Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Laika prognozes, kas brīdina par pasaules galu?

Speciāli TVNET

Norvēģijā pirms pāris dienām konstatēja gaisa sasilšanu līdz +19 °C, kas nepavisam nav janvāra vai ziemas mēnesim raksturīga temperatūra. Somijā ziema mēdz sākties 21. novembrī, taču valsts dienvidu daļā tā šogad vēl nav ieradusies un iestājusies.

Pie mums arī silts kā rudenī. Dūnu jaka no skapja nav jāņem ārā pat janvāra sākumā. Austrālijā attiecīgi negrib „notikt“ parastā vasara. Varas iestādes turpina masu evakuāciju austrumu piekrastē, kur tupinās mežu ugunsgrēki. Tūkstošiem cilvēku glābj ar karakuģiem un helikopteriem, zinot, ka šonedēļ atkal uzliesmos ekstrēms karstums. Kopš piektdienas Jaundienvidvelsas provincē izsludināts ārkārtas stāvoklis klimata krīzes dēļ. Tur nevar nodrošināt elektrības piegādi, telefona sakarus. Ir bojā gājušie un ievainotie. Prognozes ziņo, ka janvārī viss turpināsies tāpat: pie mums ziemas nebūs un austrālieši turpinās glābties no tveices un deguma dūmiem maskās un helikopteros.

Vai klāt jau pavasaris?

Šogad rozes var nesegt. Ir silts. Manā dārzā tās turpina ziedēt. No rudens lapu segas jau lien ārā pienenes. Ozollapu maisi, kas paredzēti rožu ziemas segai, turpina gaidīt sala iestāšanos. Ziemas kā nav, tā nav. Meteoroloģiskie institūti nesola salu visu mēnesi. Decembris, tai pašā Somijā, šogad esot bijis neparasti silts. Vidējā gaisa temperatūra par 4,5 grādiem augstāka nekā parasti. „Pie Ziemeļu ledus okeāna noenkurojies zemā spiediena apgabals, un uz dienvidiem no tā siro dienvidrietumu siltās gaisa straumes. Visu mēnesi turpināsies „+5 grādu janvāris“,“ konstatē medijiem somu meteoroloģe Irisa Viljama. Viņai šķiet, ka silta ziema mūsu platuma grādos pieturēsies līdz februārim. Pašlaik gaisa temperatūra esot sešus līdz desmit grādus virs normas. Varbūt ziemas vispār vairs nebūs un jau klāt pavasaris? „Nē, gadalaiku maiņu nenosaka tikai temperatūras rādītāji,“ uzsver meteoroloģe Evelīna Toivinena no Somijas Meteoroloģiskā institūta. Pavasarim nepieciešama arī saule, kuras mums pagaidām esot par maz, lai „deklarētu pavasari“.

Zviedrijā siltais decembris noveda pie applūdušām pļavām un tīrumiem dienvidu reģionos un slidenām brauktuvēm ziemeļos. Arī šeit vidējā gaisa temperatūra visu decembri bija virs normas, taču siltuma rekordi netika sasniegti. Vienīgā vieta, kur faktiski varēja konstatēt siltuma rekordu decembrī, bija galējos ziemeļos Vitangā, Lapzemē -7,6 °C (norma -15,2 °C). Sniega vietā gandrīz visu decembri lija lietus. Izņēmums bija decembra sākums, kad pirmajā mēneša nedēļā nedaudz sniga visā valstī, tad ap Nobela svētku laiku un īsi pirms Ziemassvētkiem. Mitrais decembris pacēlis gruntsūdeņu līmeni, kas ir laba ziņa. Aizvadīto gadu laikā gruntsūdeņu līmeņa krišanās nopietni apgrūtinājusi dzeramā ūdens piegādi vairākiem valsts reģioniem. Tāpēc tika ieviesti skarbi ierobežojumi aku izbūvēšanai privātajā sektorā un limitēts esošo ūdeņu patēriņš.

Austrālijas mežu ugunsgrēki lielākie vēsturē

Salīdzināt mūsu sasilušo janvāri ar Austrālijas decembra tveici nebūtu taktiski. Taču te un tur ir novērojama tā pati tendence – lielāks karstums nekā parasti. Deg austrumu piekrastes meži, pludmales slēdz. Iedzīvotājus un tūristus evakuē. Vietējie mediji ziņo, ka pašreizējās glābšanas akcijas ir pašas apjomīgākās Austrālijas vēsturē. Vairākos reģionos mežu ugunsgrēkus nav iespējams apdzēst, un šeit izsludināts ārkārtas stāvoklis kopš piektdienas.

 

Šādā ārkārtas situācijā varas iestādēm ir tiesības evakuēt iedzīvotājus ar varu. Slēgt ceļus, rīkoties pēc saviem ieskatiem, kas reizēm var būt pretrunā vietējo iedzīvotāju vēlmēm. Glābšanas operācijās iesaistīta arī armija, kas ar karakuģu, lidmašīnu un helikopteru palīdzību palīdz apdzēst liesmas mežos, piegādāt iedzīvotājiem pārtiku, ūdeni un apģērbu un evakuēt tos, kas palikuši bez pajumtes. Traģiski, ka glābēji joprojām nav varējuši sazināties ar vairākiem ciemiem un apdzīvotām vietām, kas liesmu dēļ atrodas izolācijā. Iespējams, ka situācija tur ir traģiska un palīdzība nepieciešama visvairāk. Kopš piektdienas 50 000 cilvēku šajā reģionā ir bez elektrības un dzeramā ūdens. Veikalos ir garas rindas pēc pārtikas un slavenajā liedagā Batemans Bay veikalu plaukti jau tukši. Viss izpirkts un piegāžu nav. Premjerministrs Skots Morisons (Scott Morrison) publiski ar mediju palīdzību aicināja tautiešus būt pacietīgiem un pieticīgiem. Viņa aicinājumi adresēti visiem tiem, kas spiesti stundām atrasties automašīnu „korķos“ vai būt ieslodzīti mežu ugunsgrēku apņemtajās apdzīvotajās vietās. Vienlaikus viņš ir spiests konstatēt, ka degšana turpināsies vairākus mēnešus un tikai ar laiku, iespējams, lietus liesmas apdzēsīs.

Premjeram neklājas viegli, jo viņa vadītā konservatīvo valdība līdz šim vienmēr bijusi skeptiska pret klimata aktīvistu izvirzītajām prasībām. Tagad apjomīgie ugunsgrēki (iespējams) lielā mērā ir konkrēta klimata sasilšanas ierobežojumu ignorēšanas izpausme. Pagaidām deg un ir iznīcināti 5,5, miljoni hektāru meža. Tas nozīmē, ka ir sadegusi teritorija Dānijas lielumā (ziņo Reuters).

Bojā gājušas ap 8000 koalu

Austrālijas vides jautājumu ministre Susana Lei (Sussan Ley) medijiem ziņoja, ka Jaundienvidvelsas (New South Wales) reģionā gājuši bojā liels skaits savvaļas dzīvnieku. To skaitā arī koala lāči. Tieši koalu populācija esot cietusi vissmagāk, jo lācīši pārvietojas gausi un nepagūst paglābties no uzbrūkošajām liesmām. Viņi cenšas glābties no ugunsgrēka eikaliptu kokos, kas ir strauji uzliesmojoši. Pašlaik jau gājuši bojā apmēram 30% šā reģiona koalu. Pašlaik tiek investēti līdzekļi (apm. 4 miljoni eiro), lai izveidotu koalu glābšanas „koridorus“, taču darbs nesokas tik veikli un produktīvi, kā bija cerēts. Notiekošais ir nopietna krīze florai un faunai, konstatē vides aizsardzības organizācijas vadītājs. Nākamajā nedēļā gaisa temperatūra turpinās kāpt, un nav izslēgts, ka tā atkal pacelsies virs 40 grādiem. Pagaidām krīzes skartajos reģionos ir nopostīti apm. 900 ciemu, taču nav izslēgts, ka nākamajā nedēļā upuru būs vairāk. „Gaiss ož pēc kūpinātavas dūmiem, debesis ir brūni oranžas. Braucot ar automašīnu, ceļu nevar redzēt,“ stāsta zviedriete Tilda Jensena, kura kopš 2016. gada dzīvo Austrālijā. Gaisa piesārņojuma dēļ esot jāvalkā sejas maska. Somām jābūt pie rokas, lai var evakuēties, ja tas būs nepieciešams. Liels skaits kaimiņu jau evakuēti. Ēkas tukšas, daudzas krāsmatu stāvoklī. Pagaidām gaisa temperatūra esot +26 °C, taču tas – uz neilgu laiku.

Valdība uz pannas

„Sauksim lietas to īstajos vārdos. Šo postu izraisīja cilvēku bezatbildība dabas priekšā,“ medijiem atzīst reģiona vides aizsardzības ministrs Metju Kīns (Matt Kean). Viņš uzskata, ka  neparasti plašos un grūti apdzēšamos mežu ugunsgrēkus izraisījuši ekstrēmi laika apstākļi. Tik augstas gaisa temperatūras un tik liels sausums līdz šim neesot pieredzēts. Klimata krīzi izraisījis cilvēks un pats to nevēlas atzīt. Paradoksāli, ka šos uzskatus pauž nevis opozīcijas, bet Morisona konservatīvās partijas politiķis. Morisona nostāju klimata krīzes risināšanā jau sen kritizējuši gan vietējie, gan arī ārzemju vides aktīvisti. CCPI – 2020 liecina, ka Austrālijas klimata politika neiztur kritiku. Morisons šajā attieksmē nav vientuļš.

Arī pie mums skan balsis, kas klimata krīzi neredz. Vēl daļa uzskata, ka tā ir „normāla lieta“, „ka tā ir bijis vienmēr“. Vēl citi nāk klajā ar idejām, kā izveidot dubulto grāmatvedību, lai apvestu ap stūri visas „grētas tunbergas“ un tamlīdzīgus klimata aktīvistus un viņu prasības. Starp citu, šis pēdējais jautājums bija īpaši aktuāls ANO klimata konferencē Madridē (COP 25), kurā tā arī neizdevās panākt būtisku problēmu atrisināšanu, jo Austrālija, ASV un Brazīlija bremzēja līgumu projektus un atteicās akceptēt kardinālus risinājumus.

Tagad klimata glābšanas jautājumos skeptiskais Austrālijas premjerministrs braukā pa nodegušajiem ciemiem un ir spiests atzīt, ka pastāv saikne starp klimata pārmaiņām un katastrofālajiem ugunsgrēkiem deviņās pavalstīs. Taču savas valsts politiku viņš tomēr nepieskaņošot klimata glābšanas problēmām. Brīdī, kad Skots Morisons ieradās nosvilinātajā Korbeigo (Corbago), vietējie iedzīvotāji viņu aiztrieca atpakaļ uz automašīnu. Nevēloties uzklausīt. Šādos pasākumos ir pierasts pozēt medijiem. Austrālijas premjerministrs centās spiest roku un demonstrēt līdzcietīgu skatienu kādai sievietei, kuras māju bija nopostījušas liesmas. Taču sieviete vēlējas skaidri un gaiši uzzināt, cik un kā „valsts kompensēs“ viņas nodegušo māju un mantas. Diemžēl politiķim nebija ko atbildēt. „Nu tad vācies!“ aicināja kāds cietušās kaimiņš, un politiķis arī bēga. Projām no saviem vēlētājiem.

Katastrofas ainas no Austrālijas rāda apokalipsi. Iespējams, ka tāda arī izskatīsies mūsu planētas nākotne, un bērni šo iespējamību uztver vistraģiskāk. Mūsu planētas bojāeja ir prognozēta jau agrāk. Ļoti dažādi. Martins Luters to esot datējis jau ar 1600. gadu, un viņam seko visāda veida astronomi, kas paredz komētu ietriekšanos planētas virskārtā, un filozofi, kuri prognozē atomkarus kā fināla eksploziju.

Ja viss turpināsies tā kā tas notiek patlaban, tad viena paaudze būs pēdējā. Tā, kura izslēdz gaismu. Mēs tie nebūsim, bet vainīgi tomēr paliksim. Nākotnes priekšā. To ierāda šīs nedēļas notikumi austrumu Austrālijā.

Diemžēl.