glaimu laboratorija kūsā ar pilnu klapi, un upuri tvīkst no prieka.

Nevienam nav noslēpums, ka liela krievu sabiedrības daļa pēc PSRS sabrukuma (tāpat kā Vladimirs Putins) jutās kā zaudētāja. Loģiski tas nebija, jo arī Krieviju faktiski bija okupējuši boļševiki, izveidojot to par savas ideoloģijas bāzi. Taču boļševiku ideoloģijai bija izdevies cieši piesaistīt ierindas krievu garīgo labklājību savas valsts lielvaras ambīcijām (cilvēks pieder valstij, nevis otrādi). Tāpēc tagad, kad Staļina impērija Putina vadībā sāk «kāpt no nāves gultas ārā», liela sabiedrības daļa atviegloti nopūšas, cieši sasaistot savu privāto gandarījumu ar vecās un būtībā varmācīgās impērijas asinsrites atjaunošanos. «Sabiedriskās domas pētījumi Krievijā liecina, ka apmēram puse aptaujāto uzskata Staļinu par «labu līderi». Krievijas jaunajās skolu mācību grāmatās Staļinu dēvē par «efektīvu menedžeri» un viņa organizētas iedzīvotāju masu vajāšanās sauc par «personāla nomaiņas akcijām», kas esot bijušas «neizbēgamas, lai modernizētu Padomju Savienību». (Vladimirs Sorokins, Ausma pār Krieviju, DN, 4.04.2014.). Tas nozīmē, ka PSRS ir sabrukusi ģeogrāfiski un ekonomiski, bet ideoloģiski tā joprojām ir dzīva miljoniem homo sovieticus smadzenēs.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijā nesekoja saprātīga ekonomikas vadība. Sociālisma politekonomiju samācījušies ierēdņi neko citu nespēja izdarīt savas valsts labā, kā vienīgi uzbūvēt jaunu varas piramīdu ar korupcijas ķieģeļiem. Pēc tam Jeļcins uzdāvināja prezidenta posteni KGB funkcionāram, kuram Padomju Savienības bojāeja skaitās lielāka gadsimta ģeopolitiskā katastrofa un svarīgākās Krievijas industrijas nozares – armija un flote. Ar šo Krievijas valsts aparāts sāka maršu atpakaļgaitā. Ar katru soli, katru gadu atgriežoties tuvāk padomju pagātnei.

Maršs pakaļ jeb mugurdancis

Pēc 15 gadu ilgā ceļojuma «gida» Vladimira Putina vadībā Krievija ir atgriezusies savā PSRS idejas stāvoklī. Pateicoties savai monarhistiskajai konstrukcijai, Krievija «vienmēr automātiski kļūst par sava augstākā līdera psihosomatisko izpausmju upuri. Visas viņa bailes, tieksmes, vājības un kompleksi kļūst par valdības politiku. Ja līderis ir paranoiķis, tad visai valstij jācīnās pret ienaidniekiem un spiegiem; ja līderim ir bezmiega problēmas, tad visiem ministriem jāstrādā arī naktīs; ja līderis ir bijis atkarīgais un vairs nedzer alkoholu, tad visiem jāpārtrauc iedzeršana; ja līderis ir alkoholiķis, tad visiem jātur līdzi; ja līderis necieš Ameriku, kuru viņa mīļotā KGB vienmēr apkaroja, tad visiem valsts iedzīvotājiem ASV ir jāienīst» (Vladimirs Sorokins).

Šādai valstij nav prognozējamības, un tai ir maz iespēju attīstīties. Ekonomikas problēmas Krievijas vadītājus līdz šim maz interesējušas, jo nākamais mīts par to, ka «Krievija ir bagāta», ir sējis tautā pārliecību, ka naudas vienmēr pietiks, jo «mums vienmēr ir, kur pasmelt».

Pārliecība ir daudz bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli, tāpēc pagaidām tā spēj ieaijāt caurmēra krievus, kas tic sava vadoņa labās gribas jaudai. Lai gan mugurdancis Putina vadībā vairāk ved atpakaļ nekā uz priekšu.

Ko domā krievi

Neatkarīgie pētījumi rāda, ka lielākā krievu daļa nav apdullusi no Putina izraisītās kolektīvās ideoloģijas transa un Maskavas pareizticīgo baznīcas lielummānijas paradigmas. Tas nozīmē, ka visi krievi neparakstās zem Putina zīmes.

Nav noslēpums, ka Krievijas sabiedrībā pastāv liela plaisa starp «bagātajiem» un «nabagajiem», pesimisms un neticība, ka parastais cilvēks var ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šādos apstākļos zināma krievu daļa dzied līdzi «Putina nacionālistu korī», bet pārējie skeptiski raugās uz Kremļa propagandas kontrolēto mediju utopiskajām pestīšanas idejām.

Intelektuāļi neslēpj, ka netic «norītās Krimas sagremošanai Krievijā». Krievu lācis norīt vēl spēj, bet māga vairs visu nepārstrādā. «Iekšējie parazīti» = korumpētie ierēdņi kā siseņu bars sagrauj un bremzē totāli. Krievu domās šaudās šādas idejas: «kļūsti bagāts un nospļaujies uz visu!», «zodz, kamēr vari!», «modernizē Krieviju!», «ticēsim Lielkrievijai!», «atjaunosim PSRS!», «sadosim pūstošajiem Rietumiem!», «nauda jākrāj eiro, nevis dolāros!», «laižamies projām, kamēr vēl var!», «noskaidrosim iekšējos ienaidniekus!» utt. Ko domā Krievijas tradicionālā sirdsapziņa – intelektuāļi?

Kamēr Putinam lojālie demonstranti organizēti iet ielās un skandē saukļus «Krima ir mūsu!», krievu inteliģence (pēc rakstnieka Vladimira Sorokina domām) apspriež šo: «drīz var sākties represijas kā 1937. gadā»; «viņš neapmierināsies tikai ar Ukrainu»; «laikam ir atkal pienācis laiks pamest valsti»; «televizoru var izmest, tur vairs nav ko skatīties, tikai propaganda»; «Rietumi pagriež mums muguru»; «Krievija kļuvusi par peramo valsti»; «no šitā visa nāk virsū depresija»; « drīz atdzims samizdats un cenzūra atkal būs zirgā».

Maidana paraugs Krievijai

Ukraina ir pierādījusi, ka ir iespējams cīnīties pret postsovjetiskā ledus bluķa važām. Var saņemties un pagriezt kuģi uz demokrātijas pusi, kas pagaidām dzīvo galvenokārt Rietumeiropā.

Maidans ir pierādījis, ka to var izdarīt, taču ko tamlīdzīgu šodien grūti iztēloties notiekam Sarkanajā laukumā Maskavā.

Domās es redzu krievu protestētājus, kas dienu un nakti protestē Sarkanajā laukumā – Ļeņina un Staļina kapu priekšā, cīnoties ar OMON vienībām un aizsargājoties no snaiperiem Spaskas tornī ar koka vairogiem. Jaunas un taisnīgas Krievijas vārdā.

Lai tas notiktu, vispirms ir jāsagaida pārmaiņas cilvēku prātos. Pagātnei jāsagrūst, un ar to ir jānorēķinās krieviem pašiem. «Dzelzs Feliksa» statuju nedrīkst novietot atpakaļ iepretī KGB ēkai Ļubjankas laukumā, kā Putins to ir iecerējis. Taču, ja tas notiks, efekts var izrādīties pretējs.

100% skaidrs, ka nevis rietumu ekonomiskās sankcijas, bet gan normāla Krievijas politiskā opozīcija var atgriezt atpakaļ lielo kaimiņvalsti kustībai uz priekšu.

Jā, Krimas aneksija ir jānosoda, putinistu, oligarhu konti jāiesaldē, jāatbalsta Ukraina. Taču neaizmirsīsim pašu galveno – atbalstīsim Krievijas demokrātus un jaunu «gorbiju» moderno Krievijas reformatoru priekšgalā.

Nav izslēgts, ka šie cilvēki jau šodien ir Krievijas esošajā politiskajā elitē, jo arī tur rūgst atziņa, ka valsts ir jāreformē, lai izdzīvotu laikā, kurā visu vairs nenoteiks pagātnes KGB fobijas. Paaudžu konflikts Krievijas politikā ir sācies. To nevar nepamanīt tieši tāpat kā rūsu rīta gaismā.

Laiks, tāpat kā vējš, strādā nākotnes labā, un Krievija šo nākotni ir pelnījusi. Labāk vēlāk nekā nekad.