TVNET

 Pastāv viedoklis, ka vīrietim šodien klājoties smagi. Vīrišķība piedzīvojot krīzi. Par to diskutēja jau pirms 200 gadiem, kad vīrietis tika novērtēts kā pārāk emocionāls, gļēvs agrāk varmācīgo iekarotāju vietā. Toreiz tika meklēts kārtīgs vīrišķības paraugs pagātnē. Toreiz noderēja vikingi, laupītāji un sirotāji vai uzņēmīgi domātāji – rakstnieki, filozofi un komponisti. Nacionālajai valstij vajadzēja varoņus. Protams, ka tikai vīriešus. Kā tas ir šodien? Kāpēc atkal par to runājam un šī tēma no jauna aktualizējusies? Vai tāpēc, ka sievietes sāk ieņemt vīriešiem paredzētās nišas jeb vecās vīrišķības krīze ir klāt? Kāds ir modernais vīrišķības paraugs šodien un vai tas ir pievilcīgs?

Paskriet zem varavīksnes

Vai mēs piedzimstam kā sievietes/vīrieši un automātiski dzīvojam sev piešķirtajā čaulā tālāk? Par to pašlaik plaši diskutē visā pasaulē. Tātad – vai viss ir bioloģiski noteikts un uzvedību, karjeru un likteni nosaka vienīgi dzimumorgāns kuru persona ir ieguvusi piedzimstot? Vai šis nelielais „dzimumorgāns“ kontrolē cilvēka smadzeņu darbību tik lielā mērā, ka nosaka viņa vietu un statusu sabiedrībā līdz pat mūža beigām? Jeb tomēr visi piedzimstam kā cilvēki un audzināšana jeb sociālā vide veido mūs par tiem, kādi izveidojamies kā bērni, pusaudži un vēlāk pieauguši cilvēki.  Dzimums un identitāte, nav viegls jautājums.

Sākumā šķiet vienkārši – piedzimst zēns un tas nozīmē, ka būs dzimtas un uzvārda turpinājums. Pērkam zilu apģērbu, klucīšus un rotaļu mašīnītes. Ja pasaule ierodas meitene, tad – rozā rāpulītis, leļļu kalni un skumja sajūta, ka meita izies pie vīra un ar to dzimtas stāsts beigsies. Tātad – dēls ir veiksme, bet meita – kļūda. Šī iemesla dēļ Indijā un Ķīnā pastāv stils likvidēt nedzimušas meitenes, jo modernā tehnika ļauj noskaidrot dzimumu pirms nākšanas pasaulē.  Ja var šķirot un izvēlēties, tad kurš gan gribēs audzināt otrās šķiras, nevērtīgo bērnu – meiteni, ja zēni var tik selekcionēti apzināti. Tagad kreņķu vairs nav – iespējams ražot tikai pirmās šķiras cilvēkus. Var izveidot tautas, kuras sastāv tikai no vīriešu ģenitāliju nēsātājiem. Tas, ka jau tagad “bērnu šķirošanas“ valstīs sāk pietrūkt meiteņu, neskumdina. Sarūgtinājumu šajā zonā nejūt, jo meitenes ar nopirkt kā sievas (mājdzīvniekus) no trūcīgākām valstīm un tāpēc daudzu tautu pasākās tiek stāstīts par to, ka meiteņu lielākā laime ir „palīst zem varavīksnes“ ja tā parādās debesīs pēc lietus.  Tad meitene pārvēršas par zēnu un posts beidzas.

Tātad vīrietis ir cilvēks, bet sieviete – viņa servisa personāls. Tā tas vienmēr ir bijis patriarhālajā sabiedrībā, kurā dzīvojam tūkstošiem gadu. Varam izlikties, ka „visur tā nav“, taču sistēma faktiski ir viena un tā pati, ar nelieliem atšķirību akcentiem. Ticības likumi šo modeli cementē tālāk ar apgalvojumiem par sievieti (Ievu) kā otrās šķiras būtni, kas „darināta no cilvēka ribas“. Tāpēc visiem ir skaidrs, ka vīrietis ir cilvēks, bet sieviete tikai cilvēka parodija ar mazākām smadzeņu jaudām, garīgu un intelektuālu nespējību pievilkties pie vīrieša domu lidojuma augstumiem. Vai tiešām tā tas ir, meitenes drīkst diskvalificēt brīdī, kad tās piedzimst ar nepareiziem dzimumorgāniem, jeb problēmas sakne meklējama citur – sabiedrības pieņēmumos, aizspriedumos un ticībā, ka ir tā kā mums tiek iestāstīts?

Petersona  posts

Viens no aktīvākajiem vīrišķības krīzes apraudātājiem ir kanādiešu filozofs Džordans Petersons. Viņš braukā pa pasauli un sludina savu pārliecību par vīrišķības krīzi. To pašu var apskatīt internetā. Pirms dažiem gadiem lasīja lekcijas Ziemeļeiropā, kritizējot feminismu, postmodernismu, politkorektumu un identitātes politiku. Viņa ticības pamatā ir 12 vīrieša pamatlikumi, kas esot „pretinde haosam“ un balsts „stabilai sabiedrībai“, kuru nojaukušas feministes. Tie, kuri vēlas, bet nespēj būt vīrišķīgi, var ieklausīties viņa runās un lekcijās, kas veltītas maskulinitātes izpratnei. Viņa teorija palīdzēs jums kļūt „par spēcīgāko vīrieti sava tēva bērēs“: iztaisnojot plecus, kļūstot atbildīgākiem, taisnīgākiem, precīzākiem un augstsirdīgākiem. Taču sievietes viņam nepatīk, ja tās neievēro sev agrāk ierādīto vietu. Sievietes esot izjaukušas pasaules kārtību, izejot no ierādītās nišas. Vai tā ir? Nē, tas nav pierādīts zinātniski, nav pētīts un diskutēts analītiski. Interesanti, ka vīrišķības sludinātājs zinātniski izgāzās Ziemeļvalstīs, apgalvojot, ka sieviešu līdztiesība esot panākusi nelaimīgas sievietes Skandināvijā, jo viņu emocijas un temperaments ciešot šādos apstākļos. Vai šis ir pierādīts zinātniski? Nē, nav. Tas nāk no paša Petersona nepublicēta raksta žurnālā Science. Vēlāk tika noskaidrots, ka Petersona apgalvojumi nav nedz pierādīti, nedz zinātniski. Viņam tā liekas un viss. Taču slavens viņš kļuva.

Kas par lietu? Kāpēc uztraucies par  pasaules „zaudēto vīrišķību“ ir ne tikai Kanādas sludinātājs, bet samērā daudzi? Pēdējo 20 – 30 gadu laikā šie jautājumi turpina būt aktuāli. Dažāda ranga ļaudis par vīrišķības tēmu turpina paust viedokļus. Zinātne pret kategoriskumu  nostājas sistematizēti. Nevis salīdzinot cilvēku ar pīli vai trusi, bet noskaidrojot kā vīrišķības jēdziens mūsu sabiedrībā tiek vai netiek saistīts ar varas un dominances prasību vīriešu dzimuma cilvēkiem. Pirmie „vīrieša kā pētījuma tēmas“ zinātniskās analīzes projekti parādījās salīdzinoši vēlu – pagājušā gadsimta 60.gados Ziemeļvalstīs un desmit gadus vēlāk ASV un Kanādā. Ja Eiropā pievēršas vīrieša socializācijai modernajā vidē, tad viņpus okeānam pētījumos sākumā dominē bailes zaudēt patriarhālo vīrieša noteicēja lomu valsts, sabiedrības un ģimenes līmenī. Tur attīstās arī nezinātniski reliģiozi – konservatīvie panikas strāvojumi  (Promise Keepers) un ekstrēmā feminisma formas. Lielbritānijā studijas ir zinātniski līdzsvarotākas (Jeff Hernan, Critical Studies on Men). Tātad Petersona posts ir viņa nezinātniskumā. Ja kādam interesē vīrišķības studijas argumentētā līmenī, tad var ieteikt: konservatīvo Robert Connell (Gramšī hegemonisma koncepcija); moderno George L. Mosse un interesanto Mihael Kimmer pieeju maskulīnajam, kurā vīrišķība tiek studēta nevis attiecībā pret sievietēm, bet redzot tajā spoguļošanos citu vīriešu priekšā. Vīriešu modernā statusa un vīrišķīguma tēmu šodien pēta analītiski daudzi pētnieki, kas cenšas noskaidrot, kādam jābūt vīrietim, lai tas iederētos sabiedrības kontekstā kā “man enough” (Victor Seidler), kā vīrieši ir jutušies agrāk, „iespiesti savās varoņlomās“ (Oyster Gullvåg, Helene Aarseth) utt. Taču ko par šo visu domā parasti vīrieši mūsu vidū?

Vai dzimums ir sociāla konstrukcija jeb bioloģiski noteikts faktors?

Lai to noskaidrotu, uzrunāju trīs vīriešus. Bija pamatotas aizdomas, ka ir pienākuši laiki, kuros civilizētā pasaule vairs nepieprasa vīrieša vietā nežēlīgu mednieku, bet gan ko citu. Kas tad ir šis „kaut kas cits“? Supervaronis, futbolists Krištiano Ronaldo, kurš liela satraukuma brīžos ir gatavs pat raudāt, nezaudējot savu vīrišķību?

Pirmais sarunu biedrs bija Kārlis Miķelis. Viņam ir 47 gadi, trīs meitas un lieliska sieva. Acis asaro sarunas brīdī, jo pa pasauli lido ziedputekšņi un arī spēcīgi vīrieši reizēm cieš no alerģijas. Tagad par to neviens vairs nekaunas, pat glīti, vīrišķīgi vīrieši mierīgi noslauka alerģiskās asaras un runā tālāk. Viņš ir žurnālists, raksta lugas. Nopelna labi, ir pārticis un ar savu dzīvi apmierināts.  Par to, kas ir vīrišķība, viņš atbild skaidri un gaiši: “ Tā ir pretīga, iedomāta lieta, kurai pakļauj zēnus, puišus un vīriešus bez izņēmuma. Tā ietver cinismu, nežēlību, emocionālu sausumu, uzpūtību, narcisa augstprātību un mizoginiju. Šo modeli pirms 200 gadiem izdomāja jaunā buržuā un tirgoņu kārta un tā šablonam pielāgo pat šodienas puišus un vīriešus. Dēli to manto no tēviem un visi tāpēc esam šajā postā iekšā līdz kaklam. Izkulties ārā man bija grūts projekts”. Kārlis dzimis  1976.gadā un audzis ģimenē kopā ar māti un vecmāmiņu. Viņa bērnība pagājusi matriarhāta vidē, taču vīriešu ideālu nekad neesot trūcis. Viņš nekad neesot šķirojis apkārtējos zēnos un meitenēs, bet izturējies pret visiem kā labiem vai sliktiem cilvēkiem. Jau agri apzinājies, ka vīrietim jābūt spēcīgām, tāpēc viņa bērnība un jaunība pagājusi skaudrā vidē jeb bandās un grupējumos. Esot kāvies un “devis pa tauri“ tiem, kas to pelnījuši. Zadzis, pārdevis zagtās mantas, bijis vadonis un grupējuma „atamans“. Centies iekļauties piedāvātajā vīrišķības modelī, tāpēc plānojis dienās kļūt par karavīru, desantnieku. Kas pārtrauca šo shēmu? Kārlim tā esot bijusi popmūzika. “Mūziķis uz skatuves drīkst raudāt, tas ir normāli. Viņš var nebūt ideāli maskulīns un atļaujas just“- skaidro Kārlis un atklāj, ka šī iemesla dēļ esot sācis pamazām atsvabināties no iedomātajiem vīrišķības modeļiem, jo „bicepsu džeki“ esot mazintelektuāli un aizspriedumaini. Konstatējis, ka „klasiskā vīrišķība“ necieš neko ārpus sevis un „kā tāda ir indīga vide, kurā visiem jāpakļaujas un jāiekļaujas rāmī“. Šīs pārvērtības, tātad, noteica jauni draugi un intelektuālā vide.

Citādās domās par vīrišķību ir Aivars, kurš dzimis 1955.gadā. Viņš arī interesējas par literatūru un mākslu, jo ikdienā nodarbojas ar tēlniecību. Viņa vīrišķības ideāls ir tēvs un tādi varoņi kā Džons Veins, Klints Īstvuds vai Ernests Hemingvejs. Viņa vīrišķība ir: izturība, spēja izturēt sāpēs, neizrādīt emocijas un nodrošināt ģimenei iztiku. Sievietei pieder māja, bet vīrietim viss pārējais. Kārtīgs vīrietis nekad neraud, bet visu iztur. Kārtīgs vīrietis vienmēr visu zina vislabāk un savas kļūdas neatzīst. Būt viedam, nemaldīgam un spēcīgam esot īsta vīrieša īpašības. Jaunā paaudze šādi vairs nedomājot. „Jaunie daudz vairāk dzīvo ārpus mājas, viņiem ir draugi. Tie ir sociālāki nekā mēs. Viņi labāk prot ar sievietēm gultā un intīmā dzīve tiem ir labāka“, – uzskata Aivars.  Sievietes agrāk esot bijušas apspiestas, bet tagad pašas apspiežot vīriešus. Kā tas „iet kopā“ ar to, ka jaunās paaudzes vīriešiem “gultā klājas labāk“, to Aivars nespēj paskaidrot. Taču uz šo jautājumu ir gatavs atbildēt Tālis Otto, kurš ir 23 gadus vecs. Viņam nepatīk „seno laiku vīrišķība“, kas esot uzspiesta norma. Pēc viņa domām, dzimums esot sociāla konstrukcija, kuru mums uzspiež sabiedrība. „Mums citi pasaka priekšā kā vajag uzvesties un dzīvot. Kā ir pareizi dzīvot un kā nepareizi“. Tālim šķiet, ka liela sabiedrības daļa ir „destruktīvi varmācīgi tipi, kuri ir nelaimīgi un tāpēc agresīvi un uzspiež citiem savu varmācības normu“. Kad Tālī notika lūzums un sākās sacelšanās pret „klasiskās vīrišķības normām“? Tas esot noticis skolā. Puišu bandas noteikušas hierarhiju un, lai iegūtu savu vietu, nācies „sist citiem“. Toreiz Tālis pamanījis, ka ir biseksuāls. No tā nobijies, jo baidījies tikt apzīmogots kā „zilais“. Tāpēc apzināti aģitējis pret homoseksuāliem cilvēkiem, lai neviens nepamanītu viņa paša noslieci. „Visbriesmīgākās bailes ir tikt dēvētam par homo. Tas nozīmē būt par meiteni un to neviens kārtīgs puika nevēlas piedzīvot“, – viņš secina   „Visa vīru pasaule ir viena vienīga izlikšanās. Gaiļu gorīšanās un vīrišķības tēlošana“, – uzskata Tālis Otto un cenšas iet pats savu ceļu. Bez klasiskās vīrišķības azotē. Meitenes viņam patīk. Daļa no tām ir draugi, bez seksa. Taču ir arī „gultas meičas“, kuras vēlas dzīvot tieši tā un nejūtas pamestas, ja nākamais rīts nav tas labākais dzīvē.

Kāds ir šodienas vīrišķīgais vīrietis? Vairums aptaujāto konstatēja, ka vīrišķība nozīmē: būt homofobam, par visu iztiekties noteikti un bez stomīšanās, nekad nevienam neprasīt padomu, būtu labam amatniekam (prast remontēt  savu māju un automašīnu) un nolikt sievietes pie vietas.

Itālietis no Eirovīzijas

Pretējs tipāžs ir „itālietis no Eirovīzijas“ jeb grupas „Måneskin“ vokālists. „Skatījos uz viņu uz domāju, ka šī persona ir androgīna, bet sievietēm šāds tips patīk“, – secina ironiski Aivars. Viņam netīk šāds itāliešu vīrišķības paraugs, bet Otto Tālim pret to nav iebildumu. Tad remaskulinizācija ir fakts un mēs visi esam cilvēki vispirms un tikai pēc tam vīrieši un sievietes?

Varbūt vaina ir nevis vīrišķības normu pazušanā, bet vīru nespējā pieskaņoties jaunajiem apstākļiem, kad sieva vairs nestāv pie plīts un pieprasa ko vairāk par „ misionāru seksu“.  Līdz šim vīrietis ieņēma savu vadoņa vietu un nerūpējas par to, vai uz komandtiltiņa vēl kādam iznāk vietas. Vēl mazāk šādiem personāžiem rūpēja viņu rīcības rezultāts. Laikā, kad vīrišķība nozīmē kauties ar mietiem uz ielas, neviens neuzdrošinās novērtēt vadoņa  vai priekšnieka nemaldību vai pieņemto lēmumu rezultātus. Tagad pienākuši citi laiki un jāsāk domāt vai dzimums ir vairāk sociāla konstrukcija nevis bioloģiski noteikts fakts?