Twitteržurnālistika:nopietna problēma turku valdībai. Mediju mācība LV skolām?

2013. gada 28. jūlijs

Darbs Turcijā. 2013

Darbs Turcijā. 2013

”Žurnālistu situācija Turcijā kļūst aizvien sarežģītāka. Īpaši tagad – pēc pavasara protestiem Stambulā. Daudzi ir ievainoti, arestēti vai atlaisti no darba, jo šopavasar ir uzdrošinājušies protestēt pret Erdogana valdību” – konstatē zviedru Kultūras ziņām Erkans Ipkeci, Turcijas žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs.

Viņš informē par to, ka apmēram 70 turku žurnālistu ir zaudējuši darbu sakarā ar aktivitātēm Taksima laukuma notikumu atspoguļošanā.

Jāpiezīmē, ka žurnālistu stāvoklis Turcijā līdz šim ( salīdzinoši ilgi) ir bijis neapskaužams. Kā norāda ”Bezrobežu reportieru” ziņojumi, Turcija atrodas tikai 154. vietā preses brīvības ”tabulā”, aiz Birmas/Mjanmas, Irākas un Zimbabves. Iemesli nav tālu jāmeklē.

Turcijas valdība jau sen veic ”tiešu spiedienu” arī uz privāto mediju vadītājiem, par ekonomisko cenzūru nemaz nerunājot. Kurdu problēmas ir sena un hroniska Turcijas mediju cenzūras kaite. Tagad klāt nākuši jauni cenzēšanas reģioni.

Protams, ka spiediens uz žurnālistiku panāk tās nosmakšanu. Rezultātā publisko tribīni pārņem neetabletie ”mediji”. Šo tendenci var pašlaik novērot arī Latvijā. Arī šeit alternatīvie informēšanas ceļi pamazām nomaina etablētos medijus.

Nav noslēpums, ka Turcijas valdība jau salīdzinoši ” sen” traktē mikroblogu Twitter kā ”nopietnu problēmu”. Pagājušajā pirmdienā uz policiju tika nogādāts kāds TV žurnālists, kurš bija atļāvies pavasarī, Taksima laukuma protestu laikā ”izteikties kritiski par valdības reakciju” un liecinājis savā twiterierakstā, ka turku policija ir apzināti bombardējusi ar asaru gāzi kafejnīcu iekštelpas, nevis laukumus. Kolēģi arestēja.

Diemžēl žurnālistu vajāšana nav tikai Turcijas vai Zimbabves problēma.

Jāpiezīmē, ka arī Latvijā žurnālisti jorpojām tiek vajāti. Gan tieši (ar policijas starpniecību), gan arī netieši – ”noslēdzot ēteru” konkrētām, nevēlamām personām. 

Diemžēl.

Skandalozais Ilzes Naglas ”gadījums”, kas aizskanēja līdz Eiropas tiesai, saglabājot nemainīgas ”iesaistīto” amatpersonu pozīcijas sabiedrības apritē, ieies mūsu žurnālistikas vēsturē. Latvijas valsts tagad maksās Ilzei kompensāciju no savas, nevis toreizējās Iekšlietu ministres kabatas.

Pavisam drīz notiks arī Rīgas domes šefa Nila Ušakova tiesas process (sakarā ar elektroniskā pasta faktu noplūdi) pret žurnālistu Leonīdu Jākobsonu, kas, protams, pievērsīs Latvijai pasaules mediju uzmanību. Cerams, ka šoreiz mūsu tiesnesis spēs iedziļināties mediju misijas loģikā, nebruģējot ceļu nākamajam ”valsts kases” kompensācijas gadījumam pēc sekojoša sprieduma Eiropas Tiesā. Līdzīgi kā tas bija novērojams Ilzes Naglas gadījumā.

Mani satrauc mediju žmiegšana. Raugoties uz procesu attīstību mediju areālā, Latvijā joprojām novērojamas uzkrītošas erozijas pazīmes – nesakārtotā žurnālistikas profesionālā apmācība augstskolās; spēcīgas profesionālas organizācijas trūkums, kas apvienotu visus, ne tikai bijušos ”Dienas” žurnālistus; sabiedrības nekompetences mediju misijas virsuzdevumos. Pēdējais ir būtisks klupšanas akmens, jo zināma daļa sabiedrības (postsovjetiska iespaidā) joprojām uztver medijus vai nu kā goda plāksni, pieprasot pozitivizētas ziņas (kā PSRS laikos), vai arī redz tikai ”revolveržurnālismu” (karstais krēsls) kā vienīgo mediju profesionalitātes rādītāju. 

Jau sen esmu runājusi par mediju specifikas apmācības nepieciešamību mūsu skolās. Gandrīz visi ikdienā patērē medijus un tāpēc būtu saprātīgi tos mācīt jau skolas solā. Ieguvumi būtu vairāki – mediji vairs nespētu manipulēt ar savu publiku, auditorija prastu atšķirt labu žurnālistiku no sliktas un visbeidzot celtos mūsu sabiedrības kopējais demokratizācijas līmenis. Lasītājs sāktu saprast arī līdz šim mazāk pazīstamu labu žurnālistiku.

Pagaidām lielākais šķērslis šai iniciatīvai esot mediju skolotāju iztrūkums Latvijā. Mūsu valstī pedagogus gatavo neskaitāmās augstskolās. Vai nebūtu pienācis laiks vismaz vienā no tām sākt gatavot arī mediju skolotājus?

Positivus fotoiespaidi. Salacgrīva, 20. jūlijs.

2013. gada 20. jūlijā

Zemgales zaļā zemestrīce

2013. gada 17. jūlijā

Jelgava ir briesmīgi tuvu Rīgai. Tas bija zināms arī agrāk, bet šoreiz tika pamanīts praktiski – sēžot pie stūres. Vienīgais sliktums, ka no Rīgas uz Jelgavu grūti nokļūt plūstoši un daiļi. Pa ceļam (braucot no Salu tilta) jādirn pie nervoza krustojuma, gaidot stresa piesātinātu kreiso pagriezienu. Lai izvairītos no spriedzes, izlēmām vālēt pa superdārgo oranžo Rīgas tiltu un pēc tam no Bauskas virziena pamanīties pārkļūt uz Jelgava ceļa, kas arī izdevās.

Pēc tam ”taciņa” uz Jelgavu ritinājās raiti un sprauni, līdz beidzot pie horizonta parādījās smukā muiža ar glāžu logiem vara durvīm un piļavotām istabiņām.

Jelgavas Rastrelli pils zibināja savu glīto fasādi rītsaules starā kā primadonna pārbauda savu frizūru trimo spogulī! Protams, ka viņa drīkst tā darīt! Protams, Rastrellī – gozējies vien! Tu drīksti būt gražīga, cēlā pils. Tev tas piestāv!

Pēc tam noenkurojāmies parterā, kur pils labi apskatāma, t.i., piestājām pie Makdonalda, kas bija apsēsts no riteņbraucēju puses un izskatījās samērā jauns un neiekarots. Ieturējāmies, papildinājām pārtikas  rezerves ar diviem mafiniem un pīrāgiem, lai pēc tam, veiksmīgi lavierējot, aizslīdētu Dobeles virzienā.

Paguvām nogriezties uz Auci un pēc brīža, īsi pirms Bēnes, piestājām ceļmalā, lai iegādātos vietējo ražojumu – avenes, tomātus (kas smaržo kā tomāti) un gurķus, kas ir zaļi un červeļoti kā mazītiņi krokodili. Meitene – pārdevēja zvērēja, ka viss ražots pašmājās. Varu liecināt, ka viņa nemelo, jo tomāti patiešām garšoja kā tēva bērnības lecektīs izperētie sarkanie bumbuļi, kas manā atmiņā palikuši kā superlieliski dārzeņi, kuriem šodienas lielveikalu produkcija līdzi netiek. Ja brauksiet šajā virzienā – piestājiet. Nenožēlosiet.

Pēc ieturēšanās ”ar avenēm” bijām jau iebraukuši Bēnē. Tās Centrālajā laukumā atrodas Bēnes muiža. Daiļā ēka savulaik (no 1876. līdz 1878.gadam) celta kā Bēnes muižas kungu māja, kas daļēji pārbūvēta, saglabājusies vēl šodien. Saglabājušās arī citas muižas ēkas – kūts, lielā klēts, kalpu mājas, dzirnavas u.c.

Kā apdzīvota vieta Bēne veidojusies tikai 16.gadsimta beigās, kad, sabrūkot Livonijas ordenim izveidojās Kurzemes – Zemgales hercogiste, uz zemes, kuru bija iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks Dr.Bergs. 1597.gadā viņš jau iegūto novadu saņēma no hercoga Fridriha lietošanā līdz ar tiesībām uz būvkokiem un malkas kokiem no kroņa meža. Poļu karalis Vladislavs 1633.gadā Bēni esot iedāvinājis viņam kā dzimtīpašumu.  Līdz pat 19.gadsimta sākumā Auces novads (līdz ar Bēni) piederējis Medemu dzimtai. Grāfa Fridriha fon Medema īpašumā bija Vecauces un Elejas pilis, kā arī Bēnes, Jaunauces, Ķeveles un Vītiņu muižas.

Šim reģionam visdramatiskākajā brīdī – 1873.gadā, kad tika atklāts Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļš, Bēnes muižas īpašnieks tobrīd bijis barons Augusts fon der Reke. Pēdējais Bēnes pils īpašnieks pēc tam bija barons fon Birkenšteins. Barons pēc barona, diemžēl. Visbeidzot vēlāk, kad muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, bet Bēnes muižas daļa iznomāta, no 1922.gada par tās nomnieku kļūst bija Otto Valdemārs Gailītis. Nopostītu un panīkušu saimniecību, kura tolaik tika saukta par Bēnes Kulturālo centru, viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju. Kas tur notiek tagad? Padomju laika restaurācija ir atstājusi  nepatīkamas pēdas ekas vaibstos, pārāk tuvu piebūvētas daudzdzīvokļu mājas. Iespējams, ka ar laiku šīs kļūdas var novērst un iekļaut arī Bēnes ”pili” Latvijas pērlīšu sarakstā.

Palēkājām pa tiltiņu, meditējām pie lēnas upītes un devāmies tālāk – Rubas virzienā.

Mūsu nākamais ceļamērķis bija senā un ievērojamā, no sarkaniem ķieģeļiem celtā iespaidīgā Rozas (Rozes) skola, kurā savulaik (aizvadītā gadsimta sākumā) mācījās mana mīļā vecmamma un viņas māsas. Skolā esot bijusi ļoti augsta līmeņa izglītošanas sistēma, ar stingriem skolotājiem un augstām prasībām zināšanu apguvē. Vecmamma man savulaik stāstīja par savām skolas gaitām, uzskaitot tiem laikiem raksturīgās grāmatu pauniņas, sviesta cibiņas un visu pārējo, par ko mums vēstī arī Poruks savā slavenajā literārajā darbā ”Kaujā pie Knipskas”, to pašu bija praktizējis Reinis un Matīss savos Kalna Kaibēnos.

Starp citu, Rozas (Rozes) skola ir pirmā Izglītības ministrijas skola Latvijā cariskās Krievijas laikā!

Arhīva apzinātajos dokumentos redzams, ka 1839. gadā Kuldīgas apriņķī esošajā Reņģes muižā, kura atradās tagadējā Rubas pagasta teritorijā, tika beidzot atklāta skola. Pēc četriem gadiem minētā skola pārcelta uz Jaunlīkupēniem. 1855. g. tās ēka nodegusi un vēlāk atjaunota.1866. gadā. Vasarā skola pārvietota uz 1771. g. celto Rosas krogu, un kopš tā laika ieguvusi „Rosas tautskolas” nosaukumu.

Ir zināms, ka Ezeres pagasta vietnieku pulks bija nolēmis veco krogus ēku nojaukt, vietā uzceļot divstāvu ķieģeļu skolas namu. 1881.g. šī iecere arī realizējusies un 1881. gada 15. aprīlī tika ielikts pamatakmens jaunajai skolas ēkai, kuru iesvētīja un atklāja 1882. gada. 28. oktobrī. Pēc trim gadiem Rozas tautskolu slēdza (1885. gadā) reizē ar divklasīgās ministrijas skolas dibināšanu Ezeres pagastā. 1885. gada 1. septembrī pēc Ezeres pagasta iedzīvotāju kolektīva lūguma, pārvarot vācu skolu valdības pretestību, Rozas tautskolas vietā tika atvērta divklasīgā ministrijas skola – pirmā tāda tipa mācību iestāde Baltijā.

Vietējais barons bijās no tā, ka jaunā skola samazinās vācu ietekmi vietējā sabiedrībā, jo mācību process skolā tolaik bija pakļauts krievu caram, un Krievijas cara sastādītajai mācību programmai, kurā akcentēts bija viss krieviskais. Tādēļ brīdī, kad Rubas pagastā sāka celt jauno Rozas skolu, grāfs visiem spēkiem mēģināja šo pasākumu izjaukt. Kad pagasta vecākais Zeniņš bija atnesis pie grāfa skolas projektu (jo tajā laikā grāfs bija vienīgais noteicējs pār procesiem Rubā) viņš sadusmojs un kategoriski noliedza vietējiem censoņām par jaunu skolu vispār domāt. Taču Rubas pagasta ļaudis (tā laika vecākais Zeniņš) neesot samierinājušies ar grāfa aizliegumu un Zeniņš tomēr (pretēji grāfa dusmām) aizbraucis uz Pēterburgu pie cara Aleksandra lūgties palīdzību.

Krievijas cars jaunās Rozas skolas projektu esot apstiprinājis! Tāpēc 1881. gadā skolas būvdarbi bija pabeigti un pērn šī, Latvijai tik nozīmīgā celtne, būtu varējusi ar atvēzienu svinēt savu 130 jubileju!

Rozas skolai tajā laikā bija svarīga nozīme Latvijas izglītības sistēmas attīstīšanā, jo tā skaitījās paraugskola. Uz tās atklāšanu Renģē ieradās pat cara brālis Vladimirs. Pagasta vecākais Zeniņš no viņa saņēma dāvanu – sudraba papirosu etviju un sudraba pulksteni.

Sākotnēji pilnais skolas nosaukums ir bijis šāds: „Tautas izglītības ministrijas Reņģes divklasīgā lauku paraugskola”. Dokumentos minēta vienkārši kā Ezeres pagasta Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola.

Protams, ka skolas apmācībai bija krieviskā ietekme, jo, kā atceras mana vecmamma – skolas telpās un kopmītnē drīkstēja runāt tikai krievu valodā. Ja divas latviešu māsiņas savstarpēji sarunājās latviski, tad skolotājs viņas par sarunāšanos dzimtajā valodā esot bargi sodījis. Tas, nav patīkami! Taču vietējos bērnēļus Rozas skola esot skolojusi ”iespēju robežās” iespaidīgi, labi, ar panākumiem.

1915. gadā, sakarā ar karadarbību, skola tika slēgta. 1018. gada 5. februārī Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola nodēvēta par Rozas sešklasīgo pamatskolu. Sakarā ar Ezeres pagasta sadalīšanu un Reņģes pagasta izveidošanos no 1922. gada 1. janvāra līdz 1925. gada 1. oktobrim skolas nosaukums bijis Reņģes pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola, bet kopš gada, kad Reņģes pagasts pārdēvēts par Rubas pagastu, – Rubas pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola. Cik man zināms, šī skola turpināja darboties arī pēc Otrā pasaules kara un tika slēgta samērā nesen. Vai kāds no Jums, cienījamie lasītāji, nevarētu precizēt kad tieši Rozas skola tika slēgta un kāpēc pamatskola tika pārcelta uz vietējo pili jeb muižas ēku?

Turp veda arī mūsu ceļš. Izbraucām cauri baroneses stādītajai liepu alejai un mūsu priekšā atklājās daiļa celtne – ”Renģes pils”. Mūs gaidīja iepriekš sarunāta tikšanās ar neobaroka muižas ēkas jeb Rengenhof pils direktori Initu. Ēka joprojām ietilpina sevī skolu un Inita vada divus procesus – cenšas saglabāt seno ēku un vienlaikus nodrošināt saviem skolēniem cilvēka cienīgus draba apstākļus skolā.

–   Grāfiem nebija šādu ateju, mums ir! – saka direktore un rāda divas nesen izremontētās ”labierīcību telpas”, kas paredzētas skolas bērniem. No vienas puses žēl, ka senā un daiļā ēka tiek pārkārtota modernās skolas prasībām, bet no otras puses labi, ka kāds par šo ēku tomēr rūpējas. Samazinoties bērnu skaitam šajā pierobežas reģionā, pastāv risks, ka muižu ēkas tiks pakļautas pamestībai tieši tāpat kā šobrīd pamesta un izdemolēta ir kādreiz slavenā Rozas skolas ēka.

Renģes muižas apbūve veidojusies Vadakstes upes krastā. Pagalma vienā pusē pie upes celta kungu māja un tai pretī saimniecības ēkas un kalpu māja, veidojot slēgtu pagalmu. Tām blakus 1882. gadā uzcelts arī ūdenstornis. Lejāk pie ceļa ir arī ūdensdzirnavas un tālāk kalnā vējdzirnavas.

Pašreizējā pils celta 1881.-1882. gadā baroniem fon Nolkeniem ar franču baroka pilīm raksturīgu arhitektonisko risinājumu un neorenesanses dekoratīviem motīviem. Ēkas projekta autori ir arhitekti D.R. fon Siverss un M. Šervinskis, kurš ir arī grezno interjeru autors. Interjeru apdarē arī gandrīz pilnībā saglabājusies gan plastiskais dekors, ēdamzāles griestu koka kasetējums un sienu paneļi, gan durvis ar grezniem neorenesanses apkalumiem un 11 greznas podiņu krāsnis, un 3 kamīni. Kopumā pils vērtējama kā neliels historisma laikmeta šedevrs. ( plašāk varat lasīt: http://www.vietas.lv/index.php?p=2&id=22988).

Tuvojās vakars un mums bija jāsteidzās uz Rundāles pili, lai tur noklausītos senās mūzikas nakts koncertu. Vispirms aiztraucāmies uz Mežotnes pili (kur bijām sagatavojušies pārnakšņot pēc koncerta), atstājām tur mantas, pārģērbāmies koncertam un pēc tam svinīgi braucām Rastrelli pils virzienā. Par koncerta norisi aprakstīju jau iepriekšējā blogā un tur man nekā vairāk nav ko piebilst. Bija tā kā bija: lieliska mūzika un kaitinoši vājš pasākuma organizējums.

Nākamā dienā, pēc pašvakām brokastīm Mežotnē, atgriezāmies Rundāles pils dārzā, lai sasveicinātos ar turienes rožu dārzu. Tas izveidots dārza priekšējā daļā, apmēram hektāra platībā. Manu uzmanību pievērsa tā saucamā angļu rozes, kas atgādina senās cēlpuķes, kuras te augušas gan Kurzemes hercoga Ernsta Johana, gan arī Kurzemes hercoga Pētera laikos.

Kā liecina pils informatīvais parka biļetens, rožu dārzā aug ap 2450 rožu sķirņu, no tām 670 vēsturisko un kopumā pils dārzā ir ap 12 000 dažādu rožu stādu. Sev esmu nolūkojusi sekojošas: Berolina, Golden Smiles, James Galway, Mortimer Sacker, Generation Jardin, Colossal Meidiland un, protams, Santana. Vai ir iespējams Latvijā iegādāties šo rožu stādus? Kur to var izdarīt?

Rožu apbrīnošana bija mūs pamatīgi nokausējusi karstajā saulē. Visapkārt skanēja igauņu un lietuviešu valodas. Skaidrs, ka arī pie mums sāk veidoties un attīstīties skandināvu ”tuvā tūrisma” tradīcija, ka kaimiņi brauc pavadīt savu atvaļinājuma laiku pie kaimiņiem. Igauņi masveidā izpirka Rūjienas saldējumu un lietuvieši jūsmoja par ”karbonādi” pils pagrabā.

Kas atlika mums? Nopirkt ūdens ceļojumu pa vietējo dīķi! Laivas kapteinis bija saulē iedegusi, simpātiska meiča ar kapteiņa cepuri galvā. Viņa solījās braukt klusi un stāstīt spoku stāstus. Iekārtojos zem viņas piedāvātā tamborētā saules sarga un ceļojums spoku pasaulē varēja sākties! Brauciens izvērtās par spraigu piedzīvojumu, jūtot līdzi ”melnajai ” un ”baltajai” dāmai, kas esot tradicionālie Rundāles pils spoki.

Vai par Rundāles pili man vajadzētu stāstīt vairāk? Par kāpnēm Colgate zobu pastas baltumā, putekļu aromātu paralēli pelēcīgajām solu rindām, nežēlīgi kaucošu plaukstu žāvējamo aparātu pils tualetē un burvīgo pils maģiju, kas seko līdzi visiem kā ēna?

Vai vajadzētu?

Kā tu domā, cienījamo lasītāj?

Dzīvnieku ferma senās mūzikas koncertā Rundāles pilī

2013. gada 14. jūlijā senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 048senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 040

Ar ko sākt šorīt? Skaistā, skaidrā jūlija vidus rītā Mežotnē, kad saule ripo pa zemes virsu, brokastu ainava ar krāšņu ozolu papildina rīta kafiju un kājas pašas prasās atpakaļ uz Rundāles rožu dārzu, ir lieliska sajūta. Stārķis Mežotnes pils dārzā klabina savu klabināmo un putni dzied kā stīgu orķestris. Šorīt gribas atcerēties vakardienas koncertu ar labu, jo Kremerata Baltica un Mario Brunello ar Telemaņa, Bokerīnī un Haidna atskaņojumiem bija lieliskā līmenī. Spēlēja azartiski. Pirmais čella koncerts Do mažorā, uzrakts no papīru putekļiem, iemirdzējās kā aizmirsta upes pērle stīgu prožektora gaismā. Paldies Kremerata, tas bija spoži un perfekti!

Mans favorīts šajā koncertā, protams, bija Aklo ubagu menuets, kurā Bokerīnī aicina stīdziniekus spēlēt savus instrumentus kā ģitāras. Vakarnakts lēni laidās pār Rundāles rožu dārzu, kafija dzisa plaukstā… lieliski… traucēja vienīgi lētā uguņošana beigās ” a la Ušakovs”, kas ar bravūrīgu fonogrammu fonā, nojauca “dzīvā koncerta” uzburto daiļumu.

Koncerta organizētāji ielauzās mūzikas uzburtajā mirāžā kā ziloņi trauku veikalā – šaujot raķetes un liekot pat orķestrim klausīties fonogrammu. Šorīt viss liekas aizmirsts, taču jāpiespiežas un jāatsauc atmiņā arī nepatīkamais vakardienas vakarā. Tāpēc jāatgriežas pie tā, par ko negribas runāt – par ļoti vājo un neprofesionālo koncerta organizēšanu.

Cik var noprast no programmas, tad koncerta rīkotājs un menedžmenta ideju autors ir valsts SIA Latvijas Koncerti. Tātad cilvēki, kas rīkojas ar mūsu nodokļu naudu. Par ko īsti esmu neapmierināta? Par to, ka koncerta rīkotāju attieksme pret mums skatītājiem (kas maksāja brangu naudu par Senās mūzikas festivāla 2013 noslēguma koncertu jeb Baroka svētkus pils dārzā) bija nicinoša un aroganta.

Latvijas koncertu ļaudis “brauca mums pāri” kā ceļa rullis. Pirmkārt tāpēc, ka skatītāji, pirms koncerta bija spiesti gaidīt uz ieiešanu dārzā garā rindā, jo rīkotājiem esot bijis “jāslauka krēsli” pēdējā brīdī. Pēc tam sekoja “izdarības ap lietusmēteļiem”. Debesis vakarvakarā bija samākušās, Rundālē jau iepriekš bija lijis un viss liecināja, ka lietus var atkārtoties arī koncerta laikā. Tas nozīmēja, ka bezmaksas lietusmēteļus vajadzēja dalīt skatītājiem pie ieejas.

Šī procedūra tika veikta lielā steidzībā koncerta laikā,brīdī, kad lietus šaltis sāka kapāt pamatīgi. Šajā mirklī organizētāju “hitlerjūgeds” skraidīja starp rindām un šņācot, aizliedza sēdošajiem klausītājiem “lietot lietussargus”. Taču arī visi šie “valsts uzņēmuma” organizatoriskie misēkļi nebija nekas, ja salīdzina ar galveno izgāšanos – politiskās elites godināšanas akcijām koncerta laikā.

Vai spīkere S. Āboltiņa  ir prominence?

Ar lielu pompu no skatuves tika paziņots, ka koncertā ieradusies “prominence” – parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa. Nezinu kā citiem, taču man neviens no Latvijas politiķiem nešķiet šī cēlā apzīmējuma cienīgs. Jā, ir pasaules politikā personas, kas manā uztverē varētu tikt dēvētas par prominencēm, taču to nav daudz. Ja, piemēram, Nelsons Mandeila, negulētu pašlaik uz nāves gultas, bet viesotos šajā koncertā Rundālē, es 100% piekristu, ka viņu tiešām godina kā prominenci. Taču neviens no mūsu politiķiem pagaidām šādu godu nav izpelnījies. Tāpēc atstāsim “goda apzīmējumus” tiem, kas tos ir pelnījuši un negreznosim nejēgu – prezidentu vai tukšlielīgus spīkerus ar lauru vaiņagiem.

Orvela Dzīvieku fermas klātbūtne Rundāles pilī

Nākamais smieklīgais izgāšanās brīdis bija divas teltis rožu dārza centrā, kurās cilvēki pirka kafiju un uzkožamos. Brīdī, kad mēģinājām ieiet vienā no teltīm, lai nopirktu superdārgu kafijas tasi, mūs aizturēja sargi ar jautājumu ” vai jums ir ielūgums”? – Nē, man ir biļete! – lepni atbildēju. Ne vārda neteikdams, sargs mani nobīdīja malā jo man pašai nācās saprast, ka “prastie cilvēki” jeb tie, kas pērk biļetes un par savu naudu samaksā biļetes arī tiem, kas šeit ierodas ar bezmaksas ielūgumiem, ir zemākas kategorijas cilvēki. Tiem jāiet blakus teltī un kafija ar konjaku jāpērk pašiem par savu naudu, kamēr blakus teltī ielūgumu elite visu saņem bez maksas.

Jūs domājat, ka man skauž? Nē, neskauž gan. Man šāda sistēma šķiet Orvela dzīvnieku fermas realizācija dzīvē un tieši tāpēc šķiet atbaidošs pasākums VIP šādā koncertā varētu būt (sponsori un cilvēki, kas palīdz rīkot šādus pasākumus vai arī paši nopērk VIP biļetes), taču parasti šadas izpriecas tiek sarūpētas neuzkrītoši un ne tik truli bravūrīgi kā tas notika vakardienas koncerta laikā Rundāles pilī.

Šis notikums no jauna aktualizē nopietno jautājumu, ka valsts nedrīkst barot no rokas cilvēkus ar bezmaksas bonusiem, kas nonākuši lēmumu pieņēmēju pozīcijā. Nav pieņemams, ka tiek praktizēta mūsu sabiedrības sadalīšana bezmaksas ielūgumu un biļešu pircēju kategorijās.

Dažas cūkas kļūst vienlīdzīgākas par citām cūkām (Orvels). Galu galā valsts kasi veido mana un jūsu nodokļu nada un es nevēlos finansēt brīvbiļeti uz dziesmu svētku koncertu vai Baroka svētkiem Rundāles pils dārzā Latvijas politķiem un citiem, kas ir draugi koncerta organizētājiem.

Šī prakse ir jāizbeidz. Visiem 100% jāpērk biļetes, ja pasākuma rīkotājs ir nodokļu naudas saņēmējs. Pat žurnālistiem, kuriem, parasti vienīgajiem šādos pasākumos ir ložas un teltis, ir jāmaksā par ieejas biļeti.

Žurnālistiem mēdz būt labākas vietas koncertos, jo viņi informē citus cilvēkus par publiskiem pasākumiem un tāpēc tieši medijiem mēdz nodrošināt zināmas priekšrocības. Taču Solvita Āboltiņa nevienu neinformē publiski un neraksta koncertu recenzijas medijos. Viņai un A.Bērziņam nepienākas “putukrējuma plauktiņš”, ja mēs turpinām ceļu pie patiesi demokrātiskas valsts.

Savādi, ka amatpersonu godināšanu “daži eksperti” joprojām turpina uskatīt par patriotisma izpausmi. Tātad mēs godinām amatu? Nevis personību? Šogad šī iemesla dēļ es boikotēju dziesmu svētkus. Kamēr tajos pastāvēs bezmaksas brīvbiļetes VIP korpusam, ieskaitot valsts Prezidentu, es uz šiem koncertiem neiešu un neaicināšu to darīt arī savus kolēģus žurnālistus. Šis ir mans – pilsoņa protests!

Ja nākamgad netiks savests kārtībā arī SIA Latvijas koncerti ētikas kodekss un Rundāles senās mūzikas fastivāla noslēguma koncertā mums atkal būs jānoskatās plebeju VIP ākstības, tad arī uz šiem koncertiem vairāk neiesim. Tās pašas ākstības turpina notikt arī mūsu operā un teātros. Prezidenta ložā sēž nepazīstami ļaudis, ielūgumi tiek piesūtīti “politisko lēmumu pieņēmējiem” un mēs ar savu klusēšanu atbalstām šo korupcijas veidu, pret kuru KNAB pagaidām necīnās.

Mums – nodokļu maksātājiem nav jāfinansē teātra direktoru “pielīšanas akcijas” valsts politiskajam krējumam. Uzskatu, ka sabiedrība ar civilo nepiekāpību var panākt diezgan daudz un mēs Latvijā pagaidām esam šī ceļa sākumā!

Kurzemes krāču krampis

2013. gada 9. jūlijā

Tovakar, pirms došanās laivu ekspedīcijā pa Irbes upi, sēdēju Daugavmalas populārajā kafejnīcā un uzklausīju kolēģus šausmu stāstus par to, kas notiek Latvijas Televīzijas iekšienē. Varbūt, ka par to vajadzētu uzrakstīt, varbūt, ka labāk pagaidīt.

Pagriežamies uz citu pusi.

Uz Kurzemi!

🙂

Strauji sasaiņojot apģērbu, metos gulēt, lai nākamajā rītā ”moži kā gurķīši” mēs dotos garā karavānas braucienā uz dzimtenes rietumkrastu.

Centrā pie biroja, sēžot uz mūrīša (jau septiņos no rīta) kājas šūpoja Mārīte un Evita. Baltais autobuss bija aizkavējies un mēs kopīgi pētījām debesis – līs vai nelīs. Pēkšņi ”kā orkāns no krūmiem” pa iebrauktuvi iedrāzās baltais autobuss, zibenīgi sapildīja savā salonā visus laivot gribētājus un pēkšņi mēs visi jau kolektīvi traucāmies Ventspils virzienā.

Ceļš zem riepām slīdēja gludi, kā slīdošā lente un diezgan drīz ceļmalā parādījās uzraksts ” Kolka”.

Nogriezāmies par kādreiz tik putekļaino ceļu Ventspils – Kolka, kas tagad (man par lielu brīnumu) ir asfaltēts! Redz, ka dzīvē notiek arī patīkami pārsteigumi! 🙂

Tiktāl viss ritēja gludi. Turpretī tālāk sākās ”ķeršanās” jo liktenīgās ”iekāpšanas vietas” atrašana nebija viegls uzdevums. Navigators jāmaina, jo tas nemāk atrast upi ar nosaukumu Rinda. Uzrakstu nav.

Vai jūs zināt šo upi un vietu?

Skaidrs, ka nezināt. Es arī sākumā domāju, ka runa ir par Rendu. Bet nekā!

Rinda.

Ir tāda upe un aiz lielā lokatora mēs to (galu galā!) arī atradām. Tur jau gaidīja laivu cilvēki, kas sadalīja mums braucamos un piešķīra katram glābšanas vestes.

Laivas nedrīkstēja vilkt, tikai cilāt. Smagi.

Izvēlējos dzeltenu laivu (kā citronu), kuru elšot un pūšot aizdabūjām līdz ūdens malai. Yes! Strauji ierausāmies braucamajā, lai pēc tam, viegli gāzelējoties, sāktu slīdēt lejup pa straumi.

Garām celmiem, kalmēm, ņipri peldošiem zalkšiem ar izslietām dzeltenām galviņām. Pārējie laivotāji palika kūņojamies aizmugurē.

Irbe nostājās mūsu priekšā kā mīkla. Šķelmīgi smaidot ar savām straumītēm un savādajām saliņām, kas apaugušas ar garu dekoratīvu zālāju, kā modernās mākslas muzeju ekspozīcijas sastāvdaļu. Līkloči sekoja cits citam eleganti kā tercu sekvences. Neuzmācīgi un bez histērijām.

Jā, bija vietas, kur laiva sāka dauzīties gar abiem krastiem, jo airētājiem nebija kopīga viedokļa (kā parasti!) straujā pagrieziena pārvarēšanas stratēģijā.

Taču noteicošā toņkārta šajā ekspedīcijā bija vizuālā bauda acīm.

Upes krasts esot neapdzīvots, jo PSRS okupācijas laikā šo teritoriju pieskatījuši padomju armijas vīri un tāpēc piekraste izskatās nepagūta un savvaļā palaidusies. Tas protams ir lieliski un dod pamatu mierinošai laimes meditācijai uz ūdens.

Esat pamēģinājuši?

Iesaku.

Mans airis izskatījās kā lāpsta un jau trešajā stundā es sajutu, ka plaukstās būs tulznas. Laikam vajadzēja airēt ar cimdiem?

Kalmju puduri sveicināja mūs pie katra nākamā pagrieziena. Gaisā vēdīja neaizmirstulīšu aromāts. Tuvojoties jūrai upes krasti centās atdarināt kāpas. Smilšainas dzeltenas kraujas.

Pa Irbes krasta nogāzi lejup ”ripoja” gigantiski priežu stumbri, kurus vietējā stihija bija samētājusi kā sērkociņus. Skarbi.

Vējš patiešām bija augstākās priedes nolauzis un tur pat samētājis kā atlūzas.

Pēc tam straumes tecējums izvērsās un Irbe pēkšņi kļuva sekla kā pusaudžu peldbaseins.

Pie nākamā pagrieziena ap 16.30 mūs jau gaidīja baltais autobuss.

Ģirts bija ērti iekārtojies krēslā un malkoja kafiju. Pie viņa kājām rūkdams kūrās neliels ugunskurs. Omulīgi.

Šī bija mūsu gala piestātne. Līdz jūrai atlika vairs tikai 2 stundu airējums, taču mēs bijām izlēmuši palikt Miķeļbākā un pie cipara ”4” rausāmies no laivām ārā.

Izvilkām laivu, pārģērbāmies mežā, pie viena našķojoties ar vietējām meža zemenītēm. Apsēdos uz kraujas malas, lai sagaidītu pārējos.

Ģirts piedāvāja ugunskura kafiju.

Vai var būt labāka kafija par šo?

Nē, nevar būt labāka.

Nepavisam nevar.

Tā sēžot uz augstās kraujas malas un malkojot kafiju es noskatījos kā citi laivotāji dodas jūras virzienā.

–  Klau, latvieši, paldies par šo upi!- sauca kāda balss no laivas apakšā un jau pēc brīža pazuda aiz upes līkuma.

–  Lūdzu, lūdzu! – es cienīgi atbildēju no augšas arī šiem lietuviešiem.

–  Cik tālu līdz jūrai? – vaicāja nākamie laivotāji.

–  Divas vai trīs stundas? – es atbildēju un baudīju tālāk savu kafiju.

–   Paklau, no kurienes jūs esat” – gribēja zināt trešie, kas kuģoja ar pūsli.

–  No Rīgas, – es teicu bez intonācijas balsī.

–  Vai jums tur Rīgā upju nav, ko? –

–  Nav! – es noskaldīju ļoti pārliecinoši, – tā vienīgā, kas mums ir, tā tek zem Rīgas.

Arī viņi (kopā ar saviem rīdziniekus nīstošajiem tekstiem) pazuda aiz asā pagrieziena, upes līkumā.

Pēc 1,5 stundām ieradās pārējie. Tikmēr paguvām iepazīsties ar citu laivotāju grupu, kas mūsu ugunskura vietā gatavojās pārlaist nakti un tāpēc izmisīgi skraidīja pa mežu meklējot malku iekuram.

Beidzot šaipus līkuma parādās arī mūsējie!!!

Pirmie ieradās mūsu puiši, Mārīte un Elvita. Pēc tam Evita, kas bija sajūsmā par Aigara niršanas prasmi. No paša upes dibena viņš bija izglābis Evitas jaunās saules brilles. Varonis!

Bija arī upuri.

Pie tiem pieskaitāms Guntara foršais baltais rokas pulkstenis, kas pats norāvās no rokas un ieslīdēja upē. Laikam gribēja izpeldēties.

Miķeļbākas kempingā Martins bija mums sarīkojis karaliskas vakariņas. Pasūtītā ceptā bute bija lieliska un sekojošais garais vakars pie ugunskura kempingā – piedzīvojums pats par sevi.

Kurzemes krāču krampis bija realizējies enerģijas lādiņā, kuru neatsver visi pasaules C vitamīna krājumi.

Kurzeme! Mēs brauksim vēl!

Vidzemes vižņi vīgriezēs. 3.

2013. gada 2. jūlijs

Tālāk mūsu ceļš veda uz Dēliņkalnu, uz Alūksnes augstienes augstāko kalnu, kura absolūtais augstums sasniedz  271, 5 m,  relatīvais – vairāk kā 70 m.

Informācija vēsta, ka no kalna D nogāzes paveroties skaista mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainava.  Kalna virsotnē esot triangulācijas tornis (pirms tam bijis tieši tūristiem domāts koka skatu tornis), kura pakājē atrodoties repers (ģeodēziskais punkts, kas tiek atzīmēts dabā kā metāla aplītis). Pa kalna virsotni ejot robeža starp Jaunlaicenes un Ziemeru pagastiem. Protams, ka šāds dižs kalns nav garām palaižama lieta!

Tad nu mēs cenšamies uzregulēt navigatoru uz Dēliņkalnu, kas (kā izrādās) Alūksnes novada dižo kalnu neatrod.

Nelietis – navigators! Negrib mums palīdzēt arī sievietes balss Ipadā. Esam atkal atstāti kartes un neesošu ceļa zīmju/norāžu varā.

Karte teorētiski rāda, ka jābrauc nost no Vidzemes šosejas par ”trešo ceļu” uz Alūksni. Tālāk, kustoties pa šo ceļu, mēs ”paklupsim” pie Dēliņkalna.

Sacīts – darīts. Braucam, sajūsminoties par vīgriežu pļavām gar šosejas malām. Labajā pusē paliek otrais ceļš ar norādi uz Māriņkalnu. To neņemam galvā, jo mums taču vajadzīgs augstāks kalns un trešais ceļš! Nevar būt, ka Vidzemes šosejas malā nebūs norādes uz Dēliņkalnu.

Nākamais ceļš ir bez norādēm, baltais lielceļš ar bieziem krūmiem kā ierāmējumu, abās pusēs. Pa to arī braucam līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kas izrādās ”stipri garām” vajadzīgajai zonai. Tātad vajadzēja braukt pa Māriņkalna ceļu. OK, mēs nenoskumstam, griežam pa labi. Kartē šāds savienojošs lielceļš eksistē. Dziedādami, dejodami ripojam tālāk un (pēc krietna brīža) apstājamies mežmalā pie dīķa. Tālāk ceļa vairs nav. Kāds pikts vīrs ložņā ar krūmgriezi gar dīķmalu un met mūsu virzienā ļoti neapmierinātus skatienus. Izskatās, ka esam nonākuši ”Vosa medību saimniecībā”, ož pēc nomenklatūras un uzpūtības. Sakām, ka braucam uz Dēliņkalnu. Pļāvējs vispirms sāk smieties, tad apjūk un sāk stāstīt, ka ”te tālāk vairs nekur netiksiet”, tāpēc esot jābrauc atpakaļ un tālāk – pa labi, pa labi, pa kreisi, pa kreisi, pa labi un garām…

–   Labi, – es teicu, mēs stūrējam atpakaļ uz lielo šoseju un vālējam pa iepriekš atraidīto Māriņkalna ceļu?

–   Tieši, tā! Tieši tā! – pļāvējs kļuvis smaidīgs.

Atvadījāmies no darbarūķa, kas turpina pļaut, un metamies atpakaļ. Pa to pašu ceļu, pa to pašu šoseju.

Iegriežoties pa Māriņkalna ceļu, pēc dažiem kilometriem saskatījām ceļa malā apskapstējušu norādi uz Dēliņkalnu. Beidzot mēs redzēsim dižo Latvijas kalnu, par kuru man mācīja skolā Latvijas ģeogrāfijas stundās!!! Griežam iekšā! Garām ganībām, pa šauru zemes ceļu nonācām pie uzraksta, kas liecināja, ka esam īstajā vietā.

Tātad, sena teika stāsta, ka reiz tur bijušas Augstumu mājas, kurās saimniekojis stalts puisis Stipris. Kilometru tālāk mitusi meitene Asne. Abi jaunieši samīlējušies. Zviedru laikos meitenē ieskatījies zviedru karalis. Stipris un Asne vienmēr satikušies starp diviem bezvārdu kalniem. Tiekoties atvadu reizē, Asne izstāstījusi Stiprim savu bēdu –viņai jākļūst par karaļa sievu. Abi bēdājušies un raudājuši. Tad pienācis kāds sirmgalvis un jautājis, kāpēc jaunieši raud. Uzklausījis abu stāstus, vecītis teicis:” Ja jūs gribat, tad varat palikt nešķīrami uz mūžu”. Svešais sirmgalvis trīs reizes piesitis ar nūjiņu pie zemes: puisis pārtapis par Dēliņkalnu, Asne-par Meitiņkalnu. Dēliņkalnā uzaudzis dižozols, Meitiņkalnā- jo stalta priede, un abu koku zari saķērušies ciešā tvērienā uz mūžiem. Sendienās kāzu vakarā līgavas nesušas ziedu klēpjus priedei, puiši-dižozolam…” (Žukova, 2001), http://veclaicene.lv/delinkalns-un-apkartne

Tagad nekā ”tāda” tur vairs nav.

Zviedru karalis nav apprecēts un LV bāleliņi paugura aprūpi ir pametuši.

Viss tur šodien izskatījās pamests un nesakopts. Dēliņkalns faktiski raudzījās uz mums tagad – 2013. gada vasara – pamests un skumjš, kā suns bez saimnieka. Aizaudzis. Tā arī mums neizdevās apskatīt otru virsotni Meitiņkalnu (kas apaudzis ar egļu vēri) kuru bijam iecerējuši apgūt. Padomju laikos šī kalna virsotnē esot bijušas ugunskura vietas un deju laukums. Tagad šeit ir dabas liegums. Labi, tad mēs nekur neejam un nekāpjam un neko neizpētam. Noklājam rūtainu pledu un sarīkojām pikniku Dēliņkalna pakājē. Vismaz kaut kas! Pikniks izdevās labs, jo uz mums ar interesi noskatījās vietējās govis un divas ziņkārīgas cielavas. Tātad par sabiedrību nebija ko sūdzēties.

Pieēdušies Dēliņkalna pakājē, traucāmies tālāk uz Alūksni. Pa ceļam mazliet samulsām Māriņkalnā, kas izrādījās apdzīvota vieta, nevis kalns.

Alūksne mūs sagaidīja mazliet samākusies un uzrakta no vienas vietas. Šķiet, ka pilsētā vairs nav nevienas veselas ielas. Visur kāds piestrādājis ar lāpstu un buldozeru. Žonglējot pa brauktuvju malām, beidzot nokļuvām lielveikalu zonā. Tur beidzot bija kafejnīca! Ar karstu kafiju! Kāda laime! Lielveikalu priekšā mazā būdiņā čakla sieviete tirgoja vietējās zemenes. Nostājos garās rindas galā un klausījos vietējo sarunās. Iepazinos ar mazas meitiņas mammu, noskaidroju zemeņu saldumu un pieberot kasti pilnu ar saldajām ogām nonācu pie secinājuma, ka šīs ogas šogad garšo vislabāk!

Atradām viesnīcu ar nosaukumu Ierullē , mūsu istabā oda pēc pelējuma. Ieslēdzām visus iespējamos ventilatorus un gaisa maisītājus, līdz izdevās piedabūt elpojamo gaisu kaut- cik normālā kondīcijā. Pēc tam āvām kājas, lai apskatītu pirmo galamērķi – Glika ozolus. Tie bija turpat kur parasti – ielas malā, mācītājmuižas sētā. Aug tālāk un nesūdzas.:)

Izrunājušies ar ozoliem par Glika bībeles tulkojumu uz audžumeitu Krievijas tronī, devāmies uz muižas parku. Tas bija patiešām liels un iespaidīgs. Beidzot arī pils bija normālā paskatā (izņemot apbedījumus to piekājē), kas, protams, priecē.

Parks bija liels un nesakopts ( šeit trūkst viena ”maza lemberga”, kas visu saved kārtībā), taču tā veidols kādreiz bijis izcils un tāpēc Alūksnei ir plašas iespējas izmantot šo savu potenciālu tūristu piesaistei nākotnē.

Atradām visas kartē atzīmētās piemiņas vietas, kas daļēji vandalizētas un daļēji atjaunotas. Protams, ka viskrāšņākais ir skats uz ezeru.

Ūdenstilpne patiešām varena un velk uz jūras atvēzienu. Pa viļņiem skrien kaijas un trūkst tikai pāris kuģu, lai okeāna efekts būtu nodrošināts.

Protams, ka pēc parka apskates, mēs nekavējoties metāmies ezera virzienā. Vējš pieņēmās spēkā un gājiens uz saliņu, pāri glītam tiltam, izvērtās nosalis un nedaudz nervozs. Tuvojās tumsa un mums izdevās atrast ļoti piemērotu kafejnīcu ar atbilstošu nosaukumu ”Pajumte”. Apkalpošana nevainojama, vīns – OK, ēdiens labas kvalitātes. Labāku aitas gaļas sautējumu nav nācies nobaudīt pēdējā gada laikā. Iesaku!

Nakts aizlidoja vēja spārniem, ciešā miegā. No rīta mazliet traucēja jauniešu kompānijas, kas skaļi skaidroja attiecības pēc jārēšanās nakts bāros.

Pēc brokastīm mēģinājām izbraukt no Alūksnes. Tas izdevās tikai ceturtajā piegājienā, jo ceļa zīmju un virziena norāžu pilsētā nav. Google ziņoja, ka Alūksnē ir Statoil benzīna uzpildes stacija. To meklējot, cirkulējām ap Alūksni kā lāči ap bišu stropu. Riņķī, riņķī, riņķī. Visbeidzot Nestē mūs informēja, ka Statoil ir ”tikai Gulbenē”. Plāni uzreiz mainījās un metāmies Gulbenes virzienā. Izrakņātajā Alūksnē tas nav viegls uzdevums – atrast Gulbenes virzienu. Jutos kā kara zonā – bez norādēm,  ceļa zīmēm un shēmām. Atkal ieslēdzām ”zviedrietes balsi”, kas komiski izrunājot Alūksnes ielu nosaukumus, izvadīja mūs ārā no pilsētas, Gulbenes virzienā.  Navigators putrojās, kā parasti.

Gulbenei nebija paredzēts pievērst šoreiz lielu uzmanību. Tāpēc pielējām bāku ar dīzeli un joņojām tālāk. Uz Ranku.

Tur visi bija uzcirtušies, laikam svinēja kādus svētkus.

Tālākais ceļš veda uz Jaunpiebalgu (lieliska baznīca!), kur paguvām noklausīties bērnu koncertu un ievērot savādus mākoņus, kas šajā ģeogrāfiskajā punktā bija ”sariktēti” – pa savam.

Tālāk uz Vecpiebalgu, līdz atdūrāmies pret plaši reklamētā krodziņa ”Ūdensrozes” slieksni. Apsēdamies pie galdiņa (uz terases) un pasūtījām jēra gaļas sautējumu (Alūksnes Pajumte mūs bija izlutinājusi, šajā virzienā! 🙂 Atnesa pašķidru zupu bez garšas un smaržas. Adžikas mērcē, ar 4 gaļas gabaliņiem par 4 latiem! Piebaldzēni sarūgtināja. Slikti. Ļoti slikts fināls lieliskajam braucienam.

To vajadzēja labot! Steidzīgi atrodot veidu, kas izgaisinātu sarūgtinājumu par piebaldzēniem!

Pametu skatu pa kreisi – plāksnīte ar uzrakstu Kalna Kaibēni.

Ja neizdodas iegūt labu barību māgai, tad tā jāmeklē smadzenēm. Tāpēc iekāpām auto, lai dotos uz pirmā latviešu romāna autoru dzimtajām mājām – brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju.

Ceļš vijās kā serpentīns, pie katra krustojuma vecveca uzraksta ar norādi, kurp meklējams literātu un tautskolotāju muzejs. Visbeidzot atradām.

Izrausāmies no braucamā un uz līdzenas vietas mūs uzrunāja muzeja saimnieks Aivars, kas savulaik esot strādājis Latvijas Televīzijā. Kolēģis, tātad. Lieliski!

Brīdi vēlāk mūsu grupiņai pievienojās mācību spēki no Rīgas Tehniskās universitātes un fantāzijas brauciens pagātnē varēja sākties. Aivars, kā kārtīgs burvju mākslinieks, mūs vadāja cauri savai ”Disnejlendai” emocionāli aizrautīgi un pārliecinoši. Viņam izdevās, jo stundas aizskrēja kā minūtes. Finālā nostājos maģiskajā vietā, kur Reinim domas raisījušās vislabāk, kur uzrakstīti visi aforismi un ”tāpēc” visiem kokiem trīs galotnes. Ir sajūtas! Ir savādi!

Noteikti pamēģiniet!

Jā, prasās muzejs pēc restaurācijas! Jā, to vajag atbrīvot no padomju laika vulgārās iejaukšanās muzeja eksponātu dzīves stilā! Vajag! Ko visu mums nevajag?

Tikmēr saule tecēja uz vakara pusi un viens dzīves piedzīvojumos bija noslēdzies.

Uz redzēšanos, Vidzeme!

Vidzemes vižņi vīgriezēs. 2.

2013. gada 1. jūlijā

Visas šīs dienas iespaidi un teksti krājās galvā. Tāpēc stāstīšu no vietas, kur apstājās iepriekšējais ieraksts.

Tas notika Vidzemes šosejas malā, Melderu mājās. Piektdienas vakarā. Liepas ziedēja kā trakas un vietējais saimnieks klientu pieņemšanu ”menedžēja” pa telefonu: paņemtiet atslēgu ”tur”, atslēdziet ”tās tur” namdurvis, uzvedieties labi un nākamajā rītā atstājiet naudu ”šūplādītē pie gultas”. Pēc mūsu ”paldies” saruna bija noslēgusies. 🙂

Tikko bijām pārbraukuši no brīnišķīgām, neorganizētām sarunām ar Ivaru, Andri un Guntu Virešos.

Tumsa spiedās iekšā pa logiem. Nakts spokojās ap šoseju un miegs līda virsū kā salda vīgriežu smarža.

Tomēr piesēdos pie Ipad un uzrakstīju iespaidus, kopā ar nogurumu.

Starp citu (!) negaidīju, ka šis mazais miestiņš – Vireši izvērsīsies par notikumu.

Patīsim filmu atpakaļ. Pāris stundas atpakaļgaitā.

Tātad.

Viss notika tā: ap trijiem jau bijām savākuši faktus un (pēc izbraukšanas no Zvārtavas) sākām meklēt apskates objektus. Tobrīd mans auto tika novietots pie lapegļu gatves un ceļš veda pie iežu atseguma. Bija piektdienas pēcpusdiena un apņēmība atrast atklājumus –  uzpūtusies liela kā mūris. Kājas nesa lejup, uz upmalu. Gar krastu stiepās čūkslājs. Tā kā uzrakstu nebija, mēģināju paļauties uz intuīciju. Vienu brīdi man likās, ka ieži ir upītes kreisajā krastā, taču tie izrādījās būvgruži. Uzdūrāmies estrādei ar glīti sazāģētu un saskaldītu malku, kur vietējie nesen bija svinējuši Līgo svētkus. Pēc tam uzgrūdāmies virsū vecām, pamestām dzirnavām, safotografējām tās un tur nejauši mūsu uzrunāja Ivars. To es jau rakstīju.  Viņš arī vēlāk izrādīja visas valdzinošās vietas un pavadīja  ceļu uz Līves ciemu.

Pāris stundas Līves ciema Ceriņos (Andra un Guntas) ģimenes sabiedrībā aizskrēja zibenīgi. Mēs skatījāmies, runājām, dzērām pienu, ēdām zemenes un patiešām brīnījāmies kā ir iespējams iekopt tik ideālu zemes strēli Gaujmalā, tikt galā ar mežonīgajām govīm viņā krastā un aitu ganāmpulku ciema viņā galā. Andris mūs vadāja uz lidojošā paklāja un mēs piesargājāmies, lai egļu zari nesaskrāpē stilbus. Pēc tam devāmies nakšņot uz namu, kuru ”menedžē” pa telefonu. Vienkārši ģeniāli. 🙂

Nākamā diena veda uz Api, gar Raganu klinti.

Kafejnīcas Apē vairs nav, tāpēc vietējie rīko sestdienas tusiņus pie veikaliem. No auto stāvvietas varēju pārskatīt trīs galvenās ”burziņu” grupas. Pirmajā (kas sastāvēja no trim ciema sievām) tika runāts par šaušalīgu slepkavību, kurā: ”māti nosita pie viena un izmeta pa logu”. Skarbi! Otrajā četras dāmas bija sasēdušas pie saimniecības preču veikala galda (pie tā ”normāli” tirgojot zemenes) un sprieda par velosipēdu zagļiem. Viena no viņām pieteicās ”vaktēt” nāburdzes riteni, kamēr notiek iepirkšanās. Ko var zināt – kas notiek pērkot spaini? Mums līdzās – auto stāvvietā sarunājās jaunieši par ”asinsanalīzēm”, ” maitām angļiem”. Mēs ēdām banānus un gatavojāmies klinšu kāpšanai.

Jā, klintis mēs atradām. Ceļmalā. Tā bija paslēpušās zem galvenā ceļa. Mazliet izskalotas, rozā un sadurstītas ar bezdelīgu alām. Kā siets. Savādi, ka galvenais ceļš Apē stiepjas pāri šī lieliskajām klintīm un iespējams tieši tāpēc tur nevarētu atrasties.

Tā jau ir. Vietējie savus daiļumus nesaprot un neredz pat nogruvumu risku.

Savādi.