Baisās karpas RIMI akvārijā un vecgada vakara spalvas Ziemupes liedagā

2013. gada 31. decembrī Liepāja, Ziemupe

Liepaja 31. dec 2013 LiepU

Liepāja 2013. g. 31. decembris 19.00

Ir iestājies vecgada vakars. 2013 gatavojas no mums šķirties. Esmu ieslēgusi TV un gaidu gadu miju. Tāpat kā jūs, cienījamo vecgada lasītāj!

Ekrānā pagaidām rēgojas pārsvarā neinteresantas personas. LTV ar savu gaudeno ārpolitisko raidījumu piespieda pārslēgties uz LNT. Tur „resnā māmiņa” aizbaidīja uz TV3. Sākām skatīties tur gada apskatu un cenšamies to izturēt līdz beigām, jo aizvadītā lieliskā gada apskats TV3 nez kāpēc sākās ar bērēm. Parasti gada apskatus ar bērēm beidz. Diemžēl TV3 dara otrādi. Tāpēc vairs neklausāmies un izslēdzam skaņu reportieriem, kas visi izskatās pēc apbedīšanas aģentiem.

Acīmredzams, ka publicistika nav latvisko TV trumpja dūzis.

Gaidīsim izklaidi.

Ceru, ka gadu mijā mums nepiedāvās kārtējo „Zilo uguntiņu” (padomju televīzijas populārs formāts) Ostankino TV izpratnē.

Cerēsim.

Tā kā vecgada programma TV (pagaidām) ir neinteresanta, tad varam šovakar lasīt grāmatas vai izstāstīt kā mums gājis līdz šim.

Pirms izbraukšanas no Rīgas, piestājām Spicē. Lai turienes RIMI iegādātos vecgada vakara našķus. Rīts bija svaigs un tikko iestājies. Ļaužu pamaz un šajā „Maskavas priekšpilsētas” centrā šoreiz vēl vairums automašīnu nebija ar RUS reģistrācijas numuriem (kā to var novērot parasti SPICES ikdienā).

RIMI visgarākā rinda bija izvietojusies pie karpu akvārijā. Milzīgās un pārbarotās zivis nojauta drīzās nāves tuvumu un tāpēc pie katras sieta iegremdēšanas trakoja kā negudras. Tās vārstīja savas lielās mutes un izmisušām acīm blenza uz pircējiem, kas viens aiz otra norādīja „man to lielo, lūdzu” vai „man šo apaļīgo, bez ūdens šļakstiem”! Man priekšā rindā visi pirka karpas. Neliela auguma, padrukna pārdevēja ar bendes apņēmību ķerstīja satrauktās zivis un nosita tās ar profesionālu tvērienu. Pircēji izskatījās nikni par zivju nepieklājīgo uzvedību. Mirt svētku galdam (šķiet) ir cēli un apšļakstīt ar ūdeni savas slepkavības pasūtītājus nav īsti eleganti. Tā vismaz uzskatīja pircēja invalīda ratiņos, kas nevarēja izvēlēties savam galdam pietiekami labu karpu.

–   Man to apaļīgo, ar apaļajām acīm! – viņa norādīja, bakstot ar pirkstu akvārija sienu.

–   Kuru? – nesaprata pārdevēja ar sietu rokās.

–  Šito! Nē, to ne, tā nav laba. To otru!

–   Kuru?

–  Nu to taču, es jums rādu, bet viņas spiežas viena otrai virsū un traucē!

– Jā, traucē gan, – atzinās mazā, druknā pārdevēja un noslaucīja sviedrus no pieres. Viņa centās izturēt, lai gan izskatījās nogurusi jau no rīta.

–  Nu šo taču! Redzat, to ar lielo melno spuru! Viņa, maita slēpjas! Citām aiz muguras! – auroja sieviete invalīda krēslā. Beidzot pārdevējai izdevās notvert vislielāko karpu zivīm piestūķētajā akvārijā. To noķēra, nosita un pārdeva.

Skatījos uz zivīm pārbāzto stikla kasti un sapratu kāpēc mans draugs – mazais Gunāriņš vairs neēd zivis. Viņš esot redzējis RIMI akvārija karpas. Nezināju, ka skats ir tik skarbs. Nopirku divas doradas un sapratu, ka nopietni jāapsver veģetārisma izredzes manā ēdienu kartē.

Ceļš uz Liepāju plūda kā lente. Pa priekšu nemaisījās lietuviešu smagie furgoni, kas vienmēr liek kritizēt Latvijas nolaidību stratēģisko autoceļu paplašināšanā. Jau sen Rīgas – Liepājas šosejai nepieciešamas divas joslas abos virzienos.

Jau sen.

Pa ceļam uz Aizputi, kā pērles krellēs, mirguļoja apdzīvotas vietas un nežēlīgi grabēja zemes ceļš kā veļas dēlis pēc pārsauļošanās.

Ziemupes pludmale piedāvāja no jūras izskalotas mantas – sākot ar neskaitāmām pudelēm, pāris plastmasas čībām, piecām trosēm, kastēm un beidzot ar tīklu atsvariem un auklām visās varavīksnes krāsās… Jūras izsole bija sākusies. Tikai pircēju ( šim piedāvājumam) nebija. Sprīdi tālāk pludmales smiltis un ziemas zāli bija piesārņojušas baltas pūkas un visbeidzot ceļā nostājās saplosīta gulbja mirstīgās atliekas. Saskrāpētās smiltis, spalvu mākoņi un pēdās liedagā liecināja par kauju. Gulbis bija zaudējis. Tāpat kā karpas.

Šajā situācijā atliek godprātīgi atvadīties no 2013. gada, kas man bijis lielisks un burvīgs. Ņemot vērā to, ka citiem (gulbim un karpām) ir pamats pretējiem secinājumiem.

Tuvojamies gadu mijai.

Sākam gatavoties gadu maiņai.

It kā formāls akts, bet tomēr tik svinīgs un svarīgs visiem mums!

Man ledusskapī gaida mazās šampanieša pudelītes un tās tiks tukšotas liedagā gadu mijā!

Vēl četras stundas laika!

Kas zina, varbūt izdosies vēl ko uzrakstīt!

Citādi – laimīgu 2014!!!

Visiem!!!

ziemupe

Jūra pie Ziemupes

Juglas autobuss, sms vīrietis un žurka kapucē

2013. gada 29. decembrī

busābusā

Vakar vakarā Riga city mūs sagaidīja ar remdenu lietu un lipīgu tumsu uz ielām. Ar sīki iesprāgušu Ipada stikla stūri kā centrālo klapatu, kuru nāksies salabot. Skaidrs, ka nevajag ar joni mesties Liepājā ārā no transporta līdzekļiem. Nevajag tā darīt. Tad elektronika paliks vesela un nebūs svētku priekšvakarā Rīgā (kamēr vēl darbdiena) jācenšas atrast meistars, kas spēj, var un prot salabot. Kantoris Krišjāņa Valdemāra ielā izrādījās pareizais. Pēc stundas bez naudas, bet ar salabotu ”padiņu” devos Ušakova vārdā nosauktās Rīgas satiksmes virzienā.

Pieturā pulcējās samirkuši gaidītāji, jo jumtiņu Brīvības ielas pieturām Ušakovs nav uzlicis. Gaidījām satiksmi ar un bez lietussargiem. Kā melni, iekšēji apgaismoti roņi garām traucās autobusi un trolejbusi ar nepareiziem numuriem. Beidzot parādījās ilgi gaidītais Juglas virziens un es ierāpos iekšā vāji apgaismotā salonā ar nolietotiem sēdekļiem.

Apmetos līdzās kādai intravertai sievietei, kas austiņās klausījās savu ”radio” un no ārpasaules bija atslēgusies.

Pirms tilta salonā sastūmās mitrās drēbēs tērpti pasažieri un viens no viņiem – ražens puisietis vislabākajos gados strauji devās mūsu virzienā un apsēdās pa labi. Viņa apģērbs sastāvēja no ceļa strādnieka biksēm un novazātas humpaljakas. Galvu greznoja šika naģene un zem tās divas možas acis taustījās pēc kārtējā upura. Varēja skaidri redzēt, ka džekam ir bijis savs braucamais un tikai apstākļu spiests viņš tagad izmantot Ušakova transportu. Gribiet vai negribiet to atzīt, bet tā tas izskatās.

Dažas sekundes vēlāk puisietim blakus strauji nosēdās meitene ar brūnām acīm, tauriņu matos un lielu, velkamu lady bag pie rokas. Viņa turpināja nepārtraukti runāt ar savu mobilo telefonu.

-Maša, tu man pasaki Makša telefona numuru! – spulgace (ar tauriņu matos) skarbi pieprasīja.

-Nē, tu pasaki gan!

-Tu taču to zini!-

-Nē, man viņš ir svarīgs. Man viņš patīk! – skuķēns nekautrīgi atzinās un ar šo savu runājam izpelnījās gan manu gan puisieša klusu atzinību. Taču Maša (telefona vada viņā galā) bija nepiekāpīga.

-Nu dod taču!

-Kā neņems? Kāpēc viņš neņems telefonu, ja redzēs mani zvanam?-

-Ja?

-Kā tu zini?

-Ja…nu vismaz numuru atsūti man…tomēr…

Pēc tam saruna bija galā un meitenīte izskatījās briesmīgi bēdīga un kļuva vēl bēdīgāka brīdī, kad telefons iepīkstējās. Bija atsūtīta sms. Laikam tas pats liktenīgā Makša telefona numurs.

-Nezvanīsi? – dobjā balsī ievaicājās vīrišķis ar naģeni.

-Nēēē, viņš manu telefonu neņemšot! – nopūtās runīgā. Balss izklausījās tuvu asarām.  Autobuss tobrīd gāzelējās garām pārpušķotai eglei pie VEF kultūras pils.

-Zvani no manējā! – pēkšņi piedāvājās blakus sēdētājs un pasniedza meitenītei savējo, nobrāzto mobilo telefonu.

-Nebaidies! Nekož! Visu naudu esmu ar sms kredītiem nospēlējis. Man vairs nekā nav un nekas nepieder! Ne – kas! Bet tev es vismaz varu palīdzēt! Ņem! –

Meitene mēmi kratīja galvu.

-Ko stīvējies! –

Meitene bija nodūrusi galvu un blenza grīdā.

-Nu ņem taču, tam ir Tele 2 pieslēgums. Netici?- viņš ieslēdza telefonu un piespieda to cieši klāt meitenītes ausij.

-Dzirdi? Tagad vai nekad! Rīkojies! Neesi muļļa! Par savu laimi ir jācīnās-

Viņa klusēja acis nodūrusi, bet tad pēkšņi, meitēns apņēmīgi paņēma bomža telefonu un piezvanīja savam Maksim.

Viņa to izdarīja. Apņēmīgi un ar stilu. Abu saruna uzsākās strauji, ar emocionāliem starpsaucieniem un beigās pieņēma raitu ritumu un kļuva bezgalīga.

Pats telefona īpašnieks izskatījās ļoti apmierināts…

..taču…

…tieši tobrīd meitenītes jakas apkaklē parādījās žurkas galva.

-Tavējā?- jautāja vīrietis ar superpārsteigumu balsī.

Meitene pamāja un turpināja vārīties ar savu Maksi, tāpēc mūs viņa vairs nedzirdēja.

Žurciņa izskatījās pieradināta un dzīvojās pa saimnieces kapuci kā pa savu migu. Brīžiem tā pārrāpoja pie kaimiņa un atļāva glaudīt savu muguru un mazliet pabučot purngalu.  Bomzis bija aizrāvies ar kaimiņu žurku. Viņš to glaudīja un slavēja, bučoja un apmīļoja ar skatienu un vārdiem.

-Beidzot atrodas kāds, kuru var mīlēt neko pretī nepieprasot! – vīrietis klusi paziņoja melnajam piekļāvīgajam dzīvnieciņam ar spožajām acīm un garo asti. Viņa seja staroja.

Tik pat apmierināta izskatījās arī meitene ar tauriņu matos, kura turpināja runāt  ar savu Maksi un izskatījās starojoša.

Bija pienākusi mana pietura – Alfa centrs.

Man jāizkāpj.

Paskatījos atpakaļ uz abiem laimīgajiem pasažieriem.

Viņi abi bija supperapmierināti.

Viens ar kaimiņa telefonu.

Otrs ar kaimiņienes žurku.

Novēlu jums, cienījamo lasītāj, tik pat laimīgu nejaušību un mīlestības atklājumu pilnu jauno gadu!

Veiksmīgu gadu miju!

busā

Literatūra, kuru pārdod metros

2013. gada 26. decembris

 2013 pie juras ziemassvetkos

Ziemassvētku nakts atved pie rokas dažas vecas, gudras grāmatas, kamīnā degošas malkas smaržu un dīvainus notikumus, kas spēj piedzimt vienīgi saulgriežu laikā.

Tādā kārtā parastā dārza priedīte pēkšņi pārvērtās svētku eglē (pateicoties zilu ledlampiņu virtenei). Zem tās Ziemassvētku rītā iestādīju savādo sīpolu, kurš atradās pludmalē, izskalots no jūras.

Nez kas no tā izaugs?

Turpat, zem sūnas apraku vērtīgu mantu stikla burkā.

Traki svarīgu.

Stūrī noenkurojām mazu eglīti no Zvārtavas, kura visu vakaru turpināja demonstratīvi kustināt skujas austrumu virzienā. Norādot, kur ir viņas īstās mājas – tālu, pie Igaunijas robežas.

Garām, rūcošā virtenē mums aizšāvās ”nakts roņi” – melnas automašīnas atceļā no Dievkalpojuma vietējā baznīcā. Cauri tumsai. Nesasveicinoties. Pieglaustām ausīm. Kā zaķi, kas sabijušies no ūdens.

Tobrīd es uzšķīlu sērkoku saujā. Kā liesmojošu sniega piku.

Par spīti visam – tumsas vidū, Ziemassvētkos.

Oj, kā tumsa ir gaismu apēdusi un pa virsu sijā lietutiņš. To jūt šeit – laukos kur kadiķi kalpo par ceļa stabiem un vietējie krauķi tuvējā lielpilsētā uzvedas kā vistas.

Tumsu var sajust fiziski, tieši tāpat kā zvaigznes gaismu.

Sajušana ir mūsu lielā apdāvinātība.

ziema sogad 2013

Starp citu – kanādiešu mediju teorētiķis un citātu ražotājs Marshall McLuhan atklāja, ka cilvēks esot ”tehnikas dzimumorgāns”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka ne tikai mēs paši izveidojam savus masmedijus, bet arī tie (attiecīgi) formē un iespaido mūs. Rezultātā mēs pakļaujamies medijiem un tie (savukārt) pieprasa ne tikai aiz vien modernākas, dominējošās mediju tehnoloģijas, bet ari nosaka mūsu intelektuālās vides interjeru. 

McLuhan skolnieks Neil Postman gājā šajā virzienā vēl solīti tālāk un atklāja, ka ar elektroniskajiem medijiem mēs cilvēki cenšamies sevi nogalināt caur izklaidi.

Izklaidējamies līdz nāvei, ”dejojot” vai ”mirstot nost ar zvaigzni” ekrānā. Dziedot ar ģimenēm un pa vienam – ”fabrikās”.

Tagad, kad TV ēra jau aiz muguras un mūsu dzīvi jau nosaka tīmeklis, Nicholas Carr savā pašlaik tik pieprasītajā grāmatā The Shallows konstatē, ka interneta lasīšanas rezultātā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaicīgi un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, ”Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu. Šis Tolstoja teksts ir pretruna Twitter vai Facebook lasīšanas loģikai. 

Modernais cilvēks, tātad, pārtiek no lineāras lasāmvielas.

Pats šokējošākais ir tas, ka kopā ar vienslāņa lasīšanas tradīciju iet bojā arī dramatiskā vēstīšanas tradīcija. To bloķējot vajadzība atrasties tiešsaistē ar interneta informācijas plūsmu nepārtraukti (Douglas Ruchkoff, Present shock).

Vārdu sakot – vairs nav laika iedziļināties bezgalīgi dziļas grāmatas vēstījumā.

Nav pacietības to darīt, jo ik pa brīdim ”jāpārčeko”, ko stāsta tviteris.

Nav izslēgts, ka šajā ”epizožu laikā” literāro varu pār mums pārņems Tao Lina ”skolas” rakstniecība. Tā ir ieradusies Tolstoja un Birznieka-Upīša vietā.

Šī 1983. gadā dzimušā taivaniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka daiļrade ir cieši savijusies ar sociālajiem medijiem un atspoguļo domāšanu tajos (Taipei).

Tātad – pie mums ir ieradusies literatūra, kuru pārdod ar metru mēru.

Tai  vairs nav iekšējās dramaturģijas.

Tā plūst kā kanāls.

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

Nepiemērotā trokšņa trase. Latvijas politiskā elite pret reņģēdājiem?

2013. gada 19. decembrī speciāli TVNet.

kartingsIesaistīties svešā konfliktā nav viegli. Žurnālista darbā ar to jāsaskaras bieži, ja strīdu nav izdevies atrisināt nedz institūcijās, nedz tiesās. Tad neatliek nekas cits, kā izlikt kašķi publiskai apspriešanai «uz paplātes» un cerēt, ka sabiedriskā doma teiks savu izšķirošo galavārdu. Šoreiz ir tieši šāda situācija, jo runa ir par troksni, kas rodas, braucot ar automašīnu, motociklu vai kartingu pa trasi, kas atrodas pārāk tuvu dzīvojamajām ēkām. Pamēģiniet iedomāties šo troksni un iztēloties treku, kas atrodas jūsu ielas otrā pusē – pretējā nama vietā. Tieši tā. Pārāk tuvu un pārāk skaļi.

Nauda reanimē padomju laiku treku

Šajā gadījumā rakstu par Kandavas kartinga trasi Jelgavas ielā 16a. Tā izvietota Jaunkandavā – apdzīvotā zonā. Trasei nepiemērotā vieta pārmantota no PSRS laikiem, kad te 1972. gadā (uzplaukstot kartinga bumam) neapdomīgi tikusi izbūvēta trase vietējā sovhoztehnikuma audzēkņu un PSRS kartinga izlases vajadzībām.

Padomju Savienības laikā kļūdu savārīts daudz. To skaitā arī kartinga trases iekārtošana apdzīvotas zonas robežās. Savādi, ka Kandavas pašvaldība arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atļāva šo pilsētas teritoriju saglabāt motosportam un piekrita apjomīgai trases rekonstrukcijai. Šo biznesu uzņēmās tādi sabiedrībā pazīstami ļaudis kā «Leons Jakrins1, Edgars Skulte2 un Kārlis Miķelsons3, kuri, piesaistot investorus, atrada iespēju trasi pārbūvēt atbilstoši mūsdienu starptautiskiem standartiem, ļaujot tai uzplaukt vēlreiz un cerot, ka nākotnē Kandavas vārds atkal izskanēs Latvijā un aiz tās robežām saistībā ar kartingu. Pēc rekonstrukcijas tagadējā kartinga trase jeb Swedbank kartodroms Kandava ir jaunākā un mūsdienīgākā trase Latvijā un Baltijā. Trasi pēc rekonstrukcijas atklāja 2008. gada 5. jūnijā. 2008.gada 9.augustā Kandavas kartodromā bija sabraukusi daļa no savulaik populārākajiem Latvijas kartingistiem, lai, atceroties, kā paši izteicās, vecos labos laikus, sacenstos savstarpējā draudzības mačā (Kandavas Novada Vēstis. 2011. Nr. 25 (74)).

Ietekmīgu Latvijas uzņēmēju režijā šī trase 2008. gadā tika pilnībā renovēta, pilnveidota tās konfigurācija un uzbūvēta atbilstoši starptautiskiem standartiem. Rekonstrukcijas projekta autors bija Hermans Tilke, kurš ir pazīstams trašu projektētājs un izstrādājis vairāku Formula 1 trašu projektus. Trase neaizņem lielu pilsētas zonu (4,4 ha, platums 8 m), tomēr ir 1012 metrus gara un tajā ir 11 pagriezieni. Starta – finiša taisne 154 m gara.

Ambīcijas tika realizētas, un, kā uzsver pašvaldības pašreklāmas «avīze», ir izveidota pat speciāla trase ziemas mačiem, bija iecerēts daudz sacensību gan kartinga amatieriem, gan Latvijas autoklubiem, un aktīvā vasaras sezona sākas jau aprīlī «Karti atkal rūc Kandavā, kā sendienās!» (KNV, 2011. Nr. 25 (74)).

Toreizējais Kandavas novada domes priekšsēdētājs Rolands Bārenis4 (Pilsoniskā savienība – Vienotība, pēc tam Latvijas Zemnieku savienība) pat uzsvēra medijos, ka Kandava esot tehnisko sporta veidu galvaspilsēta un ka «esam nolēmuši akceptēt to atdzimšanu Kandavā» gan ar kartinga trasi, gan MX parku» (KNV, 2011.Nr. 25 (74)). Bijušā Kandavas domes vadītāja interesi par motosportu var saprast, jo viņa dēls Rihards ir motobraucējs, un ar šo arī izskaidrojama ģimenes tēva un novada šefa vēlme, lai «Kandava kļūst par motosporta centru», kurā arī mototrasi «finansēs paši» un «nākotnē trasi paredzēts pabalstīt arī no pašvaldības puses» finansiāli (Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 2010.9.07.). Pārsteidzoši, cik nekautrīgi atklāti augsta amatpersona, kas saņēma algu no nodokļu naudas, lobēja savas ģimenes projektu ar pašvaldības politiskajām svirām un līdzekļiem.

Liktenīgā aizmāršība – aizmirsa uzbūvēt aizsargsienu

Viss, kā redzat, sākās ar vērienu. Lieli investējumi trasē bija, mači notika. Karogi plīvoja un fanfaras gavilēja. Taču diemžēl arī šoreiz mazs cinītis sagāza šo lielo un dārgo vezumu – joprojām nenoskaidrotu iemeslu dēļ … netika uzbūvēta siena, kas apslāpētu motoru trokšņus dzīvojamās zonas virzienā. Tātad trases īpašnieki aizmirsa aizsargsienu, kas pasargā ielas pretējās puses iedzīvotājus no treniņu un maču trokšņa.

Troksnis ir spīdzināšanas rīks. To laikam zina visi. Gvantanamo spīdzina teroristus ar rokmūziku, britu flote spīdzina somāliešu pirātus ar Britnijas Spīrsas dziesmām, un kartodroms Kandavā spīdzina kandavniekus ar «braucēju izraisīto troksni, kas īpaši intensīvs un traucējošs esot darbdienu vakaros un brīvdienās. (..). Paši kartingi neesot tie lielākie trokšņotāji – daudz spēcīgāk dzīvokļos dzirdot motociklus, kas arī reizēm mēdzot izmest kādu loku. Problēmas sagādājot ne tikai troksnis, bet arī vibrācijas un kartinga dzinēju izraisītie traucējumi. «Ja trasē notiek sacensības vai treniņi – uz «Panorāmu» man nav ko cerēt, jo raustās bilde. Bet gribas taču, atnākot no darba, mazliet atpūsties, paskatīties televizoru!» situāciju skaidro viens no atnākušajiem.» (Kandavas Ziņas, 2008. 14.08.).

Tā sākās kandavnieku sacelšanās pret kartodromu. Ar sūdzēšanos, vēstuļu rakstīšanu uz «instancēm» un iestādēm. Ar sapulcēm – kopā ar medijiem un deputātiem. Cenšoties panākt vienu vienīgu mērķi – aizsargsienas uzbūvēšanu pret troksni, kas nāk no pretējās ielas puses. Tagad, kad «Panorāmu» jau var noskatīties digitāli un «bilde» ekrānā vairs neraustās, trokšņa risks joprojām dzīvs, nav «digitalizējies» un nav pazudis.

Vissmagāk no trokšņa cieš Priežu ielā. Jau toreiz 2008. gadā domes priekšsēdētājs medijiem un sabiedrībai apstiprināja viedokli, ka cīņā ar kartodroma radīto troksni varētu palīdzēt «piemēram, skaņu slāpējoša siena, kas, starp citu, sākotnējā kartodroma pārbūves plānā esot bijusi paredzēta» (Kandavas Ziņas, 2008. 14.08.). Taču netika uzbūvēta.

Kāpēc ne? Acīmredzot pietrūka naudas vai bija kādi citi izdevumi, kurus rekonstrukcijas laikā nācās kompensēt ar sienai paredzēto naudu.

Siena ir paredzēta arī ģenerālajā plānā, kuru 2007. gada 02.07. apstiprinājusi novada galvenā arhitekte A. Apine.

Taču tā nav uzbūvēta joprojām.

Tikmēr kašķis ap Kandavas kartodromu turpinās jau ceturto gadu pēc kārtas. Vietējie kandavnieki ar Elzu Freibergu priekšgalā sūdzas visās iespējamās institūcijās un ir panākuši ekspertīzi, kas pierāda, ka pieļautās trokšņa normas Priežu ielā kartodroma darbības laikā tiek pārsniegtas. Otrā pusē kaujas pozā nostājušies trases īpašnieki (SIA «Braukšanas mācību centrs»), kas uzstāj, ka no sienas esot atteikušies, jo nolīgtie eksperti atzinuši – pieļaujamās trokšņa normas netiek pārsniegtas» (Kandavas Ziņas, 2010.11.12.)

Latvijas politiskā elite pret reņģēdājiem?

Sekojot notikumu attīstībai ap Kandavas kartinga trasi piecu gadu garumā, pārsteidz trases īpašnieku vienaldzība pret vietējo iedzīvotāju protestiem. Pirms diviem gadiem savā portālā Lato Lapsa raksta: «Pašreizējā tieslietu ministra Aigara Štokenberga un kompanjonu SIA «Braukšanas mācību centrs», kas ekspluatē Kandavas kartinga trasi, ne tikai nav veikusi Veselības inspekcijas uzdotos pasākumus trokšņa mazināšanai, ko jau gadiem pieprasa vietējie iedzīvotāji, bet pat nav samaksājusi tai uzlikto 250 latu sodu, – to Pietiek.com apliecināja Veselības inspekcija»(www.pietiek.com, 2011.24.08.).

Kas ir šie Kandavas trases īpašnieki, kuriem pietiek naudas pasūtīt kartinga trases rekonstrukcijas projektu pasaulslavenam arhitektam, bet nepietiek naudas uzbūvēt troksni akumulējošu sienu? Skopums vai augstprātība?

Kolēģe, žurnāliste Liena Trēde par kartinga trases problēmām Kandavas avīzē rakstījusi vairākkārt, un viņai šķiet, ka «trokšņa žoga» trūkums izskaidrojams ar īpašnieku vēlmi «ietaupīt» līdzekļus. Zviedru ekspertam Janam Sundam, kas trasi ir apmeklējis vairākkārt un palīdzējis idejas pilnveidošanā, ir «100% skaidrs, ka konfliktēt ar vietējiem iedzīvotājiem nav prāta darbs». Ap trasi ir vajadzīgs žogs, vismaz 2,5 m augsts. Elzai Freibergai, kuras nams atrodas Priežu ielas pretējā pusē, šķiet, ka vainīga ir Latvijas politiskās un ekonomiskās elites nospļaušanās uz parasto cilvēku ciešanām. «Mēs viņiem neesam cilvēki, tāpēc mūsu problēmas viņi mierīgi ignorē,» uzsver Elza.

SIA «Braukšanas mācību centrs» pārstāve Juta Krīgere oponē un uzsver, ka nomas kartingu trasē vairs neesot un kašķa dēļ Kandavas kartings esot tuvu bankrotam. Vietējie iedzīvotāji kašķējoties nekonstruktīvi un pieprasot caurspīdīgu aizsargsienu, kas izmaksāšot pārāk dārgi. Bijušajam trases direktoram Uldim Galdiņam viedoklis ir līdzīgs, un viņš avīzei «Kandavas Ziņas» jau pirms četriem gadiem pauda, ka «pat tad, ja siena būs, – cilvēki nebūs apmierināti, jo tad tā noteikti tikšot apzīmēta, kas neizskatīšoties diez ko glīti, gan tikšot pastiprināts automašīnu radītais troksnis, kad tās pārvietosies pa to pašu Priežu ielu» (Kandavas Ziņas, 2008. 14.08.).

Visas šīs atrunas nepārliecina, jo sienai bija jābūt. Iespējams, ka tieši tāpēc šis kartodroms faktiski vēl joprojām nav pat oficiāli nodots ekspluatācijā, lai gan troksnis no tur joņojošajiem motoriem jau izveidojis histēriju negaisa mākoni virs Kandavas un Rīgas ministrijām.

«Kā rāda Lursoft datu bāze, Štokenbergam līdz ar virkni citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku – tostarp būvuzņēmēju Gunti Rāvi un bijušo Latvenergo prezidentu Kārli Miķelsonu – SIA «Braukšanas mācību centrs» pieder pa 11,11% kapitāldaļu» (pietiek.com. 2011.24.08.). Turpat dibināšanas brīdī bija arī AS «Asset Angels» dalībnieki Jurģis Liepnieks, Kaspars Rolšteins un Diāna Liepniece. 2006. gadā bijušais premjeru Andra Šķēles un Aigara Kalvīša PR šefs īpašumus «uzdāvinājis sievai 2,68 miljonu latu vērtībā» (Delfi, 2006.17.12.). Kandavas kartinga trases atbalstītāju vidū izlasāmi daudzi pazīstamu un ietekmīgu amatpersonu uzvārdi: Jānis Naglis, LAF ģenerālsekretārs, Andris Vītoliņš, Latvijas Kuģu īpašnieku asociācijas prezidents, Vadims Frolovs, «Swedbank» auto līzinga daļas vadītājs, Juris Gulbis – «Lattelekom» valdes priekšsēdētājs, Sandis Šteins, «Latvija Statoil» izpilddirektors u.c.

Joņošana ar spēkratiem ir daudzu Latvijas varasvīru vaļasprieks. «Roka roku mazgā» – konstatē Elza Freiberga, kuras gadiem ilgā cīņa par žogu līdz šim atdūrusies pret Latvijas institūciju nelabvēlību. «Tur augšā viņi viens otru piesedz, tāpēc pie taisnības netiekam,» nopūšas Elza.

Vai Latvijas varas līmenī «roka roku mazgā»?

Būtu loģiski, ja strīda noregulēšanā starp Kandavas iedzīvotājiem un motosporta entuziastiem saprātīgi iesaistītos atbildīgās organizācijas un iestādes, neļaujot radīt iespaidu, ka ietekmīgi motosporta entuziasti var «pakļaut savām vajadzībām» valsts un sabiedriskos uzraudzītājus. Diemžēl gigantiskā vēstuļu kaudze, kas demonstrē kandavnieku cīņu par taisnību, liecina par pretējo. Ekonomikas ministrija: A.Jankovskis – G. Ābele (27.07. 2011.), F. Voroņenko – J. Pūce (24.11.2011., 17.11.2011.), A. Kampars, A. Jankovskis (06.07.2011.), J. Pūce – A. Jankovskis (06.01.2011., 24.11.2011.), A. Matīss – M. Kārkliņa (28.07.2009.), Valsts prezidents (A. Kerls – A.Freiberga, 2013.15.03.), Administratīvā rajona tiesa (Jānis Markovs, 16.10.2013.), Satversmes tiesas kolēģija (Gunārs Kūtris, Kaspars Balodis, Sanita Osipova, 16.01.2012.), Eiropas Komisija, ģenerāldirektorāts Briselē (Liam Cashman, 22.06.2010.) un PVO pārstāvniecība Latvijā (A. Rūrāne, 10.09.2009.) – formāli atrakstās. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (A. Eglājs, D. Šatrovska 08.07.2008.); J. Pūce – F. Voroņenko (08.11.2012.) un Tiesībargs (22.10.2008.) šaubās, bet Veselības ministrija (J.Bārzdiņš, J.Feldmane) uzsver, ka «normatīvajos aktos būtu jānostiprina pašvaldību atbildība par trokšņa normatīvu ievērošanas nodrošinājumu tās administratīvajā teritorijā» (J. Bārzdiņš, J. Feldmane, 27.09.2011.), un valsts sekretārs A. Ploriņš ir pat pārliecināts, ka Latvijas «Veselības inspekcijas pienākumos neietilpst izvērtēt trokšņa radītās sekas uz iedzīvotāju veselību. Slēdzienu par to vai trokšņa avots ir radījis vai rada paliekošus veselības traucējumus, var sniegt tikai ģimenes ārsts vai attiecīgā profila speciālists» (A.Ploriņš – A.Egle, 22.10.2008.).

Nē, šis nav joks, bet gan pavisam oficiāls teksts uz veidlapas ar valsts ģerboni un Latvijas Republikas Veselības ministrijas zīmolu.

Klasiskais kašķis uz «publiskās paplātes» ar varas iestāžu vienaldzību = bailēm-izvairīšanos atbildēt kā «rotājumu» ir jūsu priekšā. Ko tālāk?

Pārsteidz viedokļa neesamība no Kandavas domes un Normunda Stoferta. Klusums pagaidām valda arī trasē, jo ož pēc klasiskā trekno gadu bankrota.

Sāksim būvēt sienu vai tomēr turpināsim Kandavas kartodroma situāciju, kas raksturo mūsu valsts varas attieksmi pret iedzīvotājiem: ar kartingiem aiz 2 m augsta stiepļu žoga brauc deputāti, ministri, biznesmeņi un kultūras elites darbinieki un aiz žoga – motoru rūkoņas troksnī dzīvo parastie Latvijas iedzīvotāji.

Atsauces

1 – «Vincenta» impērijas īpašnieks. Vincents grupā ietilpst M. Rītiņa restorāns, arī Fiat tirgotājs Auto Italia, kā arī Alfa Romeo un Maserati tirgotājs Modena Motors (2010)

2 – Reklāmas aģentūras DDB Latvia valdes priekšsēdētājs, viens no lielāko dividenžu saņēmējiem 2011.g. 135 000 LVL. Pietiek.com/Lursoft

3 – Bijušais Latvijas energoapgādes kompānijas «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs. 2010. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturēja Miķelsonu un vairākas citas uzņēmuma amatpersonas, turot aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā. Tiesa Miķelsonam piemēroja apcietinājumu, taču vēlāk viņš tika atbrīvots no apcietinājuma apmaiņā pret 50 000 latu lielu drošības naudu.

4 – Ceturtais bagātākais Latvijas pašvaldību vadītājs 2012.g ar ienākumu apjomu 61 396 lati. (Apollo, 2013.24.05.) 64. vietā turīgāko LV uzņēmēju sarakstā 2007.g. – 1,01 miljons latu: SIA Aeronavigācijas serviss. Mācību centrs, bet arī SIA Selkoms un SIA Skaldes krogs vienīgais īpašnieks. Db. 2008.18.01.

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.