Ievads flamenko elementārkursā iesācējiem

2014.gada 26. jūnijs

Flamenco koncerts Granāda 24. jūnijs 2014

Flamenko ir spāņu mākslas forma, kas rod izpausmi dziesmā, mūzikā un dejā. Tās izcelsme ir neskaidra un minējumu šajā virzienā ir daudz. Viena daļa uzskata, ka flamenko dzimtene ir Maroka, Ēģipte vai Grieķija. Vēl citiem šķiet, ka tā radusies Vidusjūras valstīs, bet pārējie uzskata, ka šī mākslas forma ir spāņu romu kultūras noteikta. Flamenko ietver sevī vairākus virzienus: fandango, soleares, zapateado un alegrias, kas ir ļoti atšķirīgi.

Emocionāli ietilpīgi un dramatiski piesātināti. Vienu daļu no tiem izpilda uz skatuves, ikdienā, svētkos, bet solea, piemēram, nereti atskaņo arī bērēs. Flamenko dziedātājs nosaka kārtību un viņa misija ir jūtu un sajūtu, emociju un pārdzīvojuma demonstrējums. To pavada ģitārists vai plaukstu ritms. Ļoti izplatīts ir a capella: plaukstas un deja vai deja + soļu ritms uz klusuma fona.

Flamenko deja mēdz būt ļoti komplicēta un tehniski sarežģīta.

Dejotāja kustības un pozas, ritms un kāju ritms (zapateros) demonstrē sajūtas un emocionālo spriedzi. Kurpes ir flamenko dejotāja pats galvenais instruments, jo pēdas+papēža+purngala piesitieni pret grīdu veido muzikāli atšķirīgu ritmisko zīmējumu un funkcionē kā mūzika. Tāpēc flamenko mēdz dejot ar īpašiem apaviem kājās (kurpēm, zābakiem), kuru papēdis un purngals papildināts ar nagliņām. Plaukstas ar surdīni vai spožumu papildina šos ”instrumentus”. Tātad el cante (dziesma) + el toque (ģitāra) + el baile (deja).

 

Romi esot ieradušies šeit Andalūzijā 15. gadsimtā un sākuši dejot uz ielas.

Šeit – Granādā esot kārts flamenko šūpulis (viena versija), jo tieši te – Alhambras pils pakājē esot pulcējušās dažādas – ļoti atšķirīgas kultūras : mauru, bizantiešu un jūdu. To, starp citu, var just arī šodien. Te flamenko esot nācis pasaulē! 🙂

Nav izslēgts, ka romi sensitīvi uztvēra šos ļoti dažādos Granādas izpaudumus un ietilpināja savā dejā tieši šeit – Adalūzijas sirdī. Kā viņiem izdevās saglabāt šīs dejas un dziesmas cauri gadsimtiem? Tas 100% joprojām nav skaidrs. Ir tikai zināms ”fināla rezultāts”, jo 18. gadsmita sākumā tiek beidzot pierakstītas Andalūzijas čigānu dziesmas un dejas (flamneko variantā) un tas nozīmē, ka tajā brīdī flamenko jau aptvēra praktiski visu Dienvidspānijas reģionu.

Kā radies pats mākslas nosaukums – flamenko? Klīst baumas, ka nosaukuma izgudrotājs esot Kastīlijas karalis Filips (Filips Daiļais, 1478 -1506), kas pielīdzinājis flamenko dejotāju putnam. Tātad – putna deja debesīs ir flamenko. Nu ko? Pieņemam. :)
Faktiski ir jau vienalga vai šī deja cēlusies Indijā (Kadalso vēstules no Marokas 1774) jeb Ziemeļāfrikā, tās ir spēcīga un suverēna deja, kuru var izpildīt solo variantā, grupā vai kā pāra deju. Gan kungi, gan dāmas. Galvenais, ka šī māksla mums ir.

Sieviešu dejā jūtamas orientālas un Ziemeļāfrikas folkloras pieskaņas, turpretī vīriešu deja vairāk manifestē Vidusjūras valstu dramatisko dejas amplitūdu. Neaizmirsīsim arī klasisko spāņu baletu, kas dominē voltās un visa veida flamenko piruetēs. Protams, ka bija jāapiet laiks, lai flamenko kā mākslu ielaistu iekšā smalkajos salonos un atbrīvotu vietu uz solīdajām skatuvēm. Spāņi strauji adoptēja flamenko un pieskaņoja to sava klasiskā baleta tradīcijām. Pirmās profesionālās skolas un skatuves Spānijā attīstījušās Kadifā un Seviļjā no 1765. līdz 1860. gadam. Toreiz flamenko drīkstēja eksistēt vienīgi svētku un svinību gadījumos.

Sākumā flamenko nebija muzikāla pavadījuma. To pirmais ieviesa Julian Arcas, sākot rakstīt mūziku tieši flamenko vajadzībām. Laikā no 1860. – 1919. gadiem sākas strauja flamenko kā mākslas attīstība – gan instrumentāli, gan vokāli gan arī dejas horeogrāfijas pilnveidošanā.

Tagad deja kļūst ļoti pompoza, nedaudz patētiska un atvadās no savas pieticīgās pagātnes laukuma centrā un bruģakmeņiem.

Laikā no 1910 līdz 1955 gadam attīstās tālāk tieši fandango virziens, kuru mēdz saukt arī par ”flamenko operu” un kurā novērojama spēcīga Latīņamerikas ietekme (emigranti to attīstīja tālāk, izceļojot pāri Atlantijas okeānam).

Deja kļūst intelektuāla. Piemēram 1922. gadā intelektuāļu kopa ”Paaudze 27” organizēja Granādā apjomīgas progresīvā flamenko sacensības, lai piesaistītu jaunus spēkus šim unikālam mākslas veidam un attīstītu to tālāk. Flamenko vēsture ir gara un plaša un saistāma ar daudzu ievērojamu izpildītāju vārdiem (Antonio Mairena, Paco de Luca, Manuel Sanlucar u.c.).

Par tiem vairāk vēlāk, ja jūs tas interesēs vienījamo lasītāj!

Tagad sēžot uz Granādas mauru namiņa sliekšņa un skatoties cipresēs, varu teikt, ka ir pienācis laiks plašāk attīstīt šo mākslu arī Latvijā. Šodien šī mākslas forma ir tik plaša, ka spēj piemēroties ne tikai džeza, salsas vai plaukstiņpolkas ienākšanai, bet ir gatava sakrustot savā plašajā zonā visas patiesas mākslas izpausmes, kas stāv pat visai tālu no Andalūzijas stila.

Vakar noskatījos uz Granādas lieiskajā flamenko krodziņa skatuves savu skolotāju Estefaniju (Estefania Martinez) un viņas darbu uzskatuves kopā ar lielisko ģitāras virtuozu Jose Cortes (El Pirata) un dziesminieku Sergio (El Colorado) + dejotāju Adrian Meijas. Pavērojiet arī Jūs! Tagad man jāiet uz flamenko tehnikas 2 stundām pie profesora Raimundo Benitez. Būs smagi un sviedraini pavadīts laiks, bet tas ir to vērts. Pēc tam 2 stundas coreografia pie Estefania Martinez Puyol.

Iesaku!

Jauku dienu!

Granādā šodien līst…

Neticami, bet fakts: Granādā šodien līst. Nākot no skolas un laipojot pa akmeņaino ielu, centos nezaudēt līdzsvaru lietū, kas smidzināja savu silto dušu no debesīm. Vienā rokā sagrābusi garos flamenko svārkus un otrajā stiepjot somu ar kurpēm un vēdekli lieliski iekļāvos Sakramontes rajona ainavā. Lai viņi mani fotografē (tūristi) kā vietejo. OK. Viņi meklē flamenko un kā redzams – arī atrod. 🙂 Baltās ēkas bija man atbilstošs fons. Noder arī arī sirmās spāņu kundzes melnā, kas kopj savas ģerānijas un sasveicinās aizdomīgi. Te atrodas mana flamenko skola. Līdz manai pagaidu mītnei Chumberos, kas ir sena arābu celtne (ar vienu dzīvokli un iekšējo dārzu) no Karmenas skolas ir tikai dažu minūšu gājiens. Taču tūristi šeit spieto mākoņiem un fotografē visu, kas viņiem noder. Ierašanās Granādā (aizvakar) bija apgrūtinoša. Ar taksometru ēciņai nevarēja piebraukt klāt, jo tā atrodas pašā Sakromontes vecpilsētas nogāzē. Ar skatu uz Al Hambras pili. Tāpēc koferi nācās stiept pašai, vertikāli uz augšu. Kā gliemezim. Starp citu, tos te ēd visur un visi, tā, ka knakšķ. Vakar nosvinējām Līgo svētkus spāņu stilā kā Noche de San Juan en el Sacromonte. Alus vietā dzērām spāņu vīnu un Jāņu siera vietā lietojām kazas sieru. 🙂 Arī labi. Šodien te svētā Juhana diena jeb Jāņi. Redzēs kā to svinēs šovakar. Par to uzrakstīšu vakarā. Tagad atkal jāiet dejot. Otrā nodarbība 15.30. Līdz vakaram!

Tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju

 

2014.gada 24.jūnijā

No malas raugoties šķiet, ka Latvijai nav atmiņas. Tā pazudusi melnajā caurumā, kas negausīgi turpina aprīt aizvien jaunas valsts vadošo politiķu un ekonomiskās spices mahinācijas + zādzības valsts kasē. Kamēr amatpersonas neko nenoskaidro līdz galam un neatrisinātas lietas «pabāž zem tepiķa» (Parex, Zolitūdes traģēdija u.c.), rodas iespaids, ka tie, kam ir vara un nauda, var nesodīti darīt visu. Pārējiem atliek noskatīties un sašust par to kā līderu grēki tiek piedoti, sodu viņi nesaņem.

Pat vēl vairāk – pēc grēkā krišanas (kārtējās apzagšanās vai reiderisma) šie cilvēki nokļūst vēl siltākās vietiņās nekā līdz šim (valsts un privāto uzņēmumu politiski konstruētajās valdēs) un turpina dzīvot cepuri kuldami tepat Latvijā.

Citadeles bankas mīklainā pārdošana

Šonedēļ uzzinājām par konsultantu un Privatizācijas Aģentūras sagatavoto ziņojumu Citadeles pārdošanas rīkotājam – Latvijas Ekonomikas ministrijai. Atkal tas ir slepens un pat valsts ministri ar tā saturu varējuši iepazīties tikai jautājuma izskatīšanas brīdī. Summas, par kurām gatavojas pārdot bankrotējušās Parex bankas «labāko daļu» ar pašreizējo nosaukumu «Citadeles banka» esot no 99 -140 miljoniem eiro, – min portāls http://www.pietiek.com.

No neoficiāliem avotiem esot zināms, ka starp «atlasītajiem pretendentiem» esot AS Norvik banka, aiz kuras stāvot ASV un pašmāju kapitāls, kura izcelsme esot sms jeb ātro kredītu biznesā un krievu miljardieris ar saknēm alkohola biznesā un vēl citi nenoskaidroti un nezināmi pircēji. Ēnu spēlētāji ir klāt.

Lielā slepenība ap šo darījumu, īpatnējie pircēju segvārdi: Capri, Navy, Silver, Egglpant, Olive ļoti atgādina mafjas izdarīšanos.

Lai gan šāds pārdošanas žargons esot raksturīgs lieliem finanšu darījumiem (Societe Generāle birokrātu jaunrade) un šādi esot vieglāk apzīmēt pircējus pēc viņu kapitāla izcelsmes, kas atrodoties ofšoros, t.i., nekontrolējamā zonā ar līdzīgiem nosaukumiem, tas tomēr duras acīs un nemaz nepārliecina.

Tātad, uzmanību! Latvijā jau atkal, kārtējo reizi aizvelk priekšā priekškaru ļoti lielam darījumam, kas attiecas uz mums visiem. Šoreiz šis nav parasts pirkšanas- pārdošanas akts, kurā franču banka Societe Generale Latvijā var spīdēt ar savām rutīnas koķetērijām un poker face. Šoreiz ir runa par lielas, bankrotējušas bankas pārdošanu, kuras glābšanā tika iesaistīta visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda.

Glābjot šo banku, valdība toreiz tik pamatīgi iztīrīja mūsu Latvijas valsts kasi, ka pati valsts nogrima kā gludeklis vannā. 2008. gadā, kopā ar ūdeni no vanniņas, tika ieliets kanalizācijā arī pats bērns. Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka Latvijas toreizējais premjers Ivars Godmanis izlēma «glābt Parex banku», iepludinot tajā valsts kases naudu. Tā toreiz tā izlēma valsts stūrmaņi. Līdz ar to « Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas cieta vissmagāk, jo tai bija nepieciešama finansu palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības. Par to vienojās 2008. gadā. Būtisks krīzes iemesls bija Parex bankas krahs, kas tobrīd bija lielākā vietējas pārvaldes banka šajā reģionā» (Anders Åslund, Lärdomar av den baltiska finanskrisen, 2007 – 2010. Timbro). Visbeidzot 2009. gada 20. janvārī Ivara Godmaņa valdība atkāpās, jo baumas par gaidāmo lata devalvāciju kļuva aizvien intensīvākas un valsts stūrmaņi ar sastrādāto netika galā.

Vai Kargins pirks Citadeli, kuru izglābām mēs?

Vai Latvijā ir bijusi tiesa pret šiem cilvēkiem, kas iegrūda Latviju finanšu krīzes apkampienos, jo toreiz pieņēma nepareizus lēmumus?

Nē, nav bijusi. Ivars Godmanis pēc tam pat tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un pavada savu dzīvi joprojām pārticībā un mierā.

Vai no valsts uzraudzības institūciju puses tika darīts viss, lai sodītu bankrotējošās Parex bankas akcionārus un viņu privāto labklājību? Nē netika darīts viss. Viņiem atļāva laupīt tālāk, jo kā norāda http://www.pietiek.com, ir pamats aizdomām, ka šonedēļ, starp saņemtajiem pieciem «Citadele» bankas pircējiem ir kādreizējo «Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka iespējamās intereses un kapitāls» (TVNET, 18.06.2014).

Mēs visi labi zinām, ka tagadējās Citadeles bankas bijušie īpašnieki pieļāva savā darbā rupjas kļūdas, kas noveda pie Parex bankas valsts «pārņemšanas». Valsts par to samaksāja ar mūsu nodokļu naudu. Labu gribot. Tas, savukārt ,radīja ilgstošu postu Latvijas finanšu situācijā un izraisīja tālejošas, katastrofālas sekas visai valstij (valsts sektora sabrukšana, masu emigrācija uz ārzemēm utt.).

Tātad, Parex nopirkām mēs visi kopā. Glābjot slīkstošo. Tagad slīcinātāji atkal ir klāt un gatavojas lēkt tai pašā laivā iekšā. Vēlreiz. Mēs samaksājām viņu parādu ar savas valsts bankrotu, bet viņi paši no tā (kā izrādās!) nav cietuši nemaz.

Kā tas iespējams tiesiskā valstī? Izrādās, ka ir iespējams. Diemžēl.

Ja reiz Parexa slīcinātāji ir atkal zirgā un auļos metas virsū laupījumam, tad mūsu pienākums ir publiski izraudzīt šo procesu.

Tagad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums visiem kopā skaidri un gaiši sekot kā šo banku pārdod. Kam pārdod, par cik pārdod un kāpēc pārdod. Šoreiz šis process nav tikai parasts finanšu darījums.

Tā ir sociālpolitiski nozīmīga valsts nozīmes akcija, kas visiem iedzīvotājiem jānoskatās tiešraides režīmā pie iedegtas gaismas un normālā skaņas translācijas režīmā. Vienkārši tāpēc, ka

Latvijas finanšu krīze bija Parex-Citadeles bankas izraisīta un par to mēs visi samaksājām ar savas valsts eksistenci.

Ja šis process tiks turpināts ar «kļičkām» aiz slēgtām durvīm, kā parasti (kā to iespējams var normālos apstākļos darīt Francijā vai Monako), tad pesimisms un melnais nesodāmības caurums Latvijā vērsīsies plašumā. Šoreiz šādi rīkoties nedrīkst, jo sabiedrībai ir jāpārliecinās (ar savām acīm!), ka šajā darījumā valsts intereses tiek stādītas augstāk par «iekšējām rebēm» un nedz vecie īpašnieki nedz «ātro kredītu» vai Krievijas alkohola mafijas haizivis pie Citadeles bankas stūres klāt netiks. Parex-Citadeles bankas pārdošana tādējādi kļūst par vienu no svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā 2014. gadā. To nedrīkst risināt anonīmi un bez pietātes pret publiskajām attiecībām. Starp citu, man nav pārliecības, ka FKTK ar visu Kristapu Zukuli priekšgalā patiešām izvērtēs patiesā pircēja reputāciju un kapitāla izcelsmi tā kā tas bija Zviedrijā, kad bēdīgi slavenais «Krājbankas» īpašnieks Antonovs mēģināja iegādāties zviedru autokoncerna SAAB kontrolpaketi. Viņam zviedri toreiz nepārdeva koncerna akcijas sliktas reputācijas un pagātnes grēku dēļ. Pareizi darīja.

Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un

nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.

Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».

Šoreiz jābūt citādi.

Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,

tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums. Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.

Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?

Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk – pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.

Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju – iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.

Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča – vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?

Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika – Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» – toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.

Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.

Ko islandieši izdarīja, bet mēs – nē?

Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.

Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).

Tātad – viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs – nē.

Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs – nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs – nē.

Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs – nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs – jā. Kurš modelis jums patīk vislabāk?

Nav grūti uzminēt.

Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.

Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?

 

1938 – 1940 – 1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva

Nesen pārlapojot tēva padomju laikā rūpīgi slēptos fotoalbūmus, atradu interesantas fotogŗafijas, kas liecina par to, kāda Rīga un Latvija izskatījās varu maiņas gados sākot no 1938. gada, kad Latvijas Republika svinēja 20. gadadienu 18. novembrī un kāda tad bija izdekorēta Rīga. Par to pirmajā attēlu galerijā.

Otrajā galerijā  tēva uzņemti skati no Latvijas un Rīgas neilgi pirms padomju okupācijas, apceļojot Latviju.

Trešajā fotogalerijā Rīgas centra vietas jau ar padomju dekorācijam 1940. gada 7. novembrī, kad Rīga bija spiesta svinēt padomju režīma svētkus. .

Ceturtajā fotogalerijā Rīgas skati 1941. gada 1. jūlijā pēc baigā gada, kad PSRS armija bija pametusi Rīgu un pilsētai tuvojās jau vācu armija, kas vēl nebija ienākusi. Tēvs tolaik bija padsmitgadnieka vecumā un tāpēc arī kadros jūtama skats uz notiekošo no nepieredzējuša jaunekļa skatu punkta.

Taču fotohobijs tēvam vēlāk kara laikā palīdzēja atrast darbu kā kara korespondentam laikrakstā Daugavas Vēstnesis un izvairīties no iesaukuma vācu armijā.Tēvs bija tas, kurš arī iedvesmoja mani studēt žurnālistiku.

© Hermanis Veinbergs / Sandra Veinberga, NordicBaltic Communications

Attēlu izmantošanas nosacījumi šeit.

Pirmā fotogalerija: Rīga 1938. gada 18. novembrī. Latvijas Republikas 20. gadadiena.

Otrā fotogalerija: 1940. gada vasara neilgi pirms PSRS okupācijas

1940. gads pēc padomju okupācijas: Rīga 1940. gada 7. novembris

1941. gada vasara Rīga: pēc Sarkanās armijas atkāpšanās © Hermanis Veinbergs / Sandra Veinberga, NordicBaltic Communications

Surogātmātes kā industrija. Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

2014.gada 15.jūnijs

«Mēs ar sievu izlēmām, ka vēlamies bērniņu (viņai 29 gadi, man vairāk). Mana sieviņa nevēlas pati paciest visas tās pretīgās lietas (dzemdības) un neērtības (9 mēnešu staigāšanu), kā arī figūras bojāšanu. Izlēmām, ka mums vajadzīgi surogātmātes pakalpojumi. Latvijā tas nav legāli, bet varbūt tomēr var ko izdomāt? Tas taču ir tik ērti – pie bērna tiekam uzreiz, bez problēmām, turklāt tas ir savs, nevis kāds adoptēts bastards!» raksta Jānis TVNET komentāros 2006. gadā, apspriežot rakstu par grūtniecības plānošanu sievietēm.

Komentāri Jāņa jautājumam nav vienaldzīgi: «bezkauņa», «nelietis», «padomā, ar kādām psiholoģiskām komplikācijām šis bērns piedzims» – satraucas vieni. Citi Jānim uzbrēc – «ko tu murgo!», «vot shitas ir cuuciigi!», un vēl dažiem liekas, ka «mīksta gan tev tā sieva!».

Mani šajā TVNET komentāru straumē uzrunāja 2006. gada 4. septembra ieraksts: «Es teiktu, ka Jānis ir normāls džeks, kurš saprot, ka bērnu iznēsāt nav viegli, un mēģina savai sievai to visādos veidos atvieglot, un izskatās, ka ir gatavs par to arī maksāt! Visu cieņu!» Turpat var izlasīt arī kādas sievietes piedāvājumu: «Esmu tas, ko Tev vajag – jauna, skaista, gudra, nedzeru, nesmēķēju, sportoju 4 reizes nedēļā. Ēdu tikai veselīgu un Latvijā audzētu pārtiku. Cik Tu būtu gatavs man maksāt par šādu pakalpojumu?»

Zinātnes paviršība bruģē ceļu biznesam

Tātad šobrīd esam aculiecinieki procesam, kurā ir gan pircēji, gan pārdevēji un pieprasījums pat pārsniedz piedāvājumu. Tātad dzemdes iznomāšana ir bizness arī pie mums Latvijā.

Šobrīd modernais laiks piespiež ielūkoties norisēs, kas agrāk šķita neiespējamas, nepieņemamas un amorālas visām mums, kas pašas savus bērnus laidušas pasaulē parastajā nepatīkamajā veidā = grūtniecība deviņus mēnešus + dzemdības + pēcdzemdību problēmas un viss pārējais, kas saistās ar «figūras bojāšanu» un «pārējām neērtībām», kuras piedzīvo grūtniece.

Nav noslēpums, ka viena daļa sieviešu grūtniecību garīgi un fiziski pacieš vieglāk nekā pārējās. Visas zinām, ka dzemdības nav nekas patīkams un tikai retajai no mums ir dūša šo varoņdarbu atkārtot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, ja iepriekš viss nav gājis gludi. Nākas maksāt emocionāli, ar savu veselību un krietni patukšojot naudas maciņu.

Nav noslēpums, ka medicīnas zinātne joprojām spītīgi nepievēršas dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai, jo naudu fundamentālajiem medicīnas zinātnes pētījumiem piešķir kungi ar augstu statusu pētniecības hierarhijā un dzemdības nav viņu tiešā problēma. Sievietes visos laikos ir dzemdējušas «pa vecam», un kāpēc gan to neturpināt «tāpat» arī turpmāk? Tā domā daudzi, kas piešķir naudu medicīnas pētījumiem. Kā patīkamu izņēmumu šajā absurdajā zinātnes iecirtībā var minēt miljardiera Bila Geitsa (Bill Gates) prēmiju, kas paredzēta dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai. Runa ir par The Bill and Melinda Gates Foundation 100 000 USD, kurus saņēma Stokholmas Dienvidu slimnīcas (SÖS) virsārste Eva Vīberga-Itcela (Eva Wiberg-Itzel). Viņas pētījums saistās ar grūtnieču diagnostiku, kas palīdzēs precīzi prognozēt dzemdību ilgumu (http://www.nyteknik.se/nyheter/bioteknik_lakemedel/medicin_teknik/article3197797.ece).

Diemžēl zinātnes atklājumi šajā virzienā joprojām ir nepiedodami pieticīgi un, kā norāda Eva Vīberga-Itcela, «lielākā daļa fundamentālo zinātnes pētījumu joprojām nepamatoti diskriminē «sieviešu kaites» kā sekundāru jomu, lai gan mirstības procents dzemdniecībā joprojām ir salīdzinoši augsts». Tātad – ja bērna laišana pasaulē joprojām daudzām ir tikpat komplicēta, kā to piedzīvoja viņu «mātesmātesmāte», tad jārēķinās, ka turpinās palielināties ķeizargriezienu un «dzemdes noīrēšanas» prakse. Zinātnes ignorance bruģē ceļu bērnu biznesam laboratorijās, jo sievietes, kurām «patīk grūtniecība un pats dzemdību process», ir gatavas svešu bērnu dzemdēšanas biznesam kā dienišķajam darbam.

Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

Prostitūcijas bizness Vecrīgā un ar to saistītā «sieviešu gaļas pārdošana» bez pievienotās vērtības, protams, devalvē sievietes ķermeni Latvijā kā vērtību. Tagad šim faktoram it kā lēni pievienojas arī surogācijas pakalpojumu attīstība pasaulē. Pagaidām, gan vienā, gan otrā gadījumā ir runa vienīgi par naudas trūkumu, kas pieprasa maksimāli dārgi pārdot savu ķermeni cita cilvēka servisam.

Joprojām tā tas ir. «Laimīgo mauku» nav, tieši tāpat, kā nav «dzemdētkāru» surogātmāšu, kas «to dara» prieka vai baudas pēc. Kā būs tālāk?

Par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās, un pašlaik šis serviss ir atļauts tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Brazīlijā, Argentīnā, Krievijā u.c. Lielākajā daļā Eiropas valstu surogātmātes gatavība dzemdēt citu cilvēku bērnu par samaksu nav atļauts pasākums. Latviju ieskaitot.

Kas ir surogācija? Tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē. Būtībā vienalga, kurā – bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo procesu kā neauglības ārstēšanu apmaksā valsts. Taču «pugačovām» un «galkiniem» process jāapmaksā pašiem. Nesen arī Latvijā «ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu.» (Cālis, 13.11.2013.) Pēc bērna piedzimšanas ārzemēs sieviete, kas dzemdējusi bērnu, no mazuļa atsakās, bet «neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem.» (Cālis, 13.11.2013.) Valstīs, kur surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē. Bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata sievieti, kas bērnu ir dzemdējusi, pat ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav māte.

Grūtniecība un dzemdības kā labdarības akcija?

Latvijā ārsti publiski neapstiprina faktus, ka kāds būtu izmantojis māti, māsu vai kādu citu tuvu radinieci, kura iznēsājusi un dzemdējusi svešu bērnu labdarības nolūkos. Ziemeļvalstīs šādi gadījumi ir bijuši, un arī Latvijas interneta vietnēs (komentāros) var lasīt par līdzīgām norisēm, kad neauglīgai radiniecei bērniņu iznēsājusi māsa vai kāda cita tuva radiniece. Psiholoģiski šie «pakalpojumi» ir riskanti, jo var rasties morālas problēmas, kas nereti rodas radu lokā.

Ziemeļvalstīs surogātmātes kā biznesa projekts nav akceptēta lieta, taču neauglības apstākļos radu vai draugu bērnu var iznēsāt māte, māsa vai draudzene un par šo «pakalpojumu» nedrīkst ņemt samaksu. Sievietei ir jāpiekrīt būt par surogātmāti ne jau naudas, bet misijas dēļ. Tā ir vēlme otram palīdzēt.

Ražīgas surogātmāmiņas sastopamas dažādās pasaules valstīs. Viena no viņām ir 38 gadus vecā Adrienne Bleka (Adrienne Black) no Portlandes ASV. Viņa līdz šim dzemdējusi septiņus bērnus, un tikai divi no tiem ir pašas bērni. Viņa uzsver, ka nekad mūžā neesot jutusies kā feministe, taču to piedzīvojusi brīdī, kad dzemdēja pirmo mazuli, kuru atdevusi mātei, kurai nebija iespējas bērnu iznēsāt pašai. «Palīdzēju citai sievietei atrisināt ļoti nopietnu problēmu» – viņa uzsver, piebilstot, ka «tā bija mana uzvara!» (DN.10/06/2014). Toreiz 2000. gadā, kad Adrienne dzemdēja bērniņu, kuru bija paredzēts dot prom, dzemdību zālē esot raudājuši visi: māte, tēvs, vecmāte, ārsts, bēbītis un arī sieviete, kas viņu bija dzemdējusi, – Adrienne. Cauri dzemdību sāpju moku mākonim viņa dzirdēja vecmātes vārdus «tauch your child» (pieskarieties savam bērnam) un redzēja, ka mazuli pienes klāt tuvumā stāvošai – līdz nāvei pārbiedētai sievietei, kura bija sastingusi kā ledus gabals. «Skatījās uz mani. Es pamāju. Tikai tad māte pieskārās savam bērnam,» atceras Adrienne.

Viņa dzīvo Portlandē (Oregona) kuras klīnikas ir plaši pazīstamas ar samērā augstu grūtniecības pozitīvo procentu. Kopš Indija, kas ir vadošā valsts surogācijas industrijā, slēdza iespēju ražot bērnus homoseksuāliem pāriem, Oregona kļuvusi par ļoti populāru bēbīšu «kāpostu lauku» amerikāņiem, zviedriem un citu nāciju cerīgajiem vecākiem.

Pirmais puisītis Adriennei nenāca viegli. Bija vajadzīgas piecas IVF procedūras (in vitro fertilisation), un viss beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām, kurās mazulis gāja bojā. Toreiz viņa esot jutusies kā galīga neveiksminiece. Izgāzusi milzīgu projektu, kurā ir tik daudz iesaistīto personu. «Parasti pazīstos ar vecākiem un redzu, kā viņi ilgojas pēc sava mazuļa, cik ļoti to gaida,» uzsver Adrienne, piebilstot, ka kļūt par surogātmāti esot ļoti liels, atbildīgs un sarežģīts projekts, kāgarš ceļojums kopā ar labiem draugiem.

Adrienne ir profesionāla vecmāte un pati vada arī nelielu surogācijas biroju ASV. Tajā neauglīgajiem vecākiem atrod piemērotu surogātmāti un vienojas par noteikumiem. Piemēram, vai veikt abortu, ja mazulim konstatē Dauna sindromu vai kādas citas ģenētiskas kļūdas. Līdz šim ētiskā puse funkcionējot labi un vecākais viņas surogātbērns esot 14 gadus vecs. Pēc diviem ķeizargriezieniem, dvīņus dzemdējot, Adriennei esot jāsāk domāt par nākotni piesardzīgāk. «Mans ķermenis labi panes grūtniecību, taču ārsti iesaka vairs tikai vienu grūtniecību,» uzsver Adrienne un plāno pirmo reizi palīdzēt tikt pie bērna homoseksuālam pārim no Sietlas.

ASV par surogātmāti formāli nedrīkst kļūt sieviete, kurai nauda nepieciešama, «lai izdzīvotu», taču kompensācija paredz honorāru no 18 000 līdz 40 000 USD.

Latvijas dzemdes uz eksporta letes

Nav noslēpums, ka diezgan daudzas no pašreiz ārzemēs «strādājošajām» Latvijas sievietēm jau ilgi un sistemātiski pelna savu naudu kā surogātmātes. Galvenokārt Vācijā un Lielbritānijā, kur «negrib, lai bērnam būtu māte ar tumšu ādas krāsu. Tāpēc es, kas esmu gara auguma un gaišiem matiem, esmu ļoti pieprasīta. Tur ir vēl viena krievu sieviete no Latvijas.. Pa šiem gadiem esmu dzemdējusi vienu puiku un trīs meitenītes. (Kurzemes Vārds, 2005.05.07.) Šajā gadījumā par altruismu nav runa. Tas ir bizness no 1000 eiro un vairāk par bērna iznēsāšanu un dzemdībām.

«Liepājas Vaļas» stāsts «Kurzemes Vārdā» ir tikai viens no piemēriem, kā Indijas «īrētās dzemdes konveijeru» pārceļ uz Eiropu ar postsovjetisko valstu izejmateriālu.

Kādu pozīciju šajā jautājumā ieņemsim mēs? Vai sāksim attīstīt surogātindustrijas konveijeru un līdzās uzplaukušajam prostitūcijas biznesam Rīgā tirgosim tālāk arī Latvijas sieviešu dzemdes ārzemniekiem? Tāpat kā to šobrīd dara Indijas surogātgrūtnieču slēgtajās slimnīcās? Deli, Gujaratā vai Mumbajā sievietēm ar algu 80 eiro mēnesī šis bizness ir izdzīvošanas jautājums, un tāpēc 70% klientu ir ārzemnieki. Par «svešu grūtniecību un dzemdībām» tur maksā 1000 – 8000 eiro, un trūcīgās ģimenes stāv rindā pēc pasūtījumiem.

Vai tomēr legalizēsim surogāciju vienīgi kā altruisma projektu tikai tiem, kam nav citas izejas?

Mūsu Jānim dosim «kurvīti»?

Kā jums šķiet?

Kristieši kā vajātākā ticīgo minoritāte pasaulē. Sievietes, geji un apostasija*

Boko Haram TVNet foto

Par ticību mūs visus joprojām turpina vajāt. Ticību kari izpaužas ne tikai kampaņu bruņotajās agresijās un asiņainos pasaules karos, bet arī pavisam ikdienišķos sadzīves konfliktos. Piemēram, ir jāatsakās svinēt Ziemassvētkus ebreju decembrī, jānovelk parandža Eiropas veikalā un jāmēģina neskatīties acīs musulmaņu pārdevējam, pērkot viņu bodītē čības vai smaržu eļļas. Ticība diktē domāšanu un uzvedību – šeit, tur un visur.

80% vajāto ir kristieši

Drūmi ziņojumi par asiņainiem pašnāvības atentātiem pret baznīcām, kristiešiem, kurus zvērīgi noslepkavo džihādistu fanātiķi, nav nekas neparasts. Tūkstošiem cilvēku šodien pamet savas mājas, lai paglābtos no vajāšanas viņu kristīgās ticības dēļ. International Society for Human Rights ziņo, ka 80% no reliģiski vajātajiem mūsu planētas iedzīvotājiem ir tieši kristieši. Tātad katru 11. minūti (katru dienu) tiek nogalināts kārtējais cilvēks viņa kristīgās ticības dēļ. 139 pasaules valstīs 200 miljoniem cilvēku netiek nodrošinātas tiesības apmeklēt baznīcu, lai gan ANO Cilvēktiesību deklarācijā šo iespēju garantē mūsu visu kolektīvi parakstītie dokumenti.

Kristiešiem visbīstamākās valstis

Starptautiskā palīdzības organizācija Open Doors ir publicējusi kristiešiem bīstamāko valstu sarakstu. Visbīstamākā ir Ziemeļkoreja. Šīs komunistiskās valsts «darba nometnēs» ieslodzīti ap 70 000 kristiešu, no kuriem 6000 dislocēti cietumā nr. 15, kurā katru svētdienu jāpiedalās propagandas rituālā, kura laikā publiski jāatsakās no savas ticības. Spītīgos salauž ar spīdzināšanu. Lielākā daļa 15. cietuma ieslodzīto neiztur un mirst savas ticības dēļ.

Nākamā ir Somālija. Islāmistu terorisma organizācija Alšabab jau sen pārvērtusi vietējos kristiešus savos medību laupījumos: «Somālijā kristīgs cilvēks nedrīkst paļauties nedz uz kaimiņu, nedz draugu vai darba kolēģi. Pretējā gadījumā jūsu galva ripos» (Open Doors).

Nigērija ir trešā bīstamākā valsts. Tur pēdējā laikā plosās islāmistu kaujinieku grupējums Boko Haram, kuru kontā (kopš 2009. gada) ir 3000 noslepkavoto kristīgi ticīgo cilvēku dzīvības. Pašlaik šis grupējums nokļuvis mediju uzmanības centrā sakarā ar 200 mazgadīgu skolnieču varmācīgu nolaupīšanu no skolas. Sektas vadītājs meitenītes izprecināšot par pieklājīgu cenu, un izglītība sievietēm esot kaitīga. Tā sakot – nopelnīs «par miesu» un pakalpos savam pravietim ar «pareizu rīcību».

Birmā baznīcas bombardē ar valdības kara lidmašīnām, bet Mali, Tanzānijā, Etiopijā un Nigērā vajā ar šarija (linča) tiesu sistēmu, kas palīdz linčot ne tikai sievietes un bērnus, bet arī kristīgos.

Pakistānā pret baznīcām cīnās ar pašnāvniekiem spridzinātājiem. Piemēram, pērn šādā veidā Pešavārā tika nogalināti 120 cilvēki, sprāgstot lādiņam baznīcā.

Kā norāda Human Rights Watch, Pakistāna ir īpaši bīstama valsts kristiešiem, jo vajāšanu netieši sankcionē arī valdība.

Kristīgo baznīcu grautiņus var konstatēt arī Indijā. Piemēram, 2008. gadā hinduistu radikāļu kustība izvērsa plašus bruņotos uzbrukumus baznīcām, nogalinot ap 500 kristīgo cilvēku, 50 000 iztriecot no mājām un nopostot ap 300 baznīcu.

Nav labvēlīgas arī teritorijas uz dienvidiem no Sahāras. Tur samērā bieži notiek «reliģiskās tīrīšanas» akcijas un rezultātā no zemes visas pazūd vairākas vissenākās pasaules kristiešu kopienas.

Irākā kristiešu skaits ir sarucis no 1,2 miljoniem (1990) līdz 330 000 šodien. Sīrijā pilsoņu kara rezultātā tūkstošiem kristīgo turpina bēgļu gaitas. Koptu kopiena Ēģiptē turpina savu cīņu par eksistenci, pagaidām bez redzamiem rezultātiem, jo baznīcas turpina degt.

Nepatīkams pārsteigums ir arī Apvienotie Arābu Emirāti, kuros pāriešana kristietībā vai ticības diskusijas var novest pie nāvessoda. Baznīcas apmeklējums tur nav veselībai labvēlīga aktivitāte (spīdzināšana, deportācija vai fiziski sodi ir norma).

Ko nedarīja Andris Piebalgs?

Vai Eiropas Savienības augstākās ārpolitikās reprezentantes Ketrinas Eštones (Catherine Ashton) nevēlēšanās parakstīt kopēju rezolūciju pret koptu baznīcu spridzināšanu Ēģiptē ir normāls sekulārs solis?

Piekrītu, ka valsts ir šķirta no baznīcas un politiskajām svirām nav jāieslēdzas noteikta ticīgo grupējuma aizstāvībai. Taču, ja runa ir par masveida vajāšanu un teroru pret cilvēkiem viņu ticības dēļ, tad Eiropas Savienībai kā vienotai platformai būtu jāvērš ekonomiskās sankcijas pret valstīm, kurās cilvēki tiek vajāti viņu ticības dēļ.

Latvijas eirokomisārs Andris Piebalgs šo uzdevumu neveica. ES finansiālais pabalsts jaunattīstības valstīm netika ierobežots kristīgo vajāšanas dēļ. Viņa iniciatīvas vienmēr bijušas niecīgas un darba efektivitāte – ierobežota. Amats it kā aizsedz darba rezultātu, un mēs turpinām vērtēt amatpersonas nevis pēc padarītā, bet gan pēc pozēšanas TV ekrānā.

Taču atgriezīsimies pie kristīgajiem, no kuriem šai situācijā varētu gaidīt izpratni un solidaritāti pret citiem – arī vajātajiem sabiedrības «grupējumiem».

Sievietes un geji – visur vajātie

Diemžēl, klausoties Latvijas kristīgo fundamentālistu skarbajos izteikumos pret gejiem, lezbietēm un sievietēm Latvijā, rodas iespaids, ka šie cilvēki nekad paši mūžā nav tikuši vajāti savas ticības vai pārliecības dēļ un šā iemesla dēļ nespēj iedzīvoties vajātas personas situācijā.

Sieviešu stāvoklis pasaulē ir slikts. Īpaši uzkrītoši tas novērojams tajās pašās valstīs, kuras pieminēju jau iepriekš.

Pakistānas cilvēktiesību komiteja tikko savā preses ziņojumā informēja, ka katru gadu tā saucamo «ģimenes goda aizstāvības» slepkavību rezultātā tēvi un brāļi nogalina ap 1000 pakistāniešu meiteņu. 2013.gadā – 960. Viena no «ģimenes atriebtajām» ir 25 gadus vecā Farzana Parvena, kuras vecāki neakceptēja viņas laulības ar «nepareizu vīrieti».

Pa ceļam uz tiesas sēdi Lahorā sievieti pavadīja pūlis. Tur ieradās arī viņas tēvs un brālis un sāka sist jaunlaulāto sievieti ar rungu un akmeņiem. Pievienojās pūlis, un visbeidzot sieviete nomira uz ielas pie tiesu nama sliekšņa. «Es nogalināju savu meitu tāpēc, ka viņa ar savu nepareizo laulātā drauga izvēli bija sarūgtinājusi un pazemojusi mūsu ģimeni. Es šai laulībai nebiju devis savu piekrišanu, un tāpēc viņai bija jāmirst,» paskaidroja tēvs britu laikrakstam The Guardian. Starp citu, savu iepriekšējo sievu Farzanas Parvenas vīrs bija nožņaudzis. Nedz tēvu, nedz vīru slepkavas Pakistānā netiesāja.

Nigērijā svētdien nogranda kārtējais sprādziens. Šoreiz nevis baznīcā, bet futbola laukumā Mubi pilsētā. Kamēr policisti skaita upurus, ir skaidrs, ka vainīgie ir Boko Haram, jo sports nav tikumīga padarīšana. Vismaz musulmaņu fundamentālistiem tā šķiet. Pēc viņu domām, sports nav savienojams ar īstenu ticību Dievam. Izskatās, ka sportisti būs nākamie rindā aiz kristiešiem un sievietēm Nigērijas «ticības soda bataljona» sodāmo sarakstā.

Apostasija jeb atteikšanās no ticības

Sudānā tikko uz nāvi notiesāta jauna māmiņa Merijama Jehija Ibrahima, kas, laulājoties ar kristīgu sudānieti Danielu, pārgāja kristīgajā ticībā. Ciema «gudrie vīri» izlēma, ka šāda rīcība ir jāsoda un jaunā māte (par ticības maiņu) tiks sista ar pātagām 100 reizes un pēc tam viņu pakārs pie zara.

Tātad Merijamu soda ar nāvi pat apostasiju jeb atteikšanos no savas ticības. Musulmaņiem tas nav nekas neparasts, jo «apostasy laws» ir likumu kopums, kas aizliedz cilvēkam mainīt reliģiju. Kā norāda ASV pētniecības centrs PEW, apmēram 20 valstīs pasaulē šis likums paredz nāvessodu un ir daudz bargāks pret sievietēm.

Dzimtas goda glābšana, terorisms ticības vārdā un «apostasijas likumu» piemērošana pret sievietēm nav tikai Austrumzemju fenomens.

Arī mūsu Latvijas reliģiozie fundamentālisti, līdzīgi Boko Haram, ir gatavi apkarot visu, kas runā pretī viņu iedomām, pārliecībai un ticībai.

Vai geju, lezbiešu un sieviešu pazemošana un vajāšana Latvijas publiskajā telpā arī nav austrumpasaules kristiešu vajātājiem līdzīgs pasākums?

Vai mēs esam labāki?

Patiešām esam?

no grieķu vārda apostasia, kas nozīmē atkāpšanos no savas reliģijas vai tās principiem

Do svidaņija, Putin!

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.