Vidzemes vižņi vīgriezēs. 3.

2013. gada 2. jūlijs

Tālāk mūsu ceļš veda uz Dēliņkalnu, uz Alūksnes augstienes augstāko kalnu, kura absolūtais augstums sasniedz  271, 5 m,  relatīvais – vairāk kā 70 m.

Informācija vēsta, ka no kalna D nogāzes paveroties skaista mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainava.  Kalna virsotnē esot triangulācijas tornis (pirms tam bijis tieši tūristiem domāts koka skatu tornis), kura pakājē atrodoties repers (ģeodēziskais punkts, kas tiek atzīmēts dabā kā metāla aplītis). Pa kalna virsotni ejot robeža starp Jaunlaicenes un Ziemeru pagastiem. Protams, ka šāds dižs kalns nav garām palaižama lieta!

Tad nu mēs cenšamies uzregulēt navigatoru uz Dēliņkalnu, kas (kā izrādās) Alūksnes novada dižo kalnu neatrod.

Nelietis – navigators! Negrib mums palīdzēt arī sievietes balss Ipadā. Esam atkal atstāti kartes un neesošu ceļa zīmju/norāžu varā.

Karte teorētiski rāda, ka jābrauc nost no Vidzemes šosejas par ”trešo ceļu” uz Alūksni. Tālāk, kustoties pa šo ceļu, mēs ”paklupsim” pie Dēliņkalna.

Sacīts – darīts. Braucam, sajūsminoties par vīgriežu pļavām gar šosejas malām. Labajā pusē paliek otrais ceļš ar norādi uz Māriņkalnu. To neņemam galvā, jo mums taču vajadzīgs augstāks kalns un trešais ceļš! Nevar būt, ka Vidzemes šosejas malā nebūs norādes uz Dēliņkalnu.

Nākamais ceļš ir bez norādēm, baltais lielceļš ar bieziem krūmiem kā ierāmējumu, abās pusēs. Pa to arī braucam līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kas izrādās ”stipri garām” vajadzīgajai zonai. Tātad vajadzēja braukt pa Māriņkalna ceļu. OK, mēs nenoskumstam, griežam pa labi. Kartē šāds savienojošs lielceļš eksistē. Dziedādami, dejodami ripojam tālāk un (pēc krietna brīža) apstājamies mežmalā pie dīķa. Tālāk ceļa vairs nav. Kāds pikts vīrs ložņā ar krūmgriezi gar dīķmalu un met mūsu virzienā ļoti neapmierinātus skatienus. Izskatās, ka esam nonākuši ”Vosa medību saimniecībā”, ož pēc nomenklatūras un uzpūtības. Sakām, ka braucam uz Dēliņkalnu. Pļāvējs vispirms sāk smieties, tad apjūk un sāk stāstīt, ka ”te tālāk vairs nekur netiksiet”, tāpēc esot jābrauc atpakaļ un tālāk – pa labi, pa labi, pa kreisi, pa kreisi, pa labi un garām…

–   Labi, – es teicu, mēs stūrējam atpakaļ uz lielo šoseju un vālējam pa iepriekš atraidīto Māriņkalna ceļu?

–   Tieši, tā! Tieši tā! – pļāvējs kļuvis smaidīgs.

Atvadījāmies no darbarūķa, kas turpina pļaut, un metamies atpakaļ. Pa to pašu ceļu, pa to pašu šoseju.

Iegriežoties pa Māriņkalna ceļu, pēc dažiem kilometriem saskatījām ceļa malā apskapstējušu norādi uz Dēliņkalnu. Beidzot mēs redzēsim dižo Latvijas kalnu, par kuru man mācīja skolā Latvijas ģeogrāfijas stundās!!! Griežam iekšā! Garām ganībām, pa šauru zemes ceļu nonācām pie uzraksta, kas liecināja, ka esam īstajā vietā.

Tātad, sena teika stāsta, ka reiz tur bijušas Augstumu mājas, kurās saimniekojis stalts puisis Stipris. Kilometru tālāk mitusi meitene Asne. Abi jaunieši samīlējušies. Zviedru laikos meitenē ieskatījies zviedru karalis. Stipris un Asne vienmēr satikušies starp diviem bezvārdu kalniem. Tiekoties atvadu reizē, Asne izstāstījusi Stiprim savu bēdu –viņai jākļūst par karaļa sievu. Abi bēdājušies un raudājuši. Tad pienācis kāds sirmgalvis un jautājis, kāpēc jaunieši raud. Uzklausījis abu stāstus, vecītis teicis:” Ja jūs gribat, tad varat palikt nešķīrami uz mūžu”. Svešais sirmgalvis trīs reizes piesitis ar nūjiņu pie zemes: puisis pārtapis par Dēliņkalnu, Asne-par Meitiņkalnu. Dēliņkalnā uzaudzis dižozols, Meitiņkalnā- jo stalta priede, un abu koku zari saķērušies ciešā tvērienā uz mūžiem. Sendienās kāzu vakarā līgavas nesušas ziedu klēpjus priedei, puiši-dižozolam…” (Žukova, 2001), http://veclaicene.lv/delinkalns-un-apkartne

Tagad nekā ”tāda” tur vairs nav.

Zviedru karalis nav apprecēts un LV bāleliņi paugura aprūpi ir pametuši.

Viss tur šodien izskatījās pamests un nesakopts. Dēliņkalns faktiski raudzījās uz mums tagad – 2013. gada vasara – pamests un skumjš, kā suns bez saimnieka. Aizaudzis. Tā arī mums neizdevās apskatīt otru virsotni Meitiņkalnu (kas apaudzis ar egļu vēri) kuru bijam iecerējuši apgūt. Padomju laikos šī kalna virsotnē esot bijušas ugunskura vietas un deju laukums. Tagad šeit ir dabas liegums. Labi, tad mēs nekur neejam un nekāpjam un neko neizpētam. Noklājam rūtainu pledu un sarīkojām pikniku Dēliņkalna pakājē. Vismaz kaut kas! Pikniks izdevās labs, jo uz mums ar interesi noskatījās vietējās govis un divas ziņkārīgas cielavas. Tātad par sabiedrību nebija ko sūdzēties.

Pieēdušies Dēliņkalna pakājē, traucāmies tālāk uz Alūksni. Pa ceļam mazliet samulsām Māriņkalnā, kas izrādījās apdzīvota vieta, nevis kalns.

Alūksne mūs sagaidīja mazliet samākusies un uzrakta no vienas vietas. Šķiet, ka pilsētā vairs nav nevienas veselas ielas. Visur kāds piestrādājis ar lāpstu un buldozeru. Žonglējot pa brauktuvju malām, beidzot nokļuvām lielveikalu zonā. Tur beidzot bija kafejnīca! Ar karstu kafiju! Kāda laime! Lielveikalu priekšā mazā būdiņā čakla sieviete tirgoja vietējās zemenes. Nostājos garās rindas galā un klausījos vietējo sarunās. Iepazinos ar mazas meitiņas mammu, noskaidroju zemeņu saldumu un pieberot kasti pilnu ar saldajām ogām nonācu pie secinājuma, ka šīs ogas šogad garšo vislabāk!

Atradām viesnīcu ar nosaukumu Ierullē , mūsu istabā oda pēc pelējuma. Ieslēdzām visus iespējamos ventilatorus un gaisa maisītājus, līdz izdevās piedabūt elpojamo gaisu kaut- cik normālā kondīcijā. Pēc tam āvām kājas, lai apskatītu pirmo galamērķi – Glika ozolus. Tie bija turpat kur parasti – ielas malā, mācītājmuižas sētā. Aug tālāk un nesūdzas.:)

Izrunājušies ar ozoliem par Glika bībeles tulkojumu uz audžumeitu Krievijas tronī, devāmies uz muižas parku. Tas bija patiešām liels un iespaidīgs. Beidzot arī pils bija normālā paskatā (izņemot apbedījumus to piekājē), kas, protams, priecē.

Parks bija liels un nesakopts ( šeit trūkst viena ”maza lemberga”, kas visu saved kārtībā), taču tā veidols kādreiz bijis izcils un tāpēc Alūksnei ir plašas iespējas izmantot šo savu potenciālu tūristu piesaistei nākotnē.

Atradām visas kartē atzīmētās piemiņas vietas, kas daļēji vandalizētas un daļēji atjaunotas. Protams, ka viskrāšņākais ir skats uz ezeru.

Ūdenstilpne patiešām varena un velk uz jūras atvēzienu. Pa viļņiem skrien kaijas un trūkst tikai pāris kuģu, lai okeāna efekts būtu nodrošināts.

Protams, ka pēc parka apskates, mēs nekavējoties metāmies ezera virzienā. Vējš pieņēmās spēkā un gājiens uz saliņu, pāri glītam tiltam, izvērtās nosalis un nedaudz nervozs. Tuvojās tumsa un mums izdevās atrast ļoti piemērotu kafejnīcu ar atbilstošu nosaukumu ”Pajumte”. Apkalpošana nevainojama, vīns – OK, ēdiens labas kvalitātes. Labāku aitas gaļas sautējumu nav nācies nobaudīt pēdējā gada laikā. Iesaku!

Nakts aizlidoja vēja spārniem, ciešā miegā. No rīta mazliet traucēja jauniešu kompānijas, kas skaļi skaidroja attiecības pēc jārēšanās nakts bāros.

Pēc brokastīm mēģinājām izbraukt no Alūksnes. Tas izdevās tikai ceturtajā piegājienā, jo ceļa zīmju un virziena norāžu pilsētā nav. Google ziņoja, ka Alūksnē ir Statoil benzīna uzpildes stacija. To meklējot, cirkulējām ap Alūksni kā lāči ap bišu stropu. Riņķī, riņķī, riņķī. Visbeidzot Nestē mūs informēja, ka Statoil ir ”tikai Gulbenē”. Plāni uzreiz mainījās un metāmies Gulbenes virzienā. Izrakņātajā Alūksnē tas nav viegls uzdevums – atrast Gulbenes virzienu. Jutos kā kara zonā – bez norādēm,  ceļa zīmēm un shēmām. Atkal ieslēdzām ”zviedrietes balsi”, kas komiski izrunājot Alūksnes ielu nosaukumus, izvadīja mūs ārā no pilsētas, Gulbenes virzienā.  Navigators putrojās, kā parasti.

Gulbenei nebija paredzēts pievērst šoreiz lielu uzmanību. Tāpēc pielējām bāku ar dīzeli un joņojām tālāk. Uz Ranku.

Tur visi bija uzcirtušies, laikam svinēja kādus svētkus.

Tālākais ceļš veda uz Jaunpiebalgu (lieliska baznīca!), kur paguvām noklausīties bērnu koncertu un ievērot savādus mākoņus, kas šajā ģeogrāfiskajā punktā bija ”sariktēti” – pa savam.

Tālāk uz Vecpiebalgu, līdz atdūrāmies pret plaši reklamētā krodziņa ”Ūdensrozes” slieksni. Apsēdamies pie galdiņa (uz terases) un pasūtījām jēra gaļas sautējumu (Alūksnes Pajumte mūs bija izlutinājusi, šajā virzienā! 🙂 Atnesa pašķidru zupu bez garšas un smaržas. Adžikas mērcē, ar 4 gaļas gabaliņiem par 4 latiem! Piebaldzēni sarūgtināja. Slikti. Ļoti slikts fināls lieliskajam braucienam.

To vajadzēja labot! Steidzīgi atrodot veidu, kas izgaisinātu sarūgtinājumu par piebaldzēniem!

Pametu skatu pa kreisi – plāksnīte ar uzrakstu Kalna Kaibēni.

Ja neizdodas iegūt labu barību māgai, tad tā jāmeklē smadzenēm. Tāpēc iekāpām auto, lai dotos uz pirmā latviešu romāna autoru dzimtajām mājām – brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju.

Ceļš vijās kā serpentīns, pie katra krustojuma vecveca uzraksta ar norādi, kurp meklējams literātu un tautskolotāju muzejs. Visbeidzot atradām.

Izrausāmies no braucamā un uz līdzenas vietas mūs uzrunāja muzeja saimnieks Aivars, kas savulaik esot strādājis Latvijas Televīzijā. Kolēģis, tātad. Lieliski!

Brīdi vēlāk mūsu grupiņai pievienojās mācību spēki no Rīgas Tehniskās universitātes un fantāzijas brauciens pagātnē varēja sākties. Aivars, kā kārtīgs burvju mākslinieks, mūs vadāja cauri savai ”Disnejlendai” emocionāli aizrautīgi un pārliecinoši. Viņam izdevās, jo stundas aizskrēja kā minūtes. Finālā nostājos maģiskajā vietā, kur Reinim domas raisījušās vislabāk, kur uzrakstīti visi aforismi un ”tāpēc” visiem kokiem trīs galotnes. Ir sajūtas! Ir savādi!

Noteikti pamēģiniet!

Jā, prasās muzejs pēc restaurācijas! Jā, to vajag atbrīvot no padomju laika vulgārās iejaukšanās muzeja eksponātu dzīves stilā! Vajag! Ko visu mums nevajag?

Tikmēr saule tecēja uz vakara pusi un viens dzīves piedzīvojumos bija noslēdzies.

Uz redzēšanos, Vidzeme!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s