2011.gada 6. oktobris
Ieskatieties šajā attēlā. Ir otrā pasaules kara beigas. Francija.
Centrā redzama sieviete ar mazuli uz rokām.
Viņa ir tā saucamā ” vācu ielene”, jo bērna tēvs ir kapitulējušās vācu armijas karavīrs.
Jaunās sievietes matus tautieši ir ar varu nodzinuši ”uz nullīti’‘ – sodot par ”pretīgo izvirtību ar okupantu”.
Tagad viņu soda no jauna – ar ”kauna gājienu” cauri pilsētas centram.
Palūkojieties sodītāju sejās.
Unisona niknums lūkojas uz viņu – vajāto sievieti.
Ņirdz.
Spļauj.
Izsmej.
Jaunā māte mēģina slēpt savas acis, lūkojoties uz ”grēka darbu” – mazuli, kas guļ viņas rokās.
Tikai viens cilvēks neskatās uz vajāto sievieti – tas ir vīrietis, kas soļo pa priekšu. Viņš skatās lejup uz bruģi.
Arī viņš arī ir grēcinieks. Viņš ir vajātās sievietes tēvs.
Pa labi no jaunās mātes soļo jau nākamā sieviete – ar nodzītiem matiem. Tā ir grēcinieces māte.
Pūlis rej un rēc.
Ņirdz un gavilē.
Ir tik vienkārši un droši uzbrukt jaunai mātei, jo viņa (ar bērnu uz rokām) nespēj aizstāvēties un vecāki (aiz bailēm) no pūļa dusmām – pieslejas vajātājiem.
Sist guļošo ir viegli, jo pretsitiena nebūs…
Īpaši brīdī, kad reptiļa smadzenes ņem virsroku pār cilvēcību.
Sievieti pūļa dusmas parasti belž smagāk.
Izsmej niknāk un vajā nesaudzīgāk.
To mēs jau zinājām.
Ko mums grib teikt ģeniālais Robert Capa ar šo savu nemirstīgo darbu – soda gājienu cauri Rue du Cheval Blanc?
Viņš fokusējas uz pūļa naidu un līdzskrējējiem.
Rāda kā viduvējības izrēķinās ar izlēcējiem.
Skarbi izrēķinās.
Uzskatu Robert Capa par pašu ievērojamāko kara fotogrāfu modernajā laikā. Viņa pēdējais albums ir satriecošs savā patiesības redzējumā. Manā izpratnē Roberts Kapa ir Eiropas žurnālistikas ikona. Viņa lielākais sasniegums ir ”taimings” jeb spēja fiksēt būtiskas lietas īstajā brīdī.
Arī šajā fotogrāfijā mēs redzam naida apokalipsi – vienā sekundes tūkstošdaļā. Acumirkļa druskā.
Savādi, ka laiks kā prožektors pievelk detaļas, izceļot nejēdzības superlatīvā.
To var saskatīt arī šodien 2011. gada oktobrī…, ja kāds (no mums) būtu gatavs fotografēt tā kā to spēj Roberts Kapa.
Vakar un šodien lasu avīzēs par Latvijas Televīzijas postu un brīnos par to, ka neskaitāmi nekompetenti cilvēki ir gatavi izteikties, apspļaudīt un izsmiet darbu, kuru veic mani kolēģi Rīgā, Latvijas Televīzijas ziņu dienestā.
Viņi ir ļoti spējīgi un profesionāli cilvēki.
Viņi prot strādāt un spēj lieliski tik galā ar profesionālā darba pienākumiem, kurus izvirza modernais laiks.
Paklau, pūli! Vai nebūtu laiks apklust?
Apzinoties savu nekompetenci mediju darba sfērā?
Mēs dzīvojam pārmaiņu priekšā un tāpēc izlemsim nenolinčot talantīgus izlēcējus.
Nerīkosim savējos ”kauna gājienus” cauri mediju areālam kārtējam ”izlēcējam” vai ”grēciniekam”, kas pēc gadiem var izrādīties varonis, bet viņa izsmējēji – reptiļu pūlis. Cienījamo pūli!
Lūdzu, izmanto savas demokrātiskās tiesības paklusēt! Citādi nemotivētais naids sit pārāk augstu vilni un civila nepiekāpība, kas (faktiski) ir vienīgā izeja no krīzes apklusīs pūļa rēkoņas priekšā.
Varoņu kanibālisms jau eksistē un varbūt vienreiz ar to vajadzētu beigt noņemties.
Mūsu visu un arī… LTV nākotnes vārdā.
Vai precīzāk, vārda “taimings” vietā, nebūtu lietot Bressona terminu “decisive moment”? Vispār fotogrāfijā attēlotais labi aprakstīs, bet par kašķi ar LTV žurnālistiem neko neesmu dzirdējis, laikam jau velns nav tik melns kā viņu mālē. 🙂
Lielisks fotogrāfijas stāsta attēlojums.
Šajā sakārā par pūļa riešanu iedomājos vakar vai aizvakar, tikai notikums bija cits, un domāju, vai tas ir kāds masas mierinājums, kad var atrast kādu vainīgo? Tā, ka visiem notikumiem, kas kaut kad noiet greizi, vienmēr jābūt vainīgajam un visi pārējie, kas pat tuvu nav stāvējuši, noteikti zinās labāk par pašu vainīgo, ka viņš ir vainīgs, jo katrs no viņiem ir kompetences karalis un pavēlnieks. Tad es domāju, ko iegūst šie norējēji (tieši tāpat kā tās sievietes, kas fotogrāfijā tik nicīgi skatās uz jauno sievieti).. nu ko viņi iegūst? Mierinājumu? Paliek vieglāk, kad atrod vainīgo? Labāk var gulēt?
Jau senie romieši teica, ka pūlim jādod maizi un izklaides. Tai bildē ir pūļa izklaide, arī mūsu politiskā skatuve ir viena liela izklaide… Mūsu televīzijas veido izklaidi, tai skaitā, intervējot visādus bijušos (sen aizmirstus politiķus un izbijušos vadītājus), kur pievienotā vērtība ir nekāda… Tad nu nointervē kādus viedokļa bārstītājus arī par LTV.
Par pūļa nelietību vajag runāt skaļi. Nav normāli, ka joprojām eksisē šie šie reptīļu bari, kas mīl nostāties pret cilvēcību.
Pirms ieteikt “pūlim” paklusēt, nevajadzētu piemirst, ka “pūlis” maksā algas LTV žurnālistiem un vadībai gan ar nodokļiem, gan ar reklāmu naudu.
Pūlis nav visi.
Nesapratu atbildi. katram, kas maksā nodokļus Latvijā ir tiesības izteikties par LTV darbu. LTV strādā, lai sniegtu servisu nodokļu maksātājiem, nevis lai nodrošinātu darba vietas un algu žurnālistiem. Tāpēc vienīgais objektīvai kritērijs kā varētu vērtēt LTV darbu ir reitingi, kas nav par labu šim uzņēmumam
Sabiedriskā televīzija nedrīkstētu būt komerctelevīzija un dzīties pēc reitigiem par katru cenu, jo tad mēs visur skatīsimies Holivudas produkciju un “dejo, guli ar zvaigzni “veida raidījumus. Sabiedriskās Tv misija kalpot visām sabiedrības grupām, arī tām, kam vajaga augsto kultūru, nopietnas diskusijas utt. Ja ļausim pūlim noteikt, tad mums būs tikai pornogrāfija un dejo ar zvaigzni ar super augstiem reitingiem….
Taču, protams, arī saturiski nopietnākiem raidījumiem jābūt kvalitatīviem! Taču to novērtēt nevarēs pūlis, bet speciālisti, kas ir kompetenti medijos, masu komunikācijā un citās jomās.
Paldies par Jūsu viedokli!
Un kurš būs tā autoritāte, kurš pateiks – šis saturs ir vērtīgs un vajadzīgs, bet, lūk, šis ir nevajadzīgs? Sabiedriskai TV demokrātiskā valstī jārāda to ko grib redzēt vairākums, vai arī tā nav demokrātiska.
Tā ka ar savu atbildi esat uzskatāmi nodemonstrējusi, ka demokrātiskai valstij sabiedrisko TV nevajag, jo tā nevar parādīt neko savādāku vai labāku kā privātās. Valsts subsidētu TV vajag Baltkrievijai, Ziemeļkorejai un līdzīgām “demokrātijām”, kā arī dažiem žurnālistiem un TV darbiniekiem.
Jūs mani nesapratāt. Sabiedriskā TV nav tas pats kas valsts TV. ideāli sabiedrisko TV vajadzētu finansēt ar sabiedrības līdzkļiem, piem., abonentu maksām.
Jau kultūrfilosofs Burdjē ir sacījis, ka komercializācija ar reitingiem TV iznīcina kvalitatīvu žurnālistiku.
Bet saturu nosaka sabiedrība, saturam ir jābūt tik pat dažādam kā sabiedrība un sabiedriskajā TV ir jābūt programmām gan tiem kam vajaga augsto kultūru, gan objektīvu informāciju un žurnālistiku, gan izklaidi ( Piemēram Eirovījas popdziesmu konskurss), gan jābūt programmām visām sabiedrības minoritātēm – jauniešiem, homoseksuāļiem, invalīdiem utt utt.
Protams, ja TV finansē no abonentmaksas, līdzīgi kā kabeļtelevīziju, tad tā nav valsts TV. Tikai tad izbrīna (vai arī tieši otrādi) fakts, ka pie lielās vajadzības pēc tādas, Latvijā neviens šādu TV nav izveidojis. Ja abonentmaksa ir obligāts maksājums, kas pēc būtības ir nodoklis ar smuku nosaukumu tad tā ir valsts TV. To var nosaukt par sabiedrisko TV, iecelt vadītāju, kas neatskaitās nevienam utt, Vienīgi nepārliecina fakts, ka šāds modelis nodrošinās skaisto un saulaino nākotni, izņemot vienīgi tāda TV darbiniekiem, kuriem ir garantēts darbs un alga. Mediji tai skaitā TV ir biznesss un valstij labāk tajos nejaukties – ne ar TV finansēšanu, ne obligātām “abonentmaksām.”
Patiesi neatkarīgs medijs un tāds kas piedāvās savai auditorijai vajadzīgu saturu var būt tikai privāts medijs, kas ir komerciāli veiksmīgs.
Jums ir ASV pieeja medijiem. Latvijā šī doktrīna dominē (šim savādajam austrumeiropas fenomenam ir dažādi izskaidrojumi!), tomēr Eiropas valstīs mediju koncepcija ir stipri atšķirīga. Pirmām kārtām tāpēc, ka Eiropas valstīs ir dažādas valodas un atškīrīgas kultūras un no šejienes izriet nepieciešamība pēc identitātes saglabāšanas, kuru nevar nodrošināt ar komerciālu pieeju medijiem. Jā, slikti, ka jeņķu pieeja mums traucē izveidot eiropeisku sabiedrisko mediju. Ja mediju teoriju skolniekiem mācītu skolā, tad mūsu saruna par šo tēmu būtu dziļāka. Tagad turpinām strīdēties vai mediji un baznīca ir tas pats “desu bizness” vai nav. 🙂
Nav garantijas, ka sabiedriskā TV nodrošinās Jums rožainu un jauku nākotni, bet saturīgāku gan.
Sabiedriskās TV līdzstrādnieki nav pieņemti dabā tā kā tas LTV notiek pašlaik, bet gan līgumdarbu formā. Piemēram Zviedrijas TV (SVT) ziņu dienestā līdzstrādniekus pieņem darbā tikai uz 11 mēnēšiem un pēc laika …vai nu atjauno vai neatjauno līgumus. Sabiedriskā TV pasūta raidījumus privātajiem piegādātājiem, taču ziņu raidījumi vienīgie paliek koncerna ēnā. Ražot ziņas ir delikāts darbs. Ļoti grūts un darbietilpīgs process.
Nē, mediji nav tikai bizness.
Privāts medijs, protams, var būt neatkarīgs, taču komerciāli veiksmīgs medijs ne vienmēr ir arī kvalitatīvs.
Tieši tāpat kā skola arī mediji var kalpot dažādiem uzdevumiem.
TIrgus ekonomika šajā jomā neko nespēj regulēt.
Man arī patiktu, ja būtu tik vienkārši kā jūs sakāt.
Diemžēl tā nav.
Šī diskusija ir ļoti vērtīga, par to mes plaši auditorijās diskutējam ar studentiem.