Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

2013. gada 6. septembrī. Raksta noslēgums. Sākums šeit.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējumsRakstītā valoda nodrošināja sociāli un politiski nozīmīgas informācijas nodošanu laikā uz priekšu. Tā ļāva saliedēt un apvienot vienuviet dzīvojošas ļaužu grupas, nācijas (uz runātās valodas pamata). Kā organizatore rakstu valoda ievērojami apsteidza runas valodu. Vulfilas (318. – 388.g.) tāpat arī Kirila un Mefodija (860.g.) rakstu zīmes nosedza eiropiešu runāto un zīmēto valodu. Radās dažādi, atšķirīgi rakstu stili, kas fiksēja kultūrslāņus, veidojot emocionālo saistību ar nacionālo kultūru visplašākajā izpausmē. Draudi rakstu valodai ar šo brīdi nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Nacionālās valodas un kopības jūtas uzplauka un sildījās tieši pie rakstītās valodas kurtā ugunskura. Tiem, kas ir nosaluši, patiesi ir vienalga, no kādiem kokiem kurts ugunskurs. Galvenais – lai siltums turas.

 

Gūtenberga atklājumam cilvēces vēsturē ir daudz lielāka nozīmē, nekā tas līdz šim novērtēts. Bez Gūtenberga rakstu valoda būtu palikusi rokdarbu līmenī. Šo kopsakarību, protams, var dažādi traktēt( sk. piem., Lucian Fabve, Marchall Mcluhan, Elisabeth Einstein u.c.). Taču tehnikas ienākšana grāmatniecībā ir tik pat nozīmīgs fakts sabiedrības dzīvē kā katedrāle vai rātsnams valsts galvaspilsētā.

Drukas mašīna un Bībeles tekstu iespiešana ir daudzu tautu rakstu kultūras pamatā. Jau 1525. gadā Vitenbergā (Wittenberg) tika iespiesti un tiražēti Lutera tekstu tulkojumi igauņu un latviešu valodā, lai pēc tam tos izplatītu pa tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem. Tā, pateicoties tieši teksta iespiešanas mašīnai, izdevās izglābt veselas valodas (Eriksen, s.119).

Luters un Gūtenbergs zināmā mērā palīdzēja viens otram, jo grāmatu iespiešana iznīcināja baznīcas nomenklatūras varu pār rokrakstiem un patiesības monopolu visos jautājumos. Jaunā ideoloģija palīdzēja oficiāli neakceptētajiem sludinātājiem sprediķot visai Eiropai, fiziski neizkustoties no savas dzīves vietas. Etablētajiem baznīcas tēviem vairs nepiederēja vienīgā balss. Tāpēc Erasmus, piemēram, varēja atļauties kritizēt Hilarius, Augustinus vai Thomas Aquinas.

Renesanse un reformācijas laiks parādīja sabiedrībai jaunu rakstniecības stilu, kurā akceptētā ”mēs” vietā nostājās apstrīdamais ”es”. Reformācijas laiks Vāczemē bija aktīvās tautas laiks, jo Luters ne tikai vērsās pie tautas neierastā formā, bet plaši izmantoja savos tekstos runāto valodu. Kuram gan varētu ienākt prātā šādā laikā lasīt sholastiķus? Luters ”lasījās” lieliski. Viņš iekaroja savu publiku kā rakstveida orators, jo rēķinājās tieši ar klausītājiem.

95% no tā laika Vācijas lauciniekiem un 80% pilsētnieku bija analfabēti. Grāmatu lasītāji tolaik bija visai reta parādība 1520. – 1550. gadu Vācijā. Taču tas nenozīmē, ka grāmatu iespiešanas zināšana būtu ieradusies Eiropā priekšlaicīgi. Drukas mašīna nostiprināja tautas nacionālo pašapziņu ar sludinātāju palīdzību. Protestantu grāmatu iespiedēji ātri apsvēra mass media veiksmīgas darbības priekšnosacījumus: ātrāk, lētāk, lielākā tirāžā, īsā, lakoniskā un viegli saprotamā valodā.

Uz kāda 1520. gada folianta ir redzami Luters un Hutens (Huttens) līdzās svētajiem Petrus un Paulus kā jaunās ticības simboli.

Luters tur, protams, var palikt, taču Hutenu tā vien gribas aizstāt ar Gūtenbergu. No šodienas pozīcijām raugoties, tas šķiet taisnīgāk.

Ar rakstu kultūru šodien mēs saprotam tradicionālo kultūru, kurai pretī stāv postmodernā mediju civilizācija, jo ap rakstīto vārdu, mūsuprāt, grupējas viss mums zināmais un pazīstamais kultūras kodols.

Mūsu kultūra ir pierakstīta, un mēs tāpēc tai ticam.

Pamazām, modernajā laikā rakstītais vārds lēni zaudē savu noteicošo lomu kultūras procesos, un mums ir bail. Mēs esam gaidāmās nelaimes priekšnojautās. Mums ir bailes no tā, ka rakstītās kultūras ērai ir pienācis gals tāpat kā XX gadsimtam.

Mēs ļoti mīlam, cienām un respektējam tekstu, paļaujamies uz to.

Iespējams, ka te vainīga ir kristīgo tautu paļāvība uz Bībeli, kas pie mums atnāca grāmatas izskatā. Vainīgi ir likumi, kuru pierakstīšanai pie mums ieradās rakstītā valoda.

Rakstītais teksts nekur nepazūd. Tas pārdzīvos visas jaunās cilvēku komunikācijas un saziņas formas, tāpat kā Mocarts un Verdi pārdzīvoja moderno mūziku, tāpat kā Leonardo  un Cezanne – abstrakto glezniecību. Taču var gadīties, ka nākotnē tas vairs nebūs galvenais kultūras vērtību saglabātājs.

Šodien ir visai grūti labvēlīgi noskatīties uz rakstu kultūras norietu, tāpat kā XV gadsimta kaligrāfiem bija sāpīgi atzīt Gūtenberga ēras sākumu.

Minēto problēmu padziļināja fotogrāfijas dzimšana, kuru 1826. gadā atklāja Joseph Nicephore Niepce (1765.-1833.), neko ļaunu nedomādams. Ar licenci – kā atklājums – fotogrāfija tika apstiprināta tikai 1838. gadā Parīzē, un pirmos uzņēmumus par godu autoram L.Dageram nosauca par dagerotipiem. Bija iestājies jauns laiks. Trūkumā grimstošajai aristokrātu kārtai joprojām bija svarīgi saglabāt savi nākamajām paaudzēm portretu gleznojumu veidā. Šie portreti bija ļoti nepieciešami, jo simbolizēja nozīmīgumu un augstu stāvokli, neaizstājamību sabiedrībā.

Jaunajai un enerģiskajai buržuju kārtai portretfotogrāfija aizstāja dārgo niekošanos ar glezniecību. Tas bija ātrāk, lētāk un izdevīgāk.

Tā fotogrāfija palīdzēja demokratizēt sabiedrību, kaut arī daudzi tam nespēja piekrist un to atbalstīt. Skeptiķu skaitā bija arī Charles Baudelaire, kurš 1859. gadā rakstīja: ” šie nožēlojamie narcisi, kuri visiem spēkiem cenšas iemūžināt savas triviālās fizionomijas metālā”.

Kaut arī diezin vai gleznotās fizionomijas tolaik augstmaņiem bija mazāk triviālas. Instinktīvā pretošanās jaunajai situācijai kultūras vēsturē ir atkārtojusies neskaitāmas reizes.

Modernā kultūra nav kļuvusi par cietumu, par spīti Orvel prognozēm, tā nav arī karnevāls (Haxley) un mūžīgā izklaidēšanās līdz nāvei (Postman). Jeb tas tomēr ir noticis?

Rakstīts teksts pieprasa piespiešanos, koncentrēšanos, domāšanu, argumentāciju un kopsakarību izpratni. Iespējams, ka domāšana lasīšanas rezultātā joprojām ir noteicošā iedvesmas un pārliecināšanas joma. Iespējams, ka vainīga ir mūsu apmācības sistēma, kura balstās uz lasīšanas studijām, kuras ļauj apkopot priekšgājēju pieredzi. Taču nav pamata apgalvot, ka lasīšana ir intelekta attīstībai nozīmīgāks akts par skatīšanos vai klausīšanos.

Prasība pārzināt valodu joprojām ir rakstu valodas noteikta. Tāda ir pastāvējusi un droši vien pastāvēs arī turpmāk. Cilvēks, kurš pārvalda rakstītās valodas normas, kopš seniem laikiem, ir litteratus, turpretī normas nezinošais, protams, illitteratus. Lieki komentēt, kas ar to domāts. Aristoteļa laikā tie, kuri neprata lasīt un rakstīt, bija agrammatica. Arī šodien XXI gadsimta sākumā dzirdami saucieni pēc latīņu un grieķu valodas, kā Latvijas kultūras glābšanas riņķa. Taču šaubos vai Homēru var uzskatīt par analfabētu tikai tāpēc, ka viņš neprata nedz lasīt nedz rakstīt.

Domājot par rakstītās kultūras krīzi, jākonstatē, ka tās smagnējība un normu konservatīvisms turpina traģiski padziļināt konfliktu starp vienoto latviešu literāro rakstu valodu un tās daudzajiem, krāsainajiem runas atzariem: Latvijas novadu, profesionālo grupu, sociālo slāņu runa, tāpat arī ikdienā angliski, vāciski, zviedriski, franciski, spāniski, krieviski u.c. runājošo latviešu valoda.

Jāpiezīmē, ka atšķirības starp runas un rakstu valodu pieaug ne tikai latviešu valodā. Runas valoda aizvien vairāk attālinās no rakstu reliģijas. Mēs varam par to dusmoties, taču no tā attīstība virzienu nemaina.

Valodu ietekmē viss: sabiedrisko politiskā iekārta, pretrunas, kari, konflikti, pārceļošanas, vide, ekonomiskais, sociālais, garīgais konteksts. Arī laime, veiksme, prieks un veselība.

Iespējams, ka rakstu valodu problēmu pamatā ir tās problemātiskā izcelsme.

Itāliešu literārā valoda ir Toskānas dialekta XIV gadsimta paveids, kuru kā dialektu vēlāk vairs neizmanto. Tikai 8% no visa lasītpratēju skaita spēja šajā valodā lasīt un rakstīt, t.i., to praktiski izmantot (Georg Meier, Barbara Meier, Hadbuch den Linguistik, Berlin, 1979, s.6).

Tāpat ķīniešu valodā ir kāds Pekinas dialekts Putonghua. Tur rakstu valoda ir veidojusies uz runas dialekta pamata, tāpēc jāpiekrīt, ka vissarežģītākais joprojām ir dialektu jautājums un to attiecības ar literāro valodu (turpat, s.7).

Apskatot, piemēram, Dienvidamerikas indiāņu tautu, papuasu, tibetiešu valodas ir pilnīgi neiespējami pateikt vai šī valoda ir valoda vai teikai dialekts. Tāpat arī arābu ”dialekti”: irākiešu, sīriešu, ēģiptiešu, alžīriešu, ir šo tautu nacionālās valodas.

Negribīgi nākas atzīt, ka rakstu literārā valoda ir izvēlēta kā pagaidu rakstu komunikācijas veids, taču laikam ritot, valodas normas un likumības aizvien noteiktāk demonstrē savu nepietiekamību, turot rakstveida komunikāciju rakstu reliģijas stāvoklī.

Visapkārt ap mums ir milzums dažādu pierakstītu valodu (misionāru, birokrātu, kancelejas utt.). Taču literārā rakstu valoda nav tikai pieraksts vien, tā ir formalizēts rādītājs atsevišķu personu vai ļaužu grupu kulturālās integrācijas līmenim.

Dzīvās runas valoda ir atvērta sistēma un pati liecina, kas ar to ir atgadījies. Tā atspoguļo mūsu kolektīvo atmiņu, kas saista cilvēkus, jo atsevišķi atmiņas posmi darbojas kā balsti gan personu, gan arī veselu tautu rīcībai.

Cilvēkus vieno tas, kas ar viņiem kopā ir noticis.

Pierakstīta un saglabāta kolektīvā atmiņa palīdz saliedēt un organizēt ne tikai grupas un partijas, bet arī veselas tautas un cilvēci kopumā. Kolektīvā atmiņa par notikumiem balstās nevis uz pieredzes, bet gan uz pierakstīto tekstu pamata. Tajā ir normatīvais un selektīvais. Tāpēc sabiedrības aktīvā daļa cenšas dramatizēt un idealizēt (heroisma dēļ) kolektīvās atmiņas epizodes. Skaldi un dziesminieki, hronisti un vēsturnieki visi dramatizē nepieciešamos brīžus kolektīvajā atmiņā, noklusējot un apbirdinot ar aizmirstības putekļiem visu triviālo un bezjēdzīgo uz vēstures skatuves. Tāpat kā ģimenes foto albums mājas arhīvā vēsta par laikā izolētiem, atsevišķiem parādes notikumiem bez konteksta, tāpat arī vēstures grāmatas nepiedāvā mums pagātnes vidi un patiesās kopsakarības.   Mums zināmā cilvēces pagātne ir nebeidzamu konfliktu vēsture. Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, taču rakstītā valoda palīdz konstruēt no tiem drāmu ar nāciju kā varoni galvenajā lomā.

Galvenie varoņi kolektīvajā atmiņā mēdz būt dažādi, tāpat kā bijušo notikumu izklāsts. Kolektīvās atmiņas liecinieku ir daudz, to skaitā arī arhīvi, bibliotēkas un, protams, kapsētas. Tajās pieminekļu dažādība vien liecina par vēsturiskās atmiņas autoru ambīcijām.

Kopējās atmiņas tuvina bijušos skolas biedrus, radus un senus draugus. Laulībās pastāv tik ilgi, kamēr partneri spēj vienoties par savas dzīves notikumiem. Tāpēc kolektīvā atmiņa ir nozīmīgs fenomens indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Mēs teikt: ”izprast pagātni”, ”apzināties savas saknes”, ko var tulkot kā kopīgas atmiņas meklējumus. Īpaši svarīga kolektīvā atmiņa kļūst nopietnu pārmaiņu, krīzes situācijā.

Kolektīvā atmiņa parādās arī valodā un tās izpratnē. Apstāklis, ka mīkstinātais ”r” un ”ch” kāpj ārā no kapiem un, dūšīgu roku stumts, mēģina iestūrēt iekšā valodā, liecina par tautas kolektīvās atmiņas saskaldītību.

Šī trūdu smaka ir vajadzīga, lai redzīgākām acīm lūkotos uz dzīvo, trauksmaino latviešu valodu, kas atgādina pārplūdušu upi ar daudzās, dažādas ekoloģiskas tīrības pietekām. Ūdeņu attīrīšanas problēma valodā ir jau sākusies līdz ar krievu valodas statusa zudumu Austrumeiropā un angļu valodas prestiža kāpumu.

Cilvēka zinātkāre ir neremdināma. Tik vilinoši šķiet senie, āķīgie, pirmsalfabēta laika pieraksti, joprojām neatklāto zīmju sistēmas. Arābu kūfiskais pieraksts (700.g.) laikam ir pats skaistākais burtu pieraksta veids. Dekoratīvs un mākslinieciski nobeigts. Diemžēl izrādās, ka arābu burtu dekoratīvisma pamatā ir Allaha aizliegums zīmēt no visvarenā radītās dabas. Tādā kārtā dekoratīvie burti aizvieto ilustrāciju trūkumu. Šī aizlieguma inercē rodas arī pirmie kristīgās baznīcas rakstveida vēstījumi vēlāko altārgleznojumu vietā.

Vēl joprojām nav noskaidrots pirmo rūnu rakstu autors. Šis jautājums vēl joprojām ir neatklāto un nenoskaidroto problēmu skaitā. Vārds ”rūna” kādreiz nozīmēja to pašu ko ”noslēpums”. Neskaidrību ap to joprojām ir daudz – tā vismaz apgalvo Gēteborgas universitātes Ziemeļu valodu nodaļas profesors Bū Ralps (Bo Ralph,SVD, 08.06.1992).

Renesanse, reformācijas laiks, klasicisms, rokoko, fašisms, sociālisms un tml., ir atstājuši pēdas mūsu valodā. Katrs no tiem izmanto savu burtu stilu, kuru zina un pazīst ne tikai speciālisti. Ja pamēģināsiet iespiest Marseljēzu vācu fraktūras stilā, tad tas var kļūt par ļoti sliktu joku, kas no francūžu puses var draudēt ar viegli prognozējamām sekām.

Profesionālis, nepazīstot valodu, jums raksturos viņam nepazīstamu tekstu pēc burtu stila.  Rietumu, ziemeļu, protestantu un katoļu, tāpat arī visi pārēji konflikti atspoguļojas burtu veidos un stilos. Tāpēc alfabēta izskats ir tik pat spēcīgi pakļauts laika un modes pārmaiņām kā mūsu apģērbs.

Ar rokraksta stilu varot diezgan daudz pastāstīt par pašu rakstītāju.

Grieķi savā alfabētā izmantoja feniķiešu zīmes, t.i.,: aleph (govs), beth (māja), delt (durvis).Tās nozīmē, ka burtu izcelsme ir ļoti konkrētā.

Pirmo alfabētu rindas esot ”gājušas” no labās puses uz kreiso.

Tās ir ļoti loģiski, jo, piemēram, ar labo roku mēs cilvēka profilu vienmēr zīmējam uz kreiso pusi. Deguns tādā gadījumā ir pavērsts pa kreisi. Pētnieki domā, ka šodienas burtu rindas kustība no kreisās uz labo esot ilustrāciju noteikta, jo arī arābu cipari un indiešu skatīšanas sistēma ”skatās” uz kreiso pusi tāpat kā jau pieminētā profila deguns: 1,2,3,4,5,6,7,8,9. Tas tāpēc, ka šie skaitļi ir dzimuši pierakstā, kas ”iet” no labās puses uz kreiso.

Grieķi sākumā esot rakstījuši uz abām pusēm. No kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Arī pa apli un pa spirāli.

Žēl, ka mēs tā neprotam.

Savā romānā ”1984” Džordžs Orvels (George Orvell) apraksta milzīgas tipogrāfijas, pilnas ar smalkas tehnoloģijas mašīnām, kas paredzētas teksta un fotogrāfiju viltošanai. Turpat arī arhīvi koriģēto dokumentu uzglabāšanai un krāsnis nepareizo dokumentu sadedzināšanai. Šodiena rāda, ka Orvels ir ne tikai lielisks rakstnieks, bet arī vērā ņemams pareģis. Interneta komunikāciju vara filtrē tik pamatīgi, ka pat ”vārdu ods” šim sietam neizsprauksies cauri.

Tāpēc nav lielas jēgas meklēt vecos tekstos un rakstos sen pazaudēta vieduma sakni.

Pasaules senākie un gudrākie teksti mūs nav sasnieguši oriģinālu veidā. Pārrakstītāju tekstos parasti ir neskaitāmas kļūdas, kas reizēm pārvērš vētījuma loģiku. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc arī cilvēces vēsturiskajā atmiņā ir daudz caurumu, kuru vaininieks nav tikai kari un nenovīdība, bet arī muļķība, liekulība, augstprātība + uguns un ūdens.

Piemēram, 47.g.p Kr., kļūdas dēļ nodega pasaules toreiz lielākā bibliotēka Aleksandrijā (40 000 sējumu). Tieši tāpēc daudzi seni vēstījumi mūsu laikus ir sasnieguši pārrakstītu kopiju veidā.

Neaizmirsīsim arī cenzūru. Gribēto un negribēto. Lielākie noziegumi pret cilvēci ir paveikti tieši – labu gribot.

Mēs skatāmies atpakaļ laikā. Turp, viņpus izglītības meža, kur acs un auss sadala darbus. Acs meklē atšķirības, bet aus tiecas pēc harmonijas.  Acs ziņo pār ārpasauli, bet auss nodarbojas ar domu un sajūtu iekšpolitiku. Tajā tālajā mnemotehniskajā atmiņā auss bija pasaules centrā, jo cilvēks neprata rakstīt. Mēs klausāmies senās dziesmas, un šķiet, ka toreiz senais cilvēks – dzirdīgais analfabēts bija daudz harmoniskāks savā domāšanā nekā mēs šodien.

Toreiz, kad rakstu reliģijas laiks vēl nebija iestājies, cilvēki zināja kaut ko tādu, kas atspoguļojās Dantes lieliskajā komēdijā Divina Commedia, kas iespējams , ir pēdējā senās mnemotehniskās sistēmas lieciniece. Līdzīgi traktāti civilizācijas vēsturē parādās arī vēlāk:  Lullus, Camillo, Giardano Bruno, taču nespēj pagriezt civilizācijas skatienu atpakaļ.

Tomēr meklējumi turpinājās. Astroloģija, alķīmija, eksperimenti ar jau pieminētajiem ēģiptiešu hieroglifiem, rēbusiem, Bībeles vārdiem un svēto runām  (kas nodarbināja filozofus šarlatānus XVI gadsimtā) demonstrē pazaudētās atmiņas meklējumus.

Redze, dzirde, smarža, garša, tauste. Cik maz mēs no tām izmantojam mūsu intelektuālajā komunikācijā! Vismaz pagaidām.

Iespējams, ka tāpēc mums daudz ko ir grūti saprast un mēs ātri nogurstam.

Nogurst mūsu acis.

Reiz Beļģijā tika atklāta neparasta izstāde. Tajā bija izstādītas četrdesmit Claude Monet gleznas neredzīgajiem. Visas gleznas bija izveidotas reljefi, ar komentāru teksta un dažādu vielu formā. Turpat līdzās bija arī katalogs ar nosaukumu ”Monet ar pirkstu galiem”, kurā autori ar oriģinālu paņēmienu palīdzību centās uzburt mākslas ilūziju cilvēkiem, kas neredz ar acīm. Katalogam bija pievienota arī mūzikas kasete.

Izrādās, ka rakstu valoda var būt arī līdzcietīga un humāna.

Šodien pasaulē ir ap 3000 dzīvu valodu. Tikai 106 valodas līdz šim pierakstītas nacionālās literārās valodas līmenī. No šīm dzīvajām valodām rakstveidā pazīstamas tikai 78 (W.Ong, Orality and Literacy, L/NY, 1982).

Pieraksts nav nedz aksioma, nedz  kaut kas nemaināms kā Grīnvičas meridiāns.

Varbūt saņemsimies un atvadīsimies no traucējošām tradīcijām mūsu valodā, kas faktiski ir jauno laiku kapracis un rada neskaitāmas problēmas pasaules paplašināšanās situācijā?Nedomāju, ka profesors Endzelīns paliktu pie savas teorijas arī šodien XXI gadsimta sākumā, kad pasaule ir vaļā.

Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi citi no mums, pētoši aplūko mūsu sastingušos rakstu reliģijas tempļus un gaida visaugstāko priesteru atbildi!

Laiks ir pienācis! To jūt!

Tāpēc iztiksim bez upuriem un seniem rituāliem, citādi upurtraukā var nonākt pati mūsu – vēl dzīvā valoda! Tas ir tik pat skaidrs kā naža gals piparu!

Vienalga vai to nomēra uz sudraba vai alumīnija naža.

Nazis paliek nazis un pipari paliek pipari!

Advertisements

13 thoughts on “Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

  1. “Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, ” – nu, taisnību sakot, to pašu var teikt arī par šodienas notikumiem…
    Labi, bet pieņemsim ka “rakstu valoda” regulāri jāatjauno atbilstoši runātās valodas attīstībai – bet tad jau rakstu valoda būtu jāmaina, jāgroza – kā minimums, ik pa kārtējiem desmit gadiem, ja ne vairāk. Un tad es kā kurzemnieks varu iedomāties pieprasīt izmest ārā “viņš, viņa”, tos aizstājot ar “viš'” (kas starp citu šodienas seksuālo atšķirību likvidēšanas kontekstā ir arī daudz politkorektāk). Piemēram, nevis “es esmu, tu esi, viņš ir, viņa ir” , bet gan – “es i’, tu i’, viš’ i””. Un vārdu galotnes vispār nost, priekš kam? Starp citu, esmu kaut kā uzķēris, ka arī daži labi mūsu mīļās galvas pils sētas iedzīvotāji runā tāpat kā tāmnieki, bez galotnēm… nu jā, līdz “viš’ i'” skaistumam gan vēl nav tikuši, bet viss vēl priekšā!
    Nu ja, un jaunieši sazinoties sociālajos tīklos vienalga nelieto garumzīmes, komatus, vārdu locījumu formas. Tā ka šā šajā ziņā rakstu valoda jau sen “demokrtatizējusies”, atbrīvojusies no “rakstu reliģijas”, un nav ko ķert kreņķi!

    • Valoda ir jāatjauno un jāattīra (bez absurdiem). Katru gadu jāizdod jaunvārdu vārdnīcas, jāpapildina, nevis regulāri jācenšas “kaut ko” aizliegt (kā tas notiek pie mums). Es uzsveru to, ka rakstu valoda nav demokrātiska koncepcija un kā tāda bremzē gaismu valodā.

      • Ta Latvijā bezmaz vai viss pēdējā laikā pārvēršas par absurdu. Tā kaut vai piemēram jaunais būvniecības likums paredz ka pēc 2017 gada par sertificētu būvspeciālistu varēs būt vienīgi ar augstāko, ne vidējo speciālo, kā līdz šim – bet tas nozīmē, ka strādāt varēs vien procenti trīsdesmit no pašreizējā skaita. Un, pat ja visi ar vidējo speciālo izglītību tagad metīsies masveidā mācīties, mūsu augstskolas pat pie labākās gribas nespēj iekļaut pāri par diviem tūkstošiem personu. Nu ko, tajā septiņpadsmitajā gadā viens piecās firmās sertificētais to vien darīs kā parakstīs nesertificēto (kuri pēc papīriem skaitīsies melnstrādnieki) izpildes dokumentus… bet kādā veidā tad tiks panākts mērķis – kvalitātes uzlabošana? Saprotu, doma varbūt laba (ja vien tas atkal nav tikai un vienīgi augstskolu lobijs kā paklusām atceltais projekts par obligāto augstāko bērnu dārza auklītēm), uzlabot kvalitāti, bet tas viss pie mums atkal pārvēršas par absurdu.
        Jā, par “gaismu valodā” – kā mēs varam zināt, ka tas kas mums šobrīd varbūt šķiet kā gaisma, nav tikai neona spuldzītes acumirklīgs zibsnis?

        • Man liekas, ka ir pienācis pēdējais brīdis atbrīvot latviešu valodu no važām, kuras tai nodrošinājusi rakstu reliģija ar priesteriem – valodas institūtu konservatīvajiem ekspertiem. Valodas avots ir runātā valoda, kas ir faktiski primārā. Pie mums ir otrādi – rakstu valoda diktē savas normas runātajai valodai. Tas ir liels absurds. Tas pirmkārt. Piekrītat?

          • Ne gluži. Domāju, ka “rakstu valoda diktē savas normas runātajai valodai” – neizbēgams… pat neteiktu ka ļaunums – jo “ļauns”, “labs” taču ir tikai mūsu subjektīvās attieksmes kritērijs, nevis objektīvs lielums – bet drīzāk process. Un manuprāt, nekā ļauna tur arī nav – tieši otrādi. Jo grozies kā gribi, mūsu attīstība ir atkarīga (arī, nebūt ne vienīgais, bet ļoti nozīmīgs kritērijs) no mūsu domas precīzas noformulēšanas. Un šeit kā palīglīdzeklis manuprāt tomēr ir precīza literārā valoda.
            Hm, varbūt neskaidri, labi, piemērs no personīgās pieredzes. Strādāju celtniecībā, un lielākoties (ne vienmēr protams, atkal nedrīkst vispārināt) bet bieži saskaros ar ļoti bēdīgu, piesārņotu “runāto valodu”. Dažos gadījumos, pat esmu satapies ar bēdīgi primitīvu, lai cik tas arī skumīgi neskanētu. Jā, te nekādā gadījumā nevēlos pseidointelektuāli “taisīties par garīgi augstāku”, jo tāds neesmu, īpaši ņemot vērā ka neesmu nedz intelektuālis, par inteliģenci vispār nerunājot – stāsts ir par to, ka pēc paša pieredzes, tieši literārā valoda, apzināti iekļauta savā runas valodā, piespiež savākties, vai, un ne tikai – piespiež nedaudz paskatīties pāri… nu re, nevaru tā īsti noformulēt domu – jo runas valodā par ko šādu nerunā. Tas – vismaz personīgajā gadījumā ir literārās valodas lauciņš. Varbūt Jums savādāka pieredze – bet no savas varu puslīdz droši apgalvot, ka runas valodu nepieciešams “iegrožot” ar literāriem kritērijiem.
            Protams – arī šeit nedrīkst nonākt līdz absurdam, bet – ja labu gribēdami, kādus aizžogus noārdām, tad kļūdas gadījumā praktiski neiespējami atkal “savākt”.

          • Diemžēl man ikdienā nākas novērot pretēju procesu, kad teksta rediģētāji,lasot manuskriptus, ravē ārā visu orģinālo un cenšas maksimāli nivelēt leksiku latviešu valodā. Stila cenzūra sit augstu vilni. Imants Ziedonis to savulaik, kādā privātā sarunā man nosauca par “teksta apķēpāšanu”.

  2. arī ļoti pareizs uzstādījums! to, ka literārās valodas melnsvārči par mani ņirgājas visasāk izjutu Īslandes ieviešans mēģinājumā, bet tas ir visur, sākot ar Grenlandi (Grīnlandi, ZaļoZemi), Oslo (Ušlu), turpinot ar Kīru (Kurušu) un beidzot ar sistēmas beidzēšanu. Jā, un es nedomāju arī, ka tas nožēlojamais tāmnieku dialekts ir jāliterarizē:D Bet atgriežoties pie valodniekiem, liekas, ka viņu nezin un nejūt ne latviešu valodas būtību, ne saprot svešvalodas… tāds Trubačovs, lai viņam debesu valstība, baltu valodas saprot 100x vairāk, nekā tāds endzelīns, lai viņam elles katli:D mums pat nav dota iespēja pierakstīt atsvišķi divskani o no patskaņa, toties ir iespēja lietot bezjēdzigi daudz komatus…
    p.s. Imantu Ziedoni ļoti cienu, lai viņa gars mums palīdz:))

    • Pats sliktākais, ka mūsu rakstu reliģijas priesteri uzskata latviešu valodu kā iekonsrevētu ķīseli, kuru pārstāvēt drīkst tikai viņi. No augšas mums “nolaiž” nejēdzīgus jaunvārdus” “zīmols”, “plašsaziņas līdzekļi” (kas neatbilst jēdzienu būtībai) utt. un mēs esam spiesti tos uzknābāt. Nevis viņi ieklausās tautā (kas runā), bet uzspiež savas normas mums. Tas ir ļoti despotiski un neprogresīvi.

      • Latviešu literārā valoda ir nelatviska pašos uzstādījumos, lūk- lit.v. veido dihotomisku sistēmu, tai raksturīgs normatīvums, normu vispārējs obligātums un kodifikācija bla bla bla 😛
        p.s.aklam vajk spieķi, tik un tā iesteberēs grāvī:(

    • Vispār jau divskaņa “o” lietā vainu nav jāmeklē Endzelīnā, bet gan Padomju valodniekos, jo pirmskara latviešu valodā divskani “uo”. Tāpat izņēma no alfabēta burtu “ŗ”, kuru dzīvē esmu dzirdējis tikai vecāku cilvēku runā. Varam tikai priecāties par partijas pakalpiņu kūtrumu, “ё мумс нав яракста кирилица”.
      Ierosmei: http://www.youtube.com/watch?v=PmeB4Fgyq5E

  3. Jā, ja rediģētājs sāk maisīties autora stilistikā, tas ir nepieņemami. Stila kļūdas nav “burta” kļūdas. Taču – atļaušos tomēr izteikt pieņēmumu, ka šādos gadījumos lielākoties “pie vainas” ir personiskās īpašības, nevis pieņemtie valodniecības likumi kā tādi. Jo – nu neiztiksim mēs pilnībā bez jebkādiem valodniecības likumiem, tad tiešām sāktu katrs neadekvāti “maut pa savam” – jo esmu tomēr pārliecināts, ka uz vienu tiešām veiksmīgu valodniecības jauninājumu piedāvājumu tomēr ir desmit blēņas – kuru patiesais pamatojums ir tikai un vienīgi jauninātāja vēlme paspīdēt. Protams, tas pats attiecās arī uz tā dēvētajiem “oficiālajiem valodniekiem”, no kuriem tāpat reizēm sagaidām ļoooti interesantas “pērles”… kaut vai savulaik tās pašas “galvenes”, “kājenes” datorā (dators – gan ļoti veiksmīgs jauninājums), vēl tikai “starpenes” trūka.
    Nu jā, bet tomēr atļaušos apgalvot, ka šeit valodniecības normu liberalizēšana neko īsti nedos. Vainīgas “personības”, kuras atradīs veidu kā ieriebt autoram arī tad, ja gribēs. Un piedevām, kaut ko iegūstot, vienmēr kaut ko zaudēsim (tāds ir negrozāms dabas likums), labi, autorus mazāk rediģēs – ieguvums, bet zaudējums manuprāt būs lielāks, vairs nekas nepasargās mūsu valodu no bezjēdzīgas piesārņošanas. Un atļaušos apgalvot, ka piesārņojumu procents tā ka būtu lielāks par vērtīgiem jauninājumiem. Un vērtīgs jauninājums vienalga izlauzīsies, sāks “dzīvot”, par spīti ierobežojuma mēģinājumiem (protams, izņemot ja tas šķiet vērtīgs tikai pašam jauninātājam).
    Un vēl, šādi mākslīgu šķēršļu pārvarēšana arī Jūs padarīs stiprāku!
    Jā, ļoti interesanti vecvārdi tika izmantoti Krosa “Stūrgalvības hronikā”, diemžēl neatceros tulkotāju, bet ļoti patika viņas darbs, piespieda sameklēt vairāku senvārdu nozīmi. Jā, vēl interesanta cienījamās Margaritas Putniņas pieeja Milarepas biogrāfijā, īpatnēji likās nevis “tā viņš teica”, bet “tā viņš valodoja” (re, tilde pat rāda, ka “valodoja” jāpasvītro ar sarkanu). Tā ka jauninājumi (kas reizēm var būt piemirsts vecais) vienalga “izlauzīsies”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s