Juglas autobuss, sms vīrietis un žurka kapucē

2013. gada 29. decembrī

busābusā

Vakar vakarā Riga city mūs sagaidīja ar remdenu lietu un lipīgu tumsu uz ielām. Ar sīki iesprāgušu Ipada stikla stūri kā centrālo klapatu, kuru nāksies salabot. Skaidrs, ka nevajag ar joni mesties Liepājā ārā no transporta līdzekļiem. Nevajag tā darīt. Tad elektronika paliks vesela un nebūs svētku priekšvakarā Rīgā (kamēr vēl darbdiena) jācenšas atrast meistars, kas spēj, var un prot salabot. Kantoris Krišjāņa Valdemāra ielā izrādījās pareizais. Pēc stundas bez naudas, bet ar salabotu ”padiņu” devos Ušakova vārdā nosauktās Rīgas satiksmes virzienā.

Pieturā pulcējās samirkuši gaidītāji, jo jumtiņu Brīvības ielas pieturām Ušakovs nav uzlicis. Gaidījām satiksmi ar un bez lietussargiem. Kā melni, iekšēji apgaismoti roņi garām traucās autobusi un trolejbusi ar nepareiziem numuriem. Beidzot parādījās ilgi gaidītais Juglas virziens un es ierāpos iekšā vāji apgaismotā salonā ar nolietotiem sēdekļiem.

Apmetos līdzās kādai intravertai sievietei, kas austiņās klausījās savu ”radio” un no ārpasaules bija atslēgusies.

Pirms tilta salonā sastūmās mitrās drēbēs tērpti pasažieri un viens no viņiem – ražens puisietis vislabākajos gados strauji devās mūsu virzienā un apsēdās pa labi. Viņa apģērbs sastāvēja no ceļa strādnieka biksēm un novazātas humpaljakas. Galvu greznoja šika naģene un zem tās divas možas acis taustījās pēc kārtējā upura. Varēja skaidri redzēt, ka džekam ir bijis savs braucamais un tikai apstākļu spiests viņš tagad izmantot Ušakova transportu. Gribiet vai negribiet to atzīt, bet tā tas izskatās.

Dažas sekundes vēlāk puisietim blakus strauji nosēdās meitene ar brūnām acīm, tauriņu matos un lielu, velkamu lady bag pie rokas. Viņa turpināja nepārtraukti runāt ar savu mobilo telefonu.

-Maša, tu man pasaki Makša telefona numuru! – spulgace (ar tauriņu matos) skarbi pieprasīja.

-Nē, tu pasaki gan!

-Tu taču to zini!-

-Nē, man viņš ir svarīgs. Man viņš patīk! – skuķēns nekautrīgi atzinās un ar šo savu runājam izpelnījās gan manu gan puisieša klusu atzinību. Taču Maša (telefona vada viņā galā) bija nepiekāpīga.

-Nu dod taču!

-Kā neņems? Kāpēc viņš neņems telefonu, ja redzēs mani zvanam?-

-Ja?

-Kā tu zini?

-Ja…nu vismaz numuru atsūti man…tomēr…

Pēc tam saruna bija galā un meitenīte izskatījās briesmīgi bēdīga un kļuva vēl bēdīgāka brīdī, kad telefons iepīkstējās. Bija atsūtīta sms. Laikam tas pats liktenīgā Makša telefona numurs.

-Nezvanīsi? – dobjā balsī ievaicājās vīrišķis ar naģeni.

-Nēēē, viņš manu telefonu neņemšot! – nopūtās runīgā. Balss izklausījās tuvu asarām.  Autobuss tobrīd gāzelējās garām pārpušķotai eglei pie VEF kultūras pils.

-Zvani no manējā! – pēkšņi piedāvājās blakus sēdētājs un pasniedza meitenītei savējo, nobrāzto mobilo telefonu.

-Nebaidies! Nekož! Visu naudu esmu ar sms kredītiem nospēlējis. Man vairs nekā nav un nekas nepieder! Ne – kas! Bet tev es vismaz varu palīdzēt! Ņem! –

Meitene mēmi kratīja galvu.

-Ko stīvējies! –

Meitene bija nodūrusi galvu un blenza grīdā.

-Nu ņem taču, tam ir Tele 2 pieslēgums. Netici?- viņš ieslēdza telefonu un piespieda to cieši klāt meitenītes ausij.

-Dzirdi? Tagad vai nekad! Rīkojies! Neesi muļļa! Par savu laimi ir jācīnās-

Viņa klusēja acis nodūrusi, bet tad pēkšņi, meitēns apņēmīgi paņēma bomža telefonu un piezvanīja savam Maksim.

Viņa to izdarīja. Apņēmīgi un ar stilu. Abu saruna uzsākās strauji, ar emocionāliem starpsaucieniem un beigās pieņēma raitu ritumu un kļuva bezgalīga.

Pats telefona īpašnieks izskatījās ļoti apmierināts…

..taču…

…tieši tobrīd meitenītes jakas apkaklē parādījās žurkas galva.

-Tavējā?- jautāja vīrietis ar superpārsteigumu balsī.

Meitene pamāja un turpināja vārīties ar savu Maksi, tāpēc mūs viņa vairs nedzirdēja.

Žurciņa izskatījās pieradināta un dzīvojās pa saimnieces kapuci kā pa savu migu. Brīžiem tā pārrāpoja pie kaimiņa un atļāva glaudīt savu muguru un mazliet pabučot purngalu.  Bomzis bija aizrāvies ar kaimiņu žurku. Viņš to glaudīja un slavēja, bučoja un apmīļoja ar skatienu un vārdiem.

-Beidzot atrodas kāds, kuru var mīlēt neko pretī nepieprasot! – vīrietis klusi paziņoja melnajam piekļāvīgajam dzīvnieciņam ar spožajām acīm un garo asti. Viņa seja staroja.

Tik pat apmierināta izskatījās arī meitene ar tauriņu matos, kura turpināja runāt  ar savu Maksi un izskatījās starojoša.

Bija pienākusi mana pietura – Alfa centrs.

Man jāizkāpj.

Paskatījos atpakaļ uz abiem laimīgajiem pasažieriem.

Viņi abi bija supperapmierināti.

Viens ar kaimiņa telefonu.

Otrs ar kaimiņienes žurku.

Novēlu jums, cienījamo lasītāj, tik pat laimīgu nejaušību un mīlestības atklājumu pilnu jauno gadu!

Veiksmīgu gadu miju!

busā

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s