Krievijas kara balons piepūšas arī Ziemeļeiropā

2013, gada 23. septembrī speciāli TVnet.

Putins. Krievija manevri Zapad TVnet karikatura

Attēls no TVnet

Krievija šobrīd masīvi palielina savu klātbūtni Arktikā. Šim nolūkam no jauna tikko «atvērta» sava militārā bāze Ziemeļu ledus okeāna salās. To aiznagloja 1993. gadā un tagad atkal ver vaļā, «tīrot putekļus no palodzēm» jeb atvelkot uz pamesto arktisko bāzi desmit kara kuģus un četrus atomledlaužus.

Putins izrieš krūtis. «Ar šo tiek demonstrēts kārtējais krievu mēģinājums pārņemt kontroli jūrā, kas ieskauj ziemeļu jūras ceļus starp Eiropu uz Āziju, no Karas jūras līdz Beringa jūras šaurumam. Globālā sasilšana ir radījusi priekšnosacījumus satiksmes intensifikācijai šajā pasaules telpā», – konstatē trešdienas SR.

Līdz 2020. gadam tikšot uzbūvēti vienpadsmit jauni robežkontroles punkti un notiks intensīva patrulēšana gar sasalušajām Krievijas valsts robežām.

Protams, ka Putina ambīcijas ledus zemes aneksijai ir strīdīgs jautājums, jo uz šo reģionu savas pretenzijas izsaka arī Kanāda un Norvēģija.

Saprotams, ka Putina cerības koncentrējas arī ap gāzes un naftas krājumiem, kas šajā zonā it kā ir pieejami lielā apjomā.

2007.gadā krievu zemūdene novietoja ledus okeāna dibenā Krievijas karogu, šādi marķējot savu teritoriju. Minētais žests izpelnījās pasaules mediju ironiju. Lai gan Putina pēkšņā vajadzēšana palielināt Krievijas robežas faktiski ir vairāk pamats bažām nevis amizierim.

Baltijas bažas

Par Igaunijas prezidenta Tomasas Hendrika Ilvesa aktuālajām bažām sakarā ar otra Krievijas militāro muskuļu demonstrācijas seansu Baltijas jūrā šonedēļ, ir jau plaši rakstīts un apspriests gan Skandināvijas gan arī mūsu Latvijas medijos.

Satraukums minēto bažu virzienā sākās šopavasar, 22. aprīlī, kad krievu kara lidmašīnas pēkšņi sāka vingrināties uzbrukt militāriem mērķiem Zviedrijā. Lielās piektdienas miers tobrīd tika saraustīts lupatās kā vecs aizkars, kuru zviedru kreisie visus pēckara gadus mēģinājuši aizvilkt priekšā zviedru publiskajai nervozitātei kā argumentu, ka Krievija nav agresīva, bet gan ļoti miermīlīga valsts. Kāds laikam tam bija noticējis.

Tāpēc šogad zviedriem nebija vairs nekādu aizsardzības spēju laikā, kad (viņus aizstāvēt) no Lietuvas bāzes pacēlās gaisā dāņu NATO iznīcinātāji.

Igaunijas prezidents intervijā zviedru avīzei Svenska Dagbladet pamatoti norādīja, ka šādi, negaidīti incidenti no Krievijas puses piespiež atjēgties no laiskuma visas Baltijas jūras zonas valstis, jo «mēs diemžēl nedzīvojam mūžīgā miera pasaulē», – uzsvēra Ilvess.

Šoruden visi manevrēs intensīvi

No 6. līdz 19. septembrim Northern Coasts 2013 ņēmās pa Baltijas jūras centrālo un dienvidu zonu. Piedalījās 15 ES un NATO valstis, 40 karakuģi, 25 kara lidmašīnas, helikopteri un 500 ierindnieku.

Piektdien 20. septembrī sākas Putina atbilde uz notikušo jeb operācija «Zapad» 2013. Krievijas un Baltkrievijas manevri norisināsies Bārenca un Baltijas jūrās. Piedaloties 60 kara lidmašīnām, 250 tankiem un 13 000 karavīriem.

Paralēli no 16. līdz 26. septembrim Artic Challenge Exercise veiks 50 kaujas lidojumus virs Zemeļzviedrijas, Somijas un Norvēģijas. Manevros piedalīsies arī ASV un Lielbritānija.

No 23. līdz 27. septembrim «pretinieki» satiksies kopējos manevros, vienotā kaujā pret pasaules terorismu. Krievijas un NATO valstis veiks trīs kopīgas operācijas:

1) Baltijas jūras centrālajā daļā (Krievijas, Polija),

2) Eiropas dienvidu zonā (Krievija, Turcija) un

3) ziemeļu sektorā (Krievija, Norvēģija).

Novembra sākumā (2.-9.11.) notiks NATO pirmais manevrs ar ātrās reaģēšanas spēkiem (NRF) Latvijā un Polijā, kurā piedalīsies 6000 militārpersonas.

Novembra beigās (15.- 20.11.) neitrālie zviedri manevrēs paši savā Skonē.

»Krievi nāk», – atbalss vai trauksmes signāls

» Mēs viņiem neuzbrūkam,» – intervijā SvD uzvēra Igaunijas prezidents, norādot, ka «tie, kas mēģinās uzbrukt kādai no Baltijas valstīm, būs spiesti rēķināties ar NATO alianses reakciju. «Tas nozīmē, ka NATO šādā aizsardzības situācija var cirst pretī vienalga kur pret uzbrucēja teritoriju», – konstatē vadošais zviedru drošības politikas komentētājs Mikaels Holmštrēms.

Gaidāmo manevru «Steadfast Jazz» izvēršanās Polijā un Latvijā esot konkrēta atbilde uz Krievijas agresīvo uzvedību. Tā apgalvo Igaunijas prezidents un šo nostāju lielā mērā marķēja arī ASV prezidents Baraks Obama aizvadītās Baltijas valstu prezidentu vizītes laikā Baltajā namā.

Pagaidām Krievija Baltijas valstu zonā ir joprojām visspēcīgāk bruņotā valsts. Piemēram, 2012. gadā Putins investēja savas valsts aizsardzības industrijā 4,4 % no nacionālā kopprodukta. Otrajā vietā atrodas Igaunija un Polija ar 1,9% (SIPRI). Zviedrija šajā skalā ir tikai 8. vietā ar 1,2% un mobilizācijas jomā godpilnajā trešajā vietā no beigām, apsteidzot vienīgi Latviju un Lietuvu (International Institute for Strategic Studies).

Zviedrija joprojām skaitās neitrāla valsts un tāpēc var «ekonomēt» savus militāros izdevumus, lai gan formāli cer uz NATO palīdzību, ja «krievi nāks» bez pieklauvēšanas.

Protams, ka Krievijas armija šodien ir spēcīgākā Ziemeļeiropā. Manevru apjoms Putina gvardei jau sasniedzis PSRS laika intensīvāko līmeni. Profesionālais līmenis ir pietiekami augsts un virsnieki ar pieredzi Afganistānas un Gruzijas kara frontēs.

»Katrai valstij ir tiesības veikt militārus manevrus savās teritorijā, taču krievu manevru scenāriji var tikt apšaubīti. Tāpēc, ka to mērķis ir nevis savas teritorijas aizsargāšana, bet mācības iekļauj savā manevru zonā arī svešās teritorijās (..) Tieši šis apstāklis dara mūs nemierīgus», – uzsver avīzei Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš nav apmierināts par Vācijas pasivitāti Latvijas gaidāmo manevru laikā.

Lielie puiši atkal spēlē kariņus uz Baltijas jūras skatuves. Sēžu krastā un neaplaudēju, jo karogi jūras dzelmē un baloni virs jūras nav tīkamas atrakcijas. Nedz pašam, nedz normālam Krievijas Sašam.

 

2012. gada impresijas. Ko pateicu un nepateicu Latvijas Radio Krustpunktā.

 2012. gada 29. decembrī.

player-banner

LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.

 

2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.

latvija 2012

Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.

Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.

Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.

 

Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”

Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.

Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).

Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā   

 Darba tirgus ministrs?

 ”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.

Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:

1)    iespēju atrast dzimtenē labu darbu,

2)  vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.

Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.

Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.

Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.

Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”,  mums pašiem tas ir tikai  brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?

Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.

Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i.,  darbos ārzemēs

Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.  

Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i.  darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.

Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.

Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.

Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas. 

Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.

Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.

Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.

Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.

Te vajag harizmu un oratora spējas.

Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.

Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas. 

Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.

montiJā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.

Mums ir tāpat.

Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām,  bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.

Pievienošanās eirozonai

euroPašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.

Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.

Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.

Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.

Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.

Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc.  Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.

Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.

Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.

Skarbi?

Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.

Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.

Tautu vajag motivēt.

Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu

Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.

Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas”  (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.

Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.

Nepiedodami.

Naudas trūkums?

Nedomāju.

tucijas armija uz Sīrijas robežasMūsu ārzemju  TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.

Kas skatītājam ir svarīgāk?

Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?

Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.  

Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji.  Gan krievu, gan latviešu valodā.

Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo  pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.

Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.

To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru

Ušakovs mazais PutinsNils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.

Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans:  bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm. 

Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.

Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.

Simboliski –  viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).

Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.

Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.

Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.

42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.

 Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.

Taču celsimies un iesim.

Viss būs labi.

Links uz raidījumu Krustpunkti.