Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Posted on 28. februāris, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Speciāli TVnet

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (¹; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju². Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.³ Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»⁴, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā⁵.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Posted on 3. Decembris, 2016 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Speciāli TVNet

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

^{https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem}

^{https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem}

^{Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:}

^{https://twitter.com/anete_estere}

^{https://twitter.com/SkansteRiga}

^{https://twitter.com/mazarepublika}

^{https://twitter.com/Elllinite}

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Literatūra, kuru pārdod metros

Posted on 26. Decembris, 2013 by Sandra Veinberga (Veinberg)

2013. gada 26. decembris

Ziemassvētku nakts atved pie rokas dažas vecas, gudras grāmatas, kamīnā degošas malkas smaržu un dīvainus notikumus, kas spēj piedzimt vienīgi saulgriežu laikā.

Tādā kārtā parastā dārza priedīte pēkšņi pārvērtās svētku eglē (pateicoties zilu ledlampiņu virtenei). Zem tās Ziemassvētku rītā iestādīju savādo sīpolu, kurš atradās pludmalē, izskalots no jūras.

Nez kas no tā izaugs?

Turpat, zem sūnas apraku vērtīgu mantu stikla burkā.

Traki svarīgu.

Stūrī noenkurojām mazu eglīti no Zvārtavas, kura visu vakaru turpināja demonstratīvi kustināt skujas austrumu virzienā. Norādot, kur ir viņas īstās mājas – tālu, pie Igaunijas robežas.

Garām, rūcošā virtenē mums aizšāvās ”nakts roņi” – melnas automašīnas atceļā no Dievkalpojuma vietējā baznīcā. Cauri tumsai. Nesasveicinoties. Pieglaustām ausīm. Kā zaķi, kas sabijušies no ūdens.

Tobrīd es uzšķīlu sērkoku saujā. Kā liesmojošu sniega piku.

Par spīti visam – tumsas vidū, Ziemassvētkos.

Oj, kā tumsa ir gaismu apēdusi un pa virsu sijā lietutiņš. To jūt šeit – laukos kur kadiķi kalpo par ceļa stabiem un vietējie krauķi tuvējā lielpilsētā uzvedas kā vistas.

Tumsu var sajust fiziski, tieši tāpat kā zvaigznes gaismu.

Sajušana ir mūsu lielā apdāvinātība.

Starp citu – kanādiešu mediju teorētiķis un citātu ražotājs Marshall McLuhan atklāja, ka cilvēks esot ”tehnikas dzimumorgāns”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka ne tikai mēs paši izveidojam savus masmedijus, bet arī tie (attiecīgi) formē un iespaido mūs. Rezultātā mēs pakļaujamies medijiem un tie (savukārt) pieprasa ne tikai aiz vien modernākas, dominējošās mediju tehnoloģijas, bet ari nosaka mūsu intelektuālās vides interjeru.

McLuhan skolnieks Neil Postman gājā šajā virzienā vēl solīti tālāk un atklāja, ka ar elektroniskajiem medijiem mēs cilvēki cenšamies sevi nogalināt caur izklaidi.

Izklaidējamies līdz nāvei, ”dejojot” vai ”mirstot nost ar zvaigzni” ekrānā. Dziedot ar ģimenēm un pa vienam – ”fabrikās”.

Tagad, kad TV ēra jau aiz muguras un mūsu dzīvi jau nosaka tīmeklis, Nicholas Carr savā pašlaik tik pieprasītajā grāmatā The Shallows konstatē, ka interneta lasīšanas rezultātā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaicīgi un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, ”Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu. Šis Tolstoja teksts ir pretruna Twitter vai Facebook lasīšanas loģikai.

Modernais cilvēks, tātad, pārtiek no lineāras lasāmvielas.

Pats šokējošākais ir tas, ka kopā ar vienslāņa lasīšanas tradīciju iet bojā arī dramatiskā vēstīšanas tradīcija. To bloķējot vajadzība atrasties tiešsaistē ar interneta informācijas plūsmu nepārtraukti (Douglas Ruchkoff, Present shock).

Vārdu sakot – vairs nav laika iedziļināties bezgalīgi dziļas grāmatas vēstījumā.

Nav pacietības to darīt, jo ik pa brīdim ”jāpārčeko”, ko stāsta tviteris.

Nav izslēgts, ka šajā ”epizožu laikā” literāro varu pār mums pārņems Tao Lina ”skolas” rakstniecība. Tā ir ieradusies Tolstoja un Birznieka-Upīša vietā.

Šī 1983. gadā dzimušā taivaniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka daiļrade ir cieši savijusies ar sociālajiem medijiem un atspoguļo domāšanu tajos (Taipei).

Tātad – pie mums ir ieradusies literatūra, kuru pārdod ar metru mēru.

Tai vairs nav iekšējās dramaturģijas.

Tā plūst kā kanāls.

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

Posted on 2. Oktobris, 2013 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

Man nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Posted on 6. Septembris, 2013 by Sandra Veinberga (Veinberg)

2013. gada 6. septembrī. Raksta noslēgums. Sākums šeit.

Rakstītā valoda nodrošināja sociāli un politiski nozīmīgas informācijas nodošanu laikā uz priekšu. Tā ļāva saliedēt un apvienot vienuviet dzīvojošas ļaužu grupas, nācijas (uz runātās valodas pamata). Kā organizatore rakstu valoda ievērojami apsteidza runas valodu. Vulfilas (318. – 388.g.) tāpat arī Kirila un Mefodija (860.g.) rakstu zīmes nosedza eiropiešu runāto un zīmēto valodu. Radās dažādi, atšķirīgi rakstu stili, kas fiksēja kultūrslāņus, veidojot emocionālo saistību ar nacionālo kultūru visplašākajā izpausmē. Draudi rakstu valodai ar šo brīdi nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Nacionālās valodas un kopības jūtas uzplauka un sildījās tieši pie rakstītās valodas kurtā ugunskura. Tiem, kas ir nosaluši, patiesi ir vienalga, no kādiem kokiem kurts ugunskurs. Galvenais – lai siltums turas.

Gūtenberga atklājumam cilvēces vēsturē ir daudz lielāka nozīmē, nekā tas līdz šim novērtēts. Bez Gūtenberga rakstu valoda būtu palikusi rokdarbu līmenī. Šo kopsakarību, protams, var dažādi traktēt( sk. piem., Lucian Fabve, Marchall Mcluhan, Elisabeth Einstein u.c.). Taču tehnikas ienākšana grāmatniecībā ir tik pat nozīmīgs fakts sabiedrības dzīvē kā katedrāle vai rātsnams valsts galvaspilsētā.

Drukas mašīna un Bībeles tekstu iespiešana ir daudzu tautu rakstu kultūras pamatā. Jau 1525. gadā Vitenbergā (Wittenberg) tika iespiesti un tiražēti Lutera tekstu tulkojumi igauņu un latviešu valodā, lai pēc tam tos izplatītu pa tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem. Tā, pateicoties tieši teksta iespiešanas mašīnai, izdevās izglābt veselas valodas (Eriksen, s.119).

Luters un Gūtenbergs zināmā mērā palīdzēja viens otram, jo grāmatu iespiešana iznīcināja baznīcas nomenklatūras varu pār rokrakstiem un patiesības monopolu visos jautājumos. Jaunā ideoloģija palīdzēja oficiāli neakceptētajiem sludinātājiem sprediķot visai Eiropai, fiziski neizkustoties no savas dzīves vietas. Etablētajiem baznīcas tēviem vairs nepiederēja vienīgā balss. Tāpēc Erasmus, piemēram, varēja atļauties kritizēt Hilarius, Augustinus vai Thomas Aquinas.

Renesanse un reformācijas laiks parādīja sabiedrībai jaunu rakstniecības stilu, kurā akceptētā ”mēs” vietā nostājās apstrīdamais ”es”. Reformācijas laiks Vāczemē bija aktīvās tautas laiks, jo Luters ne tikai vērsās pie tautas neierastā formā, bet plaši izmantoja savos tekstos runāto valodu. Kuram gan varētu ienākt prātā šādā laikā lasīt sholastiķus? Luters ”lasījās” lieliski. Viņš iekaroja savu publiku kā rakstveida orators, jo rēķinājās tieši ar klausītājiem.

95% no tā laika Vācijas lauciniekiem un 80% pilsētnieku bija analfabēti. Grāmatu lasītāji tolaik bija visai reta parādība 1520. – 1550. gadu Vācijā. Taču tas nenozīmē, ka grāmatu iespiešanas zināšana būtu ieradusies Eiropā priekšlaicīgi. Drukas mašīna nostiprināja tautas nacionālo pašapziņu ar sludinātāju palīdzību. Protestantu grāmatu iespiedēji ātri apsvēra mass media veiksmīgas darbības priekšnosacījumus: ātrāk, lētāk, lielākā tirāžā, īsā, lakoniskā un viegli saprotamā valodā.

Uz kāda 1520. gada folianta ir redzami Luters un Hutens (Huttens) līdzās svētajiem Petrus un Paulus kā jaunās ticības simboli.

Luters tur, protams, var palikt, taču Hutenu tā vien gribas aizstāt ar Gūtenbergu. No šodienas pozīcijām raugoties, tas šķiet taisnīgāk.

Ar rakstu kultūru šodien mēs saprotam tradicionālo kultūru, kurai pretī stāv postmodernā mediju civilizācija, jo ap rakstīto vārdu, mūsuprāt, grupējas viss mums zināmais un pazīstamais kultūras kodols.

Mūsu kultūra ir pierakstīta, un mēs tāpēc tai ticam.

Pamazām, modernajā laikā rakstītais vārds lēni zaudē savu noteicošo lomu kultūras procesos, un mums ir bail. Mēs esam gaidāmās nelaimes priekšnojautās. Mums ir bailes no tā, ka rakstītās kultūras ērai ir pienācis gals tāpat kā XX gadsimtam.

Mēs ļoti mīlam, cienām un respektējam tekstu, paļaujamies uz to.

Iespējams, ka te vainīga ir kristīgo tautu paļāvība uz Bībeli, kas pie mums atnāca grāmatas izskatā. Vainīgi ir likumi, kuru pierakstīšanai pie mums ieradās rakstītā valoda.

Rakstītais teksts nekur nepazūd. Tas pārdzīvos visas jaunās cilvēku komunikācijas un saziņas formas, tāpat kā Mocarts un Verdi pārdzīvoja moderno mūziku, tāpat kā Leonardo un Cezanne – abstrakto glezniecību. Taču var gadīties, ka nākotnē tas vairs nebūs galvenais kultūras vērtību saglabātājs.

Šodien ir visai grūti labvēlīgi noskatīties uz rakstu kultūras norietu, tāpat kā XV gadsimta kaligrāfiem bija sāpīgi atzīt Gūtenberga ēras sākumu.

Minēto problēmu padziļināja fotogrāfijas dzimšana, kuru 1826. gadā atklāja Joseph Nicephore Niepce (1765.-1833.), neko ļaunu nedomādams. Ar licenci – kā atklājums – fotogrāfija tika apstiprināta tikai 1838. gadā Parīzē, un pirmos uzņēmumus par godu autoram L.Dageram nosauca par dagerotipiem. Bija iestājies jauns laiks. Trūkumā grimstošajai aristokrātu kārtai joprojām bija svarīgi saglabāt savi nākamajām paaudzēm portretu gleznojumu veidā. Šie portreti bija ļoti nepieciešami, jo simbolizēja nozīmīgumu un augstu stāvokli, neaizstājamību sabiedrībā.

Jaunajai un enerģiskajai buržuju kārtai portretfotogrāfija aizstāja dārgo niekošanos ar glezniecību. Tas bija ātrāk, lētāk un izdevīgāk.

Tā fotogrāfija palīdzēja demokratizēt sabiedrību, kaut arī daudzi tam nespēja piekrist un to atbalstīt. Skeptiķu skaitā bija arī Charles Baudelaire, kurš 1859. gadā rakstīja: ” šie nožēlojamie narcisi, kuri visiem spēkiem cenšas iemūžināt savas triviālās fizionomijas metālā”.

Kaut arī diezin vai gleznotās fizionomijas tolaik augstmaņiem bija mazāk triviālas. Instinktīvā pretošanās jaunajai situācijai kultūras vēsturē ir atkārtojusies neskaitāmas reizes.

Modernā kultūra nav kļuvusi par cietumu, par spīti Orvel prognozēm, tā nav arī karnevāls (Haxley) un mūžīgā izklaidēšanās līdz nāvei (Postman). Jeb tas tomēr ir noticis?

Rakstīts teksts pieprasa piespiešanos, koncentrēšanos, domāšanu, argumentāciju un kopsakarību izpratni. Iespējams, ka domāšana lasīšanas rezultātā joprojām ir noteicošā iedvesmas un pārliecināšanas joma. Iespējams, ka vainīga ir mūsu apmācības sistēma, kura balstās uz lasīšanas studijām, kuras ļauj apkopot priekšgājēju pieredzi. Taču nav pamata apgalvot, ka lasīšana ir intelekta attīstībai nozīmīgāks akts par skatīšanos vai klausīšanos.

Prasība pārzināt valodu joprojām ir rakstu valodas noteikta. Tāda ir pastāvējusi un droši vien pastāvēs arī turpmāk. Cilvēks, kurš pārvalda rakstītās valodas normas, kopš seniem laikiem, ir litteratus, turpretī normas nezinošais, protams, illitteratus. Lieki komentēt, kas ar to domāts. Aristoteļa laikā tie, kuri neprata lasīt un rakstīt, bija agrammatica. Arī šodien XXI gadsimta sākumā dzirdami saucieni pēc latīņu un grieķu valodas, kā Latvijas kultūras glābšanas riņķa. Taču šaubos vai Homēru var uzskatīt par analfabētu tikai tāpēc, ka viņš neprata nedz lasīt nedz rakstīt.

Domājot par rakstītās kultūras krīzi, jākonstatē, ka tās smagnējība un normu konservatīvisms turpina traģiski padziļināt konfliktu starp vienoto latviešu literāro rakstu valodu un tās daudzajiem, krāsainajiem runas atzariem: Latvijas novadu, profesionālo grupu, sociālo slāņu runa, tāpat arī ikdienā angliski, vāciski, zviedriski, franciski, spāniski, krieviski u.c. runājošo latviešu valoda.

Jāpiezīmē, ka atšķirības starp runas un rakstu valodu pieaug ne tikai latviešu valodā. Runas valoda aizvien vairāk attālinās no rakstu reliģijas. Mēs varam par to dusmoties, taču no tā attīstība virzienu nemaina.

Valodu ietekmē viss: sabiedrisko politiskā iekārta, pretrunas, kari, konflikti, pārceļošanas, vide, ekonomiskais, sociālais, garīgais konteksts. Arī laime, veiksme, prieks un veselība.

Iespējams, ka rakstu valodu problēmu pamatā ir tās problemātiskā izcelsme.

Itāliešu literārā valoda ir Toskānas dialekta XIV gadsimta paveids, kuru kā dialektu vēlāk vairs neizmanto. Tikai 8% no visa lasītpratēju skaita spēja šajā valodā lasīt un rakstīt, t.i., to praktiski izmantot (Georg Meier, Barbara Meier, Hadbuch den Linguistik, Berlin, 1979, s.6).

Tāpat ķīniešu valodā ir kāds Pekinas dialekts Putonghua. Tur rakstu valoda ir veidojusies uz runas dialekta pamata, tāpēc jāpiekrīt, ka vissarežģītākais joprojām ir dialektu jautājums un to attiecības ar literāro valodu (turpat, s.7).

Apskatot, piemēram, Dienvidamerikas indiāņu tautu, papuasu, tibetiešu valodas ir pilnīgi neiespējami pateikt vai šī valoda ir valoda vai teikai dialekts. Tāpat arī arābu ”dialekti”: irākiešu, sīriešu, ēģiptiešu, alžīriešu, ir šo tautu nacionālās valodas.

Negribīgi nākas atzīt, ka rakstu literārā valoda ir izvēlēta kā pagaidu rakstu komunikācijas veids, taču laikam ritot, valodas normas un likumības aizvien noteiktāk demonstrē savu nepietiekamību, turot rakstveida komunikāciju rakstu reliģijas stāvoklī.

Visapkārt ap mums ir milzums dažādu pierakstītu valodu (misionāru, birokrātu, kancelejas utt.). Taču literārā rakstu valoda nav tikai pieraksts vien, tā ir formalizēts rādītājs atsevišķu personu vai ļaužu grupu kulturālās integrācijas līmenim.

Dzīvās runas valoda ir atvērta sistēma un pati liecina, kas ar to ir atgadījies. Tā atspoguļo mūsu kolektīvo atmiņu, kas saista cilvēkus, jo atsevišķi atmiņas posmi darbojas kā balsti gan personu, gan arī veselu tautu rīcībai.

Cilvēkus vieno tas, kas ar viņiem kopā ir noticis.

Pierakstīta un saglabāta kolektīvā atmiņa palīdz saliedēt un organizēt ne tikai grupas un partijas, bet arī veselas tautas un cilvēci kopumā. Kolektīvā atmiņa par notikumiem balstās nevis uz pieredzes, bet gan uz pierakstīto tekstu pamata. Tajā ir normatīvais un selektīvais. Tāpēc sabiedrības aktīvā daļa cenšas dramatizēt un idealizēt (heroisma dēļ) kolektīvās atmiņas epizodes. Skaldi un dziesminieki, hronisti un vēsturnieki visi dramatizē nepieciešamos brīžus kolektīvajā atmiņā, noklusējot un apbirdinot ar aizmirstības putekļiem visu triviālo un bezjēdzīgo uz vēstures skatuves. Tāpat kā ģimenes foto albums mājas arhīvā vēsta par laikā izolētiem, atsevišķiem parādes notikumiem bez konteksta, tāpat arī vēstures grāmatas nepiedāvā mums pagātnes vidi un patiesās kopsakarības. Mums zināmā cilvēces pagātne ir nebeidzamu konfliktu vēsture. Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, taču rakstītā valoda palīdz konstruēt no tiem drāmu ar nāciju kā varoni galvenajā lomā.

Galvenie varoņi kolektīvajā atmiņā mēdz būt dažādi, tāpat kā bijušo notikumu izklāsts. Kolektīvās atmiņas liecinieku ir daudz, to skaitā arī arhīvi, bibliotēkas un, protams, kapsētas. Tajās pieminekļu dažādība vien liecina par vēsturiskās atmiņas autoru ambīcijām.

Kopējās atmiņas tuvina bijušos skolas biedrus, radus un senus draugus. Laulībās pastāv tik ilgi, kamēr partneri spēj vienoties par savas dzīves notikumiem. Tāpēc kolektīvā atmiņa ir nozīmīgs fenomens indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Mēs teikt: ”izprast pagātni”, ”apzināties savas saknes”, ko var tulkot kā kopīgas atmiņas meklējumus. Īpaši svarīga kolektīvā atmiņa kļūst nopietnu pārmaiņu, krīzes situācijā.

Kolektīvā atmiņa parādās arī valodā un tās izpratnē. Apstāklis, ka mīkstinātais ”r” un ”ch” kāpj ārā no kapiem un, dūšīgu roku stumts, mēģina iestūrēt iekšā valodā, liecina par tautas kolektīvās atmiņas saskaldītību.

Šī trūdu smaka ir vajadzīga, lai redzīgākām acīm lūkotos uz dzīvo, trauksmaino latviešu valodu, kas atgādina pārplūdušu upi ar daudzās, dažādas ekoloģiskas tīrības pietekām. Ūdeņu attīrīšanas problēma valodā ir jau sākusies līdz ar krievu valodas statusa zudumu Austrumeiropā un angļu valodas prestiža kāpumu.

Cilvēka zinātkāre ir neremdināma. Tik vilinoši šķiet senie, āķīgie, pirmsalfabēta laika pieraksti, joprojām neatklāto zīmju sistēmas. Arābu kūfiskais pieraksts (700.g.) laikam ir pats skaistākais burtu pieraksta veids. Dekoratīvs un mākslinieciski nobeigts. Diemžēl izrādās, ka arābu burtu dekoratīvisma pamatā ir Allaha aizliegums zīmēt no visvarenā radītās dabas. Tādā kārtā dekoratīvie burti aizvieto ilustrāciju trūkumu. Šī aizlieguma inercē rodas arī pirmie kristīgās baznīcas rakstveida vēstījumi vēlāko altārgleznojumu vietā.

Vēl joprojām nav noskaidrots pirmo rūnu rakstu autors. Šis jautājums vēl joprojām ir neatklāto un nenoskaidroto problēmu skaitā. Vārds ”rūna” kādreiz nozīmēja to pašu ko ”noslēpums”. Neskaidrību ap to joprojām ir daudz – tā vismaz apgalvo Gēteborgas universitātes Ziemeļu valodu nodaļas profesors Bū Ralps (Bo Ralph,SVD, 08.06.1992).

Renesanse, reformācijas laiks, klasicisms, rokoko, fašisms, sociālisms un tml., ir atstājuši pēdas mūsu valodā. Katrs no tiem izmanto savu burtu stilu, kuru zina un pazīst ne tikai speciālisti. Ja pamēģināsiet iespiest Marseljēzu vācu fraktūras stilā, tad tas var kļūt par ļoti sliktu joku, kas no francūžu puses var draudēt ar viegli prognozējamām sekām.

Profesionālis, nepazīstot valodu, jums raksturos viņam nepazīstamu tekstu pēc burtu stila. Rietumu, ziemeļu, protestantu un katoļu, tāpat arī visi pārēji konflikti atspoguļojas burtu veidos un stilos. Tāpēc alfabēta izskats ir tik pat spēcīgi pakļauts laika un modes pārmaiņām kā mūsu apģērbs.

Ar rokraksta stilu varot diezgan daudz pastāstīt par pašu rakstītāju.

Grieķi savā alfabētā izmantoja feniķiešu zīmes, t.i.,: aleph (govs), beth (māja), delt (durvis).Tās nozīmē, ka burtu izcelsme ir ļoti konkrētā.

Pirmo alfabētu rindas esot ”gājušas” no labās puses uz kreiso.

Tās ir ļoti loģiski, jo, piemēram, ar labo roku mēs cilvēka profilu vienmēr zīmējam uz kreiso pusi. Deguns tādā gadījumā ir pavērsts pa kreisi. Pētnieki domā, ka šodienas burtu rindas kustība no kreisās uz labo esot ilustrāciju noteikta, jo arī arābu cipari un indiešu skatīšanas sistēma ”skatās” uz kreiso pusi tāpat kā jau pieminētā profila deguns: 1,2,3,4,5,6,7,8,9. Tas tāpēc, ka šie skaitļi ir dzimuši pierakstā, kas ”iet” no labās puses uz kreiso.

Grieķi sākumā esot rakstījuši uz abām pusēm. No kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Arī pa apli un pa spirāli.

Žēl, ka mēs tā neprotam.

Savā romānā ”1984” Džordžs Orvels (George Orvell) apraksta milzīgas tipogrāfijas, pilnas ar smalkas tehnoloģijas mašīnām, kas paredzētas teksta un fotogrāfiju viltošanai. Turpat arī arhīvi koriģēto dokumentu uzglabāšanai un krāsnis nepareizo dokumentu sadedzināšanai. Šodiena rāda, ka Orvels ir ne tikai lielisks rakstnieks, bet arī vērā ņemams pareģis. Interneta komunikāciju vara filtrē tik pamatīgi, ka pat ”vārdu ods” šim sietam neizsprauksies cauri.

Tāpēc nav lielas jēgas meklēt vecos tekstos un rakstos sen pazaudēta vieduma sakni.

Pasaules senākie un gudrākie teksti mūs nav sasnieguši oriģinālu veidā. Pārrakstītāju tekstos parasti ir neskaitāmas kļūdas, kas reizēm pārvērš vētījuma loģiku. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc arī cilvēces vēsturiskajā atmiņā ir daudz caurumu, kuru vaininieks nav tikai kari un nenovīdība, bet arī muļķība, liekulība, augstprātība + uguns un ūdens.

Piemēram, 47.g.p Kr., kļūdas dēļ nodega pasaules toreiz lielākā bibliotēka Aleksandrijā (40 000 sējumu). Tieši tāpēc daudzi seni vēstījumi mūsu laikus ir sasnieguši pārrakstītu kopiju veidā.

Neaizmirsīsim arī cenzūru. Gribēto un negribēto. Lielākie noziegumi pret cilvēci ir paveikti tieši – labu gribot.

Mēs skatāmies atpakaļ laikā. Turp, viņpus izglītības meža, kur acs un auss sadala darbus. Acs meklē atšķirības, bet aus tiecas pēc harmonijas. Acs ziņo pār ārpasauli, bet auss nodarbojas ar domu un sajūtu iekšpolitiku. Tajā tālajā mnemotehniskajā atmiņā auss bija pasaules centrā, jo cilvēks neprata rakstīt. Mēs klausāmies senās dziesmas, un šķiet, ka toreiz senais cilvēks – dzirdīgais analfabēts bija daudz harmoniskāks savā domāšanā nekā mēs šodien.

Toreiz, kad rakstu reliģijas laiks vēl nebija iestājies, cilvēki zināja kaut ko tādu, kas atspoguļojās Dantes lieliskajā komēdijā Divina Commedia, kas iespējams , ir pēdējā senās mnemotehniskās sistēmas lieciniece. Līdzīgi traktāti civilizācijas vēsturē parādās arī vēlāk: Lullus, Camillo, Giardano Bruno, taču nespēj pagriezt civilizācijas skatienu atpakaļ.

Tomēr meklējumi turpinājās. Astroloģija, alķīmija, eksperimenti ar jau pieminētajiem ēģiptiešu hieroglifiem, rēbusiem, Bībeles vārdiem un svēto runām (kas nodarbināja filozofus šarlatānus XVI gadsimtā) demonstrē pazaudētās atmiņas meklējumus.

Redze, dzirde, smarža, garša, tauste. Cik maz mēs no tām izmantojam mūsu intelektuālajā komunikācijā! Vismaz pagaidām.

Iespējams, ka tāpēc mums daudz ko ir grūti saprast un mēs ātri nogurstam.

Nogurst mūsu acis.

Reiz Beļģijā tika atklāta neparasta izstāde. Tajā bija izstādītas četrdesmit Claude Monet gleznas neredzīgajiem. Visas gleznas bija izveidotas reljefi, ar komentāru teksta un dažādu vielu formā. Turpat līdzās bija arī katalogs ar nosaukumu ”Monet ar pirkstu galiem”, kurā autori ar oriģinālu paņēmienu palīdzību centās uzburt mākslas ilūziju cilvēkiem, kas neredz ar acīm. Katalogam bija pievienota arī mūzikas kasete.

Izrādās, ka rakstu valoda var būt arī līdzcietīga un humāna.

Šodien pasaulē ir ap 3000 dzīvu valodu. Tikai 106 valodas līdz šim pierakstītas nacionālās literārās valodas līmenī. No šīm dzīvajām valodām rakstveidā pazīstamas tikai 78 (W.Ong, Orality and Literacy, L/NY, 1982).

Pieraksts nav nedz aksioma, nedz kaut kas nemaināms kā Grīnvičas meridiāns.

Varbūt saņemsimies un atvadīsimies no traucējošām tradīcijām mūsu valodā, kas faktiski ir jauno laiku kapracis un rada neskaitāmas problēmas pasaules paplašināšanās situācijā?Nedomāju, ka profesors Endzelīns paliktu pie savas teorijas arī šodien XXI gadsimta sākumā, kad pasaule ir vaļā.

Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi citi no mums, pētoši aplūko mūsu sastingušos rakstu reliģijas tempļus un gaida visaugstāko priesteru atbildi!

Laiks ir pienācis! To jūt!

Tāpēc iztiksim bez upuriem un seniem rituāliem, citādi upurtraukā var nonākt pati mūsu – vēl dzīvā valoda! Tas ir tik pat skaidrs kā naža gals piparu!

Vienalga vai to nomēra uz sudraba vai alumīnija naža.

Nazis paliek nazis un pipari paliek pipari!

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

Posted on 26. augusts, 2013 by Sandra Veinberga (Veinberg)

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

Klasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

Tā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

Renesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

Taisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Posted on 15. janvāris, 2013 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Loģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Neskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

Dīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

	zakat14 ziņā Kāpēc tauta nesaprot tiesu…
	Sandra Veinberga (Ve… ziņā Valsts prezidentu meklējot
	Pauls Kļaviņš ziņā Valsts prezidentu meklējot
	Sandra Veinberga (Ve… ziņā Valsts prezidentu meklējot
	Pauls Kļaviņš ziņā Valsts prezidentu meklējot
	Arvīds ziņā Jautājumi pagātnei jeb franču…
	Sandra Veinberga (Ve… ziņā Cukursaldie ceļi, sāļās akas u…
	Sandra Veinberga (Ve… ziņā Cukursaldie ceļi, sāļās akas u…
	Imants Kore (@dzimmi… ziņā Cukursaldie ceļi, sāļās akas u…
	Sandra Veinberga (Ve… ziņā Cukursaldie ceļi, sāļās akas u…

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

Tag Archives: Valoda

Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Literatūra, kuru pārdod metros

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this:

Rate this:

Dalīties ar šo:

Like this: