Provokatīvais pesimisms – 2: Fausta vara

2013. gada 22. augustā. Turpinājums raksta 1. daļai.

Alma-Mater

Noskaidrošanas novārdzinātība

Arguments kā zinātnes augstākā patiesība nav sevi attaisnojis, un pirmo universitāšu pārliecība, ka stabilas zināšanas vislabāk tiek demonstrētas diskusijā, jo bieži ir ieslīdējušas oratora un demagoģijas mākslā, kas stāv visai tālu no patiesas gara gaismas dziļumiem.

Kāpēc tā notika?

Reformācijas un renesanses laika universitātes ar laiku kļuva aizvien konservatīvākas. Progresīvas apmācības formas, diemžēl sastinga un apstājās laikā.

Vecajo gudrība ”iekonservējās” un pamazām sāka iestāties pret visu jauno.

Pasaules universitāšu vēsture joprojām rāda šos interesantos strāvojumus, kur intelektuālās domas nemiers tiek aizvien noteiktāk pārņemts ar formālu un birokrātiski-mietpilsonisko domāšanu, kuru nosaka birokrātiskais iestādes profils.

Šis process savā būtībā ir traģēdija, jo iznīcina visu, kas ir svaigs un oriģināls.

Visi mēs, kas apzināmies rutīnas graujošo dabu un tās iespējas iznīcināt radošo dzirksti mazo valstu universitātes, redzam, ka purva stāvoklis jau sen dominē arī Latvijas universitātēs.

Diemžēl pie mums Eiropā nav ASV raksturīgā obligātā ”vadošo kadru” nomaiņas/rotācijas tradīcija ik pēc 7 gadiem. Pie mums nerotē un tāpēc Nobela prēmiju lauvas tiesas sistemātiski ceļo pāri okeānam.

No viduslaikiem universitātēs ienāca arī hierarhija. No augšas līdz apakšai tā, kā stāvvietu un sēdvietu nomaiņa nav praktiski iespējama. Var gadīties, ka šis apstāklis bija viens no noteicošajiem tam sausumam, kas sāka vītināt intelektuālo dzīvo alma mater.

Stāvošu ūdeņu attīrīšanas iespēja vienmēr ir visai apgrūtinoša. Purva ūdens kvalitāte neuzlabojas, ja pa to brauc ar zelta un sudraba laivām.

Tāpēc tobrīd (stagnācijas dēļ) zinātnes būvniecība pārsviedās uz zinātņu akadēmijām. To nosaukums demonstrēja renesanses humānistu kārtējo klanīšanos antīkās kultūras priekšā. Accademia dei Lincei bija tas gods ieskaitīt Galileju savu locekļu sarakstā.  Angļiem bija Bacon, francūžiem Colbert, prūšiem Leibnitz.

Akadēmiju patrons vairs nebija baznīca, bet gan firsti un politiķi.

Tāda bija tā laika griba.

Katra valsts, saprotams, veidoja savu zinātņu akadēmijas modeli. Vieta Franču akadēmijā ķīmiķim vai matemātiķim nozīmēja ne tikai godu, bet arī naudu. Royal Society Londonā piedāvā ”tikai godu”, par to īstenajam loceklim nācās samaksāt pašam.

Atlases principi, šķirošana, amatu sadalīšana, saprotams, ir ietekmējuši zinātnieku dzīvi. Atliek noskaidrot kā šie klubus tik ļoti atgādinošie veidojumi reāli ir ietekmējuši zinātnes attīstību.

Man šķiet, ka ir jāpievienojas Voltēram, kurš savā 23. filozofiskajā vēstulē konstatē sekojošo; ” apstāklis, ka Royal Society rindās bija Ņūtons nebūt nenozīmē, ka viņa sasniegumi būtu minētās biedrības nopelns. Te jāpiezīmē, ka daži no kolēģiem bija spējīgi  atzīt un saprast viņa mācību”.

Daži.

Tikai beigtas zivis peld pa straumi.

Izskatās, ka arī mūsu Zinātņu akadēmija lielā mērā ir beigtu zivju, hermētiski noslēgts akvārijs. Augstceltnē, kas ar lepnumu nes Kolhoznieku nama vārdu, jauno zinātņu nav. Jau sen. Strāvojumu – tāpat nav.

Tad varbūt prēmijas, godalgas un balvas ir īstais ugunskurs, pie kura sildīties zinātniekam ar dvēseli?

Einšteinam savulaik patiešām tika piešķirta Nobela prēmija, taču nevis par viņa relativitātes teoriju, kurai tolaik kategoriski nepiekrita divi zviedru filozofi Hāgerštroms (Hagerström) un Palens (Phalen), bet gan par fotoelektriska efekta atklāšanu.

Atstājot šo jautājumu atklātu, atgriezīsimies pie universitātēm.

WilhelmvonHumboldtTo come back atsākās XIX gadsimta sakumā.  Tas bija apgaismības, romantisma laiks, kuram toni noteica Berlīne un Humbolts (Wilhelm Humboldt). Jaunā tipa universitātes, kurās filozofija un humānisms jāapgūst arī matemātiķiem vai fiziķiem. Tāpēc tās joprojām mēdz dēvēt par ”Humbolta tipa universitātēm”, jo zinātnieki tajās nodarbojās arī ar studentu skološanu.Ar šo brīdi universitātēs sāka izglītot arī inženierus un ekonomistus. Anglosakši viņus mācīja universitātēs, bet vāci iekārtoja speciālus zinību institūtus inženieru apmācībai.

Plaisa veidojās un padziļinājās nemanot. Man šķiet, ka Humbolta universitāte ir pagaidām pēdējais nopietnais mēģinājums humānistu cīņā pret tehnokrātiski domājošiem cilvēkiem. Pret dabas zinātņu ”eksakto spiedienu” uz dabu (mežu, lauksaimniecības politika), sabiedrību (politiskās partijas, parlaments) un kultūru (mākslas nomaiņa ar ”kultūru”).

Šī cīņa demonstrē prāta racionālismu, bet notiek bez uzvarām.

Tagad, kad Humbolta modeli mūsu augstskolās vairs nelieto, tā ir pārvērtušās par profesijas apguves jeb amatnieku smēdēm.

Universitātes vietā nostājusies ”skola pilngadīgajiem” ar obligāto nodarbību apmeklējumu, zināšanu piešķiršana notiek ar ”virpas loģikas palīdzību”  un zinātnes vietā iekārtojušies metodiskie kabineti.

Pētnieka un zinātnieka darbs arī pie mums Latvijā ir kļuvis par nevienam nevajadzīgu nodarbošanos. Ja ar to nevar nopelnīt sponsora naudu universitātei.

Lieki piebilst, ka sponsori un nevis zinātnes dvēsele, jau sen diktē arī Latvijas zinātnes straumes tecējumu.

Tirgus attiecības un loģika ir ielaistas ne tikai zinātnē, bet arī mākslā un kultūrā.

Šajos apstākļos atrodas ļaudis, ka pat nesaprot, ka tikko uzbūvētā nacionālā bibliotēka nedrīkst pārtapt par konferenču organizēšanas vietu, PR plauktu noliktavu vai kafejnīcu ar skatu uz Daugavu.

Civilizētā sabiedrībā tautas kultūras līmeni nosaka nevis automašīnu vai televizoru skaits, bet gan grāmatu skaits uz vienu valsts iedzīvotāju.

Diemžēl mūsu valstī zinātnes un mākslas politiku stūrē cilvēki ar ”virpas izglītības” augstāko iespējamo dokumentu kabatā. Uzdresētie politamatnieki. Tie paši, kas nav izgājuši Humbolta apmācību, lai saprastu ko nozīmē humanitārās izglītības dominance katras nācija kultūrā.

Ko nozīmē dvēseles trūkums sabiedrībā un sadzīvē, politikā, mākslā un zinātnē?

Mecenātisms ir zaudējis jēgu, šodien to aizstāj sponsori.

Mecenātu vietā nostājušies investētāji, kas ir daudz viltīgāki par Luija XIV naivo godkārību.

Zinātnieka darbu viņi vērtē kā ruletes vai kāršu spēli, kas ”pareizi likts” var kļūt izdevīgs.

Zinātnes komercializācija ir acīmredzama arī pie mums – Latvijā.

Ir grūti atrast neatkarīgu ekspertu neskaitāmās nozarēs, jo lielāko daļu no ekspertiem jau sen ”sponsorē” bankas, monopolstāvokļa uzņēmumi, partijas vai oligarhi.

Šis komercializācija process padara zinātni 100% atkarīgu no varas. Rezultātā mēs esam atkal atgriezušies viduslaikos. Tajā pašā stāvoklī, kurā zinātne tika ”turēta” svētās inkvizīcijas apskāvienos. Pāvesta krēslā sēž valsts Finanšu ministrs.

Big science pieprasa big money.

Nauda vairs nenāk no mecenāta, bet gan no ”pasūtītāja” un tāpēc nav nejauši, ka pētījumi  nereti tiek ”piefrizēti” pasūtītāja interesēs.

Zinātne vairs nemeklē, bet kalpo.

Starp citu – kalpošana ir savdabīgs pašiznīcināšanās veids. Laika drezīna ir iebraukusi strupceļā. Mēs esam apstājušies. Jūtat?

Čivina purva putni, kurks vardes un zinātņu akadēmijas namu aizvien biezākā segā pārņem zirnekļu tīkli.

Fausta tauta

Brīdī, kad Eiropa izrāvās no viduslaikiem un ielēca jaunajos laikos, mēs jutām renesanses sākumu. Toreiz Vāczemē esot dzīvojis dakteris Fausts. Viņa reālā vieta zinātnes vēsturē ir  visai neskaidra. To ignorē tā laika autoritatīvais Dictionary of scientific biography (16 sējumos). Citi izziņu krājumi ziņo par Faustu kā par astrologu un šarlatānu.

Fausts esot studējis Heidelbergā, Krakovā. Visbeidzot padzīts no universitātes Virtenberga sakarā ar ”savu slikto un izaicinošo izturēšanos”. Pēc tam Fausts esot strādājis par skolotāju Kroicenahā (Kreuzenach).

Tiktāl par karjeru, vairāk ziņu man nav.

Slavenu un plaši pazīstamu viņu padarīja kāds naivs XVI gadsimta vācu tautas stāstiņš, kurš vēsta par gudrā daktera Fausta vienošanos ar velnu un viņa brīnišķīgajiem ceļojumiem šaisaulē un aizsaulē. Leģendas beigas ir pagalam cietsirdīgas, kā jau tas vācu pasakām pieņemts.

Ar Fausta tēlu Eiropas literatūrā ienāca jauns varonis. Tāds, kurš alku vadīts ir gatavs ziedot savu dvēseli velnam. Tā ir viņa aktīvā zinātkāre, kas liek šādi rīkoties, lai riskējot tiktu pie skaidrības, patiesības un visaugstākā vieduma. Pat pakļaujot sevi eksperimentiem un riskam.

Tā cilvēks Fausta tērpā pārvērtās par zinātnieku – burvju mākslinieku, kas spēj savaldīt visus četrus elementus.

faustsŠis nemierīgais ”Fausta cilvēks” bija jūru braucējs, jaunu zemju atklājējs, kalnos kāpējs, tuksnešu iekarotājs, dinamīta atradējs, neitronu spridzinātājs, upju gultņu nomainītājs, neitronu ieroču atradējs. Fausta cilvēka radošā aktivitāte nav mitējusies arī šodien.

Kaut arī valodā eksistē divi vārdi – ”zinātkāre” un ”ziņkāre”, dzenulis ir viens un tas pats. Tās ir alkas iekarot nesaprotamo pasauli.

Drudzis.

Kaislība.

Iegūt! Vienalga ko tas maksā!

Jauneklīgais flāms Andreass Versāliuss šīs kaislības vadīts zaga no kapsētām līķus un pa kluso nodarbojās ar aizliegtām anatomijas studijām (De humani cervoris fabrica, 1543). Viņš bija pirmais Gētes iedvesmas avots. Otrs bija uz maģijas un zinātnes robežas žonglējošais Paracelss (Paracelsus, 1439 -1541). Viņš iemiesoja leģendu, jo juta izaicinājumu saprast cilvēci, tās slimības un visu, kas ap mums notiek.

Dabas zinātnieka varas dziņa, brīdī, kad protestantisms jau tuvojas savai kulminācijai, radīja priekšnoteikumus Fausta leģendas dzimšanai. Zinātne, kombinācijā ar visa veida ”apšaubīšanu” radīja pamatu jaunajai zinātņu loģikai. Aristotelis vai nebija viss. Eksperimentētāja gars bija no pudeles ārā. Iekšā to vairs nebūsim nekad.

Zināšanu vara

bacon francisZināšanas ir vada – šis teiciens pieder Frensisam Bēkonam (Francis Bacon, 1561 -1616).- faustiešu un renesanses zinātņu pirmajam un joprojām nozīmīgākajam profētam.

Viņa tēvs Nikolas Bēkons uzkalpojās līdz lorda kārtai karalienes Elizabetes galmā. Tāpēc jaunais Bēkons agri varēja uzsākt savu jurista karjeru un jau 18 gadu vecumā strādāja vēstniecībā Parīzē. Diemžēl strauji nomira viņa tēvs un ar to sagāzās arī viņa karjeras balsti, jo bez protekcionisma/aizmugures arī šajos gaiteņos visas durvis izrādījās slēgtas.

Tikai 1603. gadā, pēc pārmaiņām tronī, sākās Bēkona laiks. Viņš rāpās augšup un bruģēja savu ceļu ar skauģiem un klupinātājiem. Līdz beidzot 1618. gadā kļuva par lordu un baronetu, taču viņu pagrūda it kā korupcijas dēļ un viņš strauji noripoja atpakaļ. Līdz klonam.

Pametis politiku, Bēkons sāka nodarbojies tikai ar filozofiju. Viņš ticēja, ka dabas zinātnēm būs noteicošā loma cilvēces attīstībā. Tā laika sabiedrībai tas bija jaunums.

”Cilvēkam jāpārvalda daba tieši tāpat kā valdnieks pārvalda savus īpašumus”- apgalvoja eksperimentālās filozofijas tēvs.

Royal Society sargeņģelis viņš pirmais piedāvāja konkrētu programmu zinātnes organizēšanai un politiskai pārvaldīšanai. Tātad – lika pamatus šodienas zinātņu akadēmiju darbībai.

Dabas zinātnes tagad ir kļuvušas par Bēkona cienīgu varas faktoru. Laboratoriju eksperimenti, no matemātikas nākošā precizitāte, darbošanās pētnieku kolektīvā, grandiozi projekti un to efektīva izmantošana praksē radījusi situāciju, ka eksaktās zinātne šodien atgādina ražošanas iecirkni, kurtā izveido noteiktu, pasūtītājam vajadzīgu produktu. Ražo ar smadzenēm.

Šis ”piegājiens zinātnei” ir kļuvis par dominējošo pēc renesanses sabiedrībā.

Galilejs un Keplers ieviesa pedantisku ticību zinātnei, kārtībai un sistematizācijai. Ar šo brīdi ”racionālais” kļuva par noteicošo faktoru vērtību skalā arī ārpus zinātnes.

No šāda viedokļa raugoties šķiet, ka daba un sabiedrība ir konstruētas pēc matemātikas un fizikas likumiem.

Apzinot tos, viss ir atrisināms elementāri un vienkārši.

Pēc šīs loģikas spriežot, visu var izteikt ciparos. Skaitļos, salīdzināmos lielumos.

Pateicoties šai loģikai – augsts, racionāls, sterils tehniskais monstrs pacēlās pāri haotiskajai, cilvēcisko vājību pārblīvētajai līdzpilsoņu ikdienai.

Visu sistematizēja tabulās, grafikos un marķēja ar numuriem, personas kodu ieskaitot.

Bija sācies lielais ”dzīves grāmatvedības” laiks.

Linnejs ierādīja puķēm, Mendeļejevs – vielām un Darvins – kustoņiem viņu ”vietu” un ‘būri”.

Tur jūs esat! Nekustieties un ievērojiet pakārtotību!

Ciparu un sistematizācijas apsēstība nav norimusi joprojām.

Tā ir noteicošā.

Tā turpina sapņot par perfekti noregulētu sabiedrību, kā par ideāli noskaņotām klavierēm. Uzskata, ka visam jānotiek racionāli un loģiski – bez sievietēm, zirnekļiem un citiem nevajadzīgiem elementiem.

Par šādu sabiedrību sapņoja arī mans favorīts franču utopists Šarls Furjē (Charles Fourier) XVII gs. beigās. Viņš paniski baidījās no sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Kā jau visi tehnokrāti un utopisti, arī Furjē bija cieši pārliecināts, ka reiz taču visām ciešanām pienāks gals un zemes ūdeņi galu galā tomēr pārvārtīsies …limonādē. Viņš gaidīja brīdi, kad cilvēka astes kauls pagarināsies un kļūs par kārtīgu asti un tās galā būs trešā acs! Šādi bruņotu cilvēku vairs nekad nepārsteigtu nepatīkami pārsteigumi. Ar trešo aci mēs vienmēr varēsim ”lūrēt ap stūri” un izvairīties no nepatīkamas sastapšanās ar sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Pagaidām šis sapnis nav realizējies. Lai gan ķīmijas uzvara pār dabu, incests un patriarhāta problēmas ar dzimumjautājumiem lielā mērā iezvana limonādes ēras sākumu.

izglitiba

Kustības optimisms

Modernais zinātnieks, viņa liktenis, misija un ar zinātnisko jaunradi saistītās ciešanas,  Eiropas daiļliteratūrā parādās līdz ar Christopher Marlowe traģēdiju Dr Faustus. Kā arī patiecoties Gētes plaši pazīstamajam sacerējumam.

Šo darbu priekšgājēji ir epikūrietis un dzejnieks Lukrēcijs (Lucretius, 97 -55) ar savu ”Visu lietu dabu” (burvīgi skanošajā heksametrā) un grāmatu grāmata: Dantes ”Dievišķā komēdija”, kopā ar sholastiķu vieduma slavinājumu.

Diviem pēdējiem zināšanu mīkla ir atminēta, turpretī Fausta cilvēkam viss vēl priekšā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 2. daļa. Turpinājums sekos.  

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s