Kiča noriets gadumijas krustojumā. Rīt klauvēs 90. gadu stils. Iesim?

2012. gada 30. decembrī

 

Ziema

Ziema. 2012. Sandras Veinbergas foto

Šodien ir priekšpēdējā vecgada diena. Nomākusies un neapmierināta. Patumša. Tas nekas. Visi ”pārejas periodi” un ”gaiteņi” pa ceļam pie fināla mēdz būt pelēki un neizteiksmīgi. Tādi paši kā šodiena.

Fonam jābūt.

Rīt mēs iziesim fināla taisnē pie nākamā gada. 

Pakāpsim pāri šampanieša slieksnim un būsim tai pusē laikam.

Tur tas būs svaigs kā tikko uzplaukusi tulpe pavasarī.

Smaržos pēc pavasara, gaismas un grandiozām iespējam!

Jau tagad skaidrs, ka tas būs arī citādāks.

Šis lieliskais nākotnes laiks!

Mēs ģērbsimies citādāk, iegādāsimies citus ēdienus un pieskaņosim sev savādāku ikdienu.

Kā ģērbsimies 2013?

Kā ģerbsimies 2013?

Piecdesmito gadu mode (kas līdz šim bija okupējusi mūsu ikdienu vismaz 10 gadus) atkāpsies. Mēs beidzot atbrīvosimies no 50. gadu interjera detaļām un popkultūras izpausmēm.

Izzudīs puišu taukainie, atpakaļ atsukātie mati, pozējošās/pamuļķās beibes uz grezniem limuzīniem, jūrnieku tetovējumi uz apakšdelmiem, vintidža stils apģērbā un interjerā, liekulīgā iedomība cilvēku attiecībās un krāsainā piebāztība telpās, vidē, publiskajā telpā.

Paldies Dievam!  Pēckara pūslības renesanse ir garām.

Lieliski. 

Tagad superfeminīno un supermaskulīno estētiku nomainīs androgēns, netīrs un pustrakāks periods.

Mūsu garderobē atgriezīsies mūžīgā džinsu jaka, parastas kļošenes un kurpes uz platformas.

Mati atkal būs visās varavīksne krāsās, ”motociklistu jakas” okupēs ielas un tās pavadīs pasaku princešu kleitiņas un pieguļoši T- krekli.

No jauna radiostacijas dārdinās Blur, No Dobt, Spice grils, Take that.

Televizors centīsies mums parādīt Amy Hecklerings kulta filmu ”Clueless” (1995). Jau tagad jeņķi pārtaisa 90. gadu TV sērijas  Beverly Hills un Melrose place jaunajām versijām.

”Par jaunam” pašlaik pārfilmē arī 90. gadu ”Total recall” ar Colin Farell Arnolda Švarcenegera vecajā lomā un ”Robocop” ar Jel Kinnaman robotu policista lomā.

No jauna aktualizējusies arī vecā, šaušalīga ” Twin peaks” TV sērija un žurnāla ”Sassy” koncepcija.

Izrādās, ka popkultūra neriskē radīt ko jaunu. Liek lietā veco un pārbaudīto. Frankfurtes skolai ir taisnība – komerciālā māksla nekad neriskēs jaunu strāvojumu akceptā. Popkultūras biznesmeņiem nav 100% droši, ka ”jaunais” mākslā nodrošinās arī peļņu tirgū. Tāpēc mums nāksies samierināties ar ”tiem pašiem 90. gadiem” ekrānos arī  13 gadus vēlāk. 

Varbūt mēs Latvijā arī varētu reanimēt 90. gadus sev saprotamā versijā 2013. g. – ar barikādēm uz ielas un jaunu naudu maciņos?

Eiro nauda mazliet atgādina ”repšikus” un banku kataklizmas Eiropā – mūsu pašu banku gruvešus 90.gadu Latvijā.

Vai mēs varam reanimēt 90. gadu strāvojumus Latvijā?

Tos pašus, kas nākamgad pārņems modi, interjeru un sadzīvi.

Pilnīgi ”pārtaisot” Latvijas ikdienu (tieši tāpat kā 90.-ajos?)

Skarbi un dramatiski?

Cik drosmīgi mēs īsti esam?

 

2012. gada impresijas. Ko pateicu un nepateicu Latvijas Radio Krustpunktā.

 2012. gada 29. decembrī.

player-banner

LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.

 

2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.

latvija 2012

Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.

Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.

Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.

 

Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”

Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.

Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).

Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā   

 Darba tirgus ministrs?

 ”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.

Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:

1)    iespēju atrast dzimtenē labu darbu,

2)  vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.

Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.

Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.

Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.

Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”,  mums pašiem tas ir tikai  brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?

Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.

Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i.,  darbos ārzemēs

Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.  

Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i.  darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.

Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.

Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.

Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas. 

Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.

Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.

Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.

Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.

Te vajag harizmu un oratora spējas.

Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.

Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas. 

Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.

montiJā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.

Mums ir tāpat.

Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām,  bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.

Pievienošanās eirozonai

euroPašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.

Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.

Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.

Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.

Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.

Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc.  Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.

Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.

Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.

Skarbi?

Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.

Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.

Tautu vajag motivēt.

Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu

Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.

Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas”  (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.

Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.

Nepiedodami.

Naudas trūkums?

Nedomāju.

tucijas armija uz Sīrijas robežasMūsu ārzemju  TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.

Kas skatītājam ir svarīgāk?

Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?

Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.  

Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji.  Gan krievu, gan latviešu valodā.

Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo  pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.

Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.

To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru

Ušakovs mazais PutinsNils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.

Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans:  bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm. 

Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.

Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.

Simboliski –  viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).

Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.

Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.

Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.

42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.

 Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.

Taču celsimies un iesim.

Viss būs labi.

Links uz raidījumu Krustpunkti.

 

Zvaigzne, kas nokrita šodien. Meteorītu nofotografēja kā jau zvaigzni. Iespaidīgi.

2012. gada 27. decembris

Krītoša zvaigzne 2013. gada 27. decembrī Zviedrijas debesīs. Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Krītoša zvaigzne 2013. gada 27. decembrī Zviedrijas debesīs. Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Pirmā krītošo zvaigzni šodien, pulksten 14.30 ieraudzīja maza meitenīte, kuru sauc Sāga.

–   Paskat, tēti! Kāds uguns akmens lido pa debesīm! – viņa teica savam tēvam Danielam Hēgbakam  (Daniel Högbacka), brīdī, kad ģimene spēlējās sniegā, netālu no mājām Zviedrijas pilsētā Vesterosā.

Tēvs ”degošo akmeni” debesīs nofotografēja.

Te nu tas ir.

Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Tēvam sākumā šķitis, ka krīt lidmašīna. Taču ielūkojoties fotokameras objektīvā (kas palīdzēja pievilkt objektu tuvāk, to palielinot) varēja redzēt, ka no debesīm lejā gāžas meteorīts ar liesmas asti.

–   Meteorītam bija četras garas uguns astes. Iespaidīgi, – tā šovakar medijiem klāsta fotogrāfiju autors.

Viņš fotogrāfijas nekavējoties nosūtīja avīzes Aftonbladet redakcijai.

Avīžnieki attēlus lūdza komentēt ekspertiem. Noskaidrojās, ka redzētais patiešām ir meteorīts jeb lidojošs ”neliels akmens”.

Upsalas universitātes astronomijas profesoram  Klāsam -Ingaram Lāgerkvistam šķiet, ka šādas ainiņas mēs varot novērot debesīs kaut katru dienu. Visu laiku no debesīm kaut kas krīt un sadeg atmosfērā. Tikai mēs šo procesu nepamanām (nav pietiekoši tumšs, mēs esam neuzmanīgi debesu vērotāji).

Minētajām ”krītošajam akmenim” esot liels ātrums – 30 kilometri sekundē un nav izslēgts, ka ”tā” ir kāda veca satelīta daļa. Taču arī šo ”degošo satelīta detaļu” varot izskatīt par ”krītošo zvaigzni”.

Vai šādu skaistu, krītošo zvaigzni var uzskatīt par neparastu parādību?

–   Tik skaistu krītošo zvaigzni, iemūžinātu fotoattēlā negadās ieraudzīt bieži, – konstatē profesors.

Veca ticība saka, ka, redzot krītošo zvaigzni, vajag ko vēlēties.

Daniels neesot neko vēlējies, fotografējot šo krītošo zvaigzni. Viņu vairāk nodarbinājusi doma, ka ”krītošais objekts” uzkritīs virsū kādai kaimiņu mājai, skolai vai veikalam.

Tas nozīmē, ka vakance ir tukša.  

Tas nozīmē, ka mēs (skatoties tagad šos Aftonbladet fotoattēlus) varam droši vēlēties sev laimi un visu ko cilvēks vēlas gadu mijā.

Zvaigzne šodien nokrita un piedāvā mums šo iespēju.

Veiksmīgu visu vēlmju piepildīšanos gadu mijas priekšvakarā.

 

 

Sērkociņš – perfekts izgudrojums arī ”pēc pasaules gala” situācijā…

2012. gada 27. decembrī

eglīteZiemassvētku vakarā nolēmu iedegt eglē īstas svecītes. Uzkāpu uz klubkrēsla (kas pieslējies eglītei) un ķeros pie lietas. Sāku izvietot egles zaros svečturus. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Pamatīgi nostrādājos, spraužot tos egles zaros un regulējot sveču slīpumu. Pēc tam ”žvirkts” ar sērkociņu un liesmiņa bija gatava.

Kāds vieds kungs man nesen teica, ka pasaules gala situācijā cilvēkam esot jāņem līdzi no civilizācijas tikai trīs lietas – cirvis, nazis un sērkociņu gūzma. Viss pārējais atrisināsies pats no sevis.

Nezinu, vai mums ar to pietiktu.

Kas īsti būtu jāņem līdz civilizācijas eksplozijas apstākļos?

Humora sajūta un sērkociņi.

Tā es domāju.

Kā domājat jūs?

Atzīšos, ka ierados Latvijā decembrī, pilnīgi nesagatavota šeit tik populārajai pasaules gala situācijai. Skandināvijā man par to mediji nopietni neziņoja, jo Krievijas TV tur nav visiem pieejama.

Pasaules gala histērija mani apstulbināja tikai Rīgā.

Tagad šis 21.12. datums jau garām un konspiratori (droši vien) meklē nākamo Inku kalendāru vai kādu citu iemeslu, lai pareģotu pasaules galu.

Tātad – es ņemtu līdzi humora sajūtu un sērkociņus.

sērkociņiPirmais ir unikāla īpašība, kuru katrs no mums var attīstīt sevi (ja vēlas) par prieku sev un sabiedrībai.

Otrais ir – unikāls mazs kociņš, kas uzliesmo tad, kad mums vajadzīgs siltums vai gaisma.

Katru sekundi pasaulē uzliesmo 190 000 sērkociņi. Uzliesmo, lai aizdegtu sveci, liesmu gāzes plītī, ugunskuru, cigareti vai pagales krāsns mutē.

Vecais labais sērkoks uzliesmo un pēc tam nodziest. Savādi, ka mēs joprojām turpinām lietot šos sērkociņus, lai gan mums ir pieejamas arī šķiltavas. 

Retais no mums aizdomājas, kā sērkociņš piedzima un ienāca cilvēces ikdienā.

Vēl mazāk mēs pievēršam uzmanību sērkociņa standartam.

Kvalitatīvam sērkokam jābūt ar 1 cm augstu ”sēra” galviņu, kas liesmo 10 sekundes un liesmošanas laikā nedrīkst sadalīties.

Pirmās sērkociņu galviņas esot bijušas no dzeltenā vai baltā fosfora. Kā oksidētājs tika izmantots svina dioksīds un kā ”sekundārā degviela” – sērs.

Diemžēl šīs lētās izejvielas bija ļoti kaitīgas cilvēka veselībai un sērkociņi varēja aizdegties visnepiemērotākajās vietās un apstākļos paši. Bez uzaicinājuma!

Drošo un moderno sērkociņu atklāja ķīmiķis un izgudrotājs Gustavs Ēriks Pašs un patentēja to Zviedrijā 1844. gadā. Ar šo brīdi sērkociņus varēja aizdedzināt, pārvelkot gar sērkociņu kārbiņas sānu strēmeli, kas bija pārklāta ar sarkano fosforu.

1845. gadā Juhans Edvards Lundstrēms, kopā ar savu jaunāko brāli nodibināja Jenčēpingas Sērkociņu fabriku, kas ar laiku kļuva par Zviedrijas galveno eksporta industriju un ieveda šo preci ar Zviedrijas vārdu visā pasaulē. 

Arī Latvijā 1908. gadā tika uzcelta Bišmuižas sērkociņu fabrika ”Vulkāns”. Tai sekoja ”Komēta” 1914. gadā un mūsu sērkociņus patērēja visos kontinentos.

Zviedru sērkociņiMani šajā ”sērkociņu vēsturē” vairāk interesē attēli uz sērkociņu kārbiņām. Šīs etiķetes veidoja ievērojami mākslinieki un vienlaikus uzsākās to kolekcionēšana, kas tagad (šķiet) apsīkusi.

Pavisam drīz mēs atkal ķersimies pie sērkociņiem, lai aizdedzinātu sveces Jaungada eglē un dotu komandu brīnumsvecītēm un gadu mijas pirotehnikai.

Sērkociņš ir klāt un gaida savu rindu.

Perfektais izgudrojums.

Siltuma un gaismas valdnieks.

 

 

Slēpošana ”pa špūrīti” Ziemassvētku vakarā. Puteņa jautrība un kautrība

2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku taka, 2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku ceļš

Šodien beidzot Ziemassvētki ir klāt. Kā ilgi gaidīti, tāli ciemiņi.

Lai neiesūnotu svētku rīta mierā, ir jārīkojas oriģināli, aktīvi un enerģiski. Jādodas slēpot.

Jau no paša rīta! Tepat muzejā.

Sacīts – darīts: – mēs strauji sameklējam siltas drēbes un slēpes, lai mestos iekšā Ziemassvētku putenī. Tepat pie Rīgas.

Vispirms augstu mastā tiek uzvilkts lielais karogs pie mājas, pabaroti vietēji putneļi (viņiem arī ziemas saulgrieži!) un Ziemassvētku pārgājiens var sākties.

Visi laimīgi ”piedabūn” pie kājām slēpes. Pēc tam daži divreiz nokrīt (jo luģes slīd uz atpakaļ) un tikai tad slīdsolis gar ezermalu var iet vaļā.

Pirmais pa seju iebliež ledains vējš. Pēc tam zeme ar debesīm saveļas kopā. Plaukstas sāk salt tā kā āliņģī iebāzta līdakas aste. Oj, Jēziņ, cik briesmīgi!

Pie ”Sapņu priedes” ezermalā visi esam izpūsti un sapļaukāti (no vēja, puteņa un sala) kā veci, bezatsperu matrači.

Ienirstot mežā, pazūd vējš. To te nelaiž iekšā. Tāpēc no sejas pazūd ciešanu izteiksme un atgriežas humora sajūta.

Konstatējam, ka mūsu kvartets izskatās kolorīti.

Es (kas slēpoju pirmā) izskatoties pēc Ziemassvētku rūķīša. Turpat līdzās, aiz manis slēpo persona, kas izskatās pēc ”70. gadu fizkultūrieša”, tam seko ”bomzis ar smuku cepurīti galvā” un visbeidzot ”Somu ziemas kara uzbrucējs” (baltā maskēšanās tērpā), kas visu laku slēpo pārāk lēni (it kā būtu jau pārslēpojis pāri visai Somijai un tagad gatavojas nākamajai kaujai).

Ziemassvētku karavāna 2012

Ziemassvētku karavāna 2012

Beidzot kļūst siltāks un barjerskrējiens var sākties.

Muzeja mežsargs ”parādījis klasi”: nikni sacirtis gabalos visu ko vien var nocirst/sacirst/samētāt un turpat  visu arī atstājis. Kaudzēs, grēdās un histēriskās čupās. Pastaigu un slēpošanas entuziastiem par spīti. Tāpēc nākas kāpelēt un lēkāt ar slēpēm. Kolorīti un sarežģīti.

Visbeidzot nokļūstam uz legālās trases un acu priekšā atveras skaudra līča ainava ar nīkulīgajām Juglas ķieģeļskrāpenēm viņpus ūdens klajumam. Uz ezera ledus veči ķer zivis. Pagaidām vēl nav ielūzuši. Pagaidām nav.

Tikmēr mūsu taka tuvojas lieliskajam ”apburtā, ielocītā koka” bīčam. Tepat līdzās jābūt šiltei ”Šeit peldēties ir aizliegts!”, taču puteņa trakumā to nekur nevar saskatīt.

Pie Kurzemes zvejnieku mājām ar mums sasveicinās sērsna.

Špūrīte pazūd. Aizpūsta. Priekšā rēgojas sasalusi zāle ar pārmetumu sejā.

Mūsējais ”bomzis” atrod svaigsniegu un jož tālāk kā pa pūderi, kā ”pa federēm”. Kompānija izjūk uz visām pusēm, jo katrs cenšas pārvarēt sērsnas klajumu kā nu māk.

Es tiepīgi šļūcu pa īgno sērsnu un sarunājos ar pikto, sasalušo zāli (zem ledus). Kādam jāuzņemas arī klapatas šajā lieliskajā saulgriežu dienā. Vai ne?

Jožam tālāk, garām šūpolēm, pamestiem kioskiem, atejām un atvērtiem galvenajiem vārtiem. Kāda būtne tumšajā kroga ēkā dejo mīklainu horeogrāfiju gar logiem.

Var taču svinēt arī tā! Vai ne?

Atpakaļceļš paiet svaigsniegā. Kā pūdercukurā. Slēpojot ”pa atsperēm”.

Cauri meža takām un sniega vērpetēm gaisā. ”Somijas partizāns” atkal velkas. Netiek pa kalnu augšup. Nolemjam atbalstīt, saucot: ”Somi! Somi! Lai dzīvo Somija!”

Somijas ziemas kara partizānis slēpo lēni

Partizānis slepo lēni

Izdodas. Baltajā maskēšanās tērpā un cepurītē tērptā būtne sāk slēpot ātrāk.

Visbeidzot esam galā. Pie finiša lentes.

Kaimiņš Juka pārjautā par špūrīti, nosauc mūs par varoņiem un uzaicina pievakarē ciemos pie Ievas. Viņai arī šovakar svētki – vārda diena!

Nu protams! Lai dzīvo visi Ādami un Ievas, kam šodien vārda diena!

Otrais pārsteigums ierodas Ritas izteiksmē.

Kopā ar piparkūkām un pareizo Latvijas šampanieti.

Pareizais šampānietis

Pareizais šampānietis

Tā. Tagad klājam galdu un gaidām Ziemsvētku vecīti. Drebot nepacietībā par dāvanām.

Oj, jo, cik aizraujoši!

Kauliņi ir mesti!

Viss būs un notiks tieši tā kā to vēlamies!

Mēs visi kopā!

Priecīgus svētkus!

Gaišu Svētvakaru Jums visiem!

Priecīgus svētkus!

Priecīgus svētkus!

„Skolēnu seksa nemieri” Gēteborgā. Sociālo mediju ētiku jāsāk mācīt skolās.

2012.gada 19.decembrī, papildināts 20. decembrī 12.30 ar pēdējo rindkopu

Instagram konts ar skolēnu seksuāla rakstura  fotoattēliem

Instagram konts ar skolēnu seksuāla rakstura fotoattēliem

Pirms dažām dienām nolasīju studentiem RISEBA lekciju par ētiku tīmeklī. Tagad šī tēma ielauzusies ikdienā un kļuvusi aktuālā arī mūsu ikdienā. Vakar un šodien zviedru skolēni plosās Gēteborgā. Interneta ētikas pārkāpumu dēļ.

Vairāk nekā mēnesi Gēteborgas Orsta skolas (Årstaskolan) administrācija ir cīnījusies ar Instagram un tā īpašnieku Facebook, lai tiktu dzēsts kāds Instagram konts, kas izplata seksuāla  satura attēlus, kuros redzami  divpadsmitgadīgi un trīspadsmitgadīgi skolas piekto un sesto klašu audzēkņi (ieskaitot viņu vārdus un uzvārdus)

Skolas personāls un audzēkņi paši sākuši meklēt anonīmo konta turētāju, kura aicinājusi visus iesūtīt viņas kontam ”pērkamu personu” fotogrāfijas un zināmu daļu no šiem portretiem sarūpējusi arī pati.

Galerijas dalībnieku skaitā sarindoti 12 -16 gadus veci jaunieši (meitenes un zēni), pikantās pozās un šīs fotogrāfijas komentētas asi un izaicinoši ar vārdiem „maukas”, ‘kuces”, „neglītenes” utml.

Notikumu kulminācija norisinājās tajā pašā Gēteborgā, jo baumas par šī ”konta” īpašnieci un idejas autori – 17- gadīgu jaunkundzi “prasījās” pēc atmaksas. Rezultātā ”apvainotie” un ”izkārtie internetā” ir jau mēģinājuši viņu piekaut un izdemolēt konta autores skolu, lai gan nav pierādīts, ka vajātā meitene patiešām ir trača vaininiece. Tagad skolēni paši sākuši (aizdomās turētas) septiņpadsmitgadīgās meitenes vajāšanu.  Šo meiteni ir aizturējusi arī policija. Taču prokuratūra ir atteikusies ierosināt krimināllietu par apmelošanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ

bērni pie skolas

Uz ielas notiek demonstrācijas, policisti ar zirgiem un stekiem cenšas satracinātos skolēnus izklīdināt.  Protestētāju lielākā daļa ir Zviedrijas imigranti un interneta komentāros ir ne mazums rasistisku un ieceļotājus nicinoši komentāri. Skolas slēdz un Ziemassvētku mieru sadragājusi masveida nervozitāte.

Šis fakts liecina, ka interneta publikāciju ētika jāsāk mācīt skolās kā priekšmets, jo vajāšana un rupji apvainojumi internetā jau sen kļuvuši par smagu noziedzības veidu, ne tikai Zviedrijā, bet arī Latvijā.

Uz iels tiek linčota kāda askolniece. Foto Aftonbladet.

Uz ielas tiek linčota kāda skolniece. Foto Aftonbladet.

Pēdējo dienu nemieri otrā lielākajā Zviedrijas pilsētā ir izraisījušies Instagram un Facebook  tendenciozu publikāciju dēļ. Aizdomās turētā jauniete (autore) pašlaik atrodas policijas apsardzībā/aizstāvībā un mitinās anonīmā mājvietā.

policijaAktuālā Gēteborgas skola ir slēgta. Mācības tajā pārtrauktas skolēnu sarūpēto demonstrāciju, grautiņu un nemieru dēļ. Pamazām slēdz arī vēl divas citas skolas.

Jā, protams, mēs varam tagad gari un plaši apspriest Instagram vai Facebook ētikas kodeksu un atsaukties uz jaunāko Instagram vadītāju taisnošanos: ” Instagram nostāja ir pret jebkādu vajāšanu. Konts, kas bija paredzēts šo cilvēku aizvainošanai un pazemošanai tagad ir slēgts. Mēs to slēdzām, līdzko tikām informēti par notiekošo. Apvainojoša satura fotogrāfiju publicēšana ir pret mūsu iekšējās kārtības noteikumiem un mēs kategoriski vēršamies pret šādā izpausmēm praksē” (SVD, 19.12.2012).

Protams, ka nav pieļaujams ka ”kāds cilvēks” apzināti pazemo un izsmej, apmelo un nomelno ”citus cilvēkus” internetā.

Foto no skolēnu Instagram nemieriem Gēteborgā. Aftonbladet, DN.

Foto no skolēnu Instagram nemieriem Gēteborgā. Aftonbladet, DN.

Vienalga  vai tā būtu apsaukāšanās, komentējot kādu rakstu, pazemošana, publicējot varmācīgus videomateriālus vai kopējot svešas fotogrāfijas un pievienojot tām pazemojošus un aizvainojošus komentārus.

Tas nozīmē, ka arī mūsu sabiedrībā ir tomēr nepieciešamas plašākas diskusijas par to, kā drīkst un nedrīkst uzvesties internetā, kas faktiski arī ir publiskā telpā un tāpēc uz to attiecas publiskās uzvedības noteikumi. Sociālā kompetence ir nepieciešama arī interneta lietotājiem. Gan tiem, kas paši izkar savus “kailfoto” citu apskatei un satraucās, ja tos pēkšņi izmanto “kāds cits”. Gan tiem, kas provocē savu publiku ar “nokopētām” fotogrāfijām.

Šodien Gēteborgā slēdz jau otro skolu sociālo mediju izraisīto nemieru sakarā.

Ielās joņo skolēnu bandas, Youtube publicē ainiņas, kurās tiek piekautas skolnieces un policisti mēģina nodibināt kārtību.

Pagaidām viss notiek ar varu.

Rupjība virtuālajā telpā ir sējusi niknumu un neiecietību arī publiskajā telpā.

Diskusijām par šo tēmu ir jāsakās plašākā diapazonā nekā līdz šim.

Pagaidām šī problēma sēž ierakumos.

Arī pie mums Latvijā.

Video par skolēnu dumpi Gēteborgā

Bērnu pornogrāfija?

Instagram lapa tiek apsūdzēta bērnu pornogrāfijas izplatīšanāKļuvis zināms, ka dažas personas ir vērsušās policijā ar ieniegumu, apsūdzot Instagram un Facebook  bērnu pornogrāfijas izplatīšanā. Turklāt  lapas saturs ar pusaudžu attēliem un komentāriem  ir joprojām pieejams internetā.

Zinātnieki: Pasaules gals noteikti būs, bet ne nākošo piektdien.

2012. gada 14. decembrī.

Alma teleskops Čīle foto PHYS ORG

http://phys.org/news/ 2012-10-chile-alma- probes-universe.html

Zviedru astronomi kopā ar citu valstu kolēģiem ir atklājuši matērijas spirāli ap kādu mirstošo megazvaigzni. Šis atklājums tagad dod iespēju paredzēt, kā bojā ies mūsu Saule, atsaucoties uz publikāciju zinātniskajā žurnālā Nature , raksta Zviedrijas ziņu aģentūra TT.  

Kā nomirs mūsu Saule?

Mirstošo milzu zvaigzni sauc R Sculptoris un tā tāpat kā citas zvaigznes, kas atrodas sava mūža beigu fāzē, izmetot kosmosā lielus matērijas apjomus. Šajā matērijā atrodoties spirāles struktūra, ko radījusi kāda cita zvaigzne, kas riņķojot ap R Sculptoris.

R Sculptoris attēls . Foto DN

R Sculptoris attēls. Foto DN

TT uzsver, ka zinātniekiem ir pirmo reizi izdevies redzēt, kā šāda spirāle izskatās trīs dimensijās. Atklājums dodot arī jaunu informāciju par mūsu Saules novecošanos procesu un tās bojā eju, kas noteikti notikšot pēc sešiem vai septiņiem miljardiem gadu.

– Vispirms Saule atbrīvosies no visas matērijas, tā būs cīņa par dzīvību un nāvi, kas risināsies apmēram miljardu gadu. Tad pāri paliks tikai zvaigznes kodols. Tad tā būs tā saucamais baltais punduris, TT korespondentam stāsta netālu no Gēteborgas esošās Onsalas observatorijas pārstāvis Hans Olofsons (Zviedrija), kurš ir viens no pētījuma autoriem.

Pētnieki uzsver, ka visa matērija, no kuras, mirstot atbrīvosies Saule, būs izejmateriāls jaunām zvaigznēm. Arī dzīvība uz Zemes ir radusies no šādiem pelniem. Atklājums, kas publicēts žurnālā Nature, ticis veikts ar jaudīgu teleskopu Alma Čīlē.

 Daži lasītāju komentāri par šo rakstu Dagens Nyheter interneta lapā:

Torbjörn Larsson, OM:

Pēc sešiem miljardiem gadu Fredriks Reinfeldts ( Zviedrijas premjerministrs) būs jau miris 6 miljardus gadu (laikam mīnus 40). Va velns, cik jauki! Nebūs dzīvs arī neviens vides partijas biedrs, kas tagad grib pārvietot maksimāli tālu no mūsu acīm karaļu statujas.

Faktiski nebūs ne pēdu no mūsdienu cilvēces. Va velns, cik jauki! Tas ir faktiski tālāk laikā nekā līdz šim dzīvība ir mūsu Zemes.

Ulf Claesson:

Zvaigznes izdzisa, lai mēs varētu dzīvot. Zvaigžņu pelni no eksplodējušām zvaigznēm koncentrējoties izveidoja planētas un jaunas paaudzes zvaigznes. Tātad, mēs visi faktiski un burtiski esam zvaigžņu pelni. Kurš saka, ka zinātne nav skaista vai nav pamats filosofijai? No otras puses pesimists mūs visus uzskatīs par radioaktīviem putekļiem, kas, tehniski ņemot, arī ir taisnība J

Carl Z:

Zvaigznes ir „fabrikas” visiem ķīmiskiem elementiem, kas ir smagāki par ūdeņradi, vārdu sakot, visam. Bez zvaigznēm nebūtu arī mūs. Visi elementi, kas ir smagāki par dzelzi rodas turklāt supernovu eksplozijās. Zeme ir radusies no mirušu zvaigžņu pelniem. Aplis ap rakstā minēto zvaigzni, acīmredzot, ir tā saucamās sanesas, t.i., matērijas, kas pārsūktas no citām zvaigznēm. Jauki apzināties, ka esam veidoti no mirušu zvaigžņu matērijas….