Skaistums ir pieticīgs formā, bet bezgalīgs saturā. Bez Lampedūzas.

Pa gaisu kā putni lido plastmasas maisi. Tie maina virzienu un uzņem kursu uz jūru. Daži nosēžas uz ūdens līmeņa, bet tālāk peld moži kā pīles. Citi nogrimst uzreiz. Kā cirvji

Katrs dara kā grib. Tepat līdzās kaķa acis lielas kā pogas. Zvirbuļi čiepst tā, ka pat kuģa taure tos nevar pārkliegt. Ir karsts. Ļoti karsts. Ir svētdiena.

Vietējie laista futbola zālāju savos iekšējos pagalmos, kas ir kabatlakata lielumā. Ziedi izpaužas tikai krūmos. Tā ir drošāk. Hibiskus un lapsastes te tēlo dzīvžogus. Kukurūza arī. To stāda ap kafejnīcām un apcērp kā krūmus. Ātri, ērti izdevīgi. Nu un kas, ka stulbi? Ļoti praktiski.

Trīs nikni veči ātriem cirtieniem mēģina izveidot frizūru kādam dzelkšņainam krūmam, kas laikam izdarījis ko sliktu. Noēvelē ar krūmgriezi savu ienaidnieku – melnu un maziņu.

Nekas maigs te neaug. Neiztur. Tikai dzelkšņi un olīvas.

Sviedru straumītes atkal tek man pār pieri un turpina veidot grīvu zem blūzes. Ak mana privātā sāļā duša! Ak mana blūze!

Tālumā svītras uz ūdens līmeņa zīmē iežu kārtas. Kuteris ierodas kā policists un visu sajauc. Sievietes melnā, vīrieši baltā, bet austrumeiropas ”ziemassvētku eglītes”  zem salmu platmalēm liek lietā savu galveno ieroci – mednieces skatienu. Vajadzīgā laupījuma tuvumā nav, uz ielas nevar redzēt veču banku kontus. Tas slikti, protams. Pacietību vajag visur. Izturot smakas un acu biedēkļus arī.

Tetovējumi vīd visur: uz pleciem, kāju pēdām un publiski neredzamām intīmām zonām. Mēs varam tikai minēt kāpēc tas vajadzīgs. Tikai minēt, lai gan tas viss jau sen zināms un elementāri uzrunājošs kā sviedru smaka.

Dont you?”- vaicā sieviete no skaļruņa. Laikam dzied. Vienīgās gaumīgās un tukšās šajā tveicē ir debesis. Tirkīza zilumā. Neviens netiek klāt lai apķēpātu.

 Pāris kara lidmašīnu tikai apstiprina likumu kā vācu gramatikā. Te ir tā kā ir.

 Skaistums ir pieticīgs formā, bet bezgalīgs saturā.

 Mani sarkanie nagi zaļajā zālē atgādina karogu. Eju tālāk, skatos uz leju un nevaru atcerēties kas tā bija par valsti, kurai tāds karogs – zaļš, sarkans un…tur laikam spēlē futeni. Labi spēlē futeni.

Zaļas zāles nogurums

karstumā kā pirtī

pārliecina pat vislielāko kretīnu

kas staigā tumšās drēbēs

pa saules vidu!

 Tetovējumu

čūskas un skorpioni

sabīstas no gaismas un

sabēg pagrabā.

 Viens nepaguva.

 Tas bija neliels.

 Viņš aizbēga no tur tās

sievietes plaukstas

veikalā

un

iespruka plastmasas maisiņā,

kas pēc tam aizlidoja

virs jūras.

 Bez Lampedūzas.

 

 

 

 

 

 

   

 

Madara rituāls Ziemupē 22.augustā

Svētki Ziemupē vakar tecēja cauri laikam visu dienu. No rīta – līdz nakts melnumam. Sākumā folklora, ragu mūzika, dzeja un pēcāk ģitāra, pankūkas, Aizputes vīns un lieliskās Daina + Daiga, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu spēj iedvesmot visus tos, kas uz Ziemupi aizbrauc un ir spiesti tur Saulgriežos un Madara svētkos atgriezties no jauna, no jauna, no jauna, no jauna.

Gaidām nākamgad arī Jūs, cienījamo lasītāj! 🙂

Kurzemes krāču krampis

2013. gada 9. jūlijā

Tovakar, pirms došanās laivu ekspedīcijā pa Irbes upi, sēdēju Daugavmalas populārajā kafejnīcā un uzklausīju kolēģus šausmu stāstus par to, kas notiek Latvijas Televīzijas iekšienē. Varbūt, ka par to vajadzētu uzrakstīt, varbūt, ka labāk pagaidīt.

Pagriežamies uz citu pusi.

Uz Kurzemi!

🙂

Strauji sasaiņojot apģērbu, metos gulēt, lai nākamajā rītā ”moži kā gurķīši” mēs dotos garā karavānas braucienā uz dzimtenes rietumkrastu.

Centrā pie biroja, sēžot uz mūrīša (jau septiņos no rīta) kājas šūpoja Mārīte un Evita. Baltais autobuss bija aizkavējies un mēs kopīgi pētījām debesis – līs vai nelīs. Pēkšņi ”kā orkāns no krūmiem” pa iebrauktuvi iedrāzās baltais autobuss, zibenīgi sapildīja savā salonā visus laivot gribētājus un pēkšņi mēs visi jau kolektīvi traucāmies Ventspils virzienā.

Ceļš zem riepām slīdēja gludi, kā slīdošā lente un diezgan drīz ceļmalā parādījās uzraksts ” Kolka”.

Nogriezāmies par kādreiz tik putekļaino ceļu Ventspils – Kolka, kas tagad (man par lielu brīnumu) ir asfaltēts! Redz, ka dzīvē notiek arī patīkami pārsteigumi! 🙂

Tiktāl viss ritēja gludi. Turpretī tālāk sākās ”ķeršanās” jo liktenīgās ”iekāpšanas vietas” atrašana nebija viegls uzdevums. Navigators jāmaina, jo tas nemāk atrast upi ar nosaukumu Rinda. Uzrakstu nav.

Vai jūs zināt šo upi un vietu?

Skaidrs, ka nezināt. Es arī sākumā domāju, ka runa ir par Rendu. Bet nekā!

Rinda.

Ir tāda upe un aiz lielā lokatora mēs to (galu galā!) arī atradām. Tur jau gaidīja laivu cilvēki, kas sadalīja mums braucamos un piešķīra katram glābšanas vestes.

Laivas nedrīkstēja vilkt, tikai cilāt. Smagi.

Izvēlējos dzeltenu laivu (kā citronu), kuru elšot un pūšot aizdabūjām līdz ūdens malai. Yes! Strauji ierausāmies braucamajā, lai pēc tam, viegli gāzelējoties, sāktu slīdēt lejup pa straumi.

Garām celmiem, kalmēm, ņipri peldošiem zalkšiem ar izslietām dzeltenām galviņām. Pārējie laivotāji palika kūņojamies aizmugurē.

Irbe nostājās mūsu priekšā kā mīkla. Šķelmīgi smaidot ar savām straumītēm un savādajām saliņām, kas apaugušas ar garu dekoratīvu zālāju, kā modernās mākslas muzeju ekspozīcijas sastāvdaļu. Līkloči sekoja cits citam eleganti kā tercu sekvences. Neuzmācīgi un bez histērijām.

Jā, bija vietas, kur laiva sāka dauzīties gar abiem krastiem, jo airētājiem nebija kopīga viedokļa (kā parasti!) straujā pagrieziena pārvarēšanas stratēģijā.

Taču noteicošā toņkārta šajā ekspedīcijā bija vizuālā bauda acīm.

Upes krasts esot neapdzīvots, jo PSRS okupācijas laikā šo teritoriju pieskatījuši padomju armijas vīri un tāpēc piekraste izskatās nepagūta un savvaļā palaidusies. Tas protams ir lieliski un dod pamatu mierinošai laimes meditācijai uz ūdens.

Esat pamēģinājuši?

Iesaku.

Mans airis izskatījās kā lāpsta un jau trešajā stundā es sajutu, ka plaukstās būs tulznas. Laikam vajadzēja airēt ar cimdiem?

Kalmju puduri sveicināja mūs pie katra nākamā pagrieziena. Gaisā vēdīja neaizmirstulīšu aromāts. Tuvojoties jūrai upes krasti centās atdarināt kāpas. Smilšainas dzeltenas kraujas.

Pa Irbes krasta nogāzi lejup ”ripoja” gigantiski priežu stumbri, kurus vietējā stihija bija samētājusi kā sērkociņus. Skarbi.

Vējš patiešām bija augstākās priedes nolauzis un tur pat samētājis kā atlūzas.

Pēc tam straumes tecējums izvērsās un Irbe pēkšņi kļuva sekla kā pusaudžu peldbaseins.

Pie nākamā pagrieziena ap 16.30 mūs jau gaidīja baltais autobuss.

Ģirts bija ērti iekārtojies krēslā un malkoja kafiju. Pie viņa kājām rūkdams kūrās neliels ugunskurs. Omulīgi.

Šī bija mūsu gala piestātne. Līdz jūrai atlika vairs tikai 2 stundu airējums, taču mēs bijām izlēmuši palikt Miķeļbākā un pie cipara ”4” rausāmies no laivām ārā.

Izvilkām laivu, pārģērbāmies mežā, pie viena našķojoties ar vietējām meža zemenītēm. Apsēdos uz kraujas malas, lai sagaidītu pārējos.

Ģirts piedāvāja ugunskura kafiju.

Vai var būt labāka kafija par šo?

Nē, nevar būt labāka.

Nepavisam nevar.

Tā sēžot uz augstās kraujas malas un malkojot kafiju es noskatījos kā citi laivotāji dodas jūras virzienā.

–  Klau, latvieši, paldies par šo upi!- sauca kāda balss no laivas apakšā un jau pēc brīža pazuda aiz upes līkuma.

–  Lūdzu, lūdzu! – es cienīgi atbildēju no augšas arī šiem lietuviešiem.

–  Cik tālu līdz jūrai? – vaicāja nākamie laivotāji.

–  Divas vai trīs stundas? – es atbildēju un baudīju tālāk savu kafiju.

–   Paklau, no kurienes jūs esat” – gribēja zināt trešie, kas kuģoja ar pūsli.

–  No Rīgas, – es teicu bez intonācijas balsī.

–  Vai jums tur Rīgā upju nav, ko? –

–  Nav! – es noskaldīju ļoti pārliecinoši, – tā vienīgā, kas mums ir, tā tek zem Rīgas.

Arī viņi (kopā ar saviem rīdziniekus nīstošajiem tekstiem) pazuda aiz asā pagrieziena, upes līkumā.

Pēc 1,5 stundām ieradās pārējie. Tikmēr paguvām iepazīsties ar citu laivotāju grupu, kas mūsu ugunskura vietā gatavojās pārlaist nakti un tāpēc izmisīgi skraidīja pa mežu meklējot malku iekuram.

Beidzot šaipus līkuma parādās arī mūsējie!!!

Pirmie ieradās mūsu puiši, Mārīte un Elvita. Pēc tam Evita, kas bija sajūsmā par Aigara niršanas prasmi. No paša upes dibena viņš bija izglābis Evitas jaunās saules brilles. Varonis!

Bija arī upuri.

Pie tiem pieskaitāms Guntara foršais baltais rokas pulkstenis, kas pats norāvās no rokas un ieslīdēja upē. Laikam gribēja izpeldēties.

Miķeļbākas kempingā Martins bija mums sarīkojis karaliskas vakariņas. Pasūtītā ceptā bute bija lieliska un sekojošais garais vakars pie ugunskura kempingā – piedzīvojums pats par sevi.

Kurzemes krāču krampis bija realizējies enerģijas lādiņā, kuru neatsver visi pasaules C vitamīna krājumi.

Kurzeme! Mēs brauksim vēl!

Vidzemes vižņi vīgriezēs. 2.

2013. gada 1. jūlijā

Visas šīs dienas iespaidi un teksti krājās galvā. Tāpēc stāstīšu no vietas, kur apstājās iepriekšējais ieraksts.

Tas notika Vidzemes šosejas malā, Melderu mājās. Piektdienas vakarā. Liepas ziedēja kā trakas un vietējais saimnieks klientu pieņemšanu ”menedžēja” pa telefonu: paņemtiet atslēgu ”tur”, atslēdziet ”tās tur” namdurvis, uzvedieties labi un nākamajā rītā atstājiet naudu ”šūplādītē pie gultas”. Pēc mūsu ”paldies” saruna bija noslēgusies. 🙂

Tikko bijām pārbraukuši no brīnišķīgām, neorganizētām sarunām ar Ivaru, Andri un Guntu Virešos.

Tumsa spiedās iekšā pa logiem. Nakts spokojās ap šoseju un miegs līda virsū kā salda vīgriežu smarža.

Tomēr piesēdos pie Ipad un uzrakstīju iespaidus, kopā ar nogurumu.

Starp citu (!) negaidīju, ka šis mazais miestiņš – Vireši izvērsīsies par notikumu.

Patīsim filmu atpakaļ. Pāris stundas atpakaļgaitā.

Tātad.

Viss notika tā: ap trijiem jau bijām savākuši faktus un (pēc izbraukšanas no Zvārtavas) sākām meklēt apskates objektus. Tobrīd mans auto tika novietots pie lapegļu gatves un ceļš veda pie iežu atseguma. Bija piektdienas pēcpusdiena un apņēmība atrast atklājumus –  uzpūtusies liela kā mūris. Kājas nesa lejup, uz upmalu. Gar krastu stiepās čūkslājs. Tā kā uzrakstu nebija, mēģināju paļauties uz intuīciju. Vienu brīdi man likās, ka ieži ir upītes kreisajā krastā, taču tie izrādījās būvgruži. Uzdūrāmies estrādei ar glīti sazāģētu un saskaldītu malku, kur vietējie nesen bija svinējuši Līgo svētkus. Pēc tam uzgrūdāmies virsū vecām, pamestām dzirnavām, safotografējām tās un tur nejauši mūsu uzrunāja Ivars. To es jau rakstīju.  Viņš arī vēlāk izrādīja visas valdzinošās vietas un pavadīja  ceļu uz Līves ciemu.

Pāris stundas Līves ciema Ceriņos (Andra un Guntas) ģimenes sabiedrībā aizskrēja zibenīgi. Mēs skatījāmies, runājām, dzērām pienu, ēdām zemenes un patiešām brīnījāmies kā ir iespējams iekopt tik ideālu zemes strēli Gaujmalā, tikt galā ar mežonīgajām govīm viņā krastā un aitu ganāmpulku ciema viņā galā. Andris mūs vadāja uz lidojošā paklāja un mēs piesargājāmies, lai egļu zari nesaskrāpē stilbus. Pēc tam devāmies nakšņot uz namu, kuru ”menedžē” pa telefonu. Vienkārši ģeniāli. 🙂

Nākamā diena veda uz Api, gar Raganu klinti.

Kafejnīcas Apē vairs nav, tāpēc vietējie rīko sestdienas tusiņus pie veikaliem. No auto stāvvietas varēju pārskatīt trīs galvenās ”burziņu” grupas. Pirmajā (kas sastāvēja no trim ciema sievām) tika runāts par šaušalīgu slepkavību, kurā: ”māti nosita pie viena un izmeta pa logu”. Skarbi! Otrajā četras dāmas bija sasēdušas pie saimniecības preču veikala galda (pie tā ”normāli” tirgojot zemenes) un sprieda par velosipēdu zagļiem. Viena no viņām pieteicās ”vaktēt” nāburdzes riteni, kamēr notiek iepirkšanās. Ko var zināt – kas notiek pērkot spaini? Mums līdzās – auto stāvvietā sarunājās jaunieši par ”asinsanalīzēm”, ” maitām angļiem”. Mēs ēdām banānus un gatavojāmies klinšu kāpšanai.

Jā, klintis mēs atradām. Ceļmalā. Tā bija paslēpušās zem galvenā ceļa. Mazliet izskalotas, rozā un sadurstītas ar bezdelīgu alām. Kā siets. Savādi, ka galvenais ceļš Apē stiepjas pāri šī lieliskajām klintīm un iespējams tieši tāpēc tur nevarētu atrasties.

Tā jau ir. Vietējie savus daiļumus nesaprot un neredz pat nogruvumu risku.

Savādi.

Saule ir klāt. Jūlija pirmā nedēļa būšot vienīgā siltā, šovasar.

2012.gada 30.jūnijā

Saule beidzot ir klāt. Bikli un caur mākoņiem, bet tomēr ir ieradusies. Rīt sola 27 grādu siltumu un sauli pa visu debesi. Lūdzu izmantosim šo lielisko iespēju. Iesim saulē!

Otras tādas iespējas var šovasar nebūt.

😦

Jūnijs šogad bijis nenormāli auksts un nupat ir pēdējais brīdis vasarai iestāties! Beidzot!

Vasara, proties!

Jūlija sākumu sola saulainu un siltu. Pēc tam lietus mīsies ar sauli.

Nekā iepriecinoša.

Taču nenokārsim degunus un priecāsimies par to, ko debesis mums piedāvā!

Nav slikta laika, ir tikai nepiemēroti tērpti cilvēki!

Vai ne?

Tā kā meklējam savus lietusmēteļus un gumijas zābakus un samierināmies ar to, ko debesis mums piedāvā.

Skandināvu sinoptiķi sola, ka no rītiem jūlijā var spīdēt saule, pēc pēcpusdiena pielīt pilna ar lietu. Vai otrādi – saulainu jūlija rītu (regulāri!) nomainīs lietus pēcpusdiena.

Skandināvu sinoptiķi draud, ka šogad nebūšot karsta vasara.

Gaisa temperatūra reti pārsniegšot 25 grādus.

Tie, kas vēlas piedzīvot mazliet no mūsu vasaras, lai pārvācās tuvāk Baltijas jūras piekrastei.

Tur saulaino dienu būšot visvairāk.

Es jau esmu šeit un drošinu, ka tā ir patiesība.

Pāvilostā šodien bija ļoti skaista diena.

Saule, žāvētas ātes ar jaunajiem kartupeļiem un lieliska kafija ar Laimas šokolādi (70%).

Starp citu, noteikti apmeklējiet jauno kafejnīcu.

Viņiem tur jauns kafijas automāts un melnais dzēriens izdodas labāk nekā Rīgā vai Parīzē.

Rīt jau jāpamet šis paradīzes stūrītis saulgozī un …protams, ka žēl.

Izbrīvēšu vietu jums – cienījamo lasītāj!

🙂

Ieteikumi šaivasarai: būvējiet verandas, nojumes un lapenes ar skaistiem, caurspīdīgiem jumtiem! Sagādājiet galda spēles, labu grāmatu, draugus un lielisku rosē vīnu. Lai ir ar ko kopā noskatīties uz krītošajām lietus lāsēm brīdī, kad saules mums pietrūks.

Tiekamies rīt, pie jūras un saulē.

🙂

Kurās pasaules pilsētās mūs noteikti apzags? Top 10 saraksts.

2012. gada 25. jūnijā.

Barselona – pasaules kabatzagļu galvaspilsēta.

Reizē ar Līgo sācies vasaras atvaļinājumu un arī tuvāku tālāku ceļojumu laiks.

Tikko uzdūros statistikai par valstīm, kurās būtu visvairāk jāuzmanās no kabatas zagļiem, kas var sabojāt visu vasaras atvaļinājumu, ja zagļa rokās nonāk visa līdzpaņemtā nauda, pase, kamera un citas lietas. Ir gadījies? Nenovēlu to nevienam.

Tripadvisor un ABC News ir sastādījuši visbīstamāko pilsētu sarakstu, kur ir vislielākās iespējas, ka jūs apzags kabatas zaglis. Saraksts sastādīts, pamatojoties uz tūristu apzagšanas gadījumu statistiku.

Pirmajā vietā ir Barselona (Spānija), ko uzskata par kabatas zagļu paradīzi.

Kabatas zagļu paradīzes dilstošā secībā:

1) Barselona, Spānija

2) Roma, Itālija

3) Parīze, Francija

4) Madride, Spānija

5) Atēnas, Grieķija

6) Prāga, Čehija

7) Kostablanka (Costa Blanca), Spānija

8) Lisabona, Portugāle

9) Tenerifa, Spānija

10) Londona, Lielbritānija

 Kā redziet, Top 10 ir tikai Eiropas pilsētas, kas liek secināt, ka šis ir zagļu kontinents.  

Taču apzagšanas risks būs krietni mazāks, ja mēs prastu laicīgi tam sagatavoties, gan atstājot mājas, lai tajās neielaužas vietējie zagļi, gan ierodoties ceļojuma galamērķī.

Apdrošināšanas kompānijas, protams, ne jau nesavtīgu nodomu vadītas publicē obligāti vērā ņemamo piesardzības pasākumu sarakstu. Dažas lietas šajās instrukcijās patiešām var likties noderīgas.

Piemēram, kā aizsargāties pret kabatas zagļiem:

1. Īpaši uzmanīsimies uz iepirkšanās ielām un tirdzniecības centros, kur apgrozās daudz cilvēku. Lielas masas pievilina kabatas zagļus.

2. Ieslēdziet seifā vai skapī, drošā koferī to, kas atrodas viesnīcas numurā, ieskaitot pasi. Neņemiet līdzi uz pilsētu visu savu ceļojuma kasi, ja tā ir skaidra nauda, vai visas kredītkartes, ja tās ir vairākas. Ņemiet līdzi tikai to, kas vajadzīgs tajā dienā.

3. Ja atklājiet, ka pazudusi kredītkarte, uzreiz to nobloķējiet, citādi pastāv risks, ka pazudīs arī nauda, kas ir uz konta.

4. Nekad neatstājiet bez uzraudzības savas mantas pludmalē.

5. Rokassomiņu turiet plecos ar tās slēdzi pret ķermeni, nekad  neturiet somiņu uz muguras.

6. Ja ceļojat ar bērnu ratiņiem, vērtslietas neglabājiet ratiņos, ja tos nevarat pieskatīt.

Kā nodrošināties pret ielaušanos mājā, kamēr esat prom ceļojumā:

1. Palūdziet kaimiņiem palīdzību iztukšot pastkastīti, nopļaut zālāju, pie mājas vai garāžas reizi pa reizei novietot automobili. Dariet visu, lai māja neizskatās neapdzīvota un tāpēc pārāk kārdinoša zagļiem.

2. Atstājiet ieslēgtu kādu no apgaismojuma lampām un palūdziet kaimiņu pamainīt ieslēgtās lampas dažādās telpās.

3. Atstājiet pa kājām kādu mantu vai rotaļlietu, lai neizskatās, ka esat prom uz ilgu laiku, uz veļas žāvējamās auklas, ja tāda ir pagalmā, atstājiet kādu apģērba gabalu.

4. Svarīgi, ka ārdurvis, balkona durvis ir ar labām slēdzenēm un drošām atslēgām.

 Laimīgu un drošu ceļojumu!

Medijs pats sev nopelna interneta komentētājus. Pēc viņiem var noteikt avīzes vai raidstacijas intelektuālo līmeni.

2011.gada 9. augustā

Vakar Saulkrastu saule lēni, lēni laidās aiz apvāršņa un noenkurojās planētas viņā pusē īsi pēc 21.15. Viena mēneša laikā, diena sarāvusies par vienu stundu īsāka.

Ābele mētā pa zemi dzidros un vasara vēl joprojām tuvu. Tepat līdzās, skatās spogulī un glauda augusta svārku stūrus. Nobalējušus un siltus kā ceptus bumbierus.

Kaut kur tālu, aiz mēnešiem – slēpjas rudens.

Par viņu labāk nedomāsim.

OK? 

”Koklītēs” (tobrīd) bija saslimuši visi pavāri un garais brauciens ”uz jūru”  noslēdzās ar žilbinošu gaismu un saskābušām debesīm.

Pagaidiet mazliet, nesteidzieties!

Es jums kaut ko pateikšu.

Internetā neviens nezina, ka tu esi patiesībā suns.

Cienījamā avīze, es apskatīšu Tavus interneta komentārus un pateikšu kas Tu esi.

Komentētāji, viņu līmenis precizē medija līmeni. 

Avīzes, radio un TV stacijas, portāli šobrīd iešauj sev kājā, uzmundrinot komentētāju batālijas un kūdot pret strīdīgām personām un uzskatiem. Vēloties piesaistīt, magnetizēt un pieturēt sev iespējami lielāku komentētāju skaitu.

Nejēdzības tīmekļa vidē pieķēdē pašu mediju kauna stabam.

”Tajā portālā nejēdzīgi gānās” vai ”šitai avīzei ir pretīgi sekotāji”  – nav izolēti procesi.  

Kamēr šajās diskusijām nepiedalās medija komentētāji un nepamato savas nostādnes un viedokļus, mediju interneta komentāru vide pārvēršas neapdzīvotā izdemolētā telpā, kurā neviens neuzņemas atbildību par diskusiju saturīgumu. 

Vai žurnālisti ir ”par smalkiem”, lai diskutētu ar anonīmajiem komentētājiem tīmeklī?

Jā, viena daļa manu kolēģu uzskata, ka viņiem ”pienākas” izteikt savu viedokli medijā un viss. Tie, kas apspriež, lai ”vārās paši savā sulā”.

Vienai daļai medija līdzstrādnieku nav vēlēšanās diskutēt ar saviem lasītājiem internetā. Vispirms jau tāpēc, ka komentētāji ir anonīmi, kategoriski un tieši tāpēc nekonstruktīvi.

Otrs iemesls esot neticība, ka kāds tīmeklī vispār vēlas ko noskaidrot.

Izveidojas situācija, kad mediju līdzstrādnieki darbojas informatīvajā, luksusa virskārtā un lasītāji par piedāvātajām tēmām diskutē un villojas pa zemākiem līmeņiem.

Mēs dzīvojam joprojām dažādos stāvos?

Vai mediji, šodienas ekonomiskās krīzes situācijā var atļauties turpināt ”pašizolācijas” praksi, izmantojot cenzūru cīņā pret anonīmo diskutētāju pūli?

Vai var?