2013. gada 24. augustā. Turpinājums raksta 2. daļai

Darbības attaisnojums

Dakteri Faustu cauri romāna lappusēm dzen modernās zinātnes principi, kas nozīmē: sistemātisku darbu, upurēšanos zinātnes labā, pedantismu, šaubīšanos, gatavību diskusijām, spēju pierādīt savu taisnību, gatavību aizstāvēties pret iebildumiem un nebeidzamu, bezgalīgu kustību uz priekšu, kurai nebūs beigu.

Fausta neremdināmā zinātkāre un varas alkas noved viņu pie visai kritiskām beigām – pie maģijas un bezprincipu – azartiskās zinātnes, kas cilvēcei atnes vairāk posta nekā prieka. Starp citu, arī Nobela dinamīts ir visai simbolisks kā ”nāves materiāls” un tiek pretrunīgi novērtēts domājošās cilvēces ticībā zinātnes humānismam. Perfektā sprāgstviela pati par sevi ”aizgāja” pa nekontrolējamu attīstības ceļu (nekā sākumā tika iecerēts) un šo – asinīm klāto lielceļu vairs Nobels pats nekādi nespēs kompensēt ne ar kādām prēmijām zinātniekiem un banketiem politiķiem Stokholmā.

Fausta cilvēks cieš, cenšas un tiek pestīts dēļ savas centības, nevis saistībā ar sava darba rezultātu.  Wer immer streben sinch bemuchtet, den können wir erlössen – sludina debesu balss slavenajā pasāžā no visu zinātnieku iecienītās Gētes grāmatas.

Tā Fausta cilvēks ir guvis savas darbības attaisnojumu: cīnies un ceri, lai dzīvē kam deri. Ar šo ”centības taisnību” industriālisma laiks un mūsu postindustriālā sabiedrībā mierina pati sevi.

Morāli centība (tātad) attaisno visu.

Taču dzīves apstākļi arī nav mazsvarīgi. Cilvēku turpina ieskaut serviss, taču joprojām nevienam nav skaidrs, vai industriālā dzīves forma ir cilvēkam bioloģiski piemērotākā. Šajā sakarībā asprātīgs šķiet Einšteina apgalvojums – mūsdienu cilvēka traģēdija, godīgi sakot, meklējama gan tajos dzīves apstākļos, kurus šis cilvēks sev ir radījis pats, gan arī faktā, ka sakarā ar filoģenētisko attīstību šis modernais cilvēks joprojām nav pieaudzis, nav sasniedzis pilngadību. (A.Einstein, Über den Frieden, Weltordnung oder Weltundergang, Bern, 1975).

Apstākļu diktatūra

Servisa progress nav paātrinājis vai pilnveidojis cilvēka sugas attīstību. Taču tas palīdz aiz vien labāk kontrolēt un uzraudzīt radības kroni, tā domas un rīcību. Tātad – serviss faktiski lieliski noder kā varas svira. Personu reģistri, telefonu sarunu noklausīšanās, neuzkrītoša un neredzama cenzūra internetā mums nodrošina tā saucamo – apstākļu diktatūru. Tās izskats ir humāns, bet rīcība – nelietīga un amorāla.

Cilvēku grupas slāņojas un to priekšgalā nostājas dinamiski, loģiski domājoši administratori, tehnokrāti = Fausta cilvēki. Menedžeri, producenti.

Limonādes leiputrija vairs nav tālu, lai gan Henrik von Wright to sauca īsi: par fašismu.

Tāpēc dvēselei joprojām nav atļauts iet ārā un jāpaliek viduslaiku sprostā. Tās klātbūtne tikai sarežģītu ciparu maršu uz priekšu.

Dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība. Tur, kur visi iet vētrā drāzties uz priekšu, kur bez rezultātu cīņa ir cienīgāka nodarbošanās nekā klusa meditācija.

Dvēsele turpina augt pagrabā un tāpēc joprojām ir ļoti bāla.

Modernajā pasaulē tai nav vietas.

Modernais projekts

Kas tad ir šī modernā pasaule jeb ”modernais projekts”. Kants to mēģināja noskaidrot savā pamgletā Was ist Aufklärung?

Bez Kanta norādītajiem trim aspektiem tas ietver, saprotams, arī modernās pasaules galveno nozīmi – tehnoloģiju.

Tas pats cirvis bija dažādi noderīgs gan parastam galdniekam, gan Dostojevska Roskoļņikovam. Tehnoloģija var tikt dažādi organizēta (Jacques Ellul).

Šodienas industriālisms ir citāds nekā tas, kuru piedzīvoja angļi XIX gs. vidū. Tualetes ar ūdeni, aspirīns, penicilīns, automobiļi, vakcīnas un siltas istabas. Saprotams, ka mēs neatteiksimies no tām. Braucot automašīnās un sildot pusdienas mikroviļņu krāsnīs šķiet nepieklājīgi kritizēt zinātnes un tehnikas progresu. Tā piedzimst progresa pesimisms. Provokatīvais pesimisms.

Antimodernisms kā āmurs pret instrumentālo racionālismu. Modernisma pretinieki ir gan kreisie, gan labējiem. Šī pesimisma saknes nestiepjas ne tikai Aristoteļa mācībā.

Saprotot līdzībās

Sers Tomas Hakslijs, Darvina draugs un aizstāvis, savā grāmatā par evolūciju piemin arī dārznieku, kurš ar šķērēm izmaina koku un krūmu ārējo veidolu. Vai dārznieks ir evolūcijas rezultāts vai tomēr tā šķērslis? Mūsu priekšstati par Darvinu ir līdzīgas neizpratnes pilni. Tie ietver sevī sajūsmu, apbrīnu, nosodījumu un izsmiekla kolāžu. Tur leģendārais dabas pētnieks izskatās kā šimpanze+Mozus+Ziemassvētku vecītis.

Darvins izmainīja mūsu priekšstatus par mums pašiem (tāpat kā Ņūtons un Einšteins) un tāpēc viņa mācība ir an intelectual timebomb that is still going of (R.Colp Jr).

Viņa intelektuālo piromāniju atbalstīja domājošie laikabiedri, piemēram, Hūkers, Hakslijs, Hekels u.c., kas Darvinu raksturoja kā dzīvībai bīstamu termītu, kuram piemitusi vārdu akluma slimība. Viņš bijis bez muzikālās dzirdes, vājš matemātiķis, nav pratis nevienu svešvalodu.

Taču Darvinam esot piemitusi instinktīva patiesības izjūta.To pierāda viņa pirmās piezīmju burtnīcas, piemēram: Metaphysics, materialism and the evolution of mind (1838), kurā atzīmēts, ka mīlestība uz Dievu esot smadzeņu organizācijas efekts. Mēs bezkaunīgi un daudz apbrīnojot paši sevi.

Pēc desmitgadīgās meitiņas Annijas nāves 1851. gadā, Darvins kļuva par ateistu un uzsāka savu atriebes cīņu ar dabu. Viņa kauja ir jau krietnu laiku paralizējusi visai lielu bioloģijas zinātņu daļu un jēdziens ”domāt darviniski” šodien daudziem nozīmē nedomāt neko – tikai sekot iemītai takai.

Konrāds Lorencs kādreiz atzīmēja, ka gandrīz visi jauna ceļa lauzēji zinātnē pārspīlē savus atklājumus tikai tajā brīdī, kad tos nepieciešams formulēt, lai aizstāvētu. Tieši šis rāmis bremzē kardināli jaunu ideju ģenerāciju. Vecā forma jāiespiež jauna patiesība.

Nākamā krītambedre ir cilvēku un zinātnes tieksme vispārināt uz analoģiju pamata. Salīdzināt.

Tā rīkojas visi. Piemēram, Jacques Loeb, kurš atklāja augu tropismu – liekšanos pret gaismu, bija pārliecināts, ka vispārinot šo atklājumu varēs nonākt ”loti tālu”. Tā darīja arī Pavlovs, Markss un Freids.

Tāpēc neturēsim darvinismu aizdomās par sakariem ar marksismu. Cīņa par eksistenci ir svarīga, bet nav noteicošā.

Salīdzināt kļuva moderni arī humanitārajās zinātnēs. Neskatoties uz to, ka savā salīdzināšanas kaislībā jau sen samērojam nesalīdzināmas lietas, cilvēkus, likteņus, procesus.

Fausta cilvēki drīz ar varu ietetovēs mums katram uz vaiga personas kodu, pavisam drīz vecākiem vairs nebūs jādod bērniem vārds un no uzvārdiem varēsim mierīgi atteikties. Katram taču ir savs ”ciparu kods” un ar to pietiks.

Taču viņiem neveicas.

Krīzes iestājas, cunami uzbrūk un saule neklausa pavēlēm. Ugunskura dūmos cepta desa garšo labāk nekā restorāna delikateses un tuviem cilvēkiem mēs turpinām izgudrot mīļvārdus.

Laika paātrinājums

Antīko autoru pārliecība, ka viss jau sen ir piedzīvots un atklāts (stoiķi, Seneka) tagad nomainījis aktīvais gars. Šo mesiānisko laiku iezvanīja Amos Comenius, Dekarta Discours de la methode un daudzi citi darbi un autori.

Zinātnes mašīna bija iedarināta, Maksvela un Herca laikā tā kustējās jau ar atzīstamu ātrumu.

Nobela taisnošanās par to, ka viņa atklātā dinamīta ”šausmīgums” noteikti atturēšot cilvēci no jauna kara draudiem, šodien šķiet absurda spītēšanās.

Iespējams, ka tieši tāpat sevi mierināja loka un bultas izgudrotājs, kurš varēja sevi mierināt ar pieņēmumu, ka ir ”laidis tautās” savdabīgu provianta ieguves veidu.

Tieši tāpat arī zinātne – aizmirst, ka ir atbildīga par to ko ir pieradinājusi un neviļus sāk demonstrēt savu mefistofelisko pusi, arī mēs aizmirstam pašrocīgi izraisītās sekas. To aizmirst arī zinātnes spoguļattēls – tehnika.

Zinātnieki jau sen uztver laboratorijas kā savdabīgu sacensību vietas.

Tā fizikas daļa, kas balstās uz mehāniku, lielā mērā veidojusi modernās tehnikas pamatus. Tā ir atnākusi pie mums kopā ar vārdu mechane, kas nozīmē ”triks”. Taču neviens nebūtu gatavs pateikt, ka Dekarts vai Galilejs savulaik nodarbojās ar koloskagathos necienīgu triku taisīšanu. Nē, tas būtu pārāk skarbi.

Faustiskais nemiers ienāca arī mākslā. Impresionistu izrāviens no vecišķās mākslas dzina glezniecību uz priekšu līdzīgi tehnikas nozarei. Ar šo brīdi katra jauna desmitgade atnesa mums kaut ko jaunu. Tagad mākslas attīstību sāka noteikt kosmiskais ātrums. Brīdī, kad tas pārsniegs gaismas ātrumu, mēs vairs nesapratīsim kur atrodamies.

Varbūt, ka atjēgsimies bezgaisa telpā, un tas nebūtu slikti, jo vismaz teorētiski zinām kā tur izskatās.

Varbūt pamodīsimies peldus stāvoklī, pilnīgi bez debess pusēm.

Esam taču palikuši bez ceļa zīmēm un katalogi vairs nepalīdz.

Laiks dzen mūs uz priekšu aizvien trakākā tempā un šajā laika paātrinājuma ir kaut kas velnišķīgs.

Pasaules gala gaidās

Vīzijas par pasaules galu nav nekas jauns. Tās parasti uzrodas pārrāvumu laikos.

Jaunu garīgu spēku atraisīšanās notiek nemiera un nedrošības pavadījumā. Uztraukums pāraug haosā, un parādās aizvien vairāk tumsas nospiedumu. Šāds laiks mums ir jau bijis, pārejot no viduslaikiem jaunajos laikos.

Arī toreiz tikām biedēti ar apokaliptisku ”nākotni”. Cilvēce tika baidīta ar ”komētu, kas nāk”, tagad mūs apdraud pašizgatavotas indes un ieroči.

Mēs tagad stāvam uz visjaunāko laiku sliekšņa.

Mūsos ir durvju sajūta.

Šim – tikko piedzimušajam laikam vēl nav vārda. To mēģina izskaidrot ar ekonomikas, politikas kataklizmām, zvaigžņu stāvokli un vispasaules grēcīgumu.

Taču tās visas ir tikai sekas.

Jaunais laiks ir klāt, pilnīgi bez pierādījumiem un visi ir satraukušies.

Vides pesimisti, tāpat kā Godfrey Goodmans, The Fall of Man, or Corruption of Nature (1916) turpinās sludināt cilvēces un pasaules bojā eju visos laikos.

Turpretī tehnoloģijas optimisti, George Hakewills, An Apologie of the Power and Providence of Nature (1627) ir cieši pārliecināti, ka progress glābs cilvēci visos apstākļos.

Trauksmes zvanus gaida daudzi, ieskaitot Tomasu Mannu un Adrianu Leverkīnu, cenšoties nomainīt romantisko mūziku ar disharmonisku, bet loģiski pilnīgāku skaņu mākslas variantu. Līdzīgu darbojās arī leģendārais Arnolds             Šēnbergs (Arnold Schönberg)  ar savu 12 toņu tehniku.

Šo Fausta komponistu rosīšanās  ir racionāla, loģiska un argumentēta kā Keplera likumi.

Visai mefistofeliska šķiet arī talantīgo komponistu dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība.  Kārtīgs komponists rēķina galvā ātrāk par datoru. Šī, dvēselei vistuvākā māksla, balstās uz ciparu un harmonijas loģikas likumiem.

Tāpēc, ieraugot akordu ciparus uz nošpapīra, mani reizēm pārņem drebuļi.

Arī mūzikā Fausts pārdod savu dvēseli velnam, jo vecā harmonija sen sevi ir izsmēlusi, pateicoties Čaikovskim, Māleram un Brukneram.

Leverkūns meklē patiesību tāpat kā visi pārējie Fausta pētnieki.

Patiesības meklējumi ir faustiskās zinātnes un mākslas pamatā. Šis apokalipses reālisms ir diezgan nežēlīgs.

Tagad izskatās, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas iznīks.

Homo sapiens droši vien – nebūs izņēmums.

Ja arī atlikušais laiks nebūs pietiekami garš, to uzgleznot varēs tikai ar dvēseli.

Ar to pašu, ka pagaidām atrodas pagrabā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 3. daļa. Turpinājums sekos.