Datums: 24.11.2004
Autors: Sandra VEINBERGA, Neatkarīgās korespondente Stokholmā
Rubrika: Ziņas
Intervija speciāli Neatkarīgajai ar Zviedrijas darba tirgus un lietu ministru Hansu Karlsonu
– Kā vērtējat konfliktu starp Latvijas būvuzņēmumu un zviedru celtnieku arodbiedrību?
Hanss Karlsons, Zviedrijas darba tirgus un lietu ministrs: – Neredzu šajā konfliktā nekā neparasta. Pavisam normāli, ja arodbiedrība diskutē ar darba devēju. Kolektīvais darba līgums ir norma Zviedrijā, visi to zina un ar to rēķinās.
– Vai šāda blokāde, kādai tagad pakļauts SIA Laval&partneri Zviedrijas meitasuzņēmums L&P Baltic Bygg AB ir parasta parādība?
– Parasta, pat ikdienišķa. Katru mēnesi apmēram 20 šādu konfliktu. Blokāde ir likumīgs akts, kuru arodbiedrības drīkst veikt, lai panāktu kolektīvā līguma parakstīšanu.
– Tātad Zviedrijā nav noteiktas minimālās algas un valdība šo uzdevumu deleģē arodbiedrībām. Arodbiedrības ir tās, kas Zviedrijā nosaka algu lielumu?
– Tā es to negribētu formulēt. Jā, valdība neiesaistās algu politikā. Valstī nav institūcijas, kas koriģētu algas. Tas ir apzināti darīts. Zviedrijā jau vairāk nekā 100 gadus algas veido diskusijās starp darba devēju un arodbiedrību. Jūs neatradīsiet nekur minimālo algu, jo tādas nav.
– Ja arodbiedrības nosaka cenu līmeni, tad šajā gadījumā tās var uzskrūvēt to tik augstu, ka, piemēram, latviešu būvfirma vairs nespēj zviedru tirgū konkurēt.
– Arodbiedrības prasa no latviešu būvfirmas tieši tikpat lielas algas kā no citām būvfirmām, kas strādā Zviedrijā. Ne vairāk, ne mazāk.
– Šāda algu veidošana sistēma ir ļoti ērta cīņai ar ārzemju uzņēmumiem, kas mēģina ar savu darbu ienākt zviedru darba tirgū.
– Tā tas nav. Visiem ir vienādas iespējas un vienādi pienākumi. Mēs nevēlamies izgrūst ārzemniekus. Tas nav diskriminējoši. Mēs reaģējam vienādi, vai tas ir zviedru vai ārzemnieku uzņēmums.
– Vai atceraties ko līdzīgu ?
– Pirms apmēram 10 gadiem kolektīvo līgumu atsacījās ar arodbiedrību parakstīt ASV uzņēmums Tays&Us, un toreiz arī pret viņiem tika piemērotas simpātiju sankcijas un boikots. Viņi neizturēja un pēc laika noslēdza kolektīvo līgumu ar zviedru arodbiedrībām, lai izvairītos no blokādes.
– Eiropas Savienības tā sauktā lokalizācijas direktīva pieprasa, lai visās dalībvalstīs būtu pieejami, piemēram, dati par valstī esošo minimālo algu un lai būtu pieejams informatīvais centrs ar bezmaksas informāciju par situāciju darba tirgū. Zviedrijā nav minimālās algas un šā centra funkciju veic daži juristi Darba vides apstākļu uzraudzības pārvaldē. Vai tas ir pietiekami? Vai Zviedrija ir piemērojusi ES direktīvu saviem apstākļiem?
– Mūsu sistēma darba algas veidošanā ir veca, pārbaudīta. Darbojas vairāk nekā 100 gadu, un visi ar to ir apmierināti.
– Vai tā nav novecojusi?
– Nav. Visi… lielākā daļa to joprojām uztver kā ļoti labu.
– Vēlreiz par to, ka Zviedrijā nav informācijas centra ārzemju uzņēmējiem, kur vārētu saņemt bezmaksas informāciju par situāciju darba tirgū. Pāris juristi Darba vides apstākļu uzraudzības pārvalde šo misiju neveic pietiekami labi.
– Mums viss par darba tirgu noskaidrojams arodbiedrībās.
– Kur internetā var izlasīt par Zviedrijas darba tirgus regulēšanu?
– Man šķiet, ka to var izlasīt arodbiedrību mājaslapās.
– Tur nav skaidrojumu par algu politiku.
– To var noskaidrot, studējot kolektīvos līgumus.
– Kā jūs vērtējat Latvijas valdības reakciju konflikta jautājumā?
– Esmu pārsteigts. Nesaprotu, kāpēc Latvijas valdība apšauba Zviedrijas likumus. Vai tiešām Latvija nav padomājusi, kāpēc visas pārējās vecās dalībvalstis bija mierā ar Zviedrijas darba tirgus politiku un darba konflikti neizvērtās par starpvalstu konfliktiem. Mēs esam krietni ilgi Eiropas Savienības dalībvalsts, kopš 1993. gada [kopš 1994. gada – S.V. precizējums], un mums ar vecajām valstīm šādu domstarpību nav bijis. Kāpēc Latvijas valdība nesaprot to, ko saprata vecās ES dalībvalstis? Latvijas valdība tagad domā, ka ir atradusi kļūdu mūsu likumos, taču citas valstis šādas kļūdas neatrada.
– Kā atrisināt šo strīdu?
– Es tomēr izvairīšos no ieteikumiem. Man, politiķim, nav vēlams iejaukties arodbiedrību sarunās ar darba devējiem. Tā būtu kļūda, ja mēs tagad no valdības puses sāktu jaukties strīdā. Teikšu atklāti – noslēdziet kolektīvo līgumu un strādājiet tālāk.
– Vai darba konflikts nav sasniedzis gigantiskus apmērus?
– Man rodas iespaids, ka latvieši domā, ka mēs viņus diskriminējam. Tā tiešām nav. To mēs nedarām. Nekādā ziņā. Tā ir normāla darba strīdu situācija Zviedrijā. Pats esmu strādājis arodbiedrībās apmēram 25 gadus. Es esmu celtnieks, pareizāk sakot – krāsotājs. Esmu strādājis kā savu darbabiedru pārstāvis sarunās ar darba devējiem un piedzīvojis apmēram 25 līdzīgas blokādes pret zviedru būvfirmām.
Būtu kļūda, ja mēs tagad sāktu dot priekšroku tieši Latvijas uzņēmumam, kaut kā īpaši grieztu ceļu. Tas būtu negodīgi un neprincipiāli. Cerēsim, ka būvfirma pati atrisinās konfliktu ar arodbiedrību.