2013. gada 1. jūlijā
Visas šīs dienas iespaidi un teksti krājās galvā. Tāpēc stāstīšu no vietas, kur apstājās iepriekšējais ieraksts.
Tas notika Vidzemes šosejas malā, Melderu mājās. Piektdienas vakarā. Liepas ziedēja kā trakas un vietējais saimnieks klientu pieņemšanu ”menedžēja” pa telefonu: paņemtiet atslēgu ”tur”, atslēdziet ”tās tur” namdurvis, uzvedieties labi un nākamajā rītā atstājiet naudu ”šūplādītē pie gultas”. Pēc mūsu ”paldies” saruna bija noslēgusies. 🙂
Tikko bijām pārbraukuši no brīnišķīgām, neorganizētām sarunām ar Ivaru, Andri un Guntu Virešos.
Tumsa spiedās iekšā pa logiem. Nakts spokojās ap šoseju un miegs līda virsū kā salda vīgriežu smarža.
Tomēr piesēdos pie Ipad un uzrakstīju iespaidus, kopā ar nogurumu.
Starp citu (!) negaidīju, ka šis mazais miestiņš – Vireši izvērsīsies par notikumu.
Patīsim filmu atpakaļ. Pāris stundas atpakaļgaitā.
Tātad.
Viss notika tā: ap trijiem jau bijām savākuši faktus un (pēc izbraukšanas no Zvārtavas) sākām meklēt apskates objektus. Tobrīd mans auto tika novietots pie lapegļu gatves un ceļš veda pie iežu atseguma. Bija piektdienas pēcpusdiena un apņēmība atrast atklājumus – uzpūtusies liela kā mūris. Kājas nesa lejup, uz upmalu. Gar krastu stiepās čūkslājs. Tā kā uzrakstu nebija, mēģināju paļauties uz intuīciju. Vienu brīdi man likās, ka ieži ir upītes kreisajā krastā, taču tie izrādījās būvgruži. Uzdūrāmies estrādei ar glīti sazāģētu un saskaldītu malku, kur vietējie nesen bija svinējuši Līgo svētkus. Pēc tam uzgrūdāmies virsū vecām, pamestām dzirnavām, safotografējām tās un tur nejauši mūsu uzrunāja Ivars. To es jau rakstīju. Viņš arī vēlāk izrādīja visas valdzinošās vietas un pavadīja ceļu uz Līves ciemu.
Pāris stundas Līves ciema Ceriņos (Andra un Guntas) ģimenes sabiedrībā aizskrēja zibenīgi. Mēs skatījāmies, runājām, dzērām pienu, ēdām zemenes un patiešām brīnījāmies kā ir iespējams iekopt tik ideālu zemes strēli Gaujmalā, tikt galā ar mežonīgajām govīm viņā krastā un aitu ganāmpulku ciema viņā galā. Andris mūs vadāja uz lidojošā paklāja un mēs piesargājāmies, lai egļu zari nesaskrāpē stilbus. Pēc tam devāmies nakšņot uz namu, kuru ”menedžē” pa telefonu. Vienkārši ģeniāli. 🙂
Nākamā diena veda uz Api, gar Raganu klinti.
Kafejnīcas Apē vairs nav, tāpēc vietējie rīko sestdienas tusiņus pie veikaliem. No auto stāvvietas varēju pārskatīt trīs galvenās ”burziņu” grupas. Pirmajā (kas sastāvēja no trim ciema sievām) tika runāts par šaušalīgu slepkavību, kurā: ”māti nosita pie viena un izmeta pa logu”. Skarbi! Otrajā četras dāmas bija sasēdušas pie saimniecības preču veikala galda (pie tā ”normāli” tirgojot zemenes) un sprieda par velosipēdu zagļiem. Viena no viņām pieteicās ”vaktēt” nāburdzes riteni, kamēr notiek iepirkšanās. Ko var zināt – kas notiek pērkot spaini? Mums līdzās – auto stāvvietā sarunājās jaunieši par ”asinsanalīzēm”, ” maitām angļiem”. Mēs ēdām banānus un gatavojāmies klinšu kāpšanai.
Jā, klintis mēs atradām. Ceļmalā. Tā bija paslēpušās zem galvenā ceļa. Mazliet izskalotas, rozā un sadurstītas ar bezdelīgu alām. Kā siets. Savādi, ka galvenais ceļš Apē stiepjas pāri šī lieliskajām klintīm un iespējams tieši tāpēc tur nevarētu atrasties.
Tā jau ir. Vietējie savus daiļumus nesaprot un neredz pat nogruvumu risku.
Savādi.