Datums: 02.02.2008
Autors: Sandra VEINBERGA, speciāli Neatkarīgajai no Stokholmas
Rubrika: Viedoklis

“Pretizlūkošanas spiega skatiens ir daiļākais, ko man savā dzīvē gadījies izbaudīt. Notvert šo mirkli uz datora ekrāna ir satriecoši liela veiksme. Tas ir katrs izlūka sapnis – redzēt savu pretinieku, saprast, kā viņš domā, plāno, organizē darbu un rīkojas.”

Benjamins Fišers

Viņi ieradās uz konferenci, slapstoties aiz kāda, kas nebija redzams. Ēnām tā pieklājas. Pie ieejas durvīm mīņājās pulciņš bijušo Stasi virsnieku. Turpat grozījās Rietumvācijas militārās izlūkošanas dūži. Pa vidu kājas šļūkāja savāds dānis ar tiroliešu cepuri galvā. Aizzibēja vēl simtiem citu anonīmu ēnu. Pēc aukstā kara beigām izlūki–spiegi–ziņotāji–informētāji bija sapulcināti spiegu konferencē dāņu Odensē.

Kā skauti vai pionieri. Kā skudras vai kukaiņi viņi izlien no tumsas, kur mitinājušies visus šos gadus kriminālā nopietnībā.

Stasi cilvēkveidīgais inventārs ieradās ar autobusiem, CIA aģenti, protams, ar lidmašīnām no Vašingtonas vai Maskavas, rietumvācu kara spiegi un amerikāņu pinkertoni kopā ar izbijušiem diplomātiem no abām frontes pusēm piestāj autiņos, savstarpēji klanās, ar acu kaktiņu novērojot “tos”, kas savulaik atradās ideoloģisko ierakumu viņā pusē.

Šķiet – lielākā daļa ir savstarpēji pazīstami, taču tikties ar ienaidnieku tuvplānā nav viegli. Iespējams, ka te nepietiek ar 50 gramiem laba brendija māgā vai ķiploka nēsāšanu žaketes krūškabatā.

Kāds džeks, tikko izrausies no dārga sudrabkrāsas automobiļa, paziņo, ka ieradies pēc “trofejām”. Viņš kolekcionējot austrumvācu spiegu aparatūru. Ēnas satrūkstas un izšķīst gaiteņa nokrēslī. Neviens negrib, lai viņu pieskaita, jo būtībā ikviens no spiegiem ir aparatūra – pagarinātā varas roka, kas pensionēšanas brīdī nevēlas kļūt par muzeja eksponātu.

Aukstā kara studijām veltītā pēdējā konference Odenses universitātē Dienviddānijā iesākās ar drosmīgu uzrunu, norādot, ka klātesošie vēl pirms 15 gadiem Stasi dienestā spiegoja arī šejienes darbu un vāca informāciju par pētniekiem. 300 konferences dalībnieku zālē emocijas noslēpa kabatā. Pārmetumi nav stiklenes, reizēm sūrst arī spiegam.

Salidojumam bija jānotiek Berlīnē, taču tēmas jutīgums aizbīdīja pasākumu periferiālā virzienā. Vācijā Stasi tēma ir nesadzijusi brūce, īpaši uz austrumiem no Berlīnes mūra, kur joprojām dzīvi ir Stasi fiziski un garīgi spīdzinātie cilvēki.

Vašingtonas pretizlūkošanas un drošības jautājumu centra lektors Nigel West ziņo, ka 1940. gadā Staļinam Londonā bijuši 47 spiegi. Spiegu sistēma, kas tika izveidota Otrā pasaules kara laikā, tika saglabāta arī visu pēckara periodu. Gan sarkanā kapela, gan krievu spiegu tīkls Eiropā stāvēja uz vecā fundamenta, tāpat arī rietumvācieši automātiski pārņēma vērmahta spiegu tīklu PSRS.

Still going strong izskatās virsnieks Kurts Kalats, kas organizējis Stasi aģentu infiltrāciju rietumvācu riksdāga partijās. Pirmais klausītāju zālē neiztur Der Spiegel žurnālists. Seko atbildes kāju rībināšana no Stasi demobilizēto kājnieku puses. Ceļas decibelu šautra. Kaislības sit augstu vilni arī lenča laikā.

Dubultaģentu bizness

Tagad kļuvis zināms, ka savulaik spiegošanai tika atvēlēti 20 procenti no Austrumvācijas (DDR jeb VDR) gada budžeta. Rietumvācieši uzstāj, ka aukstā kara laikā viņiem VDR esot bijuši ap 10 000 informētāju, taču 80 gadus vecais CIA veterāns Benjamins Fišers ir spiests nežēlīgi atzīt: “VDR bija mūsu melnais punkts. Toreiz neuztvērām to pietiekoši nopietni. Tagad ir skaidrs, ka visi mūsu spiegi Austrumvācijā bija dubultaģenti. Apgādājām ar miljoniem vērtu elektroniku cilvēkus, kas strādāja sev, proti, uz abām pusēm. Stasi aģenti tālāk visu noziņoja krieviem. Šis periods ir garām, un PSRS vietā mūs interesē Tuvējie Austrumi un terorisms.”

Smēķētavā austrumvācu spiegošanas nodaļas vadītājs murminot čalo ar dāņu cietumsargu.

“Grābāt ciet arī dāņus?” jautā cietumsargs.

– Pats uzraudzīju visus dāņus, kas strādāja jums pēdējos piecus gadus pirms mūra krišanas,” izriež krūtis vācietis, pieskandinādams alus kausu durvju stenderei.

Pēc tam visi iet klausīties spiegus, kas publiski uzstājas pirmo reizi: dubultaģents Alias Topas, kas NATO ģenerālštābā kopš 1983. gada ziņoja “paranoīdajiem krieviem” par alianses manevriem, īpaši uzsverot, ka Able Archer nepārtaps raķešu uzbrukumā PSRS, un kāda dubultaģente (joprojām bez vārda), kurai izdevās iefiltrēties rietumvācu BND.

Pa ceļam uz mājām Stasi cilvēkiem pēkšņi ar dūrēm uzbrūk cilvēku grupa ēkas ārpusē. Oficieru upuri vēl prot kauties un neko nav aizmirsuši. Uz asfalta pil asinis.

Naida mīla jeb pīšļu mantojums

Spiegi jeb izlūki nevienu neatstāj vienaldzīgu. Burtu kombinācijas KGB, CIA, Stasi u. tml. ir nīstami jēdzieni joprojām. Pēc aukstā kara beigām pasauli pārplūdināja grāmatas, kas atšifrēja Varšavas pakta un CIA patiesos “sasniegumus”. Pēc faktu un fantāzijas striptīza gūzmas tagad sāk parādīties arī nopietnāki darbi, piemēram, Tim Weiner, Legacy of Aches. (The History of the CIA. 702. s. Doubleday).

Kops dibināšanas brīža 1947. gadā Central Intelligence Agency mēģina savienot nesavienojamus lielumus: izprast, kas pasaulē notiek (izspiegojot), un pamēģināt pārveidot pasauli atbilstoši saviem priekšstatiem ar slepena kara, politiska spiediena (covert action) un organizētu valsts apvērsumu palīdzību. Nogalinot, kukuļojot un vervējot. Pirmā funkcija pieprasa spēju kritiski analizēt un novērtēt. Šķiet, ka pa šo līniju CIA līdz šim ir veicies vissliktāk. Otrajā frontē kauju ir daudz, sākot ar neveiksmīgo intervenci Kubā, paramilitārajām operācijām Āzijā, Latīņamerikā un Āfrikā. Ar naudas un ieroču iešļircinājumiem kara zonās un zombiju kultivēšanu “Apocalypse Now” stilā.

2005. gadā ASV Kongress iedibināja Director of National Intelligence, kas tagad pārrauga 16 izlūkošanas ASV institūciju darbu. Diezin vai kādreiz kādam izdosies nodibināt kārtību zonā, kurā puikas spēlē karu arī miera laikā. Pīšļu mantojums pagaidām ir bez atbalss, un var gadīties, ka nākamgad spiegu kongresā dalībnieku būs vēl vairāk un asinspeļķes pēc kaujas pēckongresa brīdī uz ielas būs vēl iespaidīgākas.