Literatūra, kuru pārdod metros

2013. gada 26. decembris

 2013 pie juras ziemassvetkos

Ziemassvētku nakts atved pie rokas dažas vecas, gudras grāmatas, kamīnā degošas malkas smaržu un dīvainus notikumus, kas spēj piedzimt vienīgi saulgriežu laikā.

Tādā kārtā parastā dārza priedīte pēkšņi pārvērtās svētku eglē (pateicoties zilu ledlampiņu virtenei). Zem tās Ziemassvētku rītā iestādīju savādo sīpolu, kurš atradās pludmalē, izskalots no jūras.

Nez kas no tā izaugs?

Turpat, zem sūnas apraku vērtīgu mantu stikla burkā.

Traki svarīgu.

Stūrī noenkurojām mazu eglīti no Zvārtavas, kura visu vakaru turpināja demonstratīvi kustināt skujas austrumu virzienā. Norādot, kur ir viņas īstās mājas – tālu, pie Igaunijas robežas.

Garām, rūcošā virtenē mums aizšāvās ”nakts roņi” – melnas automašīnas atceļā no Dievkalpojuma vietējā baznīcā. Cauri tumsai. Nesasveicinoties. Pieglaustām ausīm. Kā zaķi, kas sabijušies no ūdens.

Tobrīd es uzšķīlu sērkoku saujā. Kā liesmojošu sniega piku.

Par spīti visam – tumsas vidū, Ziemassvētkos.

Oj, kā tumsa ir gaismu apēdusi un pa virsu sijā lietutiņš. To jūt šeit – laukos kur kadiķi kalpo par ceļa stabiem un vietējie krauķi tuvējā lielpilsētā uzvedas kā vistas.

Tumsu var sajust fiziski, tieši tāpat kā zvaigznes gaismu.

Sajušana ir mūsu lielā apdāvinātība.

ziema sogad 2013

Starp citu – kanādiešu mediju teorētiķis un citātu ražotājs Marshall McLuhan atklāja, ka cilvēks esot ”tehnikas dzimumorgāns”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka ne tikai mēs paši izveidojam savus masmedijus, bet arī tie (attiecīgi) formē un iespaido mūs. Rezultātā mēs pakļaujamies medijiem un tie (savukārt) pieprasa ne tikai aiz vien modernākas, dominējošās mediju tehnoloģijas, bet ari nosaka mūsu intelektuālās vides interjeru. 

McLuhan skolnieks Neil Postman gājā šajā virzienā vēl solīti tālāk un atklāja, ka ar elektroniskajiem medijiem mēs cilvēki cenšamies sevi nogalināt caur izklaidi.

Izklaidējamies līdz nāvei, ”dejojot” vai ”mirstot nost ar zvaigzni” ekrānā. Dziedot ar ģimenēm un pa vienam – ”fabrikās”.

Tagad, kad TV ēra jau aiz muguras un mūsu dzīvi jau nosaka tīmeklis, Nicholas Carr savā pašlaik tik pieprasītajā grāmatā The Shallows konstatē, ka interneta lasīšanas rezultātā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaicīgi un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, ”Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu. Šis Tolstoja teksts ir pretruna Twitter vai Facebook lasīšanas loģikai. 

Modernais cilvēks, tātad, pārtiek no lineāras lasāmvielas.

Pats šokējošākais ir tas, ka kopā ar vienslāņa lasīšanas tradīciju iet bojā arī dramatiskā vēstīšanas tradīcija. To bloķējot vajadzība atrasties tiešsaistē ar interneta informācijas plūsmu nepārtraukti (Douglas Ruchkoff, Present shock).

Vārdu sakot – vairs nav laika iedziļināties bezgalīgi dziļas grāmatas vēstījumā.

Nav pacietības to darīt, jo ik pa brīdim ”jāpārčeko”, ko stāsta tviteris.

Nav izslēgts, ka šajā ”epizožu laikā” literāro varu pār mums pārņems Tao Lina ”skolas” rakstniecība. Tā ir ieradusies Tolstoja un Birznieka-Upīša vietā.

Šī 1983. gadā dzimušā taivaniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka daiļrade ir cieši savijusies ar sociālajiem medijiem un atspoguļo domāšanu tajos (Taipei).

Tātad – pie mums ir ieradusies literatūra, kuru pārdod ar metru mēru.

Tai  vairs nav iekšējās dramaturģijas.

Tā plūst kā kanāls.

Advertisements

5 thoughts on “Literatūra, kuru pārdod metros

  1. Nu, atļaušos tomēr nedaudz oponēt, konkrēti pret pretnostatījumu – dziļā iespiestā grāmata un seklais tīmeklis. Jau Servantess mums visiem labi zināmā tēlā izsmēja sava laika seklās lubenes, un šodien antikvariātā atliek vien pārcilāt gadsimta sākuma populārās grāmatiņas, procenti astoņdesmit – seklas lubenes. Ātri uzceptas, lai izdotu un saņemtu honorāru. Jā, tāpat domāšanu nekādi neveicināja jau sen eksistējošie komiksi.
    Tehnoloģijas nav “truluma” cēlonis. Kā līdzeklis – jā, pat to tas var kalpot. Bet – tas atkarīgs jau no mums. Par Marshall McLuhan atklājumu, nu nav tas nekāds atklājums, jau sen zināms ka starp uztveres subjektu un objektu neizbēgami izveidojas savstarpēji atgriezeniskā saite. Vai citiem vārdiem, mūsu apziņas objekti un subjekti saslēgti savstarpēji atkarīgās radīšanas likumā, kas universāls. Piemēram, senatnē to pašu varēja teikt par – piemērs – cilvēkiem un viņu veidoto katedrāli, kā katedrāle “noteica” un formēja visas apkaimes iedzīvotāju dzīvi, vēlāk, kad “grāmata nokāva katedrāli”, tas tika “pārnests” uz literatūru, u.t.t.
    Šis Marshall McLuhan vienkārši pielāgojis sen zināmu likumsakarību mūsdienām. Šodien vienīgi viss ir dinamiskāks – tātad, acīmredzamāks, pārmaiņas straujākas, attiecīgi, pielāgoties grūtāk. Bet princips palicis nemainīgs.

    • Loti lielā mērā pievienojos. Taču mediji ir stipri vien viltīgāki nekā no malas izskatās. Tehnoloģijas medializē vēstījumu un tur efekti ir daudz krasāki nekā varētu vēlēties. Maklūens (kanādiešu literatūras kritiķis!) ir mediju gurū un viņa citāti ir pravietiski ( par to, ka medijs pats ir “mesidžs” utt.),diemžēl. Mediju tehnoloģija ļoti būtiski ietekmē mūsu uztveres mehāniku, t.i., mēs kā Pavlova suņi tiekam iemācīti uztvert informāciju noteiktā veidā un laikā. Mediji (izejot no savas tehnoloģijas) mūs pie tā pieradina. Piemēram, modernais laiks ir ieviesis audiovizuālo sarunu un tā pati instagramma veģetē uz šī šablona. Ļaudis apmainās ar bildītēm bez teksta. Un visu saprot! Tas ir lineārās vētījma loģikas pirmais piemērs. Vai turpināt?

  2. Nu jā, protams, necenšos noliegt mediju (interesanti, kas tos “rausta”, respektīvi – apzināts mērķis… vai, manuprāt ticamāk, un atbilstošāk arī tai teorijai, “raustot paši sevi saraustījuši”) manipulācijas faktu, un tehnoloģijas to hipertrofē. Un pamatīgi, jāatzīst.
    Kas ne pārāk patīk – izskatās ka varam iekrist galējībā, ka visā tajā minētajā sākam vainot tehnoloģijas kā tādas. Bet tas tomēr jāskatās dziļāk – jā, piekrītu ka “Mediju tehnoloģija ļoti būtiski ietekmē mūsu uztveres mehāniku, t.i., mēs kā Pavlova suņi tiekam iemācīti uztvert informāciju noteiktā veidā un laikā” – bet tieši tas noticis un notiek nepārtraukti, tikai bez mēdijiem. Proti – tas, ko mēs dēvējam par “apkārtējo realitāti”, taču ir tikai mūsu uztveres klišeja, piemēram, tas pats koka galds – nav taču tāda koka galda, tā ir mūsu klišeja.
    Bet labi, varbūt pašam sev jānoformulē precīzāk ko vēlos teikt. Varbūt – tieši uzskatot ko par objektu, to par objektu arī paši sev nosakām. Arī “atmaskojošā” formā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s