Holenders uzvarēja

Datums: 12.05.2001
Autors: Sandris TOČS
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Doktore Sandra Veinberga no Stokholmas mēdz kaitināt Latvijas sabiedrību. Arī žurnālistus. Nemaz nerunājot par politiķiem. Viņa liek runāt par tēmām, kuras mums būtu ērtāk nemaz nezināt. Piemēram, par Holendera filmu. Un viņa uzskata, ka Latvijā ir jādzīvo kā Eiropā, nevis jārunā par Eiropu. Tas ir pavisam kaitinoši.

– Kādēļ ir vēlreiz jārunā par Holendera filmu? Daudzi mani kolēģi uzskata, ka filma ir tāds surogāts, par kuru nav vērts runāt.

– Jaunai valstij, par kuru pasaulei nav konkrēta priekšstata, ir svarīgi apliecināt sevi, gluži kā cilvēkam, kurš sāk strādāt jaunā darbā. Mēs gribam apliecināt sevi pasaulei, mēs ejam Eiropā. Šādā situācijā ir jārēķinās ar mediju uzbrukumiem, jo pasaules žurnālistikā darbojas pilnīgi citi likumi nekā Latvijas žurnālistikā. Pasaules žurnālisti nav tie labākie Latvijas draugi, jo viņi brauc uz Latviju, lai dabūtu pirmās lappuses ziņu, bet pirmās lappuses ziņa nekad nav pozitīva. Žurnālisti ir neganti, nejauki, viņi brauc, lai atrastu kaut ko sensacionālu. Pasaulē šobrīd dominē nevis politiski orientēta, bet ziņu žurnālistika. Man kā žurnālistam ir pilnīgi citi uzdevumi, kad ierodos svešā valstī. Holenders, lai dabūtu pirmās lapas ziņu, izmantoja citas tautas problēmas. Šajā ziņā no Holendera tieši zurnālistikā var pat šo to mācīties.

– Vai Holendera darbību vispār var uzskatīt par žurnālistiku?

– Kamēr Holenders filmu bija parādījis Gēteborgas festivālā dažiem feinšmekeriem, tas nebija nekas, taču, kolīdz to paņēma TV 3, lai parādītu septiņiem miljoniem zviedru, tā kļuva par žurnālistiku. Atbildību šajā gadījumā uzņemas nevis Holenders, bet tie, kas viņa filmu tiražēja – Zviedrijas Filmu institūts un TV 3. Pēc Zviedrijas likumiem, juridisku atbildību uzņemas izplatītājs, nevis autors.

– Zviedrijas Filmu institūts ir valstiska struktūra?

– Jā, šo filmu izveidoja par zviedru nodokļu maksātāju naudu. Tieši tādēļ Zviedrijas Filmu institūtam vajadzēja bargāk sekot Holendera darbībai. Filma ir neobjektīva, tajā nav pareizi fakti, daudz tiek apgalvots, nekas netiek pierādīts. Taču zviedru žurnālistu reakcija nebija negatīva pret Holenderu personīgi, bet pret filmas tiražētājiem un ražotājiem, jo viņi ir norūpējušies, kā nodokļu maksātāju nauda tiek izlietota. Kāda Zviedrijas Ārlietu ministrijas atbildīga ierēdne teica: «Noskatoties Holendera filmu, vairs negribu maksāt nodokļus.»

– Holenders ar radikāliem līdzekļiem tomēr pievērsa ievērojami lielāku uzmanību problēmai, par kuru ir daudz rakstīts, runāts un rādīts, bet velti?

– Holendera problēmu Latvijā nespēja sagremot. Mēs ar Latvijas Televīzijas ziņu dienestu problēmu aktualizējām Panorāmā. Man bija vajadzīgs panākt, lai šo filmu tūlīt parāda Latvijā. Sāku sarunas ar Holenderu, lai filmu parāda. Viņš, protams, negribēja. Izrādījās, ka šo filmu var rādīt visur, izņemot Latviju. Aizbildinājās, ka viņam ir līgums ar prostitūtām, kuras varēšot atpazīt. Es centos pierādīt, ka to visu var tehniski labot, ka ir svarīgi parādīt latviešu tautai, kā viens zviedrs, atbraucot uz Latviju, redz mūsu valsti. Mūsu iedzīvotājiem varbūt ir vērtīgi redzēt, kā tas no malas izskatās. Un varbūt tiešām to prostitūtu pie mums ir mazliet par daudz. Tieši par to vajadzēja diskutēt sabiedrībā. Es teicu, ja reiz, tu, Holender, uzskati sevi par Latvijas draugu, tev šī filma ir jāparāda Latvijā. Holenders bija jau gandrīz ar mieru, taču pēdējā brīdī Latvijas Televīzijas vadība pateica – nē!

– Vai Holenders tomēr nesasniedza tieši to, ko pats arī gribēja sasniegt? Viņš jau arī gribēja skandālu.

– Viņš to gribēja. Tomēr, ja spēlējam pēc mediju noteikumiem un pret tik profesionālu cilvēku, kāds tomēr ir Holenders, mums vajadzēja attiecīgi reaģēt. Taču Latvijā ir pierasts uzlikt vāku problēmai, līdz ar to nekas atrisināts netika. Kad es ķēros pie Holendera lietas, mans uzdevums nebija linčot autoru, mans uzdevums bija aizstāvēt Latvijas godu. Latvijas ārlietu resors to neprot, viņi ir reflektējoši, pasīvi. Ārzemēs par Latviju var runāt, ko grib, tas netiek atspēkots ar argumentiem. Otrs mans uzdevums bija Latvijas sabiedrībai tomēr parādīt, ko viens ārzemnieks ar savu kameru šeit redz. Uzskatu, būtu bijis pozitīvs efekts, ja šī filma Latvijā būtu parādīta, ja cilvēki varētu visu redzēt, izvērtēt un izdiskutēt. Tad nebūtu bijis nekādas Holendergeitas.

– Kādas bija galvenās Latvijas mediju kļūdas Holendera lietas sakarā?

– Pirmā mediju kļūda bija tā, ka, runājot par tik jutīgām tēmām kā prostitūcija, cilvēki smīnēja vai šausminājās – ak, Dievs, tādi dzimumakti filmā! Viņiem šķita, ka tas neattiecas uz mums, ka tas attiecas uz kaut kādām Čaka ielas meitenēm. Man personīgi sāp, ko runā par Latviju un latviešiem. Kāda žurnāliste sacīja, kāda man daļa, ka Holenders ir uzstaisījis tādu filmu. Bet viņa neiedomājas, ka šodien, iebraucot ar prāmi Stokholmā, jau ostā robežkontrole uz viņu skatīsies kā uz sievieti no Holendera filmas. Holenders izdarīja šausmīgu lāča pakalpojumu Latvijas sievietēm, ko vadošie Latvijas politiķi nav sapratuši. Es saprotu, ka Ojāram Kalniņam, kas ir Latvijas institūta direktors, šī lieta nesāp. Viņš, protams, nav Latvijas sieviete, viņš neietilpst tajos piecdesmit procentos. Vismazāk agresīvi pret Holendera rīcību bija tieši Latvijas vīrieši. Es nesaku, ka kādam ir jāsauc uz dueli Holenders. Taču varēja redzēt, ka vīriešiem tas nesāp. Ja kāds uztaisītu kaut ko tik pazemojošu un pretīgu par Latvijas hokejistiem vai politiķiem, reakcija būtu cita. Holendera lietā ļoti labi parādījās vīriešu un sieviešu attiecības Latvijā. Mēs gaidījām, rīkojieties kā vīri, kā kungi diplomātiskajā līmenī. Holenders uzvarēja. Es varu izteikt vienīgi līdzjūtību Rīgas Laikam par viņu ļoti dīvaino interviju. Saprotu, ka tad, kad Holenders no Rīgas Laika un Latvijas vēstniecības lūdza atbalstu, viņi nezināja, kādu filmu viņš uztaisīs, taču tas nedod viņiem tiesības aizstāvēt Holenderu tad, kad cūcība jau izdarīta.

– Vai problēma nav apstāklī, ka no elites puses valsts tiek uzskatīta kā tāda, kas domāta šauram slānim, sacīsim tā, vīrietis labākajos gados, situēts, materiāli nodrošināts, nevis kā visas tautas valsts?

– Šis gadījums tieši to pierādīja. Tie, kas privatizē Latviju, arī visu nosaka, šī nav valsts tautai. Šī valsts ir mehānisms nelielai vīriešu grupiņai, to pierādīja arī Holendera gadījums. Negribu tālāk attīstīt domu, ka arī Latvijas pensionāri neinteresē šai vīriešu grupiņai, «vīriešu kliķei». Šī valsts nav piemērota bērniem, jauniešiem. Šai valstij nav nākotnes, ja nekas nemainās. Policisti Zviedrijā tiek pārbaudīti ar līdzcietības testu. Viņiem nav tikai labi jāšauj, bet arī jānoceļ kaķis tantiņai no jumta. Uz mani attiecas viss, kas notiek šajā valstī. Kamēr politiķi nesapratīs, ka akmens, kas tiek mests uz Latvijas sievietēm, attiecas arī uz viņiem, valsts nefunkcionēs kā Rietumu demokrātija.

– Varbūt arī masu mediji līdz galam nav sapratuši, ka ir nepieciešams veidot valsti visai sabiedrībai. Tomēr pat ar visiem trūkumiem mediji politiskajai elitei kļūst arvien neērtāki. Kā vērtējat pētījumu, kurā par slēpto reklāmu tika nosaukti galvenokārt kritiski raksti? Kas ir slēptā reklāma Zviedrijas mediju izpratnē?

– Tu aizskāri smagu tēmu. Melnā reklāma ir žurnālistikas mēris, tas ir trakākais, kas žurnālistikā var notikt. Latvijā nav sakārtota mediju aizsardzības un uzraudzības sistēma. Mediji ir jāizsargā no valsts politiskās varas, ir jābūt brīvības garantijām. Tomēr mediji arī ir jāuzrauga. Zviedrijā ir Žurnālistu savienība, Publicistu klubs un Laikrakstu izdevēju asociācija. Žurnālistikas un reklāmas noteikumos ir skaidri formulēts, ka redakcijas tekstā nedrīkst būt komerciāls vai politisks pasūtījums. Ir kritēriji, pēc kuriem to visu var pārbaudīt, tas nav nekas jauns. Eksistē preses ombudsmens un melnās reklāmas uzraudzības komisija, kas ir ļoti nežēlīgas institūcijas. Delna uzņēmās valsts institūcijas funkcijas, taču Delnai nebija pietiekamas kompetences, lai to darītu. Pieņemu, ka Delnas cilvēki vēlējās izdarīt labu darbu, taču viņiem pietrūka kvalifikācijas, lai pētījumu veiktu korekti, zinātniski un konsekventi. Delnas gadījums pierāda, ka Latvijā ir vajadzīgs preses ombudsmens un melnās reklāmas uzraudzības komiteja, ir jāpieņem normāla, mediju struktūru harmonizējoša likumdošana.

– Vai Zviedrijā nav izpaudusies politiķu vēlēšanās ietekmēt preses ombudsmena darbu, lai caur to manipulētu ar presi? Latvijā šādas bažas būtu reālas.

– Līdz sešdesmito gadu vidum Skandināvijā žurnālistika bija politiski centrēta. Žurnālisti tāpat skrēja uz parlamentu, intervēja politiķus, avīžu pirmajās lapās bija politiskās ziņas. Tad pienāca laiks ziņu žurnālistikai. Vadošie mediji aizvilka aizkaru politiskajai elitei, vienojās par to nerunāt. Latvijā mediji rāda procesu, kā politiķis strādā, pieņem likumus. Mēs, žurnālisti, darām politiķiem pāri, mēs viņus pārāk izgaismojam kā tādas filmu zvaigznes. Un politiķi sāk uzvesties kā filmu zvaigznes – uzskata, ka rezultāts nav vajadzīgs, pietiek ar procesu. Cieš valsts. Balerīnai taču puķes pasniedz tad, kad viņa nodejojusi, nevis tikai velk čības. Vajag pagaidīt, lai politiķis kaut ko izdara, un tad viņu celt vai pelt, vai analizēt. Ja mēs aizvelkam priekšā politiķiem aizkaru, gaidām rezultātu, pārejam uz ziņu žurnālistiku. Taču ražot ziņas pašiem žurnālistiem ir daudz sarežģītāk, tad ir jābūt pilnīgi neatkarīgiem no politiskās elites.

– Kā žurnālists esmu saskāries ar politiķu vēlmi, lai es reflektēju, nevis vērtēju to, ko politiķis dara.

– Zviedrijas un Rietumeiropas sabiedrībā žurnālisti kotējas augstāk nekā politiķi. Žurnālistus avīzēs pieņem ar augstāku caurmēra kvalifikāciju, nekā ir politiķiem. Tāpēc tauta ņem vērā nevis to, ko politiķis man stāsta, bet manu viedokli. Rietumos politiķi, valdība ārkārtīgi baidās no avīzēm, no komentētājiem, jo komentētājiem ir augsts kompetences statuss un viņi nevis atgremo to, ko politiķis grib, bet vērtē to, ko viņš dara. Atšķirība starp Latvijas un Zviedrijas žurnālistiku ir vienkārša. Ja man jāstāsta, kāda ir Zviedrijas nostāja konkrētā jautājumā, es jautāju saviem kolēģiem, nevis ārlietu ministram. Latvijā ir otrādi – žurnālists dod priekšroku ministram.

– Diemžēl man nav doktora disertācijas un vairākumam Latvijas žurnālistu arī.

– Tas nekas. Taču žurnālistikā jāstrādā analītiski domājošiem cilvēkiem un nemitīgi jāmācās. Zviedrijā redakcijās katru otro mēnesi ir kursi. Nelaime ir tā, ka Latvijas žurnālisti nesaprot savu misiju. To, ka žurnālists ir vientuļais vilks. Žurnālisti ir nepatīkami, nejauki, analītiski cilvēki. Ar žurnālistiem nevajag draudzēties. Viņiem nevajag stāstīt noslēpumus, viņi tos tūlīt izmantos pirmās lappuses ziņās. Žurnālistam vajag action (burtiski – darbība), viņam vajag story (burtiski – stāsts), viņam vajag ziņu pirmajā lappusē, par to ir daudz lielāks honorārs. Žurnālists ir kā aktieris, vai nu ir, vai nav. Mēs, žurnālisti, kļūstam arvien negantāki. Mēs noklausāmies policijas telefonus, visu ministrijas iekšējo komunikāciju, viņi ne soli nespēj paspert, ka mēs to nezinātu. Zviedrijā ir speciāli dienesti, kuri noklausās visu slepeno valsts institūciju savstarpējo komunikāciju. Mēs pat zinām to, ka vienā sapulcē ir noģībusi partijas vadītāja un aizvesta uz slimnīcu. Tūlīt esam klāt kā tādas maitu lijas. Mēs esam neganti, taču jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi valstī demokrātijai.

– Latvijā žurnālisti par informācijas iegūšanas veidu bieži izvēlas tieši labas attiecības ar politiķiem.

– Tā nav žurnālistika, tas ir konformisms. Strādāt par žurnālistu vajag tikai cilvēkam, kas ir gatavs būt konfliktā. Citādi nav priekšnoteikumu žurnālistikai.

– Vai mediju cīņa ar politiķiem nepārvēršas vienkārši draudzības spēlē?

– Latvijā jau tā notiek. Mēs runājam, ka politiķi ir pašlabuma meklētāji, ka viņi nestrādā, bet paši žurnālisti meklē labumu pie politiķiem. Tā nevajag būt. Ja mēs runāsim par trūkumiem, tad vienalga būs milzīgs PR aparāts, kas žvadzēs par politiķu sasniegumiem. Esmu ārkārtīgi pārsteigta par premjera preses sekretāra Lapiņa rīcību. Es šo gadījumu pierakstīšu un Zviedrijā lekcijās izmantošu kā klasisku piemēru, kā PR cilvēkam nevajag rīkoties. Žurnālistus vajag ar baltmaizi barot, nevis iet atklātā konfliktā. Žurnālists taču izmantos katru iespēju, lai uzrakstītu skandāla rakstu par politiķi. Tas ir vienkārši muļķīgi domāt, ja nelaidīs Neatkarīgās žurnālistus iekšā savos pasākumos, tad viņi nerakstīs. Man jau nevajag redzēt ministru, lai vērtētu viņa rīcību, es vērtēju pēc rezultāta, nevis pēc tā, ko viņš grib. Ministram ir pienākums staigāt man pakaļ, nevis otrādi, jo man jau no viņa neko nevajag. Viņam vajag, lai es rakstu labāk par viņu. Jāatceras, ka valsts nav valdības īpašums. Tāpēc valdībai nav nekādu tiesību rīkoties, piemēram, ar sabiedriskajiem medijiem pēc saviem ieskatiem. Sabiedriskie mediji pieder mums, reņģēdājiem. Valdībai ir jārūpējas, lai mēs būtu apmierināti, gribētu maksāt nodokļus. Valdībai jāstāsta un jāpierāda, ka tā labi strādā, nevis man ir jāiet pie valdības informāciju meklēt.

– Latvijas sabiedrībā ne politiķi, ne arī PR cilvēki, manuprāt, īsti nesaprot preses uzdevumu. Viņi domā, ka rakstīt par politiķiem ir gandrīz vai avīzes pienākums. Taču privāta avīze var pieņemt lēmumu neatspoguļot premjera gaitas vispār, it kā viņa nemaz nebūtu. Mēs varam rakstīt par citām, svarīgākām, lietām, kuru sabiedrībā ir milzums.

– Privātai avīzei tas ir viegli. Grūtāk ir sabiedriskajai televīzijai un radio. Šī joma Latvijā ir drausmīgā situācijā. Zviedrijā ir likumdošana, kas sabiedriskās televīzijas žurnālistiem atbrīvo rokas. Televīzijas ģenerāldirektoram ir jāgarantē plurālisms, uz viņu nedrīkst izdarīt spiedienu. Savukārt Latvijā sabiedrisko televīziju vada politiska padome. Tas ir tāds absurds, ka man ir par to kauns runāt.

– Vai ir pieļaujams tas, ka sabiedriskajā televīzijā izskan raidījuma vadītāja simpātijas vai antipātijas pret kādu politisku spēku?

– Nē. Un ir nenormāli, ka televīzijas padomi veido no politisko partiju pārstāvjiem. Latvijas Televīzija nepieder Latvijas politiskajām partijām. Zviedrijā sabiedrisko televīziju pārvalda sabiedrības pārstāvji, tas ir Eiropas modelis. Kāpēc tad to saukt par sabiedrisko televīziju, ja to vada politiskās partijas? Viņi politizē sabiedrisko televīziju. Ir jāaizliedz arī politiskā reklāma sabiedriskajā televīzijā. Arī tā politizē sabiedrisko televīziju. Savukārt privātai avīzei politiķi vispār nedrīkst neko pārmest, jo tā kalpo tautai, nevis viņiem. Avīzes pircēji ir tauta, tādēļ jums ir arī jāpārstāv tās intereses. Kā tad jūs citādi nopelnīsiet sev honorārus un algas? Zviedrijā vispār nav nevienas partijām labvēlīgas avīzes. Sociķi kliedz, ka viņiem nav nevienas avīzes, ka visas tikai apšauda politiķus no ierakumiem. Zviedrijas premjers saka, ka viņam rokas trīc, žurnālistus ieraugot, taču viņš nekad nav teicis, ka vajadzētu pievilkt skrūves. Latvijā ir jādibina publicistu klubs. Ir jāizbeidz tā kasīšanās starp dažādu mediju žurnālistiem. Ir nopietnas lietas, kuras būtu kopīgi jāizrunā. Kaut vai tā pati Holendera lieta. Vai Delnas lieta. Žurnālistiem kā profesionālai grupai ir jāturas kopā. Man personiski nav iebildumu pret kolēģiem Dienā vai Dienas Biznesā. Labprāt gribētu ar viņiem izrunāties. Jābeidz vienreiz ar savstarpēju rēķinu kārtošanu, mūsu ir tik maz. Nedomāju, ka izdevējiem vai redakciju vadītājiem būtu iebilstams, ka konkurējošu izdevumu žurnālisti tiktos kopīgās apspriedēs.

– Kādas ir prasības, kuras no medija īpašnieka puses ir normāli izvirzīt žurnālistam?

– Zviedrijā žurnālists apņemas neizpaust redakcijas noslēpumu un ievērot morāles un ētikas kodeksu. Žurnālista darbs ir starp diviem dzirnakmeņiem. Viņam ir jābūt ļoti agresīvam pret politisko eliti un jāievēro, ko avīze no viņa grib. Normālā demokrātiskā valstī politiskais spiediens nedarbojas. Žurnālistiem ir jābūt pilnīgi brīviem. Tikai tad celsies tirāža un varēs palielināt žurnālistu algas. Īpašnieki to labi apzinās. Pats galvenais, ko īpašnieks izvirza, ir tas, ka tekstos nedrīkst iekļūt melnā reklāma. Tas nozīmē, ka nevienā redakcijas tekstā nedrīkst parādīties personiskās simpātijas un antipātijas. Jābūt visiem viedokļiem. Vismaz trijiem viedokļiem.

– Arī komentāros?

– Komentāros nedrīkst būt melnās reklāmas, kas ir tavas privātās simpātijas un antipātijas.

– Kā ar politiskajām simpātijām?

– Vēl trakāk.

– Tās taču ir uzreiz redzamas. Vai Zviedrijā ir politiski orientēti laikraksti?

– Tas taču nav izdevīgi. Tas nav komerciāli izdevīgi. Es, piemēram, izvairos piedalīties vēlēšanās, lai man nerastos politiskās simpātijas. Kā žurnālistam man nav simpātisks ne Rubiks, ne Grīnblats. Jābūt objektīvam. Tāpēc kolēģiem arī Holendera lietas laikā teicu, nelieciet tos krāsotos vārdiņus «melīgs», «apmelojošs». Dodiet informāciju, komentējiet. Tikai nelieciet tos krāsotos vārdiņus, ar tiem kopā iet melnā reklāma.

– Latvijā bieži vien tiek komentēts ar epitetu palīdzību.

– Jāmācās tolerance. Cilvēks nav ienaidnieks tikai tāpēc, ka viņam ir pretēji uzskati. Viņam ir tiesības domāt. Brīvā valstī ir tiesības domāt, kā kuram tīk. Un lieciet mierā politiķus. Ar galma apdziedātājiem mēs Latvijas progresu nepanāksim. Šeit nav eņģeļi pie varas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s