Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

2013. gada 6. septembrī. Raksta noslēgums. Sākums šeit.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējumsRakstītā valoda nodrošināja sociāli un politiski nozīmīgas informācijas nodošanu laikā uz priekšu. Tā ļāva saliedēt un apvienot vienuviet dzīvojošas ļaužu grupas, nācijas (uz runātās valodas pamata). Kā organizatore rakstu valoda ievērojami apsteidza runas valodu. Vulfilas (318. – 388.g.) tāpat arī Kirila un Mefodija (860.g.) rakstu zīmes nosedza eiropiešu runāto un zīmēto valodu. Radās dažādi, atšķirīgi rakstu stili, kas fiksēja kultūrslāņus, veidojot emocionālo saistību ar nacionālo kultūru visplašākajā izpausmē. Draudi rakstu valodai ar šo brīdi nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Nacionālās valodas un kopības jūtas uzplauka un sildījās tieši pie rakstītās valodas kurtā ugunskura. Tiem, kas ir nosaluši, patiesi ir vienalga, no kādiem kokiem kurts ugunskurs. Galvenais – lai siltums turas.

 

Gūtenberga atklājumam cilvēces vēsturē ir daudz lielāka nozīmē, nekā tas līdz šim novērtēts. Bez Gūtenberga rakstu valoda būtu palikusi rokdarbu līmenī. Šo kopsakarību, protams, var dažādi traktēt( sk. piem., Lucian Fabve, Marchall Mcluhan, Elisabeth Einstein u.c.). Taču tehnikas ienākšana grāmatniecībā ir tik pat nozīmīgs fakts sabiedrības dzīvē kā katedrāle vai rātsnams valsts galvaspilsētā.

Drukas mašīna un Bībeles tekstu iespiešana ir daudzu tautu rakstu kultūras pamatā. Jau 1525. gadā Vitenbergā (Wittenberg) tika iespiesti un tiražēti Lutera tekstu tulkojumi igauņu un latviešu valodā, lai pēc tam tos izplatītu pa tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem. Tā, pateicoties tieši teksta iespiešanas mašīnai, izdevās izglābt veselas valodas (Eriksen, s.119).

Luters un Gūtenbergs zināmā mērā palīdzēja viens otram, jo grāmatu iespiešana iznīcināja baznīcas nomenklatūras varu pār rokrakstiem un patiesības monopolu visos jautājumos. Jaunā ideoloģija palīdzēja oficiāli neakceptētajiem sludinātājiem sprediķot visai Eiropai, fiziski neizkustoties no savas dzīves vietas. Etablētajiem baznīcas tēviem vairs nepiederēja vienīgā balss. Tāpēc Erasmus, piemēram, varēja atļauties kritizēt Hilarius, Augustinus vai Thomas Aquinas.

Renesanse un reformācijas laiks parādīja sabiedrībai jaunu rakstniecības stilu, kurā akceptētā ”mēs” vietā nostājās apstrīdamais ”es”. Reformācijas laiks Vāczemē bija aktīvās tautas laiks, jo Luters ne tikai vērsās pie tautas neierastā formā, bet plaši izmantoja savos tekstos runāto valodu. Kuram gan varētu ienākt prātā šādā laikā lasīt sholastiķus? Luters ”lasījās” lieliski. Viņš iekaroja savu publiku kā rakstveida orators, jo rēķinājās tieši ar klausītājiem.

95% no tā laika Vācijas lauciniekiem un 80% pilsētnieku bija analfabēti. Grāmatu lasītāji tolaik bija visai reta parādība 1520. – 1550. gadu Vācijā. Taču tas nenozīmē, ka grāmatu iespiešanas zināšana būtu ieradusies Eiropā priekšlaicīgi. Drukas mašīna nostiprināja tautas nacionālo pašapziņu ar sludinātāju palīdzību. Protestantu grāmatu iespiedēji ātri apsvēra mass media veiksmīgas darbības priekšnosacījumus: ātrāk, lētāk, lielākā tirāžā, īsā, lakoniskā un viegli saprotamā valodā.

Uz kāda 1520. gada folianta ir redzami Luters un Hutens (Huttens) līdzās svētajiem Petrus un Paulus kā jaunās ticības simboli.

Luters tur, protams, var palikt, taču Hutenu tā vien gribas aizstāt ar Gūtenbergu. No šodienas pozīcijām raugoties, tas šķiet taisnīgāk.

Ar rakstu kultūru šodien mēs saprotam tradicionālo kultūru, kurai pretī stāv postmodernā mediju civilizācija, jo ap rakstīto vārdu, mūsuprāt, grupējas viss mums zināmais un pazīstamais kultūras kodols.

Mūsu kultūra ir pierakstīta, un mēs tāpēc tai ticam.

Pamazām, modernajā laikā rakstītais vārds lēni zaudē savu noteicošo lomu kultūras procesos, un mums ir bail. Mēs esam gaidāmās nelaimes priekšnojautās. Mums ir bailes no tā, ka rakstītās kultūras ērai ir pienācis gals tāpat kā XX gadsimtam.

Mēs ļoti mīlam, cienām un respektējam tekstu, paļaujamies uz to.

Iespējams, ka te vainīga ir kristīgo tautu paļāvība uz Bībeli, kas pie mums atnāca grāmatas izskatā. Vainīgi ir likumi, kuru pierakstīšanai pie mums ieradās rakstītā valoda.

Rakstītais teksts nekur nepazūd. Tas pārdzīvos visas jaunās cilvēku komunikācijas un saziņas formas, tāpat kā Mocarts un Verdi pārdzīvoja moderno mūziku, tāpat kā Leonardo  un Cezanne – abstrakto glezniecību. Taču var gadīties, ka nākotnē tas vairs nebūs galvenais kultūras vērtību saglabātājs.

Šodien ir visai grūti labvēlīgi noskatīties uz rakstu kultūras norietu, tāpat kā XV gadsimta kaligrāfiem bija sāpīgi atzīt Gūtenberga ēras sākumu.

Minēto problēmu padziļināja fotogrāfijas dzimšana, kuru 1826. gadā atklāja Joseph Nicephore Niepce (1765.-1833.), neko ļaunu nedomādams. Ar licenci – kā atklājums – fotogrāfija tika apstiprināta tikai 1838. gadā Parīzē, un pirmos uzņēmumus par godu autoram L.Dageram nosauca par dagerotipiem. Bija iestājies jauns laiks. Trūkumā grimstošajai aristokrātu kārtai joprojām bija svarīgi saglabāt savi nākamajām paaudzēm portretu gleznojumu veidā. Šie portreti bija ļoti nepieciešami, jo simbolizēja nozīmīgumu un augstu stāvokli, neaizstājamību sabiedrībā.

Jaunajai un enerģiskajai buržuju kārtai portretfotogrāfija aizstāja dārgo niekošanos ar glezniecību. Tas bija ātrāk, lētāk un izdevīgāk.

Tā fotogrāfija palīdzēja demokratizēt sabiedrību, kaut arī daudzi tam nespēja piekrist un to atbalstīt. Skeptiķu skaitā bija arī Charles Baudelaire, kurš 1859. gadā rakstīja: ” šie nožēlojamie narcisi, kuri visiem spēkiem cenšas iemūžināt savas triviālās fizionomijas metālā”.

Kaut arī diezin vai gleznotās fizionomijas tolaik augstmaņiem bija mazāk triviālas. Instinktīvā pretošanās jaunajai situācijai kultūras vēsturē ir atkārtojusies neskaitāmas reizes.

Modernā kultūra nav kļuvusi par cietumu, par spīti Orvel prognozēm, tā nav arī karnevāls (Haxley) un mūžīgā izklaidēšanās līdz nāvei (Postman). Jeb tas tomēr ir noticis?

Rakstīts teksts pieprasa piespiešanos, koncentrēšanos, domāšanu, argumentāciju un kopsakarību izpratni. Iespējams, ka domāšana lasīšanas rezultātā joprojām ir noteicošā iedvesmas un pārliecināšanas joma. Iespējams, ka vainīga ir mūsu apmācības sistēma, kura balstās uz lasīšanas studijām, kuras ļauj apkopot priekšgājēju pieredzi. Taču nav pamata apgalvot, ka lasīšana ir intelekta attīstībai nozīmīgāks akts par skatīšanos vai klausīšanos.

Prasība pārzināt valodu joprojām ir rakstu valodas noteikta. Tāda ir pastāvējusi un droši vien pastāvēs arī turpmāk. Cilvēks, kurš pārvalda rakstītās valodas normas, kopš seniem laikiem, ir litteratus, turpretī normas nezinošais, protams, illitteratus. Lieki komentēt, kas ar to domāts. Aristoteļa laikā tie, kuri neprata lasīt un rakstīt, bija agrammatica. Arī šodien XXI gadsimta sākumā dzirdami saucieni pēc latīņu un grieķu valodas, kā Latvijas kultūras glābšanas riņķa. Taču šaubos vai Homēru var uzskatīt par analfabētu tikai tāpēc, ka viņš neprata nedz lasīt nedz rakstīt.

Domājot par rakstītās kultūras krīzi, jākonstatē, ka tās smagnējība un normu konservatīvisms turpina traģiski padziļināt konfliktu starp vienoto latviešu literāro rakstu valodu un tās daudzajiem, krāsainajiem runas atzariem: Latvijas novadu, profesionālo grupu, sociālo slāņu runa, tāpat arī ikdienā angliski, vāciski, zviedriski, franciski, spāniski, krieviski u.c. runājošo latviešu valoda.

Jāpiezīmē, ka atšķirības starp runas un rakstu valodu pieaug ne tikai latviešu valodā. Runas valoda aizvien vairāk attālinās no rakstu reliģijas. Mēs varam par to dusmoties, taču no tā attīstība virzienu nemaina.

Valodu ietekmē viss: sabiedrisko politiskā iekārta, pretrunas, kari, konflikti, pārceļošanas, vide, ekonomiskais, sociālais, garīgais konteksts. Arī laime, veiksme, prieks un veselība.

Iespējams, ka rakstu valodu problēmu pamatā ir tās problemātiskā izcelsme.

Itāliešu literārā valoda ir Toskānas dialekta XIV gadsimta paveids, kuru kā dialektu vēlāk vairs neizmanto. Tikai 8% no visa lasītpratēju skaita spēja šajā valodā lasīt un rakstīt, t.i., to praktiski izmantot (Georg Meier, Barbara Meier, Hadbuch den Linguistik, Berlin, 1979, s.6).

Tāpat ķīniešu valodā ir kāds Pekinas dialekts Putonghua. Tur rakstu valoda ir veidojusies uz runas dialekta pamata, tāpēc jāpiekrīt, ka vissarežģītākais joprojām ir dialektu jautājums un to attiecības ar literāro valodu (turpat, s.7).

Apskatot, piemēram, Dienvidamerikas indiāņu tautu, papuasu, tibetiešu valodas ir pilnīgi neiespējami pateikt vai šī valoda ir valoda vai teikai dialekts. Tāpat arī arābu ”dialekti”: irākiešu, sīriešu, ēģiptiešu, alžīriešu, ir šo tautu nacionālās valodas.

Negribīgi nākas atzīt, ka rakstu literārā valoda ir izvēlēta kā pagaidu rakstu komunikācijas veids, taču laikam ritot, valodas normas un likumības aizvien noteiktāk demonstrē savu nepietiekamību, turot rakstveida komunikāciju rakstu reliģijas stāvoklī.

Visapkārt ap mums ir milzums dažādu pierakstītu valodu (misionāru, birokrātu, kancelejas utt.). Taču literārā rakstu valoda nav tikai pieraksts vien, tā ir formalizēts rādītājs atsevišķu personu vai ļaužu grupu kulturālās integrācijas līmenim.

Dzīvās runas valoda ir atvērta sistēma un pati liecina, kas ar to ir atgadījies. Tā atspoguļo mūsu kolektīvo atmiņu, kas saista cilvēkus, jo atsevišķi atmiņas posmi darbojas kā balsti gan personu, gan arī veselu tautu rīcībai.

Cilvēkus vieno tas, kas ar viņiem kopā ir noticis.

Pierakstīta un saglabāta kolektīvā atmiņa palīdz saliedēt un organizēt ne tikai grupas un partijas, bet arī veselas tautas un cilvēci kopumā. Kolektīvā atmiņa par notikumiem balstās nevis uz pieredzes, bet gan uz pierakstīto tekstu pamata. Tajā ir normatīvais un selektīvais. Tāpēc sabiedrības aktīvā daļa cenšas dramatizēt un idealizēt (heroisma dēļ) kolektīvās atmiņas epizodes. Skaldi un dziesminieki, hronisti un vēsturnieki visi dramatizē nepieciešamos brīžus kolektīvajā atmiņā, noklusējot un apbirdinot ar aizmirstības putekļiem visu triviālo un bezjēdzīgo uz vēstures skatuves. Tāpat kā ģimenes foto albums mājas arhīvā vēsta par laikā izolētiem, atsevišķiem parādes notikumiem bez konteksta, tāpat arī vēstures grāmatas nepiedāvā mums pagātnes vidi un patiesās kopsakarības.   Mums zināmā cilvēces pagātne ir nebeidzamu konfliktu vēsture. Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, taču rakstītā valoda palīdz konstruēt no tiem drāmu ar nāciju kā varoni galvenajā lomā.

Galvenie varoņi kolektīvajā atmiņā mēdz būt dažādi, tāpat kā bijušo notikumu izklāsts. Kolektīvās atmiņas liecinieku ir daudz, to skaitā arī arhīvi, bibliotēkas un, protams, kapsētas. Tajās pieminekļu dažādība vien liecina par vēsturiskās atmiņas autoru ambīcijām.

Kopējās atmiņas tuvina bijušos skolas biedrus, radus un senus draugus. Laulībās pastāv tik ilgi, kamēr partneri spēj vienoties par savas dzīves notikumiem. Tāpēc kolektīvā atmiņa ir nozīmīgs fenomens indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Mēs teikt: ”izprast pagātni”, ”apzināties savas saknes”, ko var tulkot kā kopīgas atmiņas meklējumus. Īpaši svarīga kolektīvā atmiņa kļūst nopietnu pārmaiņu, krīzes situācijā.

Kolektīvā atmiņa parādās arī valodā un tās izpratnē. Apstāklis, ka mīkstinātais ”r” un ”ch” kāpj ārā no kapiem un, dūšīgu roku stumts, mēģina iestūrēt iekšā valodā, liecina par tautas kolektīvās atmiņas saskaldītību.

Šī trūdu smaka ir vajadzīga, lai redzīgākām acīm lūkotos uz dzīvo, trauksmaino latviešu valodu, kas atgādina pārplūdušu upi ar daudzās, dažādas ekoloģiskas tīrības pietekām. Ūdeņu attīrīšanas problēma valodā ir jau sākusies līdz ar krievu valodas statusa zudumu Austrumeiropā un angļu valodas prestiža kāpumu.

Cilvēka zinātkāre ir neremdināma. Tik vilinoši šķiet senie, āķīgie, pirmsalfabēta laika pieraksti, joprojām neatklāto zīmju sistēmas. Arābu kūfiskais pieraksts (700.g.) laikam ir pats skaistākais burtu pieraksta veids. Dekoratīvs un mākslinieciski nobeigts. Diemžēl izrādās, ka arābu burtu dekoratīvisma pamatā ir Allaha aizliegums zīmēt no visvarenā radītās dabas. Tādā kārtā dekoratīvie burti aizvieto ilustrāciju trūkumu. Šī aizlieguma inercē rodas arī pirmie kristīgās baznīcas rakstveida vēstījumi vēlāko altārgleznojumu vietā.

Vēl joprojām nav noskaidrots pirmo rūnu rakstu autors. Šis jautājums vēl joprojām ir neatklāto un nenoskaidroto problēmu skaitā. Vārds ”rūna” kādreiz nozīmēja to pašu ko ”noslēpums”. Neskaidrību ap to joprojām ir daudz – tā vismaz apgalvo Gēteborgas universitātes Ziemeļu valodu nodaļas profesors Bū Ralps (Bo Ralph,SVD, 08.06.1992).

Renesanse, reformācijas laiks, klasicisms, rokoko, fašisms, sociālisms un tml., ir atstājuši pēdas mūsu valodā. Katrs no tiem izmanto savu burtu stilu, kuru zina un pazīst ne tikai speciālisti. Ja pamēģināsiet iespiest Marseljēzu vācu fraktūras stilā, tad tas var kļūt par ļoti sliktu joku, kas no francūžu puses var draudēt ar viegli prognozējamām sekām.

Profesionālis, nepazīstot valodu, jums raksturos viņam nepazīstamu tekstu pēc burtu stila.  Rietumu, ziemeļu, protestantu un katoļu, tāpat arī visi pārēji konflikti atspoguļojas burtu veidos un stilos. Tāpēc alfabēta izskats ir tik pat spēcīgi pakļauts laika un modes pārmaiņām kā mūsu apģērbs.

Ar rokraksta stilu varot diezgan daudz pastāstīt par pašu rakstītāju.

Grieķi savā alfabētā izmantoja feniķiešu zīmes, t.i.,: aleph (govs), beth (māja), delt (durvis).Tās nozīmē, ka burtu izcelsme ir ļoti konkrētā.

Pirmo alfabētu rindas esot ”gājušas” no labās puses uz kreiso.

Tās ir ļoti loģiski, jo, piemēram, ar labo roku mēs cilvēka profilu vienmēr zīmējam uz kreiso pusi. Deguns tādā gadījumā ir pavērsts pa kreisi. Pētnieki domā, ka šodienas burtu rindas kustība no kreisās uz labo esot ilustrāciju noteikta, jo arī arābu cipari un indiešu skatīšanas sistēma ”skatās” uz kreiso pusi tāpat kā jau pieminētā profila deguns: 1,2,3,4,5,6,7,8,9. Tas tāpēc, ka šie skaitļi ir dzimuši pierakstā, kas ”iet” no labās puses uz kreiso.

Grieķi sākumā esot rakstījuši uz abām pusēm. No kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Arī pa apli un pa spirāli.

Žēl, ka mēs tā neprotam.

Savā romānā ”1984” Džordžs Orvels (George Orvell) apraksta milzīgas tipogrāfijas, pilnas ar smalkas tehnoloģijas mašīnām, kas paredzētas teksta un fotogrāfiju viltošanai. Turpat arī arhīvi koriģēto dokumentu uzglabāšanai un krāsnis nepareizo dokumentu sadedzināšanai. Šodiena rāda, ka Orvels ir ne tikai lielisks rakstnieks, bet arī vērā ņemams pareģis. Interneta komunikāciju vara filtrē tik pamatīgi, ka pat ”vārdu ods” šim sietam neizsprauksies cauri.

Tāpēc nav lielas jēgas meklēt vecos tekstos un rakstos sen pazaudēta vieduma sakni.

Pasaules senākie un gudrākie teksti mūs nav sasnieguši oriģinālu veidā. Pārrakstītāju tekstos parasti ir neskaitāmas kļūdas, kas reizēm pārvērš vētījuma loģiku. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc arī cilvēces vēsturiskajā atmiņā ir daudz caurumu, kuru vaininieks nav tikai kari un nenovīdība, bet arī muļķība, liekulība, augstprātība + uguns un ūdens.

Piemēram, 47.g.p Kr., kļūdas dēļ nodega pasaules toreiz lielākā bibliotēka Aleksandrijā (40 000 sējumu). Tieši tāpēc daudzi seni vēstījumi mūsu laikus ir sasnieguši pārrakstītu kopiju veidā.

Neaizmirsīsim arī cenzūru. Gribēto un negribēto. Lielākie noziegumi pret cilvēci ir paveikti tieši – labu gribot.

Mēs skatāmies atpakaļ laikā. Turp, viņpus izglītības meža, kur acs un auss sadala darbus. Acs meklē atšķirības, bet aus tiecas pēc harmonijas.  Acs ziņo pār ārpasauli, bet auss nodarbojas ar domu un sajūtu iekšpolitiku. Tajā tālajā mnemotehniskajā atmiņā auss bija pasaules centrā, jo cilvēks neprata rakstīt. Mēs klausāmies senās dziesmas, un šķiet, ka toreiz senais cilvēks – dzirdīgais analfabēts bija daudz harmoniskāks savā domāšanā nekā mēs šodien.

Toreiz, kad rakstu reliģijas laiks vēl nebija iestājies, cilvēki zināja kaut ko tādu, kas atspoguļojās Dantes lieliskajā komēdijā Divina Commedia, kas iespējams , ir pēdējā senās mnemotehniskās sistēmas lieciniece. Līdzīgi traktāti civilizācijas vēsturē parādās arī vēlāk:  Lullus, Camillo, Giardano Bruno, taču nespēj pagriezt civilizācijas skatienu atpakaļ.

Tomēr meklējumi turpinājās. Astroloģija, alķīmija, eksperimenti ar jau pieminētajiem ēģiptiešu hieroglifiem, rēbusiem, Bībeles vārdiem un svēto runām  (kas nodarbināja filozofus šarlatānus XVI gadsimtā) demonstrē pazaudētās atmiņas meklējumus.

Redze, dzirde, smarža, garša, tauste. Cik maz mēs no tām izmantojam mūsu intelektuālajā komunikācijā! Vismaz pagaidām.

Iespējams, ka tāpēc mums daudz ko ir grūti saprast un mēs ātri nogurstam.

Nogurst mūsu acis.

Reiz Beļģijā tika atklāta neparasta izstāde. Tajā bija izstādītas četrdesmit Claude Monet gleznas neredzīgajiem. Visas gleznas bija izveidotas reljefi, ar komentāru teksta un dažādu vielu formā. Turpat līdzās bija arī katalogs ar nosaukumu ”Monet ar pirkstu galiem”, kurā autori ar oriģinālu paņēmienu palīdzību centās uzburt mākslas ilūziju cilvēkiem, kas neredz ar acīm. Katalogam bija pievienota arī mūzikas kasete.

Izrādās, ka rakstu valoda var būt arī līdzcietīga un humāna.

Šodien pasaulē ir ap 3000 dzīvu valodu. Tikai 106 valodas līdz šim pierakstītas nacionālās literārās valodas līmenī. No šīm dzīvajām valodām rakstveidā pazīstamas tikai 78 (W.Ong, Orality and Literacy, L/NY, 1982).

Pieraksts nav nedz aksioma, nedz  kaut kas nemaināms kā Grīnvičas meridiāns.

Varbūt saņemsimies un atvadīsimies no traucējošām tradīcijām mūsu valodā, kas faktiski ir jauno laiku kapracis un rada neskaitāmas problēmas pasaules paplašināšanās situācijā?Nedomāju, ka profesors Endzelīns paliktu pie savas teorijas arī šodien XXI gadsimta sākumā, kad pasaule ir vaļā.

Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi citi no mums, pētoši aplūko mūsu sastingušos rakstu reliģijas tempļus un gaida visaugstāko priesteru atbildi!

Laiks ir pienācis! To jūt!

Tāpēc iztiksim bez upuriem un seniem rituāliem, citādi upurtraukā var nonākt pati mūsu – vēl dzīvā valoda! Tas ir tik pat skaidrs kā naža gals piparu!

Vienalga vai to nomēra uz sudraba vai alumīnija naža.

Nazis paliek nazis un pipari paliek pipari!

Grēkāži un modernais fašisms

2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Foto: TVNet

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.

Ieskatieties attēlā! Tas ir ģeniāls, jo civilā nepiekāpība ir modernā laika varoņdarbs.

2011.gada 6. oktobris

 

 

Ieskatieties šajā attēlā. Ir otrā pasaules kara beigas. Francija.

Centrā redzama sieviete ar mazuli uz rokām.

Viņa ir tā saucamā ” vācu ielene”, jo bērna tēvs ir kapitulējušās vācu armijas karavīrs.

Jaunās sievietes matus tautieši ir ar varu nodzinuši ”uz nullīti’‘ – sodot par ”pretīgo izvirtību ar okupantu”.

Tagad viņu soda no jauna – ar ”kauna gājienu” cauri pilsētas centram.

Palūkojieties sodītāju sejās.

Unisona niknums lūkojas uz viņu – vajāto sievieti.

Ņirdz.

Spļauj.

Izsmej.

Jaunā māte mēģina slēpt savas acis, lūkojoties uz ”grēka darbu” – mazuli, kas guļ viņas rokās.

Tikai viens cilvēks neskatās uz vajāto sievieti – tas ir vīrietis, kas soļo pa priekšu. Viņš skatās lejup uz bruģi.

Arī viņš arī ir grēcinieks. Viņš ir vajātās sievietes tēvs.

Pa labi no jaunās mātes soļo jau nākamā sieviete – ar nodzītiem matiem. Tā ir grēcinieces māte.

Pūlis rej un rēc.

Ņirdz un gavilē.

Ir tik vienkārši un droši uzbrukt jaunai mātei, jo viņa (ar bērnu uz rokām) nespēj aizstāvēties un vecāki (aiz bailēm) no pūļa dusmām – pieslejas vajātājiem.

Sist guļošo ir viegli, jo pretsitiena nebūs…

Īpaši brīdī, kad reptiļa smadzenes ņem virsroku pār cilvēcību.

Sievieti pūļa dusmas parasti belž smagāk.

Izsmej niknāk un vajā nesaudzīgāk.

To mēs jau zinājām.

Ko mums grib teikt ģeniālais Robert Capa ar šo savu nemirstīgo darbu – soda gājienu cauri Rue du Cheval Blanc?

Viņš fokusējas uz pūļa naidu un līdzskrējējiem.

Rāda kā viduvējības izrēķinās ar izlēcējiem.

Skarbi izrēķinās.

Uzskatu Robert Capa par pašu ievērojamāko kara fotogrāfu modernajā laikā. Viņa pēdējais albums ir satriecošs savā patiesības redzējumā. Manā izpratnē Roberts Kapa ir Eiropas žurnālistikas ikona. Viņa lielākais sasniegums ir ”taimings” jeb spēja fiksēt būtiskas lietas īstajā brīdī.

Arī šajā fotogrāfijā mēs redzam naida apokalipsi – vienā sekundes tūkstošdaļā. Acumirkļa druskā.

Savādi, ka laiks kā prožektors pievelk detaļas, izceļot nejēdzības superlatīvā.

To var saskatīt arī šodien 2011. gada oktobrī…, ja kāds (no mums) būtu gatavs fotografēt tā kā to spēj Roberts Kapa. 

Vakar un šodien lasu avīzēs par Latvijas Televīzijas postu un brīnos par to, ka neskaitāmi nekompetenti cilvēki ir gatavi izteikties, apspļaudīt un izsmiet darbu, kuru veic mani kolēģi Rīgā, Latvijas Televīzijas ziņu dienestā.

Viņi ir ļoti spējīgi un profesionāli cilvēki.

Viņi prot strādāt un spēj lieliski tik galā ar profesionālā darba pienākumiem, kurus izvirza modernais laiks.

Paklau, pūli! Vai nebūtu laiks apklust?

Apzinoties savu nekompetenci mediju darba sfērā?

Mēs dzīvojam pārmaiņu priekšā un tāpēc izlemsim nenolinčot talantīgus izlēcējus.

Nerīkosim savējos ”kauna gājienus” cauri mediju areālam kārtējam ”izlēcējam” vai ”grēciniekam”, kas pēc gadiem var izrādīties varonis, bet viņa izsmējēji – reptiļu pūlis.  Cienījamo pūli!

Lūdzu, izmanto savas demokrātiskās tiesības paklusēt! Citādi nemotivētais naids sit pārāk augstu vilni un civila nepiekāpība, kas (faktiski) ir vienīgā izeja no krīzes apklusīs pūļa rēkoņas priekšā.

Varoņu kanibālisms jau eksistē un varbūt vienreiz ar to vajadzētu beigt noņemties.

Mūsu visu un arī… LTV nākotnes vārdā.

Uzvaras dienas šovs Latvijā – pasakas pieaugušajiem par karu. Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”.

2011.gada 9. maijā

Krievijas propagandas aparātam šodien ir uzvaras diena. Šim nolūkam tiek izmantoti Otrā pasaules kara monumenti postsovjetiska bloka pilsētās. Tie joprojām atrodas pilsētu centros.

Vienīgi igauņiem izdevās novietot karu kapsētā. Tas bija saprātīgs solis. Pagātne apmetas kapos. Rīgā betona pieminekļi – PSRS propagandas kulta vietas, joprojām atrodas Pārdaugavā.

Tur katru gadu, maija sākumā sirmgalvji un politiskie ekstrēmisti rīko vampīru dzīres.

Par to rūpējas Krievijas piektā kolona Latvijā, Krievijas ”eksperti” un vietējie politiskie mankurti.

Dejas ap betona monstru Rīgā, Pārdaugavā mazliet atgādina viduslaiku orģijas. Tās ir svešas un nesagremojamas modernajā laika humānismam – tagad,  kad informācija par Otrā pasaules kara notikumiem vairs nav 100% cenzēta kā PSRS laikā, visi faktiski var paskatīties patiesībai sejā un konstatēt – divi narcisistiski psihopāti Staļins un Hitlers savstarpēji cīnījās frontē, izmantojot dzīvus, reālus cilvēkus.

Viss. Diemžēl. Karš bija spēle.

Tieši tāpat kā šodien  Combat Arms Gameplay vai kas cits, kur spēlētāja pagarinātā roka ir ”zaldātiņi uz ekrāna” .

Otrā kara gadījumā – tie bija dzīvi cilvēki, kuriem toreiz (pagātnē) nebija izvēles. 

Staļins lika un bija jāiet karot. Hitlers lika – bija jāiet. Viņi karoja, negribēdami un aiz muguras ar durkļiem maršēja abu pušu drošībnieki, lai apšautu dezertierus.

Šajos karos negribēt karot nedrīkstēja.

Negribētāji vai dezertieri bija ”sliktie”. Tie, kas klausīja un kalpoja varai – ” labie”.

Kara mašīnu propagandas aparāts paspēja apvīt Gloriju ap zaldātiem-robotiem jeb  paklausīgajiem patriotisma dogmu garā.

Dziesmas par dzimteni, teiksmas par varonību, kauju apraksti, slavas vārsmas izcilniekiem un visas pārējā pasakas par karu un ”dzimtenes mīlestību” Rīgā šodien ir dzīvas.

Karnevāls ”Kremļa stilā”  Rīgā iet vaļā! Mazliet smieklīgi, ka tā notiek.

Taču tas ir fakts 2011. gadā.

Var, protams, uzjautrināties par šodienas Ušakova izteicieniem, kad viņš ”Dienā” salīdzina 8. un 9. maiju ar Ziemassvētkiem. 🙂

Protams, ka  mēs Stokholmā šodien vīpsnājam kopā ar zviedriem par Krievijas vēstnieka Vešņakova satraukumu par to, ka ”Latvijā padomju karavīrus uzskata par iebrucējiem”.

Taču nevar nepiekrist Ņevzorovam, ka Baltijas valstis joprojām atrodas bijušās PSRS gravitācijas telpā.

Tā laikam ir, jo dzīrotājiem pie betona pūķa Pārdaugavā neviens neko pretī nerunā. Vismaz  Rīgas valdības līmenī nē.

Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”. Jā, tas izskatās absurdi un smieklīgi.

Skumji, ka pie svešu cilvēku kapu monumenta Rīgā šodien svin Staļina uzvaru pār humānismu. 

Te rietumos neviens ” uzvaras dienu” nesvin. Mediji nekādu uzmanību šiem datumiem nepievērš. Krievu svētki tie ir un tur arī paliks. 

Būtībā ar to varētu beigt šo tekstu, taču svarīgāks man šķiet kas cits.

Savādi, ka Staļina laika spoks joprojām ir dzīvs daudzu mūsu līdzpilsoņu dvēselēs.

Ušakovs godina cilvēkus, kas pirms 70 gadiem karoja pret nacismu frontē, bet neredz krievu neonacismus, kas strīķē Rīgas ielas patlaban. Viņš redz pagātni, bet nesaprot tagadni.

Vainas sajūta ir cepure, kuru mums uzmauc citi.

Tie, kas šādi rīkojas zina, ka vainas sajūta ir labākais paklausības nodrošinājuma paņēmiens.

Uzbāžot vainas sajūtu karavīriem, var panākt lojalitāti ģenerāļu projektiem, uzmaucot vainas sajūtu vīram var panākt ”uzticību sievai, bērniem un ģimenes dzīvei”, pielīmējot vainas sajūtu nelaimīgajam, var panākt viņa ticību augstākai varai.

To var. Vainas sajūta ir pienākuma sajūtas māsa.

To aktivizācija nodrošina vēlamo morāles klimatu.

Politisko manipulāciju ieskaitot.

 9. maija arhaiskie svinētāji Rīgā šodien (no Krievijas/Kremļa viedokļa) ir politiski korekts pasākums. No mūsu viedokļa – ekstrēms solis, kas vērotājā izraisa žēluma un līdzcietību.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Krievija joprojām nav atbrīvojusies no savas pagātnes. Staļina tvēriens ir aktuāls joprojām. Taču…žmiedzēji Krievijā un tās piektajā kolonā Rīgā – ir jau citi.

Ja jau Rīgas dome mums liek svinēt, varbūt svinam dezertierus?

Mūsējos varoņus – tos, kas uzdrošinājās pateikt ” nē”.