Protams, ka Kremļa faktors šajā afērā pastāv. Baltkrievu opozīcijas ļaudis Viļņā uzskata, ka bez Krievijas līdzdalības un FSB aktīvas piedalīšanās, nebūtu bijis iespējams piespiest īru lidmašīnu nosēsties Minskā un panākt žurnālista nolaupīšanu. Krievu opozīcijas politiķis Iļja Jašins pastāv uz šo nostāju, ka četri pasažieri, kuri izkāpa Minskā pēc piespiedu nosēšanās, ir Kremļa diriģēti spiegi. Divi no tiem bija krievu un divi baltkrievu pases īpašnieki. Vēl viens aspekts ir gaisa telpa, kas Krievijai un Baltkrievijai ir kopīga. Jo to aizsargā kopīga aizsardzības sistēma. Katra militāras lidmašīnas piedalīšanās kāda uzdevumā nevar nebūt saskaņota ar Maskavu. Tātad Kremlis zināja un piedalījās?
Krievijas reakcija norādīja saistību
Krievijas prezidenta pārstāvji atteicās no komentāriem pēc incidenta. Ietekmīgais deputāts Konstatīns Zatulins nosauca Lukašenko „akciju“ par nepatīkamu lietu, kas var novest pie tālākām starptautisko attiecību komplikācijām, kas var trāpīt arī pa Krieviju. Pavisam citādi reaģēja Sergejs Lavrovs, kurš pieslēdza pārbaudīto demagoģijas metodi ar nosaukumu : „Un kas par to“, metot rietumu virzienā pārmetumus, ka viņi paši nav labāki. Kā piemērs tika minēts 2013. gada notikums, kura laikā amerikāņi centās pārtvert lidmašīnu, kurā iespējams atradās Edvarts Snoudens. Tāpēc bolīviešu lidmašīnai nācās veikt piespiedu nosēšanos Vīnē. Trauksmes cēlāju lidmašīnas salona atrast neizdevās. Taču situācijas nav līdzīgas. Ja 2013. gada bolīviešu lidmašīna bija spiesta nosēsties Vīnē degvielas trūkuma dēļ, tad šonedēļ Ryanair piespieda mainīt maršrutu mērķi no Minskas par it kā sprāgstvielu esamību lidmašīnā un reālas krievu kaujas lidmašīnas klātbūtnes dēļ, kas draudēja un piespieda nosēsties, kur Lukašenko vajadzēja.
Vai krieviem bija izdevīgi, ka Romanu Protaseviču aizturēja un apcietināja šādā veidā?
Izskatās, ka aina ļoti atgādina Ziemeļkorejas vai Ķīnas stilu, kad aģenti nolaupa savus tautiešus ārzemēs, lai pēc tam to sodītu dzimtenē. Arī Kremlis ir pasūtījis savus tautiešu – opozīcijas aktīvistu slepkavības ārzemēs (Aleksandrs Ļitviņenko) vai Krievijā (Aleksejs Navaļnijs), jo politiskas slepkavības ir sena boļševiku tradīcija.
Indētāji mēdz būt dažādi, taču metodes – tās pašas. Ievērojamais zviedru diplomāts Rauls Valenbergs tika aizturēts 1945.gada janvārī Budapeštā, pēc tam nogādāts uz Ļubjankas cietumu Maskavā, kur tika nogalināts ar indes injekciju 1947.gadā (Pavela Sudoplatova liecība). Noindēšanu esot veikusi KGB pētnieciskā grupa, kas jau toreiz nodarbojusies ar toksikoloģijas laboratorijas attīstību. Šī pati laboratorija palīdzēja Bulgārijas drošības dienestam 1978.gadā nogalināt Londonā disidentu un dzejnieku Georgiju Markovu, iedurot viņam caur apģērbu indes injekciju ar lietussarga palīdzību. Tas notika uz Waterloo Bridge Londonā, kad kāds svešs vīrietis viņam iedūra stilbā. Šo uzbrukumu mēdz saukt par krievu „lietussarga slepkavību“, jo pēc 3 dienām rakstnieks nomira. Toreiz tika izmantots noindēšanai ricīns.
Pēc Vladimira Putina kļūšanas par prezidentu Krievijā, indēšanas kļuva aiz vien biežākas. Viens no pirmajiem upuriem bija kolēģis un žurnālists Jurijs Ščekočihins no liberālās partijas Jabloko, kas bija pazīstams kā pētnieciskais žurnālists un reportieris Novaja Gazeta redakcijā. Viņš mira 2003. gadā savādos apstākļos un viņa slepkavība nav izmeklēta līdz galam joprojām. Oficiāli vainīga esot alerģija. Taču reālā situācija liecināja par noindēšanu. Žurnālists asi nostājas pret Putina politiku Čečenijā un skarbākais atmaskojums bija viņa analīze saistībā ar daudzdzīvokļu ēkas spridzināšanu Krievijā 1999.gadā, kad vainoti tika teroristi, taču fakti pierādīja, ka akciju organizējuši Putina sabiedrotie. Varas iestādes Krievijā neļāva izmeklēt žurnālista nāves apstākļus, taču neliela upura ādas fragmenta analīze Londonā pierādīja, ka viņš ir gājis bojā no saindēšanās ar talliju, kas ir īpaši indīga viela no tās pašas krievu spiegu indēšanas laboratorijas.
2004. gadā pienāca kārta manai studiju biedrenei Annai Poļitkovskai, kura tobrīd strādāja Novaja Gazeta redakcijā un atmaskoja notikumus Kaukāzā. Vispirms viņu stjuarte pacienāja ar tēju lidmašīnā, kas panāca smagu saindēšanos un samaņas zaudēšanu, taču Anna nenomira. Pēc diviem gadiem viņu nošāva pie mājas. Tobrīd Anna gatavoja publikāciju par Krievijas armijas pārkāpumiem Čečenijā.
Mēnesi vēlāk 2006.gadā tēja tika piedāvāta arī Aleksandram Ļitviņenko Londonā, kas bija pametis savu darbu Krievijas izlūkošanā un dzīvoja Lielbritānijā. Viņš tika noindēts ar radioaktīvo vielu poloniju 210. Bijušais aģents smagi saslima un nomira pēc trim nedēļām. Arī viņam bija pierādījumi par to, ka dzīvojamās ēkas spridzināšanu 1999. gadā Krievijā realizēja nevis čečenu teroristi, bet Putina cilvēki.
Pēc tam sekoja Borisa Ņemcova novākšana 2015.gada februārī, nošaujot netālu no Kremļa uz tilta un 2018.gadā bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa un viņa meitas indēšana ar Padomju Savienībā atklāto un producēto indi Novičok. Skipaļu Putins vēlāk nosauca par valsts nodevēju un neslēpa savu attieksmi pret „šādiem cilvēkiem“. Tā kā KGB pirmais direktorāts jeb Krievijas federācijas ārējais izlūkdienests ir tieši pakļauts valsts prezidentam, tad jautājumi atkrīt.
Tāpēc arī Ryanair nolaupīšana ir Kremļa stila pasākums. Tas bija mēģinājums iedunkāt rietumus un paskatīties, kāda būs reakcija uz šo bezkaunību. Putinam ir pamats vēlēties sabojāt vēl vairāk Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem. Jo mazāk Lukašenko „mīl rietumi“, jo ciešāk Minskas diktators pieķersies Krievijai kā vienīgajam draugam un sabiedrotajam. Šādā veidā Putinam pamazām izdosies izveidot savu plānu, kas paredz slāvu impērijas izveidošanu. Viens solis šajā virzienā jau ir sperts, mēģinot okupēt Ukrainu 2014. gadā.
Vai „Ryanair afēra“ uzlabos Krievijas attiecības ar ASV?
Pagaidām nav skaidrs, kā īsti notiks. Džo Baidenam un Vladimiram Putinam ir paredzēta tikšanās Ženēvā jūnija vidū (15.-16.06.2021). Tāpēc Krievijas līderis pašlaik ir ļoti izvairīgs savos izteikumos. Vizīte varētu būt iemesls, kāpēc Kremlis izskatās izvairīgs un neaplaudē līdzi Minskas „kaujas uzvarām“. Lukašenko uzbrukums lidmašīnai mazliet atgādina MH17 gadījumu (2017), kad virs okupētās austrumu Ukrainas tika notriekta pasažieru lidmašīna. Starptautiskie eksperti pierādīja, ka pie notriekšanas bija vainīga krievu tehnika, kas tika neprasmīgi lietota okupētajā zonā. Ir pierādīts, ka raķete tika izšauta no 53. pretgaisa aizsardzības vienības, kas tobrīd bija stacionēta Kurskā. Toreiz Boeing 777 bija pa ceļam no Amsterdamas uz Kualalumpuru un lidoja pāri teritorijai, kurā cīnījās prokremliskie spēki pret ukraiņiem. Kremļa piekritēji (kaujinieki), iespējams, kļūdas pēc mērķēja uz pasažieru lidmašīnu un tādā veidā bojā gāja 298 pasažieri no 17 valstīm. Tas notika 2014.gada jūlijā.
Kā bija iespējams šo nejēdzību atklāt? Tika izmantoti videoieraksti un foto materiāls, liecības un specialistu analīze.
Krievija šo faktu turpina noliegt. Lai gan ir pat noskaidrots, kurš deva pavēli šaut 2014. gadā un šie divi šāvēji komunikācijā darbojas ar pseidonīmiem „Orions“ un „Delfins“. Domāju, ka arī šajā gadījumā Krievija noliegs savu līdzdalību īru lidmašīnas un žurnālista nolaupīšanā. Taču viena lieta ir skaidra – jo kaimiņiem klājas sliktāk, jo Krievijai tas šķiet labāk.
Tā ir bijis vienmēr un pārējiem nāksies ar šo Kremļa kaprīzi samierināties. ASV ieskaitot.