Kāda bija latviešu ģimene?

Pēdējo nedēļu konservatīvo aktīvistu un baznīcas līderu kašķēšanās ap to, kas ir ģimene, liek dziļāk papētīt laulības tradīcijas arī mūsu valsts vēsturē. Livonijas vēstures avoti liecina, ka zemes kungi vairāk nekā 120 gadus (1422.–1543.) nesekmīgi cīnījās pret dažādām latviešu un igauņu zemnieku laulības formām. Piedraudot pārkāpējiem pat ar nāves sodu.  Kādā 1422. gada dokumentā uzsvērts: “Ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tad tāds kopā ar palīgiem sodāms ar kaklu” (L.Arbusow, Akten und Rezesse. 1926). Tātad – nepareizi precoties, varēja draudēt nāves sods. Tāpēc katram draudzes baznīcas patronam bija jāceļ pie baznīcas soda stabs iebaidīšanai. Lai draudot ar pērienu, piespiestu zemniekus laulāties pareizi. Kungiem un valdniekiem nepatika latviešu un igauņu tradīcijas. Oficiālajos dokumentos (no tiem laikiem) varam izlasīt šausmu stāstus par to, ka zemnieki spiežami laulāties un paturēt savas pielaulātās sievas, citādi „uzbrūk meitām un jaunavām druvā un paņem tās ar varu“ (1543). Kā īsti bija toreiz? Tiesas dokumentu par šādu flirtu mums nav. Tautas dziesmas arī neliecina par šādu izdarīšanos. Tas nozīmē ka vēl 16.gs. (reformācijas priekšvakarā) baznīcas laulība latviešu un igauņu vidū nebija populāra. Zīmīgi, ka vārds kāzas ieviesās latviešu valodā no somugru valodām (J. Endzelīns): lībiešu „kazgond“  (Hochzeit) vai igauņu “„kāza“ (Gatte).  Latviskais nosaukums bijis precības vai vedības, kas atbilst divām nākamās sievas ieguves formām: pirkuma vai laupījuma laulībai. 

Sievas nolaupīšana

Laulības līgums arī latviešiem izsenis ir bijis pirkuma darījums: 

Pirku zirgu, zobentiņu, 

Pirku rudzu malējiņu. 

Tā nu tas ir bijis. Šodien grūti pieņemt, ka sievas nolaupīšana, būtu pieņemama lieta. Taču fakti rāda, ka līgaviņu tiešām nereti aizveda pret viņas pašas un tuvinieku gribu. 

Slēdz, māmiņa, mūs māsiņas

Sudrabiņa atslēdziņu:

Sveši ļaudis sabraukuši

Darvotiem kažokiem. 

Vaļā durvis, vaļā logi

Nava vairs malējiņas

Nava vairi malējiņas

Nerūc vairi dzirnaviņas.

Vēstures liecības pierāda, ka vēl 16.gs. paraša „zagt“ līgavu no sveša kunga novada bija parasta sadzīves parādība. Pagāja divi, trīs gadu simteņi, kamēr valstij un baznīcai izdevās iznīcināt līgavu zagšanu kā ģimenes tiesību institūtu. Vai vāci un baznīca vēlējās rūpēties par sievietes tiesībām? Šķiet, ka nē. Pēc profesora Arveda Švābes domām, šāda laulību disciplinēšana saistīta ar dzimtbūšanas ieviešanu. Tieši tāpat kā tagad personas kodi palīdz „fiksēt cilvēku“ iestādēm, arī toreiz vajadzēja ierobežot brīvu pārvietošanos, jo laucinieki nedrīkst brīvi pamest savus saimniekus un „atstāt postā zemi“ un nodarboties ar eksogāmiju. 

Tā nozīmē laulību ārpus dzimtas robežām un realizējās sievas nolaupīšanā svešā teritorijā (capture at mariage, Raubehe).

Ekur stalti kara vīri

Mani balti bāleliņi!

Izsiruši svešu zemi,

Atved svešas zeltenītes.

Grūž māti kaktā,

Ved meitu projām,

Tā dara tas vīrs

Kam sievu vajag.

Nelāgo izdarīšanos ar meitu zagšanu apliecina arī Indriķa hronika. 1208.gadā Rūsiņš un Varidots devās atriebt igauņiem par uzbrukumu Beverīnai.  Kāvušies veselu dienu, sakāvuši sakaliešus un atgriezušies ar laupījumu un sagūstītām jaunavām (Pircin tautas rudzus pirka, zadzin zaga malējiņu!) Juridiski runājot, par līgavas zagšanu var runāt tikai tad, ja tā izdarīta slepeni.  Ja iecerētajai meičai uzbrūk, tad tā ir nolaupīšana. Dainas nav laipnas pret šo izdarīšanos: 

Zagšus tautas nezodziet!

Ar varīti nevediet! 

Zagšus zagta, vari ņemta

Ilgu mūžu nedzīvos!

Nereti līgavas zagšana varēja novest pie militāram operācijām. Katrai karotāju pusei bija savi nosaukumi: vedēji un panāksnieki. Vedēji bija līgavas zagļi, jo tiem bija vedekla jāved tautās.  Tātad vedēji bija līgavaiņa radi un draugi. Reglaments pieprasīja, lai līgavainis uz baznīcu laulāties jāj savā zirgā. Vedēju jaunieši – pa četriem katrā pusē. Līgavai paredzētais zirgs tika apsegts ar sagšu.

Piesacīju māmiņai

Tālu ganu nevadīt:

Tautas jāja noras malu

Lieku veda kumeliņu.

Vedējiem pakaļ dzinās panāksnieki ar mērķi atņemt līgavu un atvest atpakaļ uz mājām. Arī panāksniekiem bija reglaments (savs virsnieks). Abas grupas mēdza būt bruņotas ar zobeniem un citādiem ieročiem:

Ceļaties, bāleliņi

Aunaties zābakos,

Velciet lūša kažociņus

Joziet asus zobentiņus,

Lieciet caunu cepurītes 

Seglojat kumeliņus, 

Dzenaties pēc māsiņas, 

Pēc māsiņas vainadziņa.

Vedēju un panāksnieku grupu līdzību karaspēkam atgādina arī taurētāji un mūziķi. Tie pulcināja izklīdušos draugus un aicināja nākt uz cīņu norunātajā vietā. Katrai grupai bija savs karogs. Šādi karogi tika izmantoti vēl 19. gs. Par to liecina Skrundas precību parašu apraksts: sarkans karogs nozīmēja kauju un balts – padošanos. Starp citu, panāksnieku lirika ir ļoti romantiska un daiļa mūsu folklorā. 

Kāpēc sievas toreiz bija jāzog?

Vārds „līgava“ latviešu valodā  cēlies no darbības vārda „līgt“, bet „precēšanās“  cēlusies no „preces“. 

Tas nozīmē, ka vīrieša un sievietes kopdzīves sākums tiek uztverts kā darījums jeb pirkšana. 

Bāliņš savu skaistu māsu

Liepājā audzināja;

Tautiets sola simtu marku

Vienas reizes redzējumu.

Dod tautieti, otru simtu,

Tad vedīšu saulītē;

Dod trešo, ceturto,

Tad būs tava līgaviņa.

Tātad – daiļas, laipnas, gudras un strādīgas sievas iegāde nav bijis ērts darījums līgavainim. Nolaupīt sievu bija izdevīgāk. Šo latviešu un igauņu tradīciju dažādi pētnieki izskaidrojuši atšķirīgi. Vieni domā, ka līgavu trūkums panāca to, ka neprecētiem vīriešiem tās bija jāmeklē ārpus savas dzimtas. Kā norāda P. Meklens :„ Sieviešu trūkums pašu dzimtē cēlās tāpēc, ka daudzas dabas tautas bija paradušas nogalināt daļu no jaundzimušajām meitenēm, no kā radusies dzimumu skaitliskā nevienlīdzībā ar puisēnu pārsvaru“. Citi pētnieki  uzskata, ka tā nav noticis nedz Latvijā, nedz Igaunijā. Šāda tradīcija drīzāk liecina par  apzinātu vēlmi atrast sievu ārpus savas dzimtas, jo šajā laikā sievietes sāk šķirot: māte, māsa, meita, tautu meita un tas nozīmē, ka visas līgavainis precēt nedrīkst.  

Taču skaidrs ir viens – līgava bija vērtīga manta, kuru pirka „no tautām“, ja ar kaimiņiem bija miera attiecības. Turpretī kara apstākļos sievu nolaupīja un viss. Bez tam „sveša tipa“ līgava var šķist preciniekam daudz interesantāka un pievilcīgākā nekā tautu meitas ar kurām kopā pavadīta visa bērnība. Arī meitām bija apnikuši savējie, kuru niķi un stiķi bērnībā pieredzēti un zināmi. Cilvēku vilina nevis parastais, bet svešais un neredzētais. Tāpēc māsa, bāliņos dzīvodama, tīši iet neražena, nesaģērbta, nemazgātu seju, nesukātiem matiem, lai to neiemīl pašu puiši un neņem par sievu.   

Mazaucieši bāleliņi

Paņemiet manu pūru!

Jau man bija izaugot

Gulbenieši apnikuši.

Tas, ka līgava sapņo par „tālāk tautām“ ir ļoti raksturīgi un šī tēma plaši atspoguļota Latviju Dainās. Motīvi šādai rīcībai ir dažādi: lai neķildotos vienas un otras puses radi, lai ātrāk varētu aizmirst tēva mājas, lai slikta slava, kas bērnībā pamanītu, nenonāktu līdz jaunajai ģimenei utt. Tieši tāpēc „tālās tautas“ ir jaunas latviešu un igauņu meitenes ideāls.  Arī ģimene lepojās par to, ka meita izprecēta pārnovadu. Tāpēc pūrā auda garus dvieļus, lai pieburtu nākotnē garu ceļu. 

Vai senie latvieši pieļāva endogāmisku laulību? Dž. Freizers uzskata, ka laulības noliegums ar asinsradiniekiem esot saistīts ar māņticību, kas šeit vienmēr bijusi izplatīta. Vēl tagad pastāv pieņēmums, ka laulības starp māsu un brāli noved pie posta visai dzimtai. Arī Latviju Dainas laulību starp radiniekam uzskata par noziegumu. Ja šādu precību uzspiež māsai, tad viņa labāk meklē galu, nekā iet par sievu brālim:

Laižos pate upītē

Raudavīšu pulciņā

Labāk upes raudavīte

Nekā brāļa līgaviņa

Protams, ka folklora vēsta arī par laulībām radu starpā, ja tas bijis nepieciešams īpašuma saglabāšanā un nav izslēgts, ka līgava nāk no kaimiņu mājām.

Puķīt auga dārziņā,

Tur pušķoju cepurīti!

Meita auga kaimiņos,

Tur es ņēmu līgaviņu!

Taču jēdziens „pārnovadu“ ir  vadmotīvs meitas un līgavas precību plānos un labāk patīk arī līgavaiņiem: 

Viena pate kupla liepa

Kurzemnieku tīrumā

Tai pašai zari līka,

Uz Vidzemes ozoliem.

Tā kā agrāk dzimtcilvēkiem nebija ceļoju pases, apliecības vai cita identitāti apliecinoša dokumenta, tad „pārnovadu“ nozīmēja aizprecēšanos aiz būtiskām robežšķirtnēm: aiz upes, purva, meža, jūras. Tā kā iecerētajiem ir jātiek pāri šiem šķēršļiem, tad tiek solīts „būvēt“ tiltu vai mest laipu.  

Mānīšanās procedūras

Seno latviešu kāzas un laulības nav plaši parakstītas dokumentos. Par tām varam spriest tikai pēc valodas datiem un tautas dziesmām. Bagātie līgavaiņi vērtīgās līgavas pirkuši, trūcīgākie precinieki – zaguši. Lai gan vairumā gadījumu, (šķiet) zagšana tikusi inscenēta kā rituāls. Par apstākļiem abas puses mēdza vienoties iepriekš. Katrai dzimtai bija savs mājas Dievs un tā uzdevums bija sargāt savējos. Ar to vajadzēja rēķināties gan varmācīgi atņemot dzimtai cilvēkus, gan ievedot savā ģimenē jaunu personu.  

Viena no izplatītākajām tradīcijām bija līgavas slēpšana pirms aizvešanas. Tā simbolizēja dzimtas godu un palīdzēja apmānīt ļaunos garus. Slēpšanas procedūras plaši apraksta Krišjānis Barons, uzverot, ka „tautām varēja misēties, ka meitas vietā saķēra sievu, apprecēto māsu, kas otru māsu glābjot cieta klusu. Gadījās tā, ka māsas vietā aizveduši jaunāko brāli, kas tautas vildams, meitas drēbēs pārģērbies, malis maltuvē“.

Daudzām tautām ir raksturīgi šie „viltus līgavas“ rituāli pirms laulībām. Kā norāda Krišjānis Barons, tad abas puses parasti iepriekš vienojās par precību darījumu un “brūte pati palīdzēja, lai zagšana labi izdodas un tai pašā reizē paņēma līdz arī pūru. Tāda zagšana notika tikai slavas dēļ.“. 

Vēl iespējams, ka meiteņu tieksme pēc „pārnovada“ laulībām izskaidrojama ar citiem apstākļiem: „Meita gribēja atsvabināties no grūtiem muižas darbiem, no kungu uzmākšanās un tādēļ traucās pārnovadis, kur cerēja vai zināja labākus kungus. Tad to veda zagšus, lai vietējais kungs netur ļaunu prāt uz brūtes vecākiem un tiem neatriebjas par to, ka meita izprecēta pār robežu – cita kunga daļā“(Kr. Barons).

Baznīcas laulība tautas dziesmās ir ļoti maz apdziedāta. Nekur tā nav minēta kopā ar līgavas zagšanu. Kā tad notika laulības tolaik?  Kad meita tika nolaupīta, tad līgavainis prasīja vecāku atļauju noslēgt laulības. Tikai tad tiek svinētas kāzas un ceremonijas laikā līgavu ved trīs reizes ap pavardu, nosēdina uz krēsla un mazgā kājas. Ar šo ūdeni apslaka laulību gultu un mājas lietas. Seko vesela virkne citu rituālu, kuru mērķis paklanīties vietējam mājas Dievam un nodrošināt auglību un pārticību. Dainas, Einhorna, Mencija liecības un teksti ziņo, ka „senie latvieši dzīvojuši laulībā godīgi, kādēļ par viņu tiklību nebija jāšaubās“ (Endzelīns, 1923, 173) 

Kristīgā baznīca aktīvi piedalījās seno tradīciju iznīcināšanu un zināmā mērā garīdzniekiem tas arī izdevās. „Kristīgā ticība gādāja par tautisko ierašu atmešanu un ieveda obligāto baznīcas laulību“ (turpat).

Vēsturiskie apraksti pierāda, ka precības un kāzas ir bijušas tikai un vienīgi divu dzimtu privāta padarīšana. „Te nedrīkstēja iemaisīties ne burtnieki, jeb priesteri, ne arī valdība“ (Endzelīns, 1923, 173). Tā domāja Krišjānis Barons, Arverds Švābe un Jānis Endzelīns. Domāju, ka nav iemesla mainīt šo nostāju arī tagad.