Kurzemes krāču krampis

2013. gada 9. jūlijā

Tovakar, pirms došanās laivu ekspedīcijā pa Irbes upi, sēdēju Daugavmalas populārajā kafejnīcā un uzklausīju kolēģus šausmu stāstus par to, kas notiek Latvijas Televīzijas iekšienē. Varbūt, ka par to vajadzētu uzrakstīt, varbūt, ka labāk pagaidīt.

Pagriežamies uz citu pusi.

Uz Kurzemi!

🙂

Strauji sasaiņojot apģērbu, metos gulēt, lai nākamajā rītā ”moži kā gurķīši” mēs dotos garā karavānas braucienā uz dzimtenes rietumkrastu.

Centrā pie biroja, sēžot uz mūrīša (jau septiņos no rīta) kājas šūpoja Mārīte un Evita. Baltais autobuss bija aizkavējies un mēs kopīgi pētījām debesis – līs vai nelīs. Pēkšņi ”kā orkāns no krūmiem” pa iebrauktuvi iedrāzās baltais autobuss, zibenīgi sapildīja savā salonā visus laivot gribētājus un pēkšņi mēs visi jau kolektīvi traucāmies Ventspils virzienā.

Ceļš zem riepām slīdēja gludi, kā slīdošā lente un diezgan drīz ceļmalā parādījās uzraksts ” Kolka”.

Nogriezāmies par kādreiz tik putekļaino ceļu Ventspils – Kolka, kas tagad (man par lielu brīnumu) ir asfaltēts! Redz, ka dzīvē notiek arī patīkami pārsteigumi! 🙂

Tiktāl viss ritēja gludi. Turpretī tālāk sākās ”ķeršanās” jo liktenīgās ”iekāpšanas vietas” atrašana nebija viegls uzdevums. Navigators jāmaina, jo tas nemāk atrast upi ar nosaukumu Rinda. Uzrakstu nav.

Vai jūs zināt šo upi un vietu?

Skaidrs, ka nezināt. Es arī sākumā domāju, ka runa ir par Rendu. Bet nekā!

Rinda.

Ir tāda upe un aiz lielā lokatora mēs to (galu galā!) arī atradām. Tur jau gaidīja laivu cilvēki, kas sadalīja mums braucamos un piešķīra katram glābšanas vestes.

Laivas nedrīkstēja vilkt, tikai cilāt. Smagi.

Izvēlējos dzeltenu laivu (kā citronu), kuru elšot un pūšot aizdabūjām līdz ūdens malai. Yes! Strauji ierausāmies braucamajā, lai pēc tam, viegli gāzelējoties, sāktu slīdēt lejup pa straumi.

Garām celmiem, kalmēm, ņipri peldošiem zalkšiem ar izslietām dzeltenām galviņām. Pārējie laivotāji palika kūņojamies aizmugurē.

Irbe nostājās mūsu priekšā kā mīkla. Šķelmīgi smaidot ar savām straumītēm un savādajām saliņām, kas apaugušas ar garu dekoratīvu zālāju, kā modernās mākslas muzeju ekspozīcijas sastāvdaļu. Līkloči sekoja cits citam eleganti kā tercu sekvences. Neuzmācīgi un bez histērijām.

Jā, bija vietas, kur laiva sāka dauzīties gar abiem krastiem, jo airētājiem nebija kopīga viedokļa (kā parasti!) straujā pagrieziena pārvarēšanas stratēģijā.

Taču noteicošā toņkārta šajā ekspedīcijā bija vizuālā bauda acīm.

Upes krasts esot neapdzīvots, jo PSRS okupācijas laikā šo teritoriju pieskatījuši padomju armijas vīri un tāpēc piekraste izskatās nepagūta un savvaļā palaidusies. Tas protams ir lieliski un dod pamatu mierinošai laimes meditācijai uz ūdens.

Esat pamēģinājuši?

Iesaku.

Mans airis izskatījās kā lāpsta un jau trešajā stundā es sajutu, ka plaukstās būs tulznas. Laikam vajadzēja airēt ar cimdiem?

Kalmju puduri sveicināja mūs pie katra nākamā pagrieziena. Gaisā vēdīja neaizmirstulīšu aromāts. Tuvojoties jūrai upes krasti centās atdarināt kāpas. Smilšainas dzeltenas kraujas.

Pa Irbes krasta nogāzi lejup ”ripoja” gigantiski priežu stumbri, kurus vietējā stihija bija samētājusi kā sērkociņus. Skarbi.

Vējš patiešām bija augstākās priedes nolauzis un tur pat samētājis kā atlūzas.

Pēc tam straumes tecējums izvērsās un Irbe pēkšņi kļuva sekla kā pusaudžu peldbaseins.

Pie nākamā pagrieziena ap 16.30 mūs jau gaidīja baltais autobuss.

Ģirts bija ērti iekārtojies krēslā un malkoja kafiju. Pie viņa kājām rūkdams kūrās neliels ugunskurs. Omulīgi.

Šī bija mūsu gala piestātne. Līdz jūrai atlika vairs tikai 2 stundu airējums, taču mēs bijām izlēmuši palikt Miķeļbākā un pie cipara ”4” rausāmies no laivām ārā.

Izvilkām laivu, pārģērbāmies mežā, pie viena našķojoties ar vietējām meža zemenītēm. Apsēdos uz kraujas malas, lai sagaidītu pārējos.

Ģirts piedāvāja ugunskura kafiju.

Vai var būt labāka kafija par šo?

Nē, nevar būt labāka.

Nepavisam nevar.

Tā sēžot uz augstās kraujas malas un malkojot kafiju es noskatījos kā citi laivotāji dodas jūras virzienā.

–  Klau, latvieši, paldies par šo upi!- sauca kāda balss no laivas apakšā un jau pēc brīža pazuda aiz upes līkuma.

–  Lūdzu, lūdzu! – es cienīgi atbildēju no augšas arī šiem lietuviešiem.

–  Cik tālu līdz jūrai? – vaicāja nākamie laivotāji.

–  Divas vai trīs stundas? – es atbildēju un baudīju tālāk savu kafiju.

–   Paklau, no kurienes jūs esat” – gribēja zināt trešie, kas kuģoja ar pūsli.

–  No Rīgas, – es teicu bez intonācijas balsī.

–  Vai jums tur Rīgā upju nav, ko? –

–  Nav! – es noskaldīju ļoti pārliecinoši, – tā vienīgā, kas mums ir, tā tek zem Rīgas.

Arī viņi (kopā ar saviem rīdziniekus nīstošajiem tekstiem) pazuda aiz asā pagrieziena, upes līkumā.

Pēc 1,5 stundām ieradās pārējie. Tikmēr paguvām iepazīsties ar citu laivotāju grupu, kas mūsu ugunskura vietā gatavojās pārlaist nakti un tāpēc izmisīgi skraidīja pa mežu meklējot malku iekuram.

Beidzot šaipus līkuma parādās arī mūsējie!!!

Pirmie ieradās mūsu puiši, Mārīte un Elvita. Pēc tam Evita, kas bija sajūsmā par Aigara niršanas prasmi. No paša upes dibena viņš bija izglābis Evitas jaunās saules brilles. Varonis!

Bija arī upuri.

Pie tiem pieskaitāms Guntara foršais baltais rokas pulkstenis, kas pats norāvās no rokas un ieslīdēja upē. Laikam gribēja izpeldēties.

Miķeļbākas kempingā Martins bija mums sarīkojis karaliskas vakariņas. Pasūtītā ceptā bute bija lieliska un sekojošais garais vakars pie ugunskura kempingā – piedzīvojums pats par sevi.

Kurzemes krāču krampis bija realizējies enerģijas lādiņā, kuru neatsver visi pasaules C vitamīna krājumi.

Kurzeme! Mēs brauksim vēl!

One thought on “Kurzemes krāču krampis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s