Tag Archives: Internets

Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

Posted on by
Atbildēt

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

Posted on by
Atbildēt

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi –

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

Posted on by
26

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

Posted on by
Atbildēt

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.

Aklais kapitālisms nogrūž malā žurnālistus; protestēt vai noskatīties? Eirovīzijas bērnu dziesmas un asinis uz asfalta Lībijā.

Posted on by
2

2011.  gada, 19. februāris.

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Aiz loga Stokholmā šorīt -12 grādu sals. Saule okupējusi debesis un mediji ziņo, ka saules vētras jau sākušas un turpināšoties visu gadu. Arī viņa dumpojās un trako.Lībijā tas pats. Pēc trīs dienu demonstrācijām upuru skaits jau sasniedzi 84 (Amnesty, Human Rights Watch). Vissmagākā situācija šorīt novērojama Lībijas austrumu piekrastē. Visā valstī izslēgta elektrība un bloķēta pieeja internetam (Facebook un AlJazira arābu valodā). Šorīt internets vispār pārstājis darboties (Arbor Networks).

Sekosim notikumu gaitai.

Asinis uz bruģa AlBaidā attiecās arī uz mums.

Tikmēr mēs turpinām slēpot, dzert kafiju, diskutēt par fado karalienes Anas Moras (Ana Moura) koncertu, kas neparasti dziļi saviļņoja arī skeptiķus (ieskaitot Prince :)). Talants, harisma un spēja noslīcināt klausītājus zvaigžņotajās debesīs, kuras viņa piedāvāja kā starpgalaktiku zvaigžņu nāra. Neraugoties uz to, ka ciešanas, mīlestība un tumsa ir fadomūzikas būtība, viņas priekšnesums nodrošināja gaišu feelgood sajūtu.

Paradoksāli, ka mākslā nekad nevar paredzēt galarezultātu. Iespējams, ka tieši šī īpatnība vieno mākslu un sportu – prognozes vienmēr izrādās dakšas zīmējumi ūdenī.

Šovakar atkal varēsim minēt, skatoties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas komerciālo trumpja dūzi – Eirodziesmas kārtējo ceturtdaļfinālu tiešraidē no Linčēpingas.  Ja tajā lapā nerāda īsti labā kvalitātē, tad spiediet labāk šo te tiešraides strīminga linku: http://svtplay.se/v/2317869/deltavling_3

Uz starta līnijas ir 8 izpildītāji no kuriem visspēcīgākie ir Ēriks Sāde (Eric Saade) un Širleja Klampa (Shirley Clamp).

Ēriks Sāde. Foto: nöjesmetro.se

Ērikam jau tagad pēcpusdienā tiek draudēts, lai viņš šoreiz liek mieru bērnudārza vecuma mazuļiem. Pēc pērnās uzstāšanās viņš ir kļuvis par visu piecgadnieku elku, mazie zviedrēni bija kā apsēsti ar šo šlāgeri un trallināja to, ejot pa ielu mammām un tētiem pie rokas. Man arī nācās noklausīties šo dziesmu piecus vai četrus gadus veca puisīša izpildījumā, sēžot viņam pretī metro vagonā. ”Manboy, manboy, es tik esmu manboy!” puika sirsnīgi un skaļi dziedāja Ērika dziesmu visam vagonam par lielu pārsteigumu tīri un ritmiski precīzi. Vienīgā neieinteresētā bija viņa mamma, kas sēdēja līdzās.

Redzēs ko Ēriks savārīs šovakar. Cerams, ka šoreiz viņš bērniem sirdī neiekritīs. Taču avīzes lūdz vecākiem nolikt sīkos laicīgi gulēt. Viss var gadīties…

Kamēr zviedru sabiedriskās televīzijas kases grāvējs un trumpja dūzis cīņā ar privātajām televīzijas stacijām ”rullē tālāk”, avīzēs parādā nejaukas ziņas par to, kā politiķi sāk ļodzīties komerciālo mediju spiediena rezultātā.

Pirms dažām dienām Svenska Dagbaldet publicēja interviju ar Zviedrijas Kultūras ministri Lēnu Ādelsonu – Liljerūtu. Ministre bija uzstājusies seminārā, kas prognozēja televīzijas nākotnes attīstības iespējas un pauda viedokli, ka ar 2014. gadu nāksies ierobežot produktu izvietošanu reklāmas nolūkos TV raidījumos un sponsorētus sporta raidījumus sabiedriskajā TV.

Protams, ka ministre uzsvēra sabiedrisko mediju neatkarības nodrošinājumu kā pašu svarīgāko valsts demokrātijas priekšnosacījumu un neviens nepieprasa (kā Rīgā) pārsviest valsts pasūtījuma iespēju privāto TV staciju virzienā (kā to vēlas LNT). Tik tālu sabiedrisko mediju sagrāvē zviedri nav aizdomājušies.

Taču nepārprotami, ka šis ministres solis ir mēģinājums ”palīdzēt privātajām TV stacijām” liberalizēt tirgu.

Zviedrijas sabiedriskie mediji gadā saņem finansējumu 7 miljardus kronu pateicoties abonentmaksai. Tā ir liela nauda. Privāto biznesu šis SVT un SR bāzes ieņēmums kaitina.

Tāpēc šodien Dagens Nyheter slejās sabiedriskā radio vadītāji metas uzbrukumā, aizstāvot – savējo – sabiedrisko televīziju. ”Akls kapitālisms mēģina nogrūst malā apzinīgus publicistus un ieņemt viņu vietu”, – uzsver šodien avīzē sabiedriskā radio vadītāji. ” Vai jums joprojām sāp sirds, ka mums pieder lielākā skatītāju un radioklausītāju aditorija un fakts, ka iedzīvotāji ir gatavi maksāt par bezkaislīgu un normālu ētera mediju piedāvājumu” – retoriski jautā Mats Svegforšs un Cilla Benko.

Pie svarīgāko mediju stūres šeit ir žurnālisti. Viņiem ir pavisam cita kompetence un domāšana (izpratnes līmenis) par nozari nekā biznesa gaišreģim no malas.

Jā, mediju tirgus tālāka komercializācija iet vaļā arī šeit. Privātajām radio un televīzijas stacijām sabiedriskie mediji ir kā dadzis acīs jau kopš BBC dzimšanas 1922. gadā un SR parādīšanās radio ēterā 1925. gadā.

Procesi ir komplicēti, joprojām nav noregulēta jauna likumdošana, kas dotu nodokļu atlaides privātiem TV un radio kanāliem, kas nodrošina valsts iedzīvotājus  ar nopietnu publicistiku uz ziņām (Latvijā arī mediju likumos nav iestrādātas profesionālas normas).

Netiek sistematizēta reklāma plūsma, Google joprojām pelna naudu pārpublicējot sabiedrisko mediju materiālu, autoriem par to neko nemaksājot. ” Bagdādes birojs” (etablēto, ārzemju ziņa ražojošo mediju uzņēmumu apzīmējums) pats vairs nesaņem neko, taču materiālu tiražē daudzi.

Publicistikas un ziņu devalvēšanai ir dažādi paņēmieni. TV3 Zviedrijā no ziņām ir atteikušies vispār. Liekus izdevumus viņiem nevajag un iedzīvotāju neinformētība nav viņu bēda.

Taču var arī citādi devalvēt ziņu saturu, piemēram, pārvēršot tās par izklaidi vai ”Kalašņikova zalvi” tēlojot ” karsto krēslu” katru dienu vai katru nedēļu. Pa gabalu ož pēc deguma, bet autori paši to parasti nejūt.

Bez reklāmas ēterā joprojām strādā Ziemeļvalstu sabiedriskās televīzijas, Lielbritānijas un Japānas public service.

Pagaidām profesionālākās zilās uguntiņas pasaulē.

Sekosim notikumu gaitai.

Pagaidām tas ir vienīgais ierocis.



Zviedrijas atslepenotie diplomātiskie dokumenti par Baltiju, cenzūra un nemieri Bahreinā.

Posted on by
1

2011.gada 17. februārī

Šodien priekšpusdienā Zviedrijas ārlietu ministrija beidzot publicēja solītos dokumentus. Latvijas medijos par šo gaidāmo notikumu ziņoja jau dažas dienas iepriekš. Šeit, Zviedrijā pirmie informatīvie asni parādījās tikai vakar vakarā, kad Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā uzdīga solījums publicēt līdz šim slepenu zviedru diplomātu saraksti ar Stokholmu 1990. un 1991. gadā.  

Kā šodien norādīts Regerinsgskansliet  mājas lapā – ” publiskošanas jēga ir uzsvērt, cik šis laiks ir bijis nozīmīgs arī zviedriem. Diplomātu ziņojumi palīdz saskatīt kopainu, izveidojot priekšstatu par to kā Zviedrija tolaik novērtēja situāciju un, kā tā reaģēja uz notikumu attīstību Baltijā līdz PSRS sabrukuma brīdim. Kā dažādas situācijas tika uztvertas, kā novērtētas un kā uz šīm situācijām toreiz reaģēja Zviedrija”.   

Ap 11.00 beidzot dokumenti tika ievietoti tīmeklī un man par lielu pārsteigumu tie izrādījās jaunas grāmatas manuskripts ar Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta ievadvārdiem.

Skaidrs, ka visi dokumenti šajā krājumā nav ietverti, to apstiprina arī sastādītāji, taču 400 lappušu apkopojums ir interesanta lasāmviela tiem, kas joprojām ir nodarbināti ar problēmu – kā īsti Baltijas valstīm toreiz izdevās atbrīvoties no PSRS okupācijas žņaugiem.

Wikileaks ir ietekmējis šo Karla Bilta iniciatīvu. Diemžēl šoreiz atmaskotāji ir ārlietu stūrētāji paši un tas mazliet mulsina, jo būtu naivi sagaidīt, ka šie dokumenti mums paziņos ko iepriekš nezināmu vai zviedru/baltiešu varas elitei nepatīkamu. Protams, ka šie teksti ir patīkama lasāmviela un liecina par dažu zviedru diplomātu lielu ieinteresētību Baltijas atbrīvošanās procesā. Piemēram, Hansa Olsona komentārs – ” Zviedrijas slava Baltijas valstīs nebūt nav tik laba, kā mēs to varētu vēlēties. Par zviedriem te nebūt nedomā tik pozitīvi, kā mums pašiem liekas. Iemesli ir 1940. gada PSRS okupācijas atzīšana, Baltijas zelta rezervju atdošana Maskavai un visbeidzot baltiešu izdošana 1946. gadā”. Diplomātu sarakstē uzsvērts, ka ”baltiešu izdošana” būtībā ir tikai un vienīgi Zviedrijas – Latvijas problēma, jo zviedri izdeva 146 leģionārus un no tiem 140 bija tieši latvieši.

Diplomātu sarakstē paustas bažas pa iespēju šo konfliktu noregulēt un aprakstīta bijušās ministres Lailas Freivalds tikšanas ar dažiem leģionāriem Rīgā (18 no viņiem tobrīd vēl bija dzīvi). Man simpātisks šķita Larša Fredēna komentārs ” Svarīgi atzīt, ka Baltija mums- zviedriem izvirza augstākas prasības nekā citas valstis. Vispirms tāpēc, ka mums ir slikta sirdsapziņa.”   Tiek runāts par iespējām palīdzēt latviešiem, lietuviešiem un igauņiem integrēties Eiropā, taču visu laiku jūtamas bažas, vai baltieši nepārpludinās Zviedriju brīdī, kad izceļot no PSRS varēs brīvi. Jau toreiz zviedriem bija bail no tām pašām bēgļu laivām, kas tagad no Tunisijas kursē Lampedūzas salas virzienā. Toreiz zviedru diplomāti cerēja, ka baltiešu pašlepnums neļaus viņiem doties meklēt ”siltākas vietiņas” Zviedrijā”.

Secinājumi. Pirmais – Latvijā PR funkcionē ziņu dienestu vietā, jo šī informācija medijos tika pasniegta kā ziņa, notikums, lai gan faktiski ir ministrijas rakstu klājuma prezentācija.

Zviedru tā laika diplomātu pozitīvā attieksme pret Baltijas brīvības centieniem ir lieliska lieta, taču nav jaunums, jo latviešu valodā jau sen iztulkota arī viena no šīs grāmatas līdzautora grāmatām (Larss Fredens, Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989.-1991., Atēna, Rīga, 2007), kuru es janvārī Elkor veikalā Rīgā nopirku par diviem latiem. Tātad – nocenotu.

Tāpēc nekā jauna es šajos šodienas zviedru atslepenotajos dokuments neatradu.

Otrais – ir lieliski, ka Zviedrijas Ārlietu ministrs tik prasmīgi izmanto Wikileaks diplomātu sarakstes publiskojumu un uz šī viļņa sērfo ar saviem dokumentiem, kuros atmaskojumu praktiski nav.  Skumji, ka Latvijas mediji joprojām jauc ziņas ar PR akcijām.

Lasīju šos dokumentus grāmatas manuskripta formā, priecājos par pārsvītroto grifu ” slepeni”  un konstatēju sekojošo. Šo grāmatu noteikti kāda latviešu grāmatu izdevniecība par zviedru naudu atkal iztulkos Latvijā un ikviens no Jums to varēs iegādāties par dažiem latiem. Zviedri māk savu kultūru un mākslu ”mārketingēt” Latvijā. Ar politiku Latvijas virzienā viņiem veicas sliktāk un laikam tāpēc šī grāmatā tiek prezentēta tieši tagad, dienu pirms Zviedrijas premjerministra un ārlietu ministra vizītes Rīgā.

No tā mēs, protams, varam mācīties.

Ko es uzzināju jaunu? To, ka zviedru diplomātiskajā korpusā ir godprātīgi un asprātīgi cilvēki, kas precīzi informējuši par notikumiem Rīgā, Viļņa un Tallinā un, kuru ziņojumos toreiz maz ieklausījušies politiķi, kas tobrīd bija pie varas Zviedrijā. Dokumenti apstiprināja manus priekšstatus par galvenajām atmodas personībām (mani uzskati šajā jomā atšķiras no Latvijas gaišo spēku deklarācijām). Bezgala simpātiskais un principiālais Vitautas Landsberģis arī šajā slepenajā sarakstē izrādās galvenais baltiešu līderis. Par to, prieks, jo atceros, kā zviedru žurnālisti viņu toreiz saukāja par ” pustrako mūzikas profesoru no Kauņas” un tagad 20 gadus veci dokumenti varoņiem piešķir viņu laurus.

Latvijas virzienā varoņu nav. Ir mazdūšīgi un piesardzīgi līderi (Gorbunovs un Godmanis), kas ”izvairās”, ” nevar pateikt”, ”vēlas saglabāt atvērtas durvis uz visām pusēm” un Īvāns, kurš tiek īsi citēts tikai vienu reizi, jo ir bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Spēcīgākais materiāls šajos dokumentos ir par Lietuvu, tad par Igauniju un visbeidzot vismazāk par Latviju.

Tieši tādā secībā Baltijas valstis arī deklarēja savu neatkarību. Lietuva 1990. gada 11. martā, Igaunija – 1991. gada 20. augustā un Latvija 1991. gada 21. augustā. 

”Latvija ir vājākais posms Baltijā. To nosaka lielā krievu minoritāte un vecie komunisti ar Rubriku priekšgala”, – secina viens no diplomātiem.

Savādi, ka nekas nav mainījies arī šodien.

Problēmas Latvijā joprojām – tās pašas.

Materiāli, protams, ir cenzēti, jo kā norāda Bezrobežu reportieru jaunākie pētījumi – visas pasaules valstis var iedalīt trijās grupās – ”nav cenzūras”, ” daļēja cenzūra” un ”pamatīga cenzūra”.

Līdz šim tik brīvās (!) Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas valstis ir iekļautas grupā ” daļēja cenzūra”. Virkne Āfrikas, Dienvidamerikas valstu un pat Mongolija ir ievietotas grupā ” nav cenzūras”.

Visvairāk tiek cenzēti blogeri un vissmagākā ir tieši interneta cenzūra.

Var gadīties, ka te spokojas bērnu pornogrāfijas cenzūra vai failu lejuplādēšanas ierobežojumi. Taču šis Open Net Initiative pētījums, ka sveikts Otavā un Toronto ir lielisks iemesls padomāt par to vai mēs Rietumeiropas kontekstā esam tik brīvi kā mums pašiem liekas.

Tieši tāpat kā Latvijas medijiem likās, ka zviedru ārlietu ministrs publicēs slepenus dokumentus, kas parasti ir slepeni tieši tāpēc, lai mēs neuzzinātu patiesību. Latvijā šāds solis uzreiz ”ož pēc kompromata”, šeit tā ir atsevišķa PR žanru formā.

Par salu valsti- Bahreinas karalisti runāsim rīt. Šodien tur vajā demonstrētājus, šauj uz mierīgiem iedzīvotājiem un mēģina apspiest Ēģiptes domino efektu.

Interesanti kā domā Latvijā – vai vajadzētu atbalstīt studentu brīvības alkas, jeb tomēr baidīt ar ”šiītu” ekstrēmismu un investēt stagnācijā? Bahreinā atrodas lielas ASV kara flotes bāzes, kas nodrošina naftas piegādes no Persijas līča.

Kāpēc brīvību mīlošie amerikāņi no flotes kuģiem neiet palīgā studentiem Pērļu krustojumā?