Popularitātes pirkšana, nolaupot jūsu Spotify kontu

Speciāli TVNET

Seniors Jorans Linds ir 73 gadus vecs mūzikas cienītājs. Viņam patīk roks, kantrī, džezs un opera. Tāpēc pensionētajām bankas ierēdnim šobrīd pieder Spotifay konts, par kuru tiek regulāri samaksāta nauda, lai klausītos mūziku, kas viņam patiešām patīk. Spotify ir zviedru komerciāls mūzikas straumēšanas uzņēmums, kas pārdod iespēju klausīties sev tīkamu izklaidi par apmēram 10 eiro mēnesī. To var izmantot arī Latvijā. Jorans šo iespēju regulāri liek lietā un zina, kas viņam vajadzīgs. Taču pērnajā vasarā viņa skaļruņos un austiņās pēkšņi sāka notikt savādas lietas. Proti, tika atskaņota mūzika, kas sirmajam kungam galīgi nepatika. Vēlāk izrādījās, ka viņa konts ir nolaupīts un tiek izmantots tālredzīgai manipulācijai, lai mākslīgi panāktu lielu klausītāju skaitu nezināmiem un nepopulāriem izpildītājiem. Nozares organizācija IFPI (kas aizstāv 95% mūzikas autoru tiesības Zviedrijā) bija spiesta atzīt, ka nepieciešams anulēt pārspīlētos un mākslīgi radītos klausīšanās plūsmas rādītājus no vairāku izpildītāju kontiem.

Savādie saraksti

Katrs mūzikas platformas izmantotājs (klausītājs) decembrī saņem automātiski izveidotu sarakstu ar skaņdarbiem, kurus attiecīgais abonents visvairāk klausījies gada laikā. Pirmie divdesmit izpildītāji Jorana sarakstā bija viena un tā paša nepazīstamā „mākslinieka“ Halion Forc dziesmas. Joranam šī elektroniskā, amatieriski ieskaņotā mūzika galīgi nepatika. Taču statistika nezināmā izpildītāja mūzikai bija iespaidīga – 300.000 atskaņojumu. Par Halion Forc neko neizdevās noskaidrot nedz mājas lapā, nedz sociālajos medijos, nedz arī jomas organizācijā, kurā parasti reģistrē peronu, kurai pieder autortiesības.

Youtube piedāvā vienu Hallion Forc „gabalu“, kas Spotify izskatās nenormāli populārs. „Tas viss sākās vasarā. Pēkšņi manās austiņās sāka skanēt slikta mūzika. Tāda, kuru pagalam negribējās klausīties. Brīžiem izdevās klausīties Del Shannon vai Tanya Tuker, bet tad pēkšņi viss pārtrūka un iecerētā mākslinieka vietā austiņās skanēja bezcerīgais Harlion Forc“, – atceras Jorans. Neatlika nekas cits kā sūdzēties Spotify darbiniekiem un tie palīdzēja Joranam atgūt kontroli pār savu kontu. Noskaidrojas, ka no viņa privātā konta Halion Forc ir straumēts 184 stundas (minūti garais elektroniskais skaņdarbs straumēts 10.000 reizes; lai tas skaitītos atskaņots pilnībā (pēc Spotify loģikas), tam jābūt atskaņotam vismaz 30 sekundes). Starp citu, šis nebija vienīgais savādais mākslinieks, kas parādījās Jorana sarakstā. Tur bija nepazīstami itāliešu izpildītāji, daži zināmi zviedru hiphopa mākslinieki, kas Joranam nepatika. Tas nozīmē, ka abonējot šādus pakalpojumus, pastāv zināms risks ka jūsu konts var tikt nozagts. Kāds cits to izmantos, lai mākslīgi uzskrūvētu savas mūzikas klausīšanas popularitāti.

Cik plaši šī problēma ir izplatīta, to pagaidām nav izdevies noskaidrot. Taču arī pats Spotify atzīst šādu nepatikšanu eksistenci, jo ir ne tikai klienti, kas sūdzas. Internetā sastopami pakalpojuma piedāvājumi, kas nekautrīgi piedāvā mākslīgi „uzskrūvēt“ jūsu mūzikas klausīšanās skaitļus par noteiktu samaksu. Par šo problēmu jau decembrī rakstīja arī New York Times.

Kāpēc tas vajadzīgs? No tā lielā mērā atkarīgs izpildītāja honorārs – ja viņu vairāk klausījušies no maksas kontiem, tad autortiesību nauda iznāk lielāka nekā tad, ja klausās no bezmaksas Spotify kontiem. Tātad, lai nopirktu Jorana kontu, ir jāsamaksā tikai 2 eiro. Šādus izcenojumus melnajā tirgū norāda Music Business Worldwide.

Vai mūziķi pērk šādu viltotu popularitāti?

Jā, samērā daudzi to pērk no manipulatoriem par naudu. Tieši tāpat kā žurnālisti vai politiķi par lētu summu turpina sev pirkt sekotājus „olugalvas“ arī mikroblogā Twitter.

Pirms gada šai manipulāciju lietai pievērsa uzmanību BBC. Toreiz britu mūzikas klausītāji pamanīja savos sarakstos nepazīstamus izpildītājus, kurus it kā bija daudz un aktīvi klausījušies. To skaitā: Bergenulo Five, Onxyia un Hundra Ao. Pēc tam, kad BBC centās viņus intervēt, lai noskaidrotu kas viņi tādi ir, šie „mākslinieki“ pazuda no interneta. Līdzīgi rīkojas arī reperis French Montana, – ziņo britu mūzikas žurnāls NME. Protams, ka mākslinieks pats visas aizdomas noliedza, apgalvojot, ka „pacelšanos“ uz 21. vietu Spotify un uz 50.vietu ameirkāņu populāras mūzikas sarakstā viņam esot sarūpējuši konkurenti. Protams, ka šie notikumu rada nedrošību un grauj paļāvību digitālās pasaules populārās mūzikas sarakstiem. Ifpi zinot šo problēmu. Tagad rūpīgāk sekojot savādiem paisumiem mūzikas straumēšanās procesos. Iespējams, ka ir būtiski jāmaina atlases principi šiem sarakstiem, lai izvairītos no manipulācijas iespējas. Pēc jomas speciālista Ludviga Vernera domām esot drīzāk jāizmanto Billboald Hot 100 princips, kas ņem vērā gan dziesmas atskaņošanas biežumu radio, mūzikas video, gan arī pārdošanu un straumēšanu.

Kurš ir populārs un kurš nav?

Internets diemžēl piedāvā iespēju iegādāties viltus popularitāti. Mūzikas jomā pirmie iekrīt koncertu organizētāji. Nereti uzaicinot uzstāties māksliniekus, kuriem ir augsti klausīšanās rādītāji internetā, taču uz viņu koncertiem nenāk klausītāji. „Internetā izskatās, ka šim izpildītājam ir 400 miljoni straumētu skaņdarbu, bet uz koncertu atnāk tikai 200 klausītāji“, – sūdzas zviedru koncertu apvienības Svensk Live vadītājs Jope Pilgrēns.

Vai mums būtu jābaidās pirkt klausīšanos Spotify? Domāju, ka nav jābaidās. Pirātu uzbrukuma gadījumā nepieciešams uzreiz sazināties ar uzņēmuma pārstāvjiem, lai atkabinātu nost piespēlēto, nevēlamo mūziku. Vai Halion Force saņēma honorāru par Joranam nozagtajām 148 stundām? To pagaidām nav izdevies noskaidrot.

Protams, ka varam turpināt klausīties mūziku Spotify, Apple Music un maksāt abonentmaksu, kas attiecīgi tālāk tiek samaksāta māksliniekiem. 80% mūziķu honorāranāk tieši no šiem avotiem. Taču svarīgi, lai lielākos klausīšanās skaitļus saņem patiesi klausīta, nevis mākslīgi saskrūvēta mūzika.

Popularitātes pirkšanu, viltojot savu klausītāju un sekotāju skaitu, var salīdzināt ar dopinga lietošanu sportā. Tas ir pārkāpums par kuru diskvalificē.

Šādi rīkoties nav mākslinieka cienīgi un tas ir negodīgi pret kolēģiem un klausītājiem. Zviedru mūziķu autortiesību uzņēmuma Stim stratēģijas analītiķis Daniels Jēgers uzskata, ka „šādos manipulatīvos gadījumus ir jārunā skaidri un gaiši. Tā ir zagšana. Naudu saņem izpildītāji, kas raksta un izpilda sliktu mūziku un citu – daudz talantīgāku cilvēku rēķina. Ja tas tā turpināsies, tad klausītāji pamazām atteiksies no šiem pakopojumiem, jo viņiem piedāvās to, ko klients nevēlas saņemt“.

Taču kauja vēl nav galā.  Kāds ASV indīmūzikas uzņēmums iesūdzēja tiesā Spotify par neizmaksātu honorāru (vienu miljarda eiro apmērā), uzskatot, ka viņu mūzika tikusi atskaņota 550 miljonos straumējumu, bet autortiesības neesot samaksātas. Par šo gadījumu plaši ziņoja Music Business Worldwide. Izrādījās, ka arī šeit konstatēta tā pati kontu zagšana un mūzikas viltus straumēšanas organizēšana. Tikmēr internetā turpinās pakalpojumu piedāvāšana  ”buy streams spotify” un ”buy streams youtube“ pavisma legāli. Pie kam to lasa un studē simtiem tūkstoši lasītāju un savstarpēji šo laupīšanu apzīmē ar jēdzienu „marketings jeb tirgvedība Spotify“.

Viens no šāda marketinga piedāvātājiem ir Songlifty, kas no malas var izskatīties pat pieklājīgs un solīds. Tas piedāvā 80.000 personu klikšķus jūsu dziesmai. Pie kam godīgi atzīstas, ka šīs 80.000 olu galvas tikai klikšķinās, bet neklausīsies jūsu mūziku. Protams, ka pārdevējs piekarina sev pie krūts medaļas un ordeņus, kas tam faktiski nepieder (esot sadarbojies ar Billboard, Itune utt). Piedāvā dažādus cenu modeļus astoņos mūzikas tirgos, to skaitā arī ASV, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Tātad te nav runa par mūzikas patiesu mārketingu. Ne, šeit ir runa par grandiozu blēdīšanos. Līdzīgs solītājs ir Omari MC u.c.

Pieņemu, ka klientu šiem krāpniekiem netrūkst, jo visi autori vēlas kļūt populāri un slaveni. Diemžēl pētījumi liecina, ka  izdotā nauda, kas tiek samaksāta šiem „marketingistiem“ būs lielākā nekā autortiesību honorārs, kuru šie izdevumi palīdzēs nopelnīt.

Goldman Sachs savā prognozēnorāda, ka mūzikas straumēšanas sektora ieņēmumi pēc desmit gadiem sasniegšot caurmērā 34 miljardus eiro gadā. Līdzīgu prognozi 300 mijonus US dolāru pareģo arī Rolling Stone.

Mūzikas tirgus ir nopietna un jaudīga nozare. Atliek gaidīt un sagaidīt satiksmes noteikumus tajā.

 

Kā nacionālisms izrēķinās ar liberāļiem – Alfreda Dreifusa lieta turpinās šodien. Īste un neīstie spiegi.

Speciāli TVNET

Šogad aprit 125 gadi kopš franču virsnieka Alfreda Deifusa skandāla. Viņu oficiāli notiesāja par spiegošanu un dzimtenes nodevību. Tas tika paveikts skaļi, publiski demonstrējot sašutumu visos līmeņos. Spiegi vienmēr visus ir interesējuši arī bez pierādījumiem. Ja gribam kādu apmelot, kompromitēt un saspārdīt publiskajā telpā, tad nosaucam šo cilvēku par spiegu un viss. Īstie spiegi mēdz būt neuzkrītoši un grūti pamanāmi, tāpēc visbiežāk viņus neviens pat nepamana, neievēro un reti atmasko. Taču neīstie „spiegi“ uzreiz krīt acīs. Tie ir cilvēki, kas vienkārši nepatīk un viss. Tāds bija arī virsnieks Alfreds Dreifuss. Šī Francijas ģenerālštāba kapteiņa, artilērijas virsnieka galvenā kļūda bija viņa tautība – ebrejs. Tā kā nekādu citu vainu šim cilvēkam nevarēja atrast, tika piemeklēts “spiega grēks“. Vēlāk (pēc soda izciešanas) 1906.gadā noskaidrojās, ka Dreifuss apvainots nepamatoti un lieta pret viņu safabricēta. Taču, kuru vairs interesē publiski sapļaukāts cilvēks, ja publiskais pēriens jau noticis un visi ir apmierināti? Domāju, ka šī lieta ir ļoti interesanta, jo līdzīgi procesi notiek un turpinās arī šodien. Tepat pie mums atkal sāk atdzimt kategoriska attieksme pret citādi domājošiem cilvēkiem, pūlim pieprasot ar tiem izrēķināties. No jauna parādās spēcīgi neonacionālisma un antisemītisma strāvojumi un mēs sākam legāli neciest cilvēkus viņu izskata, tautības, publikāciju vai uzvedības dēļ. Tiek devalvēta patiesība, taisnīgums aizspriedumu un nepatiesību vārdā, kūdot pret liberālo demokrātiju kā modernā laika „ļaunumu“. Tas nav labi, jo var slikti beigties. Par šo ir jārunā skaļāk nekā tas darīts līdz šim.

Spārdīšanas rituāls pirms patiesības noskaidrošanas

Pazemošanas un izsmiešanas tradīcijas visur ir apmēram vienādas. Tās ir teatrālas un pompozas pozas un nežēlīgi sadisma mehānismi. Šajā gadījumā viss sākās militārās augstskolas kazarmu pagalmā Parīzē. Tika izveidots speciālais „ soda gaitenis“ no karavīriem, kas šī mērķa dēļ tika izsaukti uz galvaspilsētu virsnieka Dreifusa publiskai eksekūcijai. Aiz skolas žoga pūlis kliedza lozungus: „nodevējs“, „maita“, „riebeklis“ un kāds virsnieks norāva no Dreifusa mundiera pogas un apbalvojumus. Kolēģi virsnieki skandēja tekstus: „Pamēģini tagad pateikt, ka esi nevainīgs!“, „nodevējs“, „Jūda!“ Pēc tam kāds cits publiski salauza viņa zobenu. Tātad nesimpātiskās personās iznīcināšana sākas klusi ar koridora sarunām, bet publiskajā telpā izvēršas tieši tāpat kā klasiskas grieķu traģēdijā: ar zalvēm kauna staba manifestācijai. Pēc tam upuri nosūtīja pilnai soda izciešanai uz Velna salu Dienvidamerikā, Franču Gvijānā. Alfreds tur pavadīja piecus gadus.  Par ko?

Viņu apsūdzēja par to, ka virsnieks it kā esot nodevis militārus noslēpumus Francijas ienaidniekam Vācijai. Kā spiegs tika atklāts? Kāds franču izlūks Vācijas vēstniecības papīrgrozā bija atradis sarakstu ar kara noslēpumiem, kuru „kāds“ vēlējās vāciešiem pārdot. Kā šis saraksts saistīts ar Alfredu Dreifusu? Tika nospriests, ka kompromitējošā teksta rokraksts varētu būt līdzīgs Dreifusa pieraksta stilam. Tas arī viss. Zinātniski nekas netika analizēts vai pierādīts. Tā likās un viss. Viņu apsūdzēja, strauji notiesāja kara tiesā kā vainīgu un nevienu neinteresēja nedz motīvs nedz pierādījumi. Dreifuss bija ebrejs un tāpēc lieliski derēja nelojāla nodevēja lomai.

Liberālisma un demokrātijas apkarošana

Naids pret liberālismu un demokrātiju ir periodiski aktualizējies cikliski, kopš 19.gadsimta beigām. Tas uzplaukst, „apdedzina spārnus“, nobeidzas un atkal augšāmceļas no jauna. Gadsimtu mija bija gan mākslas un kultūras uzplaukuma laiks (la belle époque, the gilded age), bet arī ekonomisko krīžu laiks. Franču revolūcijas un apgaismības strāvojumus tobrīd izsmēja un apkaroja radikāli konservatīvie intelektuāļi, tādi kā Moris Bares (Maurice Barrès) un Čarls Muras (Charles Maurras). Viņiem šķita, ka Francija (kā nacionāla valsts) esot uz sabrukuma robežas, jo bija zaudēts karš pret prūšiem un okupētas divas provinces: Elzasa un Lotringa. Iedzīvotāji tobrīd pameta laukus, pilsētas auga un piedāvāja sekularizāciju, samazinājās dzimstība un vienai daļai viedokļu noteicēju likās, ka līdzdalība organizācijā Action françaiseir vienīgā izeja no situācijas. Idejas pamatā bija pārliecība, ka „kārtīgs nacionālisms“ un monarhijas atjaunošana var glābt Franciju. Latīņu kvartālā izvietojās arī nacionālistu studentu organizācija un viņi bija plaši pazīstami ar savu neiecietību pret visiem, kas domā un runā citādi. Uzbrukuma mērķi bija kreisie, sociālisti un cita veida radikāļi, kas Leona Blūma (Lèon Blum) vadībā uzdrošinājās runāt pretī. Blūmu nacionāļi vajāja īpaši enerģiski ne tikai tāpēc, ka viņš bija cienīgs pretinieks, bet arī ebrejs. Čarlzs Muras necieta demokrātiju, kas pēc viņa domām bija nepieņemama iekārta, jo sagrāva kristiešu vienotību un ieviesa nevajadzīgo cilvēktiesību aizsardzību. Interesanti, ka kā demokrātijas nīdējs viņš beidzot varēja īstenot savas idejas brīdī, kad Hitlers bija okupējis Franciju. Pēc Muras viņš tika ieslodzīts cietumā un pavadīja tur laiku līdz mūža beigām. Taču gadsimtu mijā tādi kā Muras vadīja uzbrukumus liberālismam un demokrātijai, nosodot cilvēku tiesības būt brīviem un nodarboties ar biznesu,  torpedējot idejas par valsts robežu mūru un muitu likvidēšanu. Liberālisms un individuālisms toreiz skaitījās lamu vārdi.

Politiskais nacionālisms kā reliģiska sekta

Tieši tāpat kā ticīgo kopai, arī nacionālismam mēdz būt problēmas vairākos virzienos. Ja reiz vienas nācijas (vai vienas ticības) cilvēki ir labi tikai tāpēc, ka pieder šai kastai, tad kāpēc arī šādu ideālu cilvēku grupā parādās noziedznieki, izspiedēji, zagļi, blēži un krāpnieki. Vienīgais izskaidrojums šādām „novirzēm“ mēdz būt – nodevēji un ārpuses kaitīgā ietekme. Tātad – paši esam labi, bet mums traucē svešie un nepiederošie, kuri jāsoda un jālikvidē. Jo vainīgie ir tikai viņi. Mēs ne. Ja vaina netiks novelta uz „svešajiem“ un „ārzemniekiem“, tad tauta (kā vienots ķermenis/tēls) vairs neturēsies kopā un sadrups gabalos. Viens no šādiem piemēriem tobrīd bija Francijā asimilēto ebreju kopas apkarošana. Šie turīgie advokāti, uzņēmēji un virsnieki bija lielisks „nodevēju“ bariņš. Viņi ir svešinieki, taču tiem izdevies izskatīties gandrīz tāpat kā pamattautai un netraucēti izturēties kā kārtīgiem francūžiem vai vāciešiem. Tobrīd nacionālisma un antisemītisma drudzis bija pārņēmis praktiski visus Francijas iedzīvotāju līmeņus un Dreifusam nebija nekādas iespējas cerēt, ka viņa lieta tiks izmeklēta. Viņš bija sliktais un viss. Arī tad, kad virsnieks, kurš panāca Dreifusa sodīšanu, saprata savu kļūdu, nekas nemainījās. Samērā ātri kļuva zināms, kurš ir īstais spiegs. Tas bija kāds neuzkrītošs armijas majors. Taču Dreifusa sodīšana norisinājās tālāk. Tika fabricēti, viltoti jauni „pierādījumi“ un faktiskā patiesība nevienu neinteresēja. Tie, kas palīdzēja Dreifusam (viņu aizstāvot) paši nokļuva cietumā. Kāpēc tad nacionālistiem tomēr neizdevās ieslēgt Dreifusu važās līdz mūža beigām? Tāpēc, ka viņu sāka aizstāvēt pazīstamais franču rakstnieks Emīls Zola (Émile Zola). 1898. gada janvārī, četru gadus pēc Dreifusa apcietināšanas, viņš publicēja atklātu vēstuli, kas bija adresēta Francijas prezidentam un avīzei L’Aurore. Viņš paziņoja, ka Dreifuss ir apmelots. Par to melotāji viņu pašu centās notiesāt ar cietumsodu par  „meļu apmelošanu“. Taču tas neizdevās. Ir vajadzīgi drosmīgi mākslinieki un intelektuāļi, lai apturētu linčojošu baru, kas gatavs spēlēties ar svešu cilvēku likteņiem un asinīm. Zolā avīžraksta iespaidā (Es apsūdzu jeb ”J’accuse”)turpinās diskusijas starp kultūrradikāļiem un reakcionārajiem nacionālistiem joprojām. Tas, protams, labi.

Alfreda Dreifusa aresta vieta tropu Gulāgā šodien. Šādās „cietuma kamerās“ gāja bojā ap 70 000 ieslodzīto cilvēku.

 

 

 

 

 

Kas notika tālāk ar pašu Dreifusu

Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma vietas 1908.gadā, formāli amnestēja un viņš trupināja darbu armijā, piedaloties arī pirmā pasaules kara cīņās. Tika apbalvots ar Goda leģiona ordeni 1918. gadā par varonību cīņās pie Verdenas.

Vai sodīja viņa apmelotājus? Nē.

Moris Bares un Čarlzs Muras ieguva vietas Francijas Akadēmijā un pēc tam atbalstīja Višī okupācijas režīmu. Moris Bares pat pamanījās kompromitēt rakstnieku Emilu Zolā, cenšoties „atmaskot viņa neglīto pagātni“. Zolā tēvs esot ieceļojis no Venēcijas un tas, protams, ir briesmīgi un neciešami neglīti. Tikai šāds „nepareizs rakstnieks“ esot spējīgs aizstāvēt vajātu ebreju virsnieku. Muras vēlējas aizliegt ebrejiem ieņemt amatus Francijā un novērst liberālisma, individuālisma uzplaukumu un attīstību savā dzimtenē. Viņam bija četri galvenie ienaidnieki, kas jāiznīcina: ebreji, protestanti, brīvmūrnieki un ārzemnieki. Viņa cīņa aprāvās 50. gados, bet šodien to turpina partijas „Nacionālā fronte“ līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Marina Lepena. 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās pirmajā kārtā viņa ar 34% balsu atpalika no pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona (66%).

Neraugoties uz to, ka meļus un apmelotājus neviens nesodīja, Dreifusa lieta turpina magnetizēt māksliniekus. Lieliska bija Romana Polaņska (Roman Polanski) filma „Es apsūdzu“, kas veidota izmantojot Roberta Harisa (Robert Harris) romāna „Virsnieks un spiegs“ (An officer and a spy) materiālus. Tā ieguva žūrijas galveno balvu pērnā gada Venēcijas kinofestivālā.

Šķiet, ka „Dreifusa skandāls“ tomēr ir kas vairāk par viena cilvēka traģēdiju pūļa vajāšanas apstākļos. Tas raksturo mūsu laiku, kurā mēs turpinām aizstāvēt meļus un apmelotājus, ja viņu idejas kalpo dižai idejai. Pieciešam faktu devalvāciju, patiesības slēpšanu, ja vairākumam tā vajag. Esam gatavi upurēt cilvēkus, kas neko sliktu nav nodarījuši, taču nepatīk un viss. Negribam liberālo demokrātiju, jo tad nebūs iespējams izrēķināties ar tiem, kas nepatīk un runā pretī.

Tāpēc esam tur kur esam – krustcelēs, jo pūļa naids pret Dreifusu nebeidzās līdz ar 1908.gadu, kad netaisnīgi sodītais virsnieks beidzot atgriežas atpakaļ Parīzē no tropu Gulāga. Viņu tobrīd attaisnoja, apbalvoja un šai pasakai varētu būs labas beigas. Diemžēl tā nenotika. Otrā pasaules kara laikā Alfreda Dreifusa mazbērnus okupētājā Parīzē notvēra vācieši. Pusaudžus nekavējoties nosūtīja uz koncentrācijas nometni Aušvicā, Polijā, kur bojā gāja Alfreda mazmeita Madeleine.

Vienas ģimenes ceļš no nepelnīta soda Velna salā, tropu Gulāgā (Franču Gvijānā) līdz kapam Birkenavas – Aušvicas koncentrācijas nometnei Polijā ir ciešanu pilns un attiecas uz mums visiem. To nedrīkst atkārtot nekādas idejas vārdā.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Laika prognozes, kas brīdina par pasaules galu?

Speciāli TVNET

Norvēģijā pirms pāris dienām konstatēja gaisa sasilšanu līdz +19 °C, kas nepavisam nav janvāra vai ziemas mēnesim raksturīga temperatūra. Somijā ziema mēdz sākties 21. novembrī, taču valsts dienvidu daļā tā šogad vēl nav ieradusies un iestājusies.

Pie mums arī silts kā rudenī. Dūnu jaka no skapja nav jāņem ārā pat janvāra sākumā. Austrālijā attiecīgi negrib „notikt“ parastā vasara. Varas iestādes turpina masu evakuāciju austrumu piekrastē, kur tupinās mežu ugunsgrēki. Tūkstošiem cilvēku glābj ar karakuģiem un helikopteriem, zinot, ka šonedēļ atkal uzliesmos ekstrēms karstums. Kopš piektdienas Jaundienvidvelsas provincē izsludināts ārkārtas stāvoklis klimata krīzes dēļ. Tur nevar nodrošināt elektrības piegādi, telefona sakarus. Ir bojā gājušie un ievainotie. Prognozes ziņo, ka janvārī viss turpināsies tāpat: pie mums ziemas nebūs un austrālieši turpinās glābties no tveices un deguma dūmiem maskās un helikopteros.

Vai klāt jau pavasaris?

Šogad rozes var nesegt. Ir silts. Manā dārzā tās turpina ziedēt. No rudens lapu segas jau lien ārā pienenes. Ozollapu maisi, kas paredzēti rožu ziemas segai, turpina gaidīt sala iestāšanos. Ziemas kā nav, tā nav. Meteoroloģiskie institūti nesola salu visu mēnesi. Decembris, tai pašā Somijā, šogad esot bijis neparasti silts. Vidējā gaisa temperatūra par 4,5 grādiem augstāka nekā parasti. „Pie Ziemeļu ledus okeāna noenkurojies zemā spiediena apgabals, un uz dienvidiem no tā siro dienvidrietumu siltās gaisa straumes. Visu mēnesi turpināsies „+5 grādu janvāris“,“ konstatē medijiem somu meteoroloģe Irisa Viljama. Viņai šķiet, ka silta ziema mūsu platuma grādos pieturēsies līdz februārim. Pašlaik gaisa temperatūra esot sešus līdz desmit grādus virs normas. Varbūt ziemas vispār vairs nebūs un jau klāt pavasaris? „Nē, gadalaiku maiņu nenosaka tikai temperatūras rādītāji,“ uzsver meteoroloģe Evelīna Toivinena no Somijas Meteoroloģiskā institūta. Pavasarim nepieciešama arī saule, kuras mums pagaidām esot par maz, lai „deklarētu pavasari“.

Zviedrijā siltais decembris noveda pie applūdušām pļavām un tīrumiem dienvidu reģionos un slidenām brauktuvēm ziemeļos. Arī šeit vidējā gaisa temperatūra visu decembri bija virs normas, taču siltuma rekordi netika sasniegti. Vienīgā vieta, kur faktiski varēja konstatēt siltuma rekordu decembrī, bija galējos ziemeļos Vitangā, Lapzemē -7,6 °C (norma -15,2 °C). Sniega vietā gandrīz visu decembri lija lietus. Izņēmums bija decembra sākums, kad pirmajā mēneša nedēļā nedaudz sniga visā valstī, tad ap Nobela svētku laiku un īsi pirms Ziemassvētkiem. Mitrais decembris pacēlis gruntsūdeņu līmeni, kas ir laba ziņa. Aizvadīto gadu laikā gruntsūdeņu līmeņa krišanās nopietni apgrūtinājusi dzeramā ūdens piegādi vairākiem valsts reģioniem. Tāpēc tika ieviesti skarbi ierobežojumi aku izbūvēšanai privātajā sektorā un limitēts esošo ūdeņu patēriņš.

Austrālijas mežu ugunsgrēki lielākie vēsturē

Salīdzināt mūsu sasilušo janvāri ar Austrālijas decembra tveici nebūtu taktiski. Taču te un tur ir novērojama tā pati tendence – lielāks karstums nekā parasti. Deg austrumu piekrastes meži, pludmales slēdz. Iedzīvotājus un tūristus evakuē. Vietējie mediji ziņo, ka pašreizējās glābšanas akcijas ir pašas apjomīgākās Austrālijas vēsturē. Vairākos reģionos mežu ugunsgrēkus nav iespējams apdzēst, un šeit izsludināts ārkārtas stāvoklis kopš piektdienas.

 

Šādā ārkārtas situācijā varas iestādēm ir tiesības evakuēt iedzīvotājus ar varu. Slēgt ceļus, rīkoties pēc saviem ieskatiem, kas reizēm var būt pretrunā vietējo iedzīvotāju vēlmēm. Glābšanas operācijās iesaistīta arī armija, kas ar karakuģu, lidmašīnu un helikopteru palīdzību palīdz apdzēst liesmas mežos, piegādāt iedzīvotājiem pārtiku, ūdeni un apģērbu un evakuēt tos, kas palikuši bez pajumtes. Traģiski, ka glābēji joprojām nav varējuši sazināties ar vairākiem ciemiem un apdzīvotām vietām, kas liesmu dēļ atrodas izolācijā. Iespējams, ka situācija tur ir traģiska un palīdzība nepieciešama visvairāk. Kopš piektdienas 50 000 cilvēku šajā reģionā ir bez elektrības un dzeramā ūdens. Veikalos ir garas rindas pēc pārtikas un slavenajā liedagā Batemans Bay veikalu plaukti jau tukši. Viss izpirkts un piegāžu nav. Premjerministrs Skots Morisons (Scott Morrison) publiski ar mediju palīdzību aicināja tautiešus būt pacietīgiem un pieticīgiem. Viņa aicinājumi adresēti visiem tiem, kas spiesti stundām atrasties automašīnu „korķos“ vai būt ieslodzīti mežu ugunsgrēku apņemtajās apdzīvotajās vietās. Vienlaikus viņš ir spiests konstatēt, ka degšana turpināsies vairākus mēnešus un tikai ar laiku, iespējams, lietus liesmas apdzēsīs.

Premjeram neklājas viegli, jo viņa vadītā konservatīvo valdība līdz šim vienmēr bijusi skeptiska pret klimata aktīvistu izvirzītajām prasībām. Tagad apjomīgie ugunsgrēki (iespējams) lielā mērā ir konkrēta klimata sasilšanas ierobežojumu ignorēšanas izpausme. Pagaidām deg un ir iznīcināti 5,5, miljoni hektāru meža. Tas nozīmē, ka ir sadegusi teritorija Dānijas lielumā (ziņo Reuters).

Bojā gājušas ap 8000 koalu

Austrālijas vides jautājumu ministre Susana Lei (Sussan Ley) medijiem ziņoja, ka Jaundienvidvelsas (New South Wales) reģionā gājuši bojā liels skaits savvaļas dzīvnieku. To skaitā arī koala lāči. Tieši koalu populācija esot cietusi vissmagāk, jo lācīši pārvietojas gausi un nepagūst paglābties no uzbrūkošajām liesmām. Viņi cenšas glābties no ugunsgrēka eikaliptu kokos, kas ir strauji uzliesmojoši. Pašlaik jau gājuši bojā apmēram 30% šā reģiona koalu. Pašlaik tiek investēti līdzekļi (apm. 4 miljoni eiro), lai izveidotu koalu glābšanas „koridorus“, taču darbs nesokas tik veikli un produktīvi, kā bija cerēts. Notiekošais ir nopietna krīze florai un faunai, konstatē vides aizsardzības organizācijas vadītājs. Nākamajā nedēļā gaisa temperatūra turpinās kāpt, un nav izslēgts, ka tā atkal pacelsies virs 40 grādiem. Pagaidām krīzes skartajos reģionos ir nopostīti apm. 900 ciemu, taču nav izslēgts, ka nākamajā nedēļā upuru būs vairāk. „Gaiss ož pēc kūpinātavas dūmiem, debesis ir brūni oranžas. Braucot ar automašīnu, ceļu nevar redzēt,“ stāsta zviedriete Tilda Jensena, kura kopš 2016. gada dzīvo Austrālijā. Gaisa piesārņojuma dēļ esot jāvalkā sejas maska. Somām jābūt pie rokas, lai var evakuēties, ja tas būs nepieciešams. Liels skaits kaimiņu jau evakuēti. Ēkas tukšas, daudzas krāsmatu stāvoklī. Pagaidām gaisa temperatūra esot +26 °C, taču tas – uz neilgu laiku.

Valdība uz pannas

„Sauksim lietas to īstajos vārdos. Šo postu izraisīja cilvēku bezatbildība dabas priekšā,“ medijiem atzīst reģiona vides aizsardzības ministrs Metju Kīns (Matt Kean). Viņš uzskata, ka  neparasti plašos un grūti apdzēšamos mežu ugunsgrēkus izraisījuši ekstrēmi laika apstākļi. Tik augstas gaisa temperatūras un tik liels sausums līdz šim neesot pieredzēts. Klimata krīzi izraisījis cilvēks un pats to nevēlas atzīt. Paradoksāli, ka šos uzskatus pauž nevis opozīcijas, bet Morisona konservatīvās partijas politiķis. Morisona nostāju klimata krīzes risināšanā jau sen kritizējuši gan vietējie, gan arī ārzemju vides aktīvisti. CCPI – 2020 liecina, ka Austrālijas klimata politika neiztur kritiku. Morisons šajā attieksmē nav vientuļš.

Arī pie mums skan balsis, kas klimata krīzi neredz. Vēl daļa uzskata, ka tā ir „normāla lieta“, „ka tā ir bijis vienmēr“. Vēl citi nāk klajā ar idejām, kā izveidot dubulto grāmatvedību, lai apvestu ap stūri visas „grētas tunbergas“ un tamlīdzīgus klimata aktīvistus un viņu prasības. Starp citu, šis pēdējais jautājums bija īpaši aktuāls ANO klimata konferencē Madridē (COP 25), kurā tā arī neizdevās panākt būtisku problēmu atrisināšanu, jo Austrālija, ASV un Brazīlija bremzēja līgumu projektus un atteicās akceptēt kardinālus risinājumus.

Tagad klimata glābšanas jautājumos skeptiskais Austrālijas premjerministrs braukā pa nodegušajiem ciemiem un ir spiests atzīt, ka pastāv saikne starp klimata pārmaiņām un katastrofālajiem ugunsgrēkiem deviņās pavalstīs. Taču savas valsts politiku viņš tomēr nepieskaņošot klimata glābšanas problēmām. Brīdī, kad Skots Morisons ieradās nosvilinātajā Korbeigo (Corbago), vietējie iedzīvotāji viņu aiztrieca atpakaļ uz automašīnu. Nevēloties uzklausīt. Šādos pasākumos ir pierasts pozēt medijiem. Austrālijas premjerministrs centās spiest roku un demonstrēt līdzcietīgu skatienu kādai sievietei, kuras māju bija nopostījušas liesmas. Taču sieviete vēlējas skaidri un gaiši uzzināt, cik un kā „valsts kompensēs“ viņas nodegušo māju un mantas. Diemžēl politiķim nebija ko atbildēt. „Nu tad vācies!“ aicināja kāds cietušās kaimiņš, un politiķis arī bēga. Projām no saviem vēlētājiem.

Katastrofas ainas no Austrālijas rāda apokalipsi. Iespējams, ka tāda arī izskatīsies mūsu planētas nākotne, un bērni šo iespējamību uztver vistraģiskāk. Mūsu planētas bojāeja ir prognozēta jau agrāk. Ļoti dažādi. Martins Luters to esot datējis jau ar 1600. gadu, un viņam seko visāda veida astronomi, kas paredz komētu ietriekšanos planētas virskārtā, un filozofi, kuri prognozē atomkarus kā fināla eksploziju.

Ja viss turpināsies tā kā tas notiek patlaban, tad viena paaudze būs pēdējā. Tā, kura izslēdz gaismu. Mēs tie nebūsim, bet vainīgi tomēr paliksim. Nākotnes priekšā. To ierāda šīs nedēļas notikumi austrumu Austrālijā.

Diemžēl.