Individuālistu laiks jeb modernās ģimenes sākums?

Afgāņu sieviete burkāĢimene esot izmirstošs fenomens. Tā šodien deklarē daudzi. Konservatīvo spārns steidz pienaglot sievieti pie plīts un cer, ka ar šo “ģimenes krīze” kļūs par atrisinātu problēmu. Taču aborta aizliegumi vai burkas obligāta nēsāšana nekādus reālus uzlabojumus  (kā institūcijas) reanimēšana nav piedāvājuši.  Sieviete tiek piežmiegta un ar varu pārvērsta par dzemdēšanas mašīnu, taču ģimene tāpēc stabilāka nekļūst. Notiek pretējais  – devalvējas bērna jēdziens un Dienvidamerikas pilsētu katakombas pārpilda narkotizēti “ielu bērni”, kurus policija reizēm apšauj kā klaiņojošus suņus.

Neko nedod arī poligāmija mormoņu vai parādnieka stilā, jo “vaislas kūts” tomēr nav līdzsvarota kopdzīves forma un nepaliek par ģimeni tikai tāpēc, ka “kāds tā gribētu gan”.

Dzimstības pieaugums Eiropā patlaban ir 2,1 un un ar šo ir daudz par maz, lai atražotu tautu, sabiedrību un nāciju. Jaunos vairs neinteresē laulība kā institūcija un bērnu gādāšana, tāpēc daudzi šodien izvēlas dzīvi vientulībā, bez saistībām, attiecībās ar “otru pusi”.

Ģimene kā pienākums ir pazudusi.  Tagad visi ir brīvi kā ērgļi un lidinās augstu debesīs, izvēloties sev tīkamo virzienu, lidojuma augstumu, neapspriežoties par to ar citiem jeb tiem, kas agrāk saucās “mana ģimene”. Iespēja izvēlēties pašam savu ģimenei ļauj vai nu dzīvot vientulībā kā pārtikušiem klinšu ērgļiem, vai sarūpēt sev paralēli divas vai trīs “sievietes ar bērniem”, kas aizstāj seno un klasisko kopdzīvi monogāmā ģimenē. Ģimenes locekļu vietā mums tagad ir televīzijas zvaigznes, kas kopā ar savām seriālu sarūpētajām problēmām, regulāri apmeklē mūsu mājas caur televizoru. Daudzi skatītāji ekrāna draugus pazīst labāk nekā savas miesīgās tantes, māsas un brāļus. Viņu notikumi kļūst par publikas problēmām. Uz dīvāniem pie ekrāna ik vakaru vārtās neskaitāmi cilvēki, kas gaida intimitāti ar sev vistuvākajiem ekrāna otrajā pusē, jo neviena cita (tuvāka par ekrāna mapetiem) viņiem vairs nav.

Mirstošā ģimene tiek apskatīta arī zinātnē (Gary Becker), jo sievas vairs nav mājsaimnieces un darba dalīšana mājsaimniecībā mainījusies.  Ja reiz sievas pelna tik pat daudz kā vīri – kāda jēga tad vairs precēties? Prasa vieni un rausta plecus citi.

Laimīgā mājsaimniece

Aina izplūdusi. Kontūras vairs nav skaidras un atgriešanās pie vecajām čībām ar nosaukumu :”KKK” šķiet vairāk smieklīga nekā vērā ņemamam virziena maiņa.

Jā, visas lielās, civilizētās nācijas 70.un 80.gados piedzīvoja krasu dzimstības samazināšanos. Vācijā, Itālijā un Spānijā tas izskatījās 1,3 formātā. Zema reprodukcija, tātad.

Laikā no 1990. – 2010. 12 no 30 valstīm (ieskaitot Skandināvijas valstis, ASV un Lielbritāniju) novēlās līdz līmenim 1,9 -2.0. Tātad līdz kritiskajai robežai. Taču pēc tam notika pavērsiens – pieauga laulību skaits un pēdējo divu gadu laikā cilvēku vēlēšanās dzīvot ar kādu kopā “stabili” kļuvusi par modes lietu. Visspēcīgāk šo virzienu kopj izglītotākā un pārtikušākā sabiedrības daļa (kas agrāk deva priekšroku individuālismam). Turpretī zemu izglītotie sociālie slāņi, kas agrāk bija ģimenes “klasisko vērtību” deklarētāji un bērnu pulciņa ucinātāji, tagad turpina izirt. Visliekākais šķiršanās prāvu skaits sastopams tieši apakšējos sociālajos slāņos.

Interesanti, ka tās valstis, kurās līdz šim bija raksturīgs potsmodernisms un centrēšanās uz individuālo ambīciju apmierināšanu, tagad soļo ģimenes atjaunošanas virzienā. Taču valstis, kurās līdz šim bija raksturīgas “stipras ģimenes” un “ģimenes vērtības”, turpina izirt kā saplēstas zeķes. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka mūsu līdzšinējie uzskati par to kas veido ģimenes kodolu un būtību ir pamatīgi novecojuši un vairs nefunkcionē.

Laiks ir cits. Tas pieprasa citu ģimenes kontekstu.

Skandināvu ģimene

Pētījumi pierāda, visi cilvēki vienmēr ir vēlējušies sev bērnus.  2 vai 3. Tas nozīmē, ka šodienas augstie dzimstības rādītāji Skandināvijas valstīs pierāda, ka pieskaņojot valsts ģimenes politiku iedzīvotāju vajadzībām un prasībām, iespējams pavērst demogrāfijas līkni uz augšu un ziemeļeiropieši tāpēc vairs neizmirst.

Ja 2 -3 bērnus ģimenē eiropieši ir vēlējušies kopš pirmā pasaules kara laikiem un šī shēma paliek spēkā arī šodien, tad būtiskas izmaiņas ir tieši sieviešu stāvoklī sabiedrībā. Mēs vairs neesam mūsu vecmāmiņas.

Pretēji Gary Becker paredzējumam, dzimumu lomas maiņa ģimenē nav novedusi pie ģimenes kraha un sabrukuma. Šodien strādājoša zviedru vai dāņu mamma tiek galā ar tik pat daudz bērniem kā viņas mamma, vecmamma mājsaimniece 40. vai 50. gadu sākumā.

Tas nozīmē, ka nestrādājošas mājsaimnieces pazušana nav ģimenes sabrukuma cēlonis.

Nē, nav.

Hitrlers savām daudzbērnu mātēm dalīja ordeņus tieši tāpat kā Brežņevs. Kas tad ir patriarhālās ģimenes iziršanas iemesls?

Vācu daudzbērnu māte

Iemesls ir konservatīvās sabiedrības nespēja saprast, kas jāmaina likumos un domāšanā, lai apstākļi būtu piemēroti modernās ģimenes vajadzībām. Ir radusies jauna ģimene (forma) un tai raksturīgā pavisam cita stabilitāte nekā agrāk.

Sabiedrībās un valstīs ar samērā augstu sieviešu līdztiesības līmeni (Ziemeļvalstis), šodien var novērot daudz straujāku laulību skaita un bērnu dzimstības pieaugumu nekā tradicionāli konservatīvajās valstīs. Turpretī valstīs, kurās arī šodien raksturīgs tradicionālais dzimuma lomu sadalījums (Vācija, Spānija, Itālija) ģimene kļūst aizvien vājāka un dzimstības līmenis krītas. Tas nozīmē, ka valsts politikai un darba tirgum jākļūst daudz labvēlīgākam mātei un modernajai ģimenei un arī vīriešiem, jāsāk saprast, ka mājsaimniecība, putekļu sūcējs, vakariņas vai bērnu audzināšana ir arī viņu atbildības sfēra.

Kāpēc skandināvu vīrieši spēj un prot piemēroties jaunajiem apstākļiem, bet, piemēram, vācieši nespēj? Izrādās, ka vainīgas ir arī pašas sievietes. Ja zviedrietes vai norvēģietes uzskata savu darba karjeru par tik pat svarīgu procesu kā ģimenes labklājības nodrošināšanu, tad vācietes, joprojām, galvenokārt cenšas savienot ģimeni ar darbu – strādājot pusslodzi un tiekot pašas galā ar visiem mājas darbiem. Tāpēc vecās dzimumu lomas  turpina eksistēt un vīrs, atnākot mājās, pieprasa tās pašas čības-avīzi – vakariņas un televizoru.

Amerikas Savienotajās Valstīs notiek tas pats. ¼ ģimeņu sieva joprojām tup mājās uz vīrs skaitās galvenais pelnītājs. Tātad lomas – tās pašas, kas vecmammām un vecvecmammām. Nekas labs tur nav gaidāms.

Kā īsti jūtas bērni šajās ģimenēs? Mūsu ikdienas dzīvē ir daudz aizspriedumu, kas eksistē, lai gan nav apstiprinājušies praksē. Piemēram, apgalvojums, ka strādājoša māte traumē savus bērnus un, ka bērniem visu laiku pietrūkst tieši tie vecāki, kuri ikdienā iet uz darbu. Zinātniskie pētījumi jau sen pierādījuši, ka bērniem māte un tēvs, viņu klātbūtne ir ļoti nepieciešami pirmajos dzīves gados. Taču vecumā pēc 4 gadiem situācija krasi mainās.   Tāpēc apsveicami, ka tēti kopā ar mammām dala bērna kopšanas laiku un auklē savus mazuļus ar lielu atbildību un maigu tuvību. Tieši izglītotākā sabiedrības daļa Ziemeļvalstīs šodien sper šo soli, uzticot arī mīļajam tētim kognitīvi attīstošo audzināšanas darbu – lasot kopā ar mazuli, spēlējoties, staigājot, runājoties, rotaļājoties. Tētis bērnam ir tik pat svarīgs kā māmiņa. Taču sociāli zemajos slāņos šo niansi nesaprot un nepieņem. Tur mātei jādara sieviešu darbi joprojām un vīrs rīkojas tā kā viņam ērtāk, neiemācot saviem dēliem jaunos laikus un pienākumus. Jauno sociālo kompetenci.

Protams, ka arhaiskais dzimuma lomu sadalījums turpina kultivēt arī veco, nolietoto sociālo lomu eksistenci, bagāto un nabago ģimeņu areālu. Ja ienākumu atšķirības starp sabiedrības locekļiem ir dramatiskas un uzkrītošas, tad nepastāv arī vienota platforma visu nācijas bērnu  izredzēm nākotnē. Ja modernās ģimenes vajadzībām nepieciešamie bērnu dārzi tiek nodrošināti un diendusas gultu vietā tajos ir modernajam laikam atbilstošs aktivitāšu piedāvājums, tad visiem bērniem tiek piedāvātas vienāda starta iespējas. Bērniem no ekonomiski vāji situētām ģimenēm tiek pavērts logs uz nākotni, jo viņu talants un spējas dzimtenei nepieciešami tieši tik pat lielā mērā kā bagātāko ģimeņu atvasīšu pienesums sabiedrības kopējam labklājības katlam.

Ziemeļvalstu modelis piedāvā ļoti augstu izglītības standartu bērnu dārzu audzinātājām. Tas nozīmē, ka audzinātājas un audzinātāji var un prot nodrošināt ne tikai rotaļas bet arī bērnu socializāciju sabiedrībā. To pašu, kuru pieprasa no mums modernais laiks. Protams, ka ir mātes, kuras (iespējams) spēj un prot šo procesu piedāvāt saviem bērniem privātas režijas izteiksmē. Taču vairums to neprot un tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz sociālu brāķu neveiksmīgas mājas audzināšanas rezultātā: egocentrisku narcisistu, bailīgu līdzskrējēju un neizlēmīgu gļēvuļu, kas nesaprot sociālo kompetenci gan virtuves gan publiskās telpas līmenī. Bērnu aizgalda laiks jau sen pagātnē. Vairs nevaram atļauties turpināt iesprostot zinātkārus, enerģiskus, biklus vai hiperaktīvus mazuļus četrās sienās kopā ar mammu un māsām līdz skolas sākumam. Bija laiki, kad tā drīkstēja rīkoties. Tagad šādi uzvedoties var nocirst nākotnes iespējām galvu ar visu cepuri.

Bērnu dārzs

Zinātniski pētījumi pierāda, ka vienaudžu tuvums palīdz veicināt bērnu kognitīvās spējas tieši pirmsskolas vecumā, kompetenta pirmsskolas pedagoga sabiedrībā. Bērnam ir jāiemāca valsts, politika, ekonomika, komunikācija, vērtību sistēma un cieņa pret apkārtējiem. Ne tikai dziesmas, tautas dejas vai dzejoļi. Katrs eiro, kuru ieguldām modernā, profesionālā pirmsskolas bērnu aprūpē (bez diendusas gultām un tamlīdzīgām PSRS laika ākstībām!) atmaksāsies 12 – kārtīgi nākotnē. Šo atdevi zinātne jau atšifrējusi un deklarējusi (70.un 80.gados dzimušo bērnu attīstība un karjeras iespējas Ziemeļvalstīs).  Tātad investīcijas šajā virzienā ir krietni ienesīgākas nekā investīcijas zeltā vai akcijās.

Modernais laiks lūkojas uz mums.

Vai saprotam ko tas vēlas mums pateikt?

To, ka ģimene ir citāda.

Taču tāpēc ne mazāk spēcīga, burvīga un dinamiska.

Vai mēs viņu pazīstam?

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.