NRA Datums: 09.02.1999
Autors: SANDRA VEINBERGA
Rubrika: Skats

«Ziņa jeb jaunums ir tas, ko kāds cits neparko negrib atļaut publicēt jūsu avīzē. Viss pārējais ir reklāma» – konstatēja leģendārais amerikāņu avīžu magnāts Viljams Randolfs Hersts. Šķiet, viņam ir taisnība, jo tie, kas ir pie varas, par vislabāko parasti uzskata varai paklausīgo un līderus suminošo žurnālistiku.

Jāšus uz žurnālistiem

Pēc 50 gadu verdziskās atkarības no boļševiku partijas ideoloģiskās uzraudzības Latvijas masu mediji – prese, radio un TV – joprojām nav pilnīgi atguvušies no kompartijas visaptverošajām reklāmas akcijām un spiediena taktikas. Ir noticis liels izrāviens uz priekšu – demokrātiskas mediju sistēmas virzienā, un tāpēc ir patīkami lasīt Ziemeļeiropas mediju pētījumos atziņu, ka Latvijas divas lielākās dienas avīzes (Diena un NRA), kā arī valsts TV ziņu dienests savā darbībā tuvinās demokrātiskas valsts mediju normatīviem. Tas nozīmē, ka Latvijas žurnālisti profesionālajā aspektā ir daudz straujāk sasnieguši Eiropas līmeni nekā Latvijas politiķi un sabiedriski ekonomiskā sistēma kopumā. Hersta citāts liecina, ka mediju joma ir fakti un norises, ko kāds negrib, lai publicē. Izrādās, ka žurnālistiem nav īpaši grūti pārorientēties no padomju laiku pozitīvo rakstu stila pie rokošās un uzbrūkošās žurnālistikas. Grūtāk šo pārmaiņu pārcieš lasītājs. Šis – aizgājušās paklausības – laiks ir gaišā atmiņā arī lielai daļai Latvijas politikas stūres vīru. Toreiz cekai pietika tikai uzrūkt, un – žurnālists uzreiz bija spiests apklust. Tāpēc arī tagad – neatkarīgās valsts apstākļos – amatpersonām, politiķiem, partiju līderiem visai bieži ir iebildumi pret mediju neatkarību un kā āža kāja vīd stūres vīru pārliecība, ka žurnālisti tomēr esot pakārtoti valstij un nevis valsts žurnālistiem.

Tā tas nepavisam nav

Jo attīstītāka un demokrātiskāka ir valsts, jo neatkarīgāki un pašapzinīgāki ir šīs valsts žurnālisti, un politiskajai vai ekonomiskajai valsts elitei nav iespējams viņus ne stūrēt, ne ietekmēt. Visas sabiedrības interesēs ir panākt, lai iepretī valsts politiskajai un ekonomiskajai varai nostātos līdzsvaroti spēcīgs negantu žurnālistu korpuss. Normālā valstī spēle starp žurnālistiem un varas aparātu atgādina volejbola maču, t.i., vienā tīkla pusē spēlē politiķi un biznesmeņi, otrā – žurnālisti. Tauta (lasītāji, klausītāji, TV skatītāji) sēž tribīnēs, noskatās un izlemj, kuram spēlētājam ir taisnība. Noteikumi ir vienkārši, taču viena spēlētāju daļa tos nevēlas ievērot. Nav grūti uzminēt, kurai pusei patīk spēle vienos vārtos.

Politiķiem un koncernu direktoriem ir ērtāk un lētāk, ja žurnālisti klausa un baidās, jo tad medijus (arī sabiedrisko domu) valdīt ir daudz vieglāk nekā attīstītas valsts apstākļos. Tāpēc neattīstītas, jaunas valstis un diktatūras parasti mēdz spēlēt vienos vārtos. Piemēram, Indonēzijā visiem žurnālistiem ir nepieciešama varas aparāta izdota licence, lai publicētos. Ja šāda – varas aparāta izdota – atļauja žurnālam (sliktu rakstiņu dēļ) tiek atņemta, tad cauri ir – iestājas liktenīgā publicēšanās aizlieguma fāze. Ja varas aparāts saplūst ar medijiem, tad no jauna sākas spēle vienos vārtos.

Grēko arī komanda tīkla otrajā pusē

Tie, kas strādā žurnālistikā, zina volejbola mača noteikumus. Taču reizēm Latvijā paši žurnālisti labprātīgi pamet sava laukuma pusi un enerģiski lec pāri tīklam tieši politiķu un ekonomiskās elites apkampienos, t.i., paši žurnālisti ar lielu aizrautību brauc līdzi valsts vadītājiem un valsts institūciju augstām amatpersonām viņu ārzemju vizītēs un savos suminājumos nemaz nejūtas nelāgi kā galma apdziedātāji. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja kāds no zviedru vadošo avīžu (Dagens Nyheter, Svenska Dagbladet) vai valsts TV žurnālistiem būtu piekritis vai uzdrošinātos, piemēram, braukt līdzi premjerministram Joranam Personam, Zviedrijas karalim vai kādam ierēdnim viņa ārzemju vizītē par valsts budžeta naudu. Tas ir neiespējami, jo, izmantojot Satiksmes, Ārlietu, Tieslietu vai kādas citas ministrijas naudu, žurnālistu resors faktiski uzpērk, un tieši tāpēc viņa publikāciju avīzē, radio vai TV nevar uzskatīt par objektīvu (lai kā viņš censtos izlikties objektīvs). Vēlētājiem jeb nodokļu maksātājiem ir jānodrošina objektīva, nevis patīkama informācija par reālajām norisēm. Tāpēc prakse, ka Latvijas valsts ierēdņi ņem līdzi žurnālistu savās ārzemju vizītēs un sedz ar komandējumu saistītās izmaksas, ir ētiski atbaidošs izaicinājums demokrātiskai sabiedrībai. Šādu praksi nepieļauj nevienā attīstītā valstī.

Spēle tukšā stadionā

Attieksme pret žurnālistiem labi novērojama bijušo Austrumeiropas bloka valstu valstsvīru vizīšu laikā ārzemēs. Ir liela atšķirība, kā preses konferencēs uzvedas Jorans Persons, Joška Fišers, Madlēna Olbraita, kas zina mediju volejbola noteikumus un nepavisam nav aizkaitināti par negatīviem jautājumiem un žurnālistu hronisko kasīšanos. Turpretī Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Bulgārijas un citu jauno valstu reprezentanti parasti ir stīvi, neapmierināti un pārskaitušies par Rietumu žurnālistu negatīvo nostāju un kašķīgumu. Acīmredzot arī Latvijas vadošos politiķus vajadzētu pieradināt pie mediju volejbola noteikumiem laikus – pašmāju stadionos, lai tā izvairītos no aizvainojuma un sarūgtinājuma par citvalstu žurnālistu uzbrukumiem ārzemēs.

Arī lasītājam būs jāpierod pie negatīvas informācijas avīzēs, radio un TV, jo, kamēr Latvijas ministri neatkāpjas no amatiem žurnālistu pierādīto pārkāpumu dēļ, attīrīšanās procesi vēl nedarbojas, bet mediju volejbola mači jau notiek. Pagaidām stūres vīri žurnālistu serves uzcelt īsti neprot, un galvenie vērtētāji ir mača skatītāji – jūs, cienījamie lasītāji!