Datums: 16.11.2002
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

«Ticiet un paļaujieties uz CNN reportāžām tikai pēc tam, kad Sadams Huseins būs miris. Tikai tad televīzija beidzot varēs sākt runāt patiesību par Irāku,» ceturtdienas Dagens Nyheter ievadrakstā uzsvēra pazīstamais zviedru publicists Pērs Almarks. Viņa izteikumi nav nejauši, jo kārtējo reizi aktualizē tēmu par lielo, transnacionālo mediju zināmo tendenciozitāti ziņu izplatīšanā. Īpaši saistībā ar karstajām tēmām, kas ir svarīgas ne tikai diktatūrām bet arī ietekmīgākajām lielvalstīm, tādām, kādas šodien izveidojušās gan, piemēram, Dž. Buša vadībā ASV, gan arī V. Putina Krievija.

Televīzijas, kuru biznesa ideja ir ziņu tiešraides, aizvien noteiktāk demonstrē padevīgu pakļaušanos politiskā spiediena noteikumiem, jo cita ceļa šajā darbā neesot. Esot jāstrādā «pēc stiprāko noteikumiem». Neitrālas informācijas vietā transnacionālā televīzija savos ziņu izlaidumos mūs aizvien biežāk baro ar ideoloģiski pareizi apcirptiem vēstījumiem, reizēm nonākot pat līdz nepamatotām spekulācijām un skandaloziem minējumiem, kas vēlāk izrādās nepatiesība. Reģionālās un valstu stacijas lieto šos vēstījumus, reizēm nekritiski izmanto tos tālāk kā objektīvu izejmateriālu. Līdz šim valdīja uzskats, ka BBC, CNN, Reuters vai AP ir sinonīmi neatkarīgai informācijai. Diemžēl cerības nav pamatotas. Laiki mainās, un mainās arī apstākļi, kuros strādā mediji. Jauni laiki pienākuši arī tiem, kas līdz šim izskatījušies objektīvi.

Pieprasītāko jaunumu arsenāls

Īpaši skaidri to varēja novērot pēc pērnā gada septembra notikumiem Ņujorkā, kad ASV mediji tika pakļauti diezgan nežēlīgai patriotisma cenzūrai, nepieļaujot nekādu citu nostāju aktuālo notikumu un to seku traktējumā, kā vienīgi to, kas, pēc ASV administrācijas domām, bija vienīgā pareizā. To balstīja pat privāto ASV mediju īpašnieki. Šādi noformēti vēstījumi tika piegādāti pārējiem informācijas patērētājiem gan valsts iekšienē, gan ārpus ASV. Arī Latvijai.

Spriedzes situācijā šī tendence tiek uzņemta kā norma. Ieskaitot starptautisko žurnālistiku, kas attiecas uz citām valstīm. Piemēram, 29 gadus vecā «lidmašīnas nolaupītāja» sagrābšana oktobrī Veterosas lidlaukā Zviedrijā un citi «uz ASV aktualitātes viļņa» sērfojošie jaunumi jau vairāk nekā gadu skaitās pieprasīti ziņu izlaidumos nevis tāpēc, ka tie ir patiesi un palīdz noskaidrot problēmas, bet gan tikai tāpēc, ka tie nodrošina argumentāciju supervalstu politisko līderu noteiktajai politiskajai nostājai. Ceturtdien 29 gadus veco «lidmašīnas nolaupītāju» Zviedrijā tiesa atbrīvoja no izmeklēšanas cietuma pierādījumu trūkuma dēļ. Atbrīvošanas brīdī pie tiesu nama nebija CNN, BBC, ABC u.c. televīzijas staciju reportieru, kas bloķēja visas durvis un ceļus toreiz, kad lidmašīnas drošībnieki bija atklājuši pasažiera rokas bagāžā pistoli. Cilvēks, kas vienas dienas laikā kļuva slavens kā «bīstams terorists», atstāja tiesas namu vienatnē, neviena netraucēts. Atbrīvošana neiekļaujas patlaban pieprasītāko jaunumu arsenālā. Tagad noder: uzbrukumi slēpņiem Afganistānā, bruņotas vienības Alfa, bumbas, kas krīt uz Bagdādi, nošautas un pār teātra skatītāju zāles krēsla atzvelti pārmestas noindētās čečenu teroristes, ieslodzītie Gvantanamo bāzes būros, prezidenti, kas sēž garu galdu galos un pēc ilgas pauzes apņēmīgi saka «mēs nepiekāpsimies nekāda terorisma priekšā!» u. tml. Arī tagad – brīdī, kad līdz Irākas karam palikušas vairs (televīzijas žargonā runājot) «desmit sekundes», ir pavisam skaidrs, ka atkal par visu mēs uzzināsim no CNN vai BBC. Taču var gadīties, ka programmas piedāvājums jau tagad ir saskaņots.

Romantisma valdzinājums žurnālistikā

Mēdz teikt – labāk vienu reizi ieraudzīt nekā desmit reižu noklausīties. Taču, neraugoties uz mūsu noslieci ticēt savām acīm, televīzijas gadījumā mums nākas ticēt tam, ko rāda ekrāns, ja cits tuvējais televizors neko pretēju nepiedāvā. Karstajos planētas punktos savus reportierus un strindžerus spēj iedabūt vienīgi lielie, transnacionālie kanāli, piemēram, CNN, BBC starptautiskais serviss, nevis, piemēram, Latvijas televīzija. Šim apstāklim ir galvenokārt finansiāli izskaidrojumi. Taču ne tikai. Latviešu skatītājs skatās to, ko piedāvā transnacionālais serviss. Izrādās, ka lielo televīziju bilžu materiāls neatbilst visaugstākajiem publicistikas standartiem.

Piemēram, patiesību par to, kas īsti notiek Irākā, mēs uzzināšot tikai tad, kad būs kritis Sadams Huseins. To šodien neslēpj neviens. Jau gandrīz desmit gadus Rietumu žurnālisti esot «bijuši spiesti» stāstīt romantiskos toņos par visu, kas notiek valstī. Visi CNN vai citu TV staciju reportieru sižeti no Bagdādes pēc būtības līdz šim ir sistemātiska pakļaušanas Sadama Huseina režīma noteikumiem. Tā ir «atbaidoša žurnālistika», jo balstās uz korumpētu reportieru ziņojumiem. Neraugoties uz to, ka kanāls pieder ASV īpašniekiem, mums piedāvā noskatīties, kā Sadams Huseins netraucēti svin savu dzimšanas dienu vai kāda kārtējā kara gadskārtu, šauj gaisā un priecājas. CNN kameras mums ļauj pārliecināties, ka tas nav nekāds teātris, jo mēs redzam intervijas ar pateicīgajiem un lojālajiem irākiešiem, kas spējuši savest kārtībā šo valsti pēc nežēlīgajiem amerikāņu uzlidojumiem.

Kritisks televīzijas skatītājs nekavējoties pamanīs, ka CNN atrodas Irākas iestāžu presingā. Brīdī, kad CNN kameras priekšā nostājas baskājains jaunietis un nenogurst sumināt Sadamu Huseinu, mums ir skaidrs, ka šis ir vienīgais veids, kā irākietim izkļūt no intervijas ar veselu ādu, lai pēc tam viņu neaizvestu uz drošības policijas pagrabiem un nespīdzinātu par sadarbību ar ienaidnieku un neslavas celšanu dzimtenei un vadonim. Taču kāpēc CNN ielaižas šādos žurnālistikas pazemojumos visas pasaules priekšā? Vai tiešām žurnālistikas principu nodošana ir vienīgais ceļš, vai Huseina ierēdņi izmanto kādus citus, daudz nežēlīgākus paņēmienus, lai pakļautu internacionālo televīzijas kanālu žurnālistus?

Informācijas pretizlūkošana

Atbildi zināmā mērā sniedz The New Republic, kas profesionālo un neatkarīgo autoru dēļ iepriecinoši atšķiras no citiem amerikāņu žurnāliem. Franklins Foers (Franklin Foer) ziņo to, kas nevienam faktiski nav noslēpums – CNN, BBC, AP, Reuters un citi starptautiskie ziņu biroji strādā tajā pašā ēkā, kuras augšējos stāvos izvietota Irākas informācijas ministrija. Tajā atrodas arī īpašā Irākas informācijas ministrijas pretizlūkošanas nodaļa. Tieši šeit irākieši visu noklausās pieraksta un dokumentē. Kā jau tas diktatūras valstij pieklājas. Visi žurnālisti, kas raksta par Irāku, tiek dokumentēti (pilnīgi iespējams, ka arī šis raksts iekļūs šajā katalogā), un ārzemju reportieriem un žurnālistiem par to pienākas novērtējums. Pēc tam šī informācija tiek likta lietā, ja kāds no ārzemju žurnālistiem vēlas ieceļot valstī, atjaunot savu vīzu. Kā jau totalitārai valstij raksturīgi, arī Irākā visur spokojas spiegi, un tāpēc katrs ārzemju žurnālists tiek traktēts kā «spiegs, kas izliekas par žurnālistu» – stāsta intervijā kāds irākietis, kurš samērā ilgi strādājis šajā departamentā. «Visi žurnālisti tiek analizēti un kontrolēti bargi,» viņš neslēpj.

Tiktāl pārsteigumu it kā nebūtu, taču tai pašā laikā pārsteidz, ka šiem noteikumiem piekrīt arī lielie, starptautiskie TV kanāli. Lai noturētos Bagdādē, tie ir gatavi sumināt to, kas Bagdādes režīmam faktiski vajadzīgs, t.i., ziņo tiešraidēs no Irākas visai pasaulei par «tautas sapulcēm, kas it kā spontāni norisinājušās galvaspilsētā», atspoguļo «trūcīgo ciešanas slimnīcās pēc amerikāņu uzbrukumiem», ziņo par «pateicīgās tautas parādēm» utt.

«Mums vienkārši nav izvēles, vai nu, vai!» taisnojas Peters Arnets, 1991. gada CNN Kuveitas reportāžu spožākā zvaigzne. «Tos, kas nav gatavi filmēt vai raidīt to, kas nepieciešams režīma propagandai, apmeklē irākiešu režīma ierēdņi mājās, un viņi saņem brīdinājumu no samērā augsta plaukta. Mums nav izvēles. Jāspēlē līdzi šai aģitācijai.»

Pirms dažiem gadiem no Irākas ar troksni tika padzīts ABC TV korespondents, jo bija ziņojis par savām šaubām, vai prezidents patiešām uzvarējis vēlēšanās ar 99,6% balsu, kā tika pavēstīts oficiālajos vēstījumos. Pēc dažiem gadiem viņam izdevās atgriezties Irākā, taču tikai pēc tam, kad bija uzrakstījis vēstuli Sadamam Huseinam, kurā bija lūgta piedošana par «nepieklājīgu uzvedību pret viņa Augstību».

Katrai TV stacijai ir jābūt gatavai, ka to jebkurā brīdī var izsviest no Irākas. CNN vadošie reportieri Wolf Blizer, Christiane Amanpour, saprotams, nesaņem iebraukšanas vīzu. Viņi neesot gatavi atkārtot kolēģes Jane Arraf stilu, t.i., par savām reportāžam no Bagdādes maksāt «Huseina nodevu» – atkārtot Irākas vadībai vajadzīgās frāzes, it kā tie būtu fakti.

CNN vadība nenogurst apmeklēt Bagdādi, lai apliecinātu firmas lojalitāti režīmam. Īstais brīdis ir tuvu, televīzijas kanāls, kas pārtiek no tiešraidēm, zina, ka tagad vai nekad. Karš ir tepat tuvu, un tieši šajā brīdī CNN kameras ir jānovieto uz visaugstākā Bagdādes hoteļa jumta. Tur, kur amerikāņu mesto bumbu sprādzieni būs vislabāk redzami. Tam sekos TV kanāla prestiža kāpums, fantastisks audimats (skatītāju skaitļi), reklāmas ienākumu pieplūdums un CNN ekonomiskie rādītāji būs visvertikālākajā stāvoklī nekā jebkad agrāk. Patlaban nekas nedrīkst izmest CNN aiz durvīm. Lai tas maksā ko maksādams.

Gaidot finālu, žurnālisti var nodarboties ar romantisku stāstu stāstīšanu skatītājiem. Piemēram, par kanalizācijas problēmām kādā Irākas mazpilsētā, kur atkritumus met tieši uz ielas un mazi bērni ir spiesti smelt ārā kloākas, kas aizdambējušās. Dziļas acis, kusli stāvi un saules uztvaicētas smiltis. Smeldzīgi rakursi, sūrstoša ainava. Asaras un cerības.

Emocijas vienmēr spēj pārkāpt pāri visiem žogiem, kuru uzceļ prāts, fakti un argumenti. Pēc šo reportāžu noskatīšanās sūrst sirds.

Otrreizējā izmantojuma problēmas

Šos kadrus ikviens no mums redz savā televizorā. Gan skatoties CNN, gan savas, pašmāju reģionālās TV stacijas ārzemju ziņu izlaidumos. Pa tiešo un aplinkus ceļiem caur apmaiņas materiālu un bezmaksas piedāvāto videomateriālu. Kadrējums būšot «objektīvs» tikai tad, kad Sadama Huseina režīms būšot kritis. Šis apgalvojums ir publisks un nav noslēpums. Tikai tad CNN ziņojumos no Irākas parādīšoties «pieklājīga žurnālistika». Pēc tam, kad Sadams Huseins būšot uzvarēts, arī Jane Arraf un viņas kolēģi CNN mums beidzot atklāti pavēstīšot par to, ka Irākā tomēr esot masu iznīcināšanas ieroči. Tie paši, kurus ANO organizācijas zviedru Ikeusa un tagad Bliksa vadībā meklēja un joprojām neatrod. Izrādās, ka CNN tas neesot nekas neiespējams. Varot pat sagatavot reportāžu par to, kā ASV bruņotās vienības atrod uz likvidē kodolieroču fabrikas Irākā!? Tik vienkārši tas esot. Tikai mums esot jāpagaida. Par to mums stāstīs vēlāk, tad, kad Huseina vairs nebūšot.

Dīvaini, ka šī frāze ir dzirdēta jau agrāk. Iespiedusies atmiņā no laikiem, kad ASV solīja apcietināt bin Ladenu un radās iespaids, ka viss atkarīgs tikai no šā cilvēka notveršanas.

Viņš nav notverts joprojām, un tieši tāpēc rodas iespaids, ka vienīgi bin Ladens (un neviens cits) ir vainīgs pie visa, kas notiek nepareizi šajā pasaulē. Piemēram, ja bin Ladens tagad sēdētu Gvantanamo bāzes būrī, tad, iespējams, nebūtu sprādzis Bali, Malaizijā, Dienvidtaizemē, Tuvajos Austrumos… Ja kritīs Huseina režīms, tad CNN garantēs «pieklājīgu žurnālistiku». Pagaidām mums visiem jāiztiek ar to, kā ir. No tā, ko mums piegādā ekrāns.

Politiskā pozīcija nedrīkst pārvērsties mediju faktā

Diemžēl šāda nostāja nav tikai CNN stils. Reportāžās no terorisma perēkļiem pasaules valstīs mediji aizvien izteiktāk izloba primitīvo kontrastu versijas, sinhronizējot tās ar politisko vadītāju nostāju. Piemēram, Zviedrijas televīzijas reportāžās no Maskavas teātra pēc terorisma akta traģiskā noslēguma pārsteidza Maskavas krievu neloģiskie komentāri par tā saucamo Stokholmas sindromu, ar kuru tika izskaidrota gūstekņu lojalitāte čečenu sagūstītāju prasībām, mulsināja atbrīvoto teātra apmeklētāju dzelžainā lojalitāte pret prezidenta V. Putina līniju. Zviedru reportieri Maskavā nespēja atbildēt uz studijas komentētāju jautājumiem par to, kāpēc krievu cilvēki ir tik nekritiski pret operatīvo vienību rīcību, prezidenta pieņemtajiem lēmumiem un solidāri ar varas iestāžu nostāju. Tas, ka krievi savas cilvēktiesības jau atkal vērtē zemāk par valsts vadītāju interesēm, nav izskaidrojams tikai ar «vēsturisko traumatismu» vai «iedīdītām bailēm no varas». Krievijas vadošais masmedijs televīzija atrodas prezidenta V. Putina tiešā kontrolē. Ekrāna brīvības laiks Krievijā bija pārlieku īss, lai atstātu paliekošas pēdas skatītāju apziņā. Tagad brīdī, kad Čečenijas karš pats ieradās Maskavā, lai atgādinātu par savu eksistenci (jo ārzemju mediji, īpaši TV, jau sen nedrīkst apmeklēt Čečeniju), Krievijas lielvalsts vadītāju un masu mediju rīcības shēma sāka atgādināt Irākas propagandas teātra paraugdemonstrējumus a la PSRS stilā.

Ievērojot Latvijas iedzīvotāju aizvadīto gadu pieredzi, jācer, ka Krievijas TV bilžu un komentāru ienākšana Latvijas televizoros tiks uztverta ar kritisku aci, jo, kā norādīja pazīstamais zviedru Krievijas eksperts Kristians Gerners (Zviedrijas TV analītiskajā programmā Agenda un avīzē Sydsvenska Dagbladet) – «televīzija Krievijā vairs nav kritisks sabiedrības procesu uzraudzītājs, bet gan prezidenta Vladimira Putina un Kremļa nostāju pastiprinātājs».

Atliek aicināt lasītājus tikpat kritiski novērtēt arī to, kas mūsu televizorā ieslīd caur satelītu antenām no okeāna otras puses, jo «10 sekundes» var izrādīties daudz garāks laika periods, nekā pirmajā brīdī izskatās, kaut vai tāpēc, ka Ņujorkas traumas rezultātā zināma daļa ASV mediju joprojām nav atguvušies no pārdzīvotā sekām. To var saprast, just līdzi, taču politiskā pozīcija nedrīkst pārvērsties mediju faktā. Nevienas idejas vārdā.