Vērtības cena un kolektīvā parādu verdzība

2012. gada 30. oktobrī. Speciāli TVNet.

Finanšu ministrija ziņo, ka novembra otrajā pusē Latvijā ieradīsies starptautisko aizdevēju pēcuzraudzības misija. Tā vērtēs mūsu budžetu un makroekonomiskos rādītājus. Aizdevēji no Eiropas Komisijas, Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas mērīs un vētīs. Latvija ir jau sākusi atdot savu parādu, un pēdējais maksājums mums būšot jāveic 2025. gadā. Tātad mums atlikuši vēl 13 gadu parādu verdzībā.

Daudz vai maz? To rādīs laiks un nākotne, taču izredzes nav spožas. Gaidāmā eiro krīze ir reāls drauds gan vecā kontinenta, gan mūsu pašu finansiālajai stabilitātei. Pastāv risks, ka arī lielais motors jeb ASV ekonomika var «uzsist pa bremzēm», ja jostas pievilkšanas politika tur izraisīs to pašu «stopkrāna efektu», kas pēdējos gados bija novērojams Latvijas ekonomikā.

Kas īsti mūs gaida nākotnē.

Atgūšanās no krīzes vai iestigšana sekās?

Uz šiem jautājumiem šonedēļ mēģinās atbildēt Tokijas finanšu galotņu apspriede, kurā Pasaules bankas jaunais prezidents Džims Jonkims piedāvās redzējumu par banku regulācijas tālāku attīstību un globālās ekonomikas izredzēm. Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs šajā apspriedē uzstāsies kā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pārstāvis un gatavojas fokusēt diskusiju uzmanību uz Eiropas valstu krīžu pārvarēšanas praksi. Tātad arī uz «Latvijas gadījumu». Zinot Borga skarbo pozīciju šajos jautājumos, ir pamats pieņemt, ka Latvijas piemērs tiks eksponēts atbilstoši notiekošajiem pozitīvajiem procesiem un neaizmirstot arī negatīvās sekas – hronisku publisko pesimismu, masu emigrāciju un sarežģīto labklājības krīzi mūsu valstī. Latvijas izglābšanās turpina notikt nežēlīgi. Kādas izskatās cerīgās prognozes nākotnē?

Pašreizējā prognoze piedāvā vadošo pasaules ekonomiku atgūšanos, taču atveseļošanās norisināšoties daudz lēnākos tempos, nekā iepriekš tika plānots. Vainīgā atkal ir Eiropa, kas nākamgad plāno kopprodukta pieaugumā «iziet pa nullēm» (Vācija + 0,9%, Lielbritānija 1,1%, Francija + 0,4%, Itālija – 0,7%, Zviedrija + 2,2%, Latvija + 3,5%, Igaunija + 3,5%, Lietuva +3%). Globālajā līmenī +3,9%, Eiropai – 0,7%.

Kopējais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā tiek plānots 3,6% apmērā (šogad 3,3%), taču krīze joprojām nav beigusies, kamēr nav skaidrs Spānijas un Itālijas reālais finanšu stāvoklis.

Divi būtiski nervozitātes iemesli var sarežģīt mūsu kopīgo atgūšanos no krīzes. Pirmais ir Amerikas Savienoto Valstu plānotais kopprodukta pieaugums tikai 2% robežās. Kongress un prezidents var arī nevienoties par budžeta sanēšanas principiem, kas var izraisīt nevēlamas sekas un nodzīt amerikāņu ekonomiku līdz recesijai. Otrs brīdinājuma signāls ir bijušo «ekonomikas tīģeru» – Āzijas (Ķīna +8,2%, Japāna +1,2%, Indija +6,0%) un Latīņamerikas valstu (Brazīlija +4%) pieticīgās ambīcijas. Ātruma pārslēgumi turpina «darboties uz leju». Lata vērtība atkal turpina mainīties. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Naudas vērtība ir sarežģīta problēma

To nenosaka nedz skaitlis uz naudas zīmēm, nedz arī to krāsa vai izmērs. Visu izšķir mūsu pašu attieksme pret maiņas līdzekli. Vienam «latiņš ar zivi» ir liela nauda, bet otram – sīknauda. Tas nozīmē, ka naudas vērtība dzīvo mūsu skatienā un mēs paši tai piešķiram nozīmību vai iedalām mazsvarīgumu.

Kāds dāņu filozofs savā jaunākajā apcerējumā (Hans Boll-Johansen. Penge. Mellan kapitalisme og humanisme, Gyldendal, 222 lpp.) naudas lietotājus iedala sešās kategorijās: spēlētājos, alkatīgajos, spekulantos, uzņēmējos, zemniekos un izšķērdīgajos.

Pirmais un pazīstamākais naudas lietošanas «veids» ir zemnieka pieeja naudai. Viņš ir tradicionālais «krājējs», jo «zemnieks bez naudas ir tas pats, kas vijole bez stīgām» (dāņu paruna), un tāpēc zemnieka ģimenes locekļi ir lauku saimniecības servisa personāls, kas nodrošina, lai īpašums tiek pārmantots nākamajās paaudzēs aizvien veiksmīgāk. Naudas krāšana ir «zemnieka» pašmērķis. Apkārtējie šo naudas uztveres veidu nereti novērtē kā skopumu. Pirktspēja ir šo cilvēku varas veids. «Zemnieks» vēlas saglabāt varu pār savu naudu un tāpēc cieš, ja kaut kas ir jāpērk, jo šis pirkums samazina viņa iespējas iegādāties kaut ko citu. Protams, apzīmējums «zemnieks» krājējiem ir nosacīts, jo arī Cicerons uzskatīja, ka cilvēki joprojām nesaprotot, ka taupība un krāšana esot pats taisnākais ceļš pie bagātības. Tas nozīmē, ka pie bagātības var tikt, vienīgi sūri un grūti naudu taupot un krājot. Šis laikam ir mūsu ceļš arī turpmākos 13 gadus. Taču neaizmirsīsim, ka jau Raimonds Pauls savulaik no skatuves pamācīja – «ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs» un Rīgas gaisā joprojām cirkulē bažas, ka godīgs cilvēks reti kļūst bagāts.

Līdz šim man likās, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības pieder šai «zemnieku» kategorijai. Taču finanšu krīze un banku kredītu paisums pierādīja, ka tā īsti nav. Krājēju laiks ir beidzies un neatgriezeniski ir iestājies šķērdētāju periods.

Tagad katram vajag to, kas ir otram, un vēl vairāk

Šie cilvēki sevi realizē dažādi. Sākot ar pieticīgajiem, kam pietiek ar savas mājas, vasarnīcas un automašīnas iegādi, un beidzot ietirgojot dārgas privātmājas, supeķerras, dārgas rotas (ieskaitot Vacheron Constantin), dzīrojot līdz bezsamaņai un apberot savas sirdsdāmas ar šampanieti «Dzeltenā Atraitne» vai dimantiem. Repertuārs šajā gadījumā mēdz būt līdzīgs – tiek praktizēta neloģiska un pārspīlēta naudas tērēšana, lai demonstrētu apkārtnei savu pārticību un izņēmuma stāvokli sabiedrībā (nauda nodrošina brīvību). Par dažādas amplitūdas «šķērdētājiem» var izlasīt mūsu pašu bulvāru žurnālos, populāru ļaužu piedzīvojumu slejās. Mēs dzīvojam laikā, kad izšķērdība ir nevis nāves grēks, bet gan tikums, kuru katrs var ievietot sev atbilstošā rāmī. Vai šķērdētāji mūsu vidū nesarežģīs mūsu valsts parādu verdzību? Vai mums – «zemniekiem» izdosies pasargāt sanēšanai paredzētu summu no vietējiem izšķērdētajiem?

Liela daļa planētas iedzīvotāju (pēc dāņu shēmas attiecībās ar naudu) esot spēlmaņi, spekulanti vai uzņēmēji. Tātad riskētāji. Spēlmaņi uztver kapitālismu kā «tīru mantu» – kā laboratorijas paņēmienu kopumu, kura rezultātā var ātri sapelnīt lielu naudu (ja sajauc pareizās vielas). To var salīdzināt ar kaislību, kad riska sajūta darbojas kā spriedzes katalizators. Vēl vairāk – brutālā iespēja zaudēt visu vienā rāvienā padara šo spēli vēl seksīgāku. «Vinnētā nauda ir daudz labāka par nopelnīto naudu,» konstatē profesionāls spēlmanis Pauls Ņūvmens režisora Skorcēzes filmā «The color of money», jo dolāra krāsa saskanot ar cerību krāsu. Zaļa tātad.

Klasiskākais spēlmanis humānists vēsturē bijis Dostojevskis. Savulaik Vīsbādenē viņš stundas laikā, spēlējot ruleti, ieguva savā īpašumā 12 000 franku. Panākumu iekārdināts, rakstnieks mēģinājis dubultot iegūto, taču vienā rāvienā zaudēja visu + savus privātos ietaupījumus un pulksteni. Toreiz Dostojevski izglāba viņa draugs, arī rakstnieks Turgeņevs, samaksājot krievu literārā ģēnija viesnīcas rēķinu un biļeti atpakaļceļam uz mājām.

Šodien mums nevajag ruleti, lai pārliecinātos, ka spēlē ar lielām summām var zaudēt visu vienā rāvienā. To lieliski demonstrē birža un finanšu krīze. Finanšu tirgus «viagra» = derivātu tirgus panāca to, ka globālie finanšu darījumi kļuva aizvien absurdāki, un Islandes piemērs to pierāda visuzskatāmāk. Naivā ticība tirgus pašregulācijai nav attaisnojusies. Cerība izkusa kā sviests uz pannas, taču spēle nebeidzās. Banku spekulanti netika sodīti, jo viņi nebija darījuši neko nelikumīgu. Absurdā finanšu darījumu loģika jau sen ir kļuvusi par standarta paņēmienu. Viņu iztērēto vairs nemaksā Turgeņevs, bet gan nodokļu maksātāji. Tātad – «kļūdās» mākleri, bet mēs visi par to samaksājām.

Uzņēmēji visbargāk cīnās ar valsti

Vienmēr un visur. Amerikāņu filozofes Ainas Rendasas (Alisa Zinovjevna Rozenbauma) romāni jau pirms pusgadsimta pamācoši pārstāvēja viedokli, ka valsts traucē spēcīgiem indivīdiem atvēzēties biznesā, un pierādīja, kā viņi noslīkst demokrātijas purvā, kur valda publiskais sektors ar savu birokrātu armiju (neapdāvinātām, aprobežotām «papīra žurkām»). Šo ideoloģisko putru, kurā savienota ticība pārcilvēkiem un tirgus ekonomikai, autore pati savulaik dēvēja par «objektīvismu», taču arī šodien šai «uzņēmēju loģikai» netrūkst sekotāju, jo daudzi arī tepat Latvijā pārliecināti, ka valsts ar savu nodokļu politiku grauj biznesa un labklājības pamatus. Vai valsts kauju ar savu biznesa eliti izturēs?

Visbeidzot pie nākamā «alkatīgo grupējuma» dānis pieskaita sievietes (galvenokārt daudzās femme-fatale) un virkni egocentrisku tipāžu, kas cieš no «Napoleona kompleksa» un nevar izdzīvot bez pirmās ložas politikā, sadzīvē, biznesā un publiskajā telpā. Mums Latvijā viņi arī ir un neiznīkst.

Visi šie «tipāži» veido mūsu sabiedrību. Vai kāds ir aizmirsts? Vai kāds no mums ir 100% vienaldzīgs pret naudas zīmēm? Bezkaislīgs un vēss kā akmens akā?

Šķiet, ka vienaldzīgo tomēr nav un ikvienu no mums var sistematizēt, izmantojot savādo dāņu shēmu.

Pavisam drīz skaidras naudas norēķinu vietā mēs rīkosimies tikai ar abstraktu naudu, taču mūsu attieksme paliks, jo lielas naudas priekšā pat karalis noņemot cepuri.

Ja vēlaties uzzināt naudas vērtību, tad aizņemieties.

Mēs visi kopīgi to esam izdarījuši un naudas vērtību sapratuši.

Priekšā tagad 13 kolektīvā parāda verdzības gadi, kas jau tagad izmaksā dārgāk, nekā bija plānots.

Vai «zemnieks» noturēs aiz vārtiem mūsu pašu spēlētājus, alkatīgos, spekulantus un izšķērdīgos?

Vai mums izdosies izrāpties no parādu bedres ārā?

Zaļā siļķe avīzē ar kartupeļu kopsaucēju

2012. gada 28. oktobrī

Jugla 28. oktobris 2012

Jugla 28. oktobris 2012

Par šodienas kartupeļu balli Brīvdabas muzejā uzzināju pēdējā brīdī. Pēc lekcijām atlika vairs tikai pāris stundas lai nokļūtu līdz Juglas ezermalai. Daļēji tas arī izdevās. Joņojām ārā no Rīgas. Strauji.

Pie Priedes kroga nokļuvām brīdī, kad folkloristi vēl dejoja, bet saule jau bija zemu un cerība ”uz pagūšanu”- minimāla.

Krogā bija silti. Viņpus telpā cepās kartupeļu pankūkas. Uz mūrīša malas rindiņā gulēja siļķes kā dvīņumāsas.

Kāds apaļīgs, mutīgs vīrs pieprasīja sev ”siļķi avīzē” un es pēkšņi atcerējos savu vecmammu, kas šo delikatesi mēdza cept plītī uz oglēm. Tas bija ļoti sen. Tāpēc garša man ir gandrīz aizmirsusies. Šādu siļķi savulaik cepa uz oglēm tur, kur bija malkas plītis (tad kad tās vēl bija pieejamas). Tagad uz elektriskajām un gāzes plītīm nekas tamlīdzīgs vairs nav iespējams.

Savādi, ka neviens nav piedāvājis izcept ”siļķi avīzē” savā kamīnā.

Nekad, neviens nav piedāvājis.

Pašai arī nav ienācis prātā savīstīt siļķi avīzē un izcept uz oglēm

Kaut vai ugunskurā.

Savādi.

Šodien mutīgais vīrs Priedes krogā man šo seno garšu atgādināja. 

”Krogus meita” skaistos Rucavas svārkus bija nomainījusi ar tik pat košu džemperi un apgalvoja, ka siļķi avīzē varot dabūt. Tā esot maizes krāsnī. Avīzi vajagot pārgriezt ar nazi visā garumā un kartupeļi vēl esot silti.

  • Jūs esat pavēlu, – viņa nopūtās un skatījās man garām. Pa durvīm lauzās iekšā orda ar bērnu ratiņu piekabēm.
  • Tā iznāk. Siļķi un zaļo tēju lūdzu! – es teicu, cerībā, ka mani sadzirdēs.

Sieviete pierakstīja un turpināja skatīties uz durvīm. Pēc tam apņēmīgi šķērsoja telpu un paziņoja mutīgajam kungam – ”lūdzu iedodiet tur tiem cilvēkiem arī – divas zaļās siļķes!” –

Vārdu jēga bija zaudējusi nozīmi. Visi tāpat saprata.

Notiesājām.

Pie viena nokrāsoju ar sadedzinātās avīzes sodrējiem savu balto jaku un mobilo telefonu. Pēc tam palūdzu arī cepto ābolu, kas izskatījās pēc dekorēta kartupeļa.

Tupeņu festivāls tobrīd muzejā jau bija beidzies un tirgotāji kravāja mantas automašīnā. Āra gaiss bija dzestrs jo ziema šodien iestājās nepieklājīgi strauji.

  • Man lūdzu kartupeļus, – palūdzu steidzīgam pārdevējam, kas ņēmās pa automašīnas bagāžnieku un negribīgi palēnināja savas kustības (sarunājoties ar mani atmuguriski).
  • Kādus kartupeļus?
  • Parastos.
  • Ko jūs ar tiem darīsiet?
  • Ēdīšu.
  • Vārīsiet putru?
  • Nē, ēdīšu.
  • Cepsiet?
  • Nē vārīšu.
  • Jūs vārīsiet kartupeļus?! – pārdevējs pēkšņi pagriezās pret mani un izskatījās ļoti pārsteigts. Tad pārjautāja vēlreiz. – Vārīsiet un nevis cepsiet?

Sapratu, ka mani plāni ir ļoti neparasti, taču no ieceres neatkāpos. ”Vārīšu gan!” – tiepīgi atkārtoju. Man pārdeva sešus zilus kartupeļus.

Sals sāka intensīvāk kniebt plaukstās.

Zilo tupeņu un zaļo siļķu balle bija noslēgusies.  Saule laidās lejup un ezers tramdīja gulbjus. Lapu deķis uz takas bija pabiezs un katrs solis čabēja kā vāveres salto.

Vai kāds no jums atceras, kā īsti siļķe jācep?

Vai jātin mitrā avīzē?

Futbolista zemais horizonts jeb humanitārā kapitāla krīze Latvijā

2012. gada 23. oktobrī, speciāli TVnet.

Daugavpils futbolista Artjoma Rudņeva nespēja sarunāties latviski ar žurnālistiem Latvijā ir hrestomātisks modernā analfabētisma paraugs. Tas ieies vēsturē kā «tumsonības paraugdemonstrējums» un metīs ēnu gan uz Latvijas futbolu, gan Daugavpili. Žēl, jo nedz «futene», nedz simpātiskā Daugavpils pie Artjoma problēmām nav vainīgi.

Futbolista Artjoma «muļķums» sakņojas viņa humanitārā kapitāla deficītā. Nespējā atšķirt būtisko no nebūtiskā humanitārā konteksta savā privātajā un sabiedrības dzīvē. Reizrēķinu un vingrošanu viņam Daugavpils skolā iemācīja, bet humanitāro kompetenci – nē. Nespēju iedomāties, ka zviedru pazīstamais bosniešu izcelsmes futbolists Ibrahimovičs pēc «Golden Foot» saņemšanas sāktu komentēt notiekošo horvātu valodā. Viņam nav «Artjoma diagnoze», jo skola Malmē ir iemācījusi arī humanitāro kompetenci. Taču ar šo diagnozi sirgst arī virkne Latvijas parlamenta deputātu, un tāpēc skaidrs, ka latviešu valodas un kultūras noliedzēji ir PSRS komunistiskās diktatūras kultūrpolitikas upuri. Tikai krieviski runājošie Latvijas Saeimas deputāti, divvalodība kā noteikums darba meklētājiem Latvijā, «Artjoma muļķums» ir tikai dažas šīs nopietnās problēmas ārējās izpausmes.

Liriķi pret fiziķiem

Kur piedzimst aprobežotība formālas loģikas rāmī?

Problēma sakņojas PSRS laika priekšstatos par «divām kultūrām».

Šo jēdzienu 1959. gadā formulēja britu fiziķis Čārlzs Persijs Snovs (Charles Percy Snow) savā slavenajā referātā, kas tagad jau izdots ar to pašu nosaukumu atsevišķā grāmatā.

Latviešu valodā šo problēmu mēdza (savulaik) raksturot kā «konfliktu starp fiziķiem un liriķiem». Tātad pretnostatot eksaktās un humanitārās zinātnes un no tām ierietošo filozofiju un loģiku.

«Ikvienam sabiedrības loceklim būtu vienlīdz labi jāpārzina gan termodinamikas likums, gan Šekspīra (Shakespeare) darbi,» uzskatīja Č. P. Snovs. Protams, viņa nostādne pamatojas «aukstā kara» apstākļos. Tolaik Padomju Savienība un tās satelītvalstu bloks prioritēja dabas zinātnes un inženierzinātnes kā noteicošās, pašas svarīgākās un vadošās, jo tās bija vajadzīgas militāri rūpnieciskajam kompleksam. Turpretī Rietumos vadošajās pozīcijās zinātnē un universitātēs pamatā bija humanitāro nozaru pārstāvji – filozofi, lingvisti, filologi, sociologi un citi. 

Tāpēc Rietumu demokrātiju akadēmiskā elite ar savu humanitāro akcentu vienmēr ir bijusi asā pretstatā Padomju Savienības ideologu iedibinātajam inženierzinātņu un dabas pētnieku privileģētajam stāvoklim.

Agresīvajai Padomju Savienībai (kuras sastāvā ilgi ietilpa arī Latvija) eksaktās zinātnes bija galvenās. Tās funkcionēja kā kara industrijas balsts.

Ķīmiķi un fiziķi drīkstēja nodarboties arī ar aizsardzības industriju tieši nesaistītām «tēmām», taču galvenais akcents vienmēr tika likts tikai un vienīgi uz saistību ar padomju armijas konglomerāta vajadzībām un interesēm.

Ja jūsu zinātne nebija saistīta ar «valsts aizsardzību», tad gan amati, gan apmaksa, gan zinātnisko pētījumu izredzes bija vairāk nekā pesimistiskas. Otršķirīgas.

«Fiziķi» dominēja.

«Liriķi» tika nostumti perifērijā.

Diemžēl no PSRS laikiem saglabātie aizspriedumi pret humanitārajām zinātnēm ir noteicošie arī šodienas Latvijā.

Te nedomāju vienīgi par humanitāro disciplīnu «piežmiegšanu» PSRS stilā, bet galvenokārt par humānisma dimensijas iztrūkumu kopējā izglītības un zinātnes zonā.

Visaugstākajā līmenī mūsu valstī stūrmaņi runā tikai par to, cik svarīgi ir nostiprināt eksakto zinātņu studentu skaitu un konkurēt ar šiem inženieriem pasaules tirgū. Lai gan pēc beigšanas neskaitāmi pašmājās ražoti inženieri pārdod savas darba rokas ārzemju laboratorijām un pazūd anonīmo laboratoriju «žurku» labirintos. Valsts līmeņa speciālistu plānošanas joprojām nav, un tāpēc augstskolas turpina ražot «mežsargus darbam uz kuģa». Bez humanitārās kompetences.

Kamēr augstākā izglītība Latvijā būs biznesa projekts, tikmēr Latvijas augstskolas un universitātes ražos vergus ārzemju laboratorijām.

Nākamais jautājums – kāpēc humanitārā pētniecība pie mums Latvijā joprojām ievietota «otrajā ešelonā». Kāpēc šī «liriķu» devalvācija turpinās? Tāpēc, ka nekalpo valsts aizsardzībai jeb no tās nav nekāda labuma?

Katrs var būt «liriķis», nevis fiziķis?

Vai uzrakstīt šādu rakstu ir vieglāk, nekā veikt pētījumu ķīmijas laboratorijā?

Kāpēc pie mums studijas eksaktajās zinātnēs joprojām tiek uzskatītas par «nopietnāku nodarbošanos» nekā filozofijas, mediju nozares vai socioloģijas studijas?

No kurienes mūsu valsts publiskajā domā un vadošajos izglītības sistēmas un zinātnes finansējuma noteicējos ceļas šī «reizrēķina loģika» un nespēja paraudzīties uz sabiedrību kā dzīvu organismu?

No PSRS laikiem

Zinātņu akadēmijā Latvijas zinātnes kompasu joprojām savās rokās tur PSRS laika akadēmiķu nomenklatūra un eksakto ekspertu kompetence.

Pat ievēlot universitāšu rektorus, zinātniskās padomes joprojām neņem vērā Vilhelma Humbolta noteikumu par to, ka «humanitārie vienmēr respektēs eksaktos, bet nekad tas nenotiks pretējā virzienā», ignorējot noteikumu, ka rektoram jābūt humanitāras disciplīnas profesoram.

Eksakto zinātņu «zaļā iela» ir panākusi to, ka arī valsts politiskās varas līderi ir eksakto zinātņu pārstāvji un viņu «valstiskā domāšana» izriet no tehniskās domāšanas loģikas. Mūsu Latvijas valsts ir pārvērtusies milzu laboratorijā. Pirms divdesmit gadiem tajā eksperimentēja «Tautas frontes» fiziķi (Godmanis un Co), un tagad tur turpina eksperimentēt šodienas fiziķi – finanšu krīzes apstākļos.

Taču sabiedrība ir dzīvs organisms un būtiskajos jautājumos pieprasa humanitāru kompetenci visaugstākajā līmenī (loģisku manipulāciju vietā).

Diemžēl mūsu valsts dzīvi turpina noteikt «tehniski risinājumi» un «tehniskas sistēmas», kuru rezultātā tiek pieņemti politiski lēmumi, kas skar visus sabiedrības slāņus. Tehnokrātu izpratne politikā un valsts pārvaldē izraisa demokrātisma deficītu un jau šodien pierāda, ka «tehnokrātiskā pieeja» sabiedrības problēmu risināšanai ir ļoti tālu no humānisma.

Par to liecina «futbolista Artjoma» nespēja saprast, kādā valodā runāt preses konferencē Latvijā, un Latvijas ekonomisko stūrmaņu «iesaldētā vienaldzība» pret darbaspēka masu emigrāciju. Sekas ir redzamas, taču, lai izprastu cēloņus, iztrūkst humanitāra kapitāla kompetences, kas viņiem nedz ģimenē, nedz skolā, medijos vai augstskolā nav iemācīta.

Kas ir šī kompetence?

Neloģiski, bet cilvēcīgi problēmu risinājumi = humanitārā, visaptverošā pieeja, ņemot vērā kopsakarības un konteksta efektus. Šī kompetence nepārmantojas. Tā ir jāiemācās.

Piemēram – pensionārus nevar vilkt ar ragaviņām uz mežu nosalt tikai tāpēc, ka «no viņiem vairs nav jēgas darba tirgū». Loģiski būtu – iekārtot krematorijas visiem, kas sasnieguši vecumu, un sākt tērēt pensiju fondus, taču šāds ļoti tehnokrātisks risinājums šai iedzīvotāju novecošanas problēmai nav humāns.

SVF eksperiments ar Latviju

Valsts problēmas nevar atrisināt tikai racionāli, ir vajadzīga arī humānā pieeja.

Pēdējās mūsu valsts un uzņēmumu vadītājiem bieži pietrūkst.

Loģiski bija samazināt valsts budžetu krīzes situācijā, taču jostas pievilkšana atstāja graujošu iespaidu uz valsts ekonomikas attīstību kopumā. Pat Starptautiskais Valūtas fonds savā jaunākajā pētījumā uzsver, ka agrāk «nav bijis pienākoši novērtēts tā sauktais multiplikācijas efekts» jeb citiem vārdiem – kādas sekas taupības režīms izraisa attiecīgās valsts ekonomiskajai veselībai. Līdz šim tika uzskatīts, ka multiplikācijas efekts ir 0,5, tagad izrādās, ka tas ir 1,7. Tas nozīmē, budžeta samazināšana 1% apmērā (no nacionālā kopprodukta) izraisa 1,7% sekojošā kopprodukta kritumu. Efektu vēl vairāk pastiprina situācija, ja valsts bankas kreditēšanas likme ir ap nulli un ekonomikas apgriezieni – zem normālās jaudas. Paradoksāli, bet SVF tagad atturas no «jostas pievilkšanas» padomu dalīšanas krīzes skartajām valstīm, kas vēl pirms dažiem gadiem tika ar varu «uzbāzta galvā» Latvijai. Toreiz skaitļi mācīja vienu, un Latvijā šis loģiskais pieņēmums tika realizēts. Tagad sekas ir citas un SVF piedāvātā «formula Latvijai» izrādās «pārsteidzīga».

«Mums vienreiz būtu jāizbeidz salīdzināt valsts budžetu ar mājsaimniecības naudas resursiem. Tur izdevumi un ieņēmumi ir tikai skaitļi, bet valsts mērogā runa ir par daudz smagākam sekām,» konstatē Samuels Britans (Samuel Brittan) «FT».

Kvalitātes erozija

Tātad intelektuālais kapitāls (no finanšu un politiskā kapitāla puses) joprojām netiek novērtēts tikpat augstu kā eksaktais. Šo procesu var uzkrītoši labi saskatīt kvalitātes avīžu erozijā ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā un Ziemeļamerikā.

Zviedru Svenska Dagbladet tikko samazināja līdzstrādnieku skaitu, un laikraksta krīze var novest pie kvalitatīvās lasāmvielas bojāejas. Tikko par līdzīgiem «taupības pasākumiem» ziņoja arī spāņu El Pais (atlaižot 464 līdzstrādniekus), un tas nozīmē, ka kvalitatīvas informācijas ražošana ir apdraudēta pat globālā mērogā.

Uz mūsu zemeslodes patlaban atlicis vairs tikai ducis kvalitātes avīžu, kas piegādā augstas kvalitātes informāciju.

Vienīgi lielās un bagātās nācijas var sev atļauties šo privilēģiju.

Mums – mazajām nācijām nav fondu un mecenātu, kas būtu gatavi saglabāt pie dzīvības kvalitatīvu žurnālistiku, jo medija vienīgais kapitāls ir kompetenti žurnālisti, kurus nevar aizstāt ar tehniskiem risinājumiem. Viņu intelektuālais kapitāls nav pieejams bankās vai aizstājams ar ziņām interneta portālos. Ja nav intelektuālā kapitāla, tad nav ko lasīt, klausīties, skatīties.

«Intelektuālais darbs mūsu laikā ir novērtēts ļoti zemu. Daudzi sāk pat apgalvot, ka garīgais/intelektuālais darbs nepieprasa izglītību un tāpēc nav nekāds «kārtīgs darbs». Profesionālisms tiek aizstāts ar amatierismu, entuziasms aizvieto zināšanas. Paradoksāli, taču mēs nebūtu ar mieru, ka mūs operē jauns, entuziasts, kura vienīgais atribūts ir nevis ilgos studiju gados iegūtas zināšanas, bet balts halāts. Taču medijos šis enerģiskais diletantisms zied un zeļ» – raksta žurnālists Rihards Švarcs (DN, 2012.g. 13.okt.).

Ivars Godmanis savieno savu labi atalgoto deputāta darbu Eiroparlamentā ar žurnālista misiju radio SWH un sakās neko nezinām par mediju ētikas kodeksu, kas aizliedz politiķiem praktiski darboties medijos. Ekonomikas ministrs drīz sāks lasīt ziņas Latvijas radio, un nebrīnīšos, ja jaunā radio un TV padome pavisam drīz piedāvās Valdim Dombrovskim vai Aivaram Lembergam lasīt ziņas LTV Panorāmā. Lētāk un ērtāk, gan valstij, gan mūsu politisko līderu PR nodaļām. Mediju darbu var nosmacēt. Tāpat kā nevajadzīgu cilvēku (pēc Staļina loģikas). Nav cilvēka – nav problēmu. Tie, kas nekad nav dzirdējuši dziedam lakstīgalu, klausīsies žagatas balsī ar cieņu. Viņiem nav izejas. Neko citu viņiem nepiedāvā, un žagata būs vienīgais, ko viņi zinās.

Humanitārās izglītības trūkums šeit redzams ar neapbruņotu aci – no loģikas viedokļa kvalitatīva žurnālistika ir «nevajadzīgs luksuss», taču pieļaut, ka šodienas paaudze lasa sliktākus «tekstus», nekā bija pieejami agrāk, ir humanitārs noziegums nākotnes priekšā. Šo noziegumu pret šodienas paaudzi veica PSRS ideoloģija, kas apzināti iznīcināja humanitāro zonu ar kara industrijas argumentu.

Saražojot tehniski aprīkotus zombijus. Tos pašus, kas prot skaldīt atomu, bet nesaprot, kāpēc pensionāriem nepietiek naudas līdz mēneša beigām.

Lai uzrakstītu recenziju par 500 lappušu biezu romānu, izglītotam ekspertam vajag vismaz 7 dienas. 5 dienas nepieciešamas grāmatas studēšanai, 2 dienas rakstīšanas darbam. Par šo darbu redakcijas vairs nav gatavas maksāt. Literatūras kritikas/analītikas vietā tagad nostājusies diletantu jaunrade ar moto «man šķiet», «man liekas».

Līdzīga aina novērojama arī modernās Latvijas humanitāro zinātņu zonā un humanitārās paradigmas iztrūkumā augstākās izglītības sistēmā.

Iespējams, ka mūsu konkurences līdzeklis pasaules zinātnes olimpā ir tieši humanitārā joma. Tā, kuras tehnokrātu iekaltajos «spāņu zābakos» pietrūkst mūsu bagātajām kaimiņvalstīm. Pārāk cītīgi PSRS laika mankurti jau saražojuši «futbolistus no Daugavpils», «deputātus kabanovus» un «eirodeputātus – žurnālistus, kas paši samaksā no Briseles naudas par savu iespēju burbuļot ēterā». Tos pašus, kuriem humanitārās dimensijas nav.

Vārnas dzied lakstīgalas vietā.

Vai mēs varam atļauties tālāku humanitārā intelektuālā kapitāla norietu mūsu valstī?

Vai drīkstam to atļauties?

Rāms krosiņš pagarina mūžu par sešiem gadiem

2012. gada 21. oktobris
Baravika 2012. gada oktobrī

Baravika 2012. gada oktobrī

Skrienot lēnu krosiņu (līdz 2 stundām nedēļā), ikviens no mums var pagarināt mūžu par vairākiem gadiem.

Dāņu Kopenhāgenas City Heart Study liecina, ka vīriešu mūžs šādā veidā pagarinās caurmērā par 6,2 gadiem, sievietēm – par 5,6 gadiem.

Runa ir par lēnu un mierīgu krosiņu, kuru mēs skrienam nesteidzoties.

Es, piemēram, pamanos no rīta pat salasīt sēnes. Šī baravika ir mans šīsnedēļas atradums krosa skriešanas laikā.

-Efektu var salīdzināt ar alkoholismu. Mirstība ir zemāka to krosa skrējēju vidū, kas regulāri noskrien apmēram 2 stundas nedēļā, rāmā ritmā. Pretējs efekts ir tiem, kas skrien daudz un ātri, vai neskrien nemaz, – secina kardiologs Pēteris Šnors medijiem.

Copenhagen City Heart Study savā pētījumā apsekoja 20 000 dāņus (jaunākus par 36 gadiem), lai noskaidrotu viņu kustību ierašas un to iespaidu uz veselību.

Sīkāk ar šo atklājumu varat iepazīties šeit.

Migliņbilde un ubags ar PSRS jaku

2012. gada 20. oktobrī

Migliņbilde ar aktīvistu 2012. gada 20. oktobrī

Migliņbilde ar aktīvistu 2012. gada 20. oktobrī: SVEA pelna naudu uz dzīvnieku ciešanu rēķina

Sestdiena Stokholmā padevusies lietaina uz auksta. Vējš lauž lietussargus un ļaudis sprūk iekšā lielveikalos, kur smaržo pēc kafijas un ceptām sviestmaizēm. Centrā tikko atvērta jauna galerija, kas noder kā silts radiators nosalušiem veikalu un kafejnīcu apstaigātājiem.

Metos iekšā arī es. Pa ceļam uz veco, labo Kato (japāņu suši) par normālu cenu.

Jaunās galerijas apmeklētāju biezumā no labās puses pēkšņi iznirst pāris demonstrētāji ar plakātiem un bungām: ”Nepērciet šeit!’, ” Svea pelna naudu uz dzīvnieku ciešanu rēķina”, ”Nelieši!”.

Nofotografēju vienu no protestētājiem ar savu iPhone, iznāca migliņbilde.

Laikam tāpēc, ka braucu pa slīdošajām kāpnēm.

Šoreiz neizdevās, taču saskatīt protestētāju var…

Vegāņi atkal uz kara takas.

Jaunais ”Svea” veikals šeit bija patukšs un pārdevējas izskatījās nobijušās. Pie durvīm dežūrēja drošībnieks, lai aizsargātu pārdevējas no četriem protestētājiem, kas faktiski negrasījās iet bodē iekšā. Protestētāji piesaistīja manu uzmanību jaunajam veikalam ar veco un pārbaudīto fimas zīmi SVEA, kas līdz šim asociējas ar slavenajām cepurēm, kuras valkā katrs sevi cienošs zviedrs.

Iegāju, nopirku adītu ziemas cepuri un izrunājos ar pārdevējām. Jā, viņām nepatīk protestētāji, kas te stāvot katru sestdienu. Darbdienās aktīvistus te nemanot, jo vegāņi esot studenti, kas pa dienu sēžot universitātē.

Pret ko protestē?

Pret kažokādas apkaklēm mūsu ziemas jakām. 

Kas tās ir par apkaklēm?

  • Nu kaut kāds spalvains zvērs jau ir! – taisnojas abas jaunās pārdevējas un piebilst, ka protestētāji – aktīvisti nekad ar viņām nerunājot un neko tā kārtīgi nenoskaidrojot. Tātad pārdošanas un protestēšanas akcijas notiek paralēli. Nekrustojoties.

Izeju ārā un uzrunāju puisi ar  plakātu un meiteni ar uzsaukumu.

Kas tās ir par kažokādām pret kurām viņi protestē?

  • Tas ir prērijas vilks. Jeņķi to nogalina drausmīgā veidā ar lamatām un eksportē šādiem te jaku pārdevējiem kā mūsējā ”Svea”!-

Pret itāliešu un franču jaku apkaklēm arī protestēsiet?

  • Nē, lai viņi paši tiek galā ar saviem dzīvnieku mocītājiem. Mēs te cīnāmies ar savējiem! – skaidro studente – protestētāja.

Droši zināt, ka nav lapsa?

Abi parausta plecus. Droši neviens neko nezinot, taču kažokādas neesot jāvalkā, jo katrai lapsai vai prērijas vilkam esot tiesības dzīvot uz šīs pasaules un nebadoties nokļūt ”uz jūsu apkakles”.

Dodos projām un cenšos iedomāties kāds izskatās prērijas vilks un šaušalīgās lamatas.

Ārpusē vējā un lietū man virsū uzgāžas ražens puisietis ar plastmasas krūzi rokā.

  • Ziedo, nabadziņam! – skaļi aicina 2m garais tautu dēls ar jaku uz kuras rakstīts – ”CCCP”.

Beidzot cilvēki ubago ar jakām, kuras grezno pērnās impērijas uzraksti.

Beidzot apģērbs atbilst realitātes procesiem.

Valsts bankrotējusi un ideja tai līdzi.

Beidzot tas noticis neatgriezeniski.

Naudu nedevu, pagriezos un gāju vējā iekšā.

Šovakar baleta akadēmija piedāvā horeogrāfisku uzvedumu In betwien, Rapa nui: flamenko un modernā indiešu deja. Redzēsim kā izdosies.

Ziņošu kā gāja.

🙂

Bērnu ēšana brokastīs vai trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidi

2012. g. 16. oktobrī. Speciāli TVNet.

Attēls: TVNet

Pazīstamais satīriķis Džonatans Svifts 1729. gadā nāca klajā ar konstruktīvu priekšlikumu, kā Īrijā visefektīvāk būtu apkarojams bads. Trūcīgie īri varētu pārdot savus bērnus bagātajiem apēšanai kā «īpaši delikātu un veselībai piemērotu maltīti». Vienlaikus tas ne tikai palīdzētu bagātajiem īriem labi paēst brokastis, bet arī dotu iespēju trūcīgajām daudzbērnu ģimenēm atbrīvoties no «liekām mutēm» pie dienišķās maltītes galda. Visiem būtu labi un nauda ietaupītos.

Britu un īru melnais humors (šajā gadījumā) lieliski noder arī mūsu mediju regulētāju raksturojumam, jo problēmas var risināt dažādi – ar un bez morāles.

Brīdī, kad nacionālie Latvijas mediji, īpaši sabiedriskie (LR un LTV) atrodas uz reālas iznīcības sliekšņa un valsts kultūras politikas stūrētāji joprojām ignorē, ka televizors un radio jau sen kļuvuši par galveno nācijas logu uz pasauli un internets ir tikai šo logu paplašinājis, «padomes» un «komisijas» piedāvā aizvien «savdabīgākas» idejas «bērnu apēšanai brokastīs».

Nevēlos tagad iedziļināties Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) iniciatīvu spazmās un bijušās Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes iniciētajā «sabiedrisko mediju apvienošanas projektā» (trijos variantos), kas joprojām atstāj līdz galam nepārdomāta, pašmērķīga pasākuma iespaidu. Viņu piedāvātie līdzšinējie sabiedrisko mediju apvienošanas un finansēšanas projekti vairāk atgādina «trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidus ar un bez 100 asistentu klātbūtnes».

Taču atstāsim «radio un TV padomi» kopā ar 100 asistentiem. Mēģināsim saprast, kāpēc aktuālais projekts ir svarīgs ikvienam no mums Latvijā.

Centīsimies noskaidrot, kāpēc «padomes» iniciatīvas līdzinās «bērnu apēšanas» priekšlikumiem.

Lielā, dzeltenā putna bēdīgās izredzes ASV

Sabiedriskie mediji ir masu informācijas līdzekļi sabiedrības interesēs = tautas kalpībā. Tie dominē «vecā kontinenta – Eiropas» mediju kartē un ir nepieciešami, lai saglabātu «pie dzīvības» tādas nekomerciālas (sabiedrībai ļoti svarīgas) kategorijas kā nacionālo valodu, kultūru, bērnu, jauniešu, minoritāšu u.c. tēmas, kas mums eiropiešiem šķiet svarīgas.

Turpretī viņpus dīķim – Amerikas Savienotajās Valstīs sabiedriskie elektroniskie mediji šķiet daudz nenozīmīgāki nekā vecajā Eiropā, jo eiropiešiem svarīgās tēmas tur nav liktenīgas un tāpēc daudziem jeņķu politiskajiem vadītājiem sabiedriskā televīzija šķiet nevajadzīga izšķērdība. Piemēram, pašreizējais konservatīvo partijas prezidenta amata pretendents Mits Romnijs tikko PBS TV diskusijā nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka amerikāņu nodokļu maksātājiem nevajadzētu turpināt finansēt sabiedrisko televīziju Public Broadcasting Service (PBS).

«Es pārtraukšu PBS finansēšanu. Jā, man patīk PBS un es mīlu Big Bird. Starp citu man patīc arī tu,» translācijas laikā teica Mits Romnijs, vēršoties pie pārraides vadītāja PBS žurnālista Jim Lehrer, «taču es netērēšu valsts līdzekļus, ja man nauda šim finansējumam ir jāaizņemas no Ķīnas.» The Corporation for Public Broadcasting, kas ietilpina arī National Public Radio, regulāri saņem 445 miljonus USD no valsts kases un gatavo daudzus plaši pazīstamus un iecienītus raidījumus, to skaitā arī bērnu Sesame Street, kurā darbojas piesauktais lielais, dzeltenais putns ar vārdu Big Bird.

Tagad konservatīvo politiķis vairs nevēlas finansēt TV un radio sabiedrības kalpībā (kā šīs raidorganizācijas dēvē Eiropā), jo, pēc viņa domām, visu ētera lauku var pārņemt privātais tirgus. Pie mums Latvijā arī netrūkst cilvēku ar šādu – tā saucamo atlantisko pieeju mediju tirgum, un liela daļa no viņiem ir atbraukuši no mītnes zemēm ASV, Kanādā vai Austrālijā, kur «neesot tādas sabiedriskās televīzijas vai radio». Netrūkst arī vietējo, kas nesaprot, kāpēc mediju tirgum un žurnālistiem būtu jāpiemēro cita olekts nekā desu vai dakšu tirgum.

Valsts pasūtījums?

Jā, kultūra nav viegli izskaidrojama joma, un tāpēc es mēdzu šādos gadījumos piedāvāt pāris absurdu piemēru, kas rosina iztēli. Piemēram – baznīcas. Daudzi draudžu nami pie mums ir patukši un tāpēc (ja spriežam racionāli) var tikt izmantoti vairākām ticīgo kopām vienlaicīgi – piemēram sadalot Jāņa vai Doma baznīcu starp luterāņiem, katoļticīgajiem, baptistiem, adventistiem, musulmaņiem un budistiem (katram savu stūri). Lai lūdzas vienā ēkā, jo Dievs mums ir viens un citas baznīcu ēkas mēs varētu rentabli izīrēt lielveikalam Maxima. Tam pašam, kura dēļ jau reiz tika saplosīta Vecrīgas ainava «pie bastiona». Absurds? Protams! Ticība ir delikāta lieta un dievnami tāpat. Tos nedrīkst aiztikt. Protams, ka nedrīkst. Taču kulturāli emocionālā spriedze masu informācijas jomā ir līdzīga. «Apvienošanas» un «manipulācijas» šajā jomā var izraisīt neatgriezeniskus efektus.

Kā paliek ar medijiem? Vai valsts pasūtījumu nevar sadalīt privatizētājiem «ar pavēli no augšas», liekot viņiem gatavot kvalitatīvus raidījumus bērniem, invalīdiem, pusaudžiem, māmiņām, pensionāriem, lībiešiem, latgaliešiem un visiem pārējiem – sabiedrisko mediju klientiem mūsu interesēs?

Tātad – valsts pasūtījums («viena ēka») tiks sadalīts kā maizes kukulītis un tā «noformējumu» realizēs neskaitāmi privātie piegādātāji ar milzu ambīcijām un enerģiju. It kā loģiski izskatās (NEPLP arī tā uzskata), taču prakse pierāda, ka žurnālistikā šāda deleģēšana privātajam tirgum nedarbojas, jo nav iespējams realizēt pašu galveno – radio un TV staciju 100% neatkarību no valsts administratīvās, politiskās sistēmas un ekonomisko interešu spiediena, ja valsts pasūtījumu izšķaida uz visām debess pusēm – privātajiem piegādātājiem. Labu gribot, lobējot privātos piegādātājus Latvijas radio un televīzijas padome (jeb sarežģīti nosauktā NEPLP) bruģē ceļu uz elli ar aroganci un pašapziņu, neņemot vērā to, ka ikvienam sabiedrisko mediju raidījumam ir jābūt 100% brīvam no reklāmas, produktu eksponēšanas un sponsorēšanas. Arhipelāga satura uzraudzība pašlaik tiek uztverta kā sekundāras dabas jautājums, lai gan būtībā ir noteicošais sabiedrisko mediju trumpja dūzis.

Sprīdīša lāpsta

Žurnālistikas neitralitāti, lietišķumu un bezkaislīgumu regulē mediju ētikas kodekss, kas mūsu valstī centralizēti joprojām nav pieņemts.

Nav izstrādāta arī visiem medijiem pieņemama labas žurnālistikas kritēriju koncepcija, nav izveidots mediju darba kvalitātes uzraudzības centrs, nav mediju tiesībsarga institūcijas, kas palīdz cīnīties pret pārkāpumiem mediju un plašsaziņas līdzekļa (interneta) darbā.

Nav izstrādāta mediju darbu regulējoša, visaptveroša, progresīva likumdošana.

Nav.

Viss mediju satura bezkaislīgums šodien Latvijā atkarīgs no katra atsevišķā medija godprātīguma un drosmes.

Tas nav normāli. Tieši ar šo jautājumu noskaidrošanu, diskutēšanu un domstarpību atrisināšanu vajadzētu sākt Latvijas mediju areāla satiksmes noteikumu sakārtošanu. NEPLP (kā vienīgā, medijus regulējošā valsts institūcija) šo darbu varēja uzsākt.

Te pieslejas arī mediju darbinieku arodbiedrības (savienības) stabila iedibināšana, vienota Publicistu kluba izveidošana (kopīga latviešu un krievu medijiem), PR un reklāmas pārkāpumu uzraudzības pārvalde un mediju produkcijas kvalitātes uzraudzības dienests. Pie viena būtu laiks sākt diskusijas arī par mediju mācības ieviešanu skolās un pedagogu sagatavošanu šim izglītošanas darbam. Mediju, reklāmas un PR spēks ir iespaidīgs, taču tā efektus pārzina tikai neliela mūsu sabiedrības daļa. Lielāka publiskās domas kompetence šajā jomā ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama.

Pie mums Latvijā šajā virzienā joprojām asiņo dziļas postsovjetiska laikā cirstās brūces, kuru rezultātā elektroniskie mediji no politisko valsts vadītāju un finansētāju puses tiek traktēti kā servisa institūcijas politiskās un ekonomiskās varas aparātam. Zvans «no augšas» un ass politisks raidījums tiek noņemts no ētera, «zvans no reklāmdevējiem» un kritisks sižets no privātas radiostacijas ziņu izlaiduma tiek izņemts ārā. To sauc par «pēcētera cenzūru», kas demokrātiskā valstī nav akceptējama parādība.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mūsu valstī nav mediju jomas (kā industrijas) regulējošu sviru un mediju privātie īpašnieki tāpēc uztver masu informācijas līdzekļus kā sev privāti piederošu tribīni. Lai gan mediju darbā tieši tāpat kā medicīnā darbojas «Hipokrāta zvērests», kas pieprasa vienādu attieksmi pret visiem «pacientiem». Līdzšinējā brīvvalsts pieredze liecina, ka mūsu avīžu, radio un TV staciju īpašnieki šo noteikumu nezina un viņu subjektīvā cenzūra jau sen laidusi pasaule žurnālistu pašcenzūru, kas ir vēl postošāka par ventilatoru hermētiski noslēgtā atkritumu konteinerā.

Sabiedriskos medijus (savukārt) vada politizēta (partiju izvēlēta un parlamentā iebalsota) padome ar komiski sarežģīto nosaukumu – NEPLP, kas vienlaikus ir sabiedrisko mediju īpašniece (LR un LTV valdes vietā !?) un vienlaikus regulē pārējo elektronisko mediju darbu (frekvenču piešķiršanu, kvalitātes un pārkāpumu jautājumu izskatīšanu u. tml.).

Tas nozīmē, ka Latvijas Radio vai Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors nav un nevar būt 100% neatkarīga persona (kā tas, piemēram, ir Skandināvijas sabiedriskajos medijos). «Padome» uzrūc un cenzūra «iet vaļā» tieši tāpat kā senajos PSRS laikos.

Protams, ieinteresētie politiķi un analītiķi var apšaubīt medija ekonomiskos rādītājus, kritizēt līguma beigās padarīto, taču neviena amatpersona nedrīkstētu iejaukties medija programmas vai satura jautājumos. Neviena padome vai tās loceklis nedrīkstētu zvanīt uz Latvijas Radio vai Latvijas Televīziju un norādīt direktoriem, programmu šefiem vai žurnālistiem, kādiem raidījumiem programmā ir jābūt un kādi būtu «jāņem no tīkla ārā». Tieši tāpat kā slimnīcas direktors nedrīkstētu iet pie ārstējošā ārsta un noteikt, kāda diagnoze konkrētiem pacientiem būtu nepieciešama. Jā, nedrīkst!

Tieši tāpat arī «padomes» un birokrāti nedrīkstētu iejaukties mediju darba saturā un savas norādes varētu paust tikai gadījumos, ja pastāv ekspertu konstatētas kļūdas/pārkāpumi (rasisms, minoritāšu tiesību aizskārumi, rupjības, faktu kļūdas u.tml.).

Latvijā diemžēl tā notiek – sabiedrisko mediju satura ratus velk «padomes» uz visām debesu pusēm un brīnās, ka vezums nekust no vietas. Par to liecina sekas – gan «vertikālais taimkods», gan arī pašreizējās NEPLP aktivitātes «programmas uzlabošanā» Zaķusalā un Doma laukumā un piedāvātie «trīs veidi» kvēlspuldzes ieskrūvēšanai «apvienotā medija ielejā».

Sprīdītim – žurnālistam ir jārok, bet bez lāpstas, kas tagad jāapstiprina padomēs un partiju slēgtajās apspriedēs. Loģiski ka šādā veidā nekādas būtiskas valsts politekonomiskā reljefa izmaiņas nenotiks. Ja Sprīdīti Latvijas Radio vai Televīzijā sāks regulēt Mjartāns, Dimants vai Grūbe no «padomes», norādot, kad un vai drīkst gatavot raidījumu par Zentu Mauriņu, pasvītrojot, kuriem raidījumiem jārīko konkurss un kādi cilvēki jāiesēdina valdēs, tad esam nonākuši līdz Ungārijas mediju cenzūrai, par kuru Eiropā ne tikai stāsta anekdotes, bet arī sērīgi nopūšas – «ko gan var gribēt no postkomunistiskajiem ielikteņiem».

Skumji, jo šīs padomes iecelšanas brīdī likās, ka tā saprātīgi pašiznīcināsies, mērķtiecīgi pārejot uz civilizētu mediju vadības sistēmu. Likās, ka ievēlētie savu misiju sapratīs. Taču tas nav noticis.

Tie, kas zina, kā ieskrūvēt kvēlspuldzi, nekāpj uz galda un nelūdz 100 analīzes grupas locekļiem iet pretējā virzienā, lai galva nenoreibst. Tāpēc vispirms sakārtosim mediju vidi un tikai pēc tam sāksim bīdīt ēkas un precināt radio ar televīziju.

Jaunais modelis

Vai beidzot nav pienācis laiks aizmēzt sovjetisma sekas un sakārtot Latvijas mediju jomu? Valstij ik pēc trim vai četriem gadiem būtu jāslēdz ilgtermiņa līgums ar sabiedriskajām raidorganizācijām par tiesībām raidīt sabiedrības interesēs.

Kas ir sabiedrības intereses? Tēmu, stundu, apjomu norāde?

Nē. Tas nozīmē ģenerālo līniju nospraušanu un atbilstošu harismātisku, radošu mediju līderu izvēli, būtisko/aktuālo problēmu atrisināšanu (modernizēta materiāli tehniskā bāze, pāreja uz digitālo radio utt.).

Vissvarīgākais punkts šajā līgumā ir nevis «vajadzīgo tēmu» uzskaite, bet vadošo ģenerāldirektoru izvēle, nodrošinot un garantējot viņiem politisku, ekonomisku neaizskaramību un normālus darba apstākļus (tehnisko nodrošinājumu) sekojošajā līguma darbības periodā. Apņemoties netraucēt šo cilvēku (ar sekundāru bakstīšanu) un neiztikt viņa līdzstrādniekus darba procesā, atturoties piedāvāt viņiem savus derīgos birokrāta padomus.

Tas būtu pirmais solis – atbrīvot sabiedriskos medijus no «uzraudzības padomes» un atļaut medijiem strādāt atbilstoši valsts pasūtījuma noteikumiem.

Ja valsts ir gatava atbrīvot sabiedriskos medijus no reklāmas, tad ir pamats prognozēt straujāku žurnālistiskās kvalitātes celšanās līkni, jo būtiskākās raidījumu satura tēmas reti ir komerciāli izdevīgas un zema audimata situācija nebūt nav raidījumu labas kvalitātes kritērijs.

Pats galvenais – sabiedriskajiem medijiem «jānosedz jomas», kuras nav privāto raidstaciju intereses zonā un jo bieži nav komerciāli izdevīgas, taču ir nozīmīgas noteiktām mūsu sabiedrības grupām (lībiešiem, latgaļiem, maziem bērniem, pensionāriem, ar reimatismu slimajiem utt.). Valsts pasūtījumam ir jābūt tālredzīgam, taču bez norādēm detaļās un konkretizācijas tēmās vai līdzstrādnieku izvēlē. Latvijas Radio un Latvijas TV pienākums ir apņemties būt pilnīgi neatkarīgiem no valsts un citām sabiedrības ietekmes svirām. Piedāvājot sabiedrībai augstas kvalitātes radio un TV raidījumus, kas veidoti tikai un vienīgi izejot no mediju profesionālisma, nevis aprēķina loģikas (nekonkurējot ar privāto sektoru).

Lai nodrošinātos pret misēkļiem, arī Latvijā būtu beidzot jāievieš skandināviem raksturīgā Mediju kvalitātes uzraudzības pārvalde, kurai iedzīvotāji vai sabiedrības grupas var sūdzēties par elektronisko mediju pārkāpumiem, kļūdām un saņemt skaidrojumus strīdīgās situācijās. Tātad – neatkarīga, profesionāla pārvalde, nevis partiju iebalsota «padome».

Ziedojums vai nodoklis

Visbeidzot – finansējums. Jā, sabiedriskos medijus finansē no valsts budžeta un abonentu maksām. Piemēram, zviedriem un norvēģiem sabiedriskajā ēterā nav reklāmas sludinājumu, turpretī citu valstu sabiedriskie mediji ir izvēlējušies «jauktu modeli», t.i., ar reklāmas klātbūtni ēterā. Finansējuma modelis eiropiešiem atšķiras. Jāpiebilst, ka daudzi zviedri ir gatavi maksāt par sabiedriskajiem medijiem tieši tāpēc, ka «tur nav reklāmas».

Zviedrijā ar TV radio abonentu maksas iekasēšanu nodarbojās speciāls valsts uzņēmums Radiotjänst (Radio dienests), kas iekasē no katras mājsaimniecības apmēram 156 latus gadā. Līdz šim maksāšana notika brīvprātīgi, taču 12% iedzīvotāju tomēr pamanījās nemaksāt. Radio dienestā Kirunā bija nodarbināti 120 līdzstrādnieki, no kuriem četri bija štata peilētāji un ar viņiem sadarbojās 80 ārštata «kontrolētāji», kas sistemātiski apbraukāja Zviedrijas pilsētas un ciemus ar savām peilēšanas ierīcēm, lai atklātu «zaķus», kas skatās televizoru/klausās radio, bet nemaksā.

Tagad šī komiskā situācija tiks likvidēta. Aizvien vairāk  sabiedriskās TV un radio programmas tiek patērētas, izmantojot datorus un mobilos telefonus.

Tagad katrs zviedrs būs spiests maksāt radio un TV nodokli pēc somu parauga. Maksājums būs atkarīgs no personas ienākumu lieluma. Maksimālais nodokļa lielums turīgiem ļaudīm būs apmēram 90 latu un pārējiem 1% no gada ienākumiem. Nodoklis zem 50 eiro netiks iekasēts. Tas nozīmē, ka ar 2014. gadu visi zviedri maksās jau divus obligātos no valsts budžeta atsevišķi nodalītos nodokļus: apbedīšanas nodokli (0,19 – 0,22%) un radio un TV nodokli (1%) no savas gada ienākumu summas. Šie nodokļi neieplūst kopējā budžetā, bet tiek izmantoti tikai paredzētajiem mērķiem – apbedīšanai un sabiedriskajiem medijiem.

Līdz šim zviedri maksāja labprātīgi, ziedojot savai sabiedriskajai radio un televīzijai. Tagad būs nodoklis. Vai pāreja no ziedojuma pie nodokļa būs viegla? Nē, nebūs, jo jauni nodokļi nevienam nepatīk.

Kāpēc un kad iedzīvotāji ir gatavi maksāt par radio un televīziju?

Tikai tādā gadījumā, ja sabiedriskie mediji viņiem var un spēj piegādāt informāciju, analītiku un izklaidi, kas ir kvalitatīva, vajadzīga un atbilst publikas gaidām.

Mēs esam gatavi ziedot cēliem mērķiem, taču neesam ieinteresēti pirkt «kaķi maisā».

Skandināviem pagaidām ir izdevies (kaut daļēji!) apmierināt publikas gaidas public service virzienā.

Zviedru sabiedrisko mediju līdzšinējā pieredze rāda, ka iedzīvotājiem ir pa prātam no reklāmas brīvi mediji, kas pievēršas būtiskām sabiedrības problēmām, izglīto un izklaidē, nepakļaujoties partiju, varas aparātu, interešu grupu vai baznīcu spiedienam.

Latvijā līdzīgā situācijā ir Latvijas Radio, kas lielai tautas daļai ir pa prātam, un nav izslēgts, ka pat uz iztikas minimuma dzīvojošie Latvijas pensionāri būtu gatavi maksāt «savam radio», lai tas saglabātu savu sirsnību, tuvību tautai un savu «labvēlīgo un nelabvēlīgo laika prognozi».

Situācija ap Latvijas Televīziju situācija ir daudz komplicētāka, jo politiskais un ekonomiskais spiediens šajā virzienā ir nepārprotams un uzforsēts joprojām. Tas izpaužas ne tikai sistemātiski tendenciozā LTV ģenerāldirektora izvēlē, bet arī radio un televīzijas padomes NEPLP pārprastā regulācijas metodikā (saimnieks sabiedriskajiem, bet regulētājs privātajiem elektroniskajiem medijiem), kuras rezultātā raidījumi noliesē (cenzūra = bērnu apēšana) un tāpēc tauta nav (loģiski!) gatava maksāt abonentmaksu no savas patukšās kabatas.

Tāpēc jaunā «padomes» iniciatīva par radio un TV nodokli Latvijā (50 eiro apmērā) neiztur kritiku, jo sabiedrībā nav pārliecības, ka pirkuma vērtība atbilst piedāvātajai cenai.

Tas, ka jaunajai padomei ir problēmas ar PR mediju jomā, nevienam nav noslēpums.

Atliek cerēt, ka savās attiecībās ar visplašāko Latvijas sabiedrību NLPLP būs pieklājīgāki un nejauks profesionālu darbu ar privātām (konkrētu politiķu vai partijas) ambīcijām.

Citādi vienas kvēlspuldzes ieskrūvēšanai trīs veidos NEPLP vajadzēs jau 1000 asistentu un mūsu sūrie ietaupījumi (bērni) turpinās funkcionēt kā Džonatana Svilta turīgo ļaužu brokastism, līdz LTV un LR kāds neviļus… privatizēs kopā ar visu kolorīto Doma laukuma ēku.

Mani nesajūsmina šis virziens.

Ko domājat jūs?

 

Papildu info:

Zviedrija likvidēs TV un radio abonēšanas maksu. Latvija to ieviesīs?

 

Vara DNS – kulta ēku glābiņš?

2012. gada 15. oktobris

Leruma baznīca, Zviedrija

Leruma baznīca, Zviedrija

Zviedru baznīcas, kapsētas un kapličas turpina izlaupīt krāsaino metālu zagļi.

Tikko kādai kapličai Eskilstūnā nozagts 190 kvadrātmetru liels vara jumts. Jevlē nozagtas trīs lielas vara statujas, kas kā pieminekļi greznojušas senas dzimtas kapu vietu. Izzagta arī Buros kapsēta. Krāsaino metālu zagļi siro šeit ”ar pilnu tvaiku”, nežēlojot nedz aizgājēju piemiņu, nedz mākslu, nedz dzelzceļu, nedz komunikācijas kabeļus.

Tikko krāsaino metālu laupītāju starptautiskās bandas ķērušas klāt arī Stokholmas meža kapu kapličām. Tagad Zviedrijas baznīca ir spiesta glābties no zagļiem ar sena izgudrojuma palīdzību. Runa ir par tā saucamā ”Smart Watter” izmantojumu. Tas ir šķidrums ar kuru noklājot vara virsmas tā iespējams vēlāk atpazīt arī nolauztā vai saplosītā formā. 

Smart Watter ražo Lielbritānijās uzņēmums Smart Watter Technology un tas izskatās kā bezkrāsains šķidrums vai želeja. Idejas pamatā ir iespēja noklāt virsmas ar reģistrētu DNS marķējumu, kuru lūžņu pieņēmēji vēlāk var atklāt ar UVS palīdzību. DNS sistematizācija tiek nodrošināta Lielbritānijā un atklājot lūžņos DNS marķētus krāsainos metālus, var nekavējoties konstatēt ”lūžņu” izcelsmi un aizturēt vandāļus.

Zviedrijas Baznīca tagad sāk noklāt ar šiem DNS šķidrumiem savu kulta celtņu un kapsētu elementus, lai pasargātu tos no vandāļu izlaupīšanas.