Bērnu ēšana brokastīs vai trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidi

2012. g. 16. oktobrī. Speciāli TVNet.

Attēls: TVNet

Pazīstamais satīriķis Džonatans Svifts 1729. gadā nāca klajā ar konstruktīvu priekšlikumu, kā Īrijā visefektīvāk būtu apkarojams bads. Trūcīgie īri varētu pārdot savus bērnus bagātajiem apēšanai kā «īpaši delikātu un veselībai piemērotu maltīti». Vienlaikus tas ne tikai palīdzētu bagātajiem īriem labi paēst brokastis, bet arī dotu iespēju trūcīgajām daudzbērnu ģimenēm atbrīvoties no «liekām mutēm» pie dienišķās maltītes galda. Visiem būtu labi un nauda ietaupītos.

Britu un īru melnais humors (šajā gadījumā) lieliski noder arī mūsu mediju regulētāju raksturojumam, jo problēmas var risināt dažādi – ar un bez morāles.

Brīdī, kad nacionālie Latvijas mediji, īpaši sabiedriskie (LR un LTV) atrodas uz reālas iznīcības sliekšņa un valsts kultūras politikas stūrētāji joprojām ignorē, ka televizors un radio jau sen kļuvuši par galveno nācijas logu uz pasauli un internets ir tikai šo logu paplašinājis, «padomes» un «komisijas» piedāvā aizvien «savdabīgākas» idejas «bērnu apēšanai brokastīs».

Nevēlos tagad iedziļināties Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) iniciatīvu spazmās un bijušās Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes iniciētajā «sabiedrisko mediju apvienošanas projektā» (trijos variantos), kas joprojām atstāj līdz galam nepārdomāta, pašmērķīga pasākuma iespaidu. Viņu piedāvātie līdzšinējie sabiedrisko mediju apvienošanas un finansēšanas projekti vairāk atgādina «trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidus ar un bez 100 asistentu klātbūtnes».

Taču atstāsim «radio un TV padomi» kopā ar 100 asistentiem. Mēģināsim saprast, kāpēc aktuālais projekts ir svarīgs ikvienam no mums Latvijā.

Centīsimies noskaidrot, kāpēc «padomes» iniciatīvas līdzinās «bērnu apēšanas» priekšlikumiem.

Lielā, dzeltenā putna bēdīgās izredzes ASV

Sabiedriskie mediji ir masu informācijas līdzekļi sabiedrības interesēs = tautas kalpībā. Tie dominē «vecā kontinenta – Eiropas» mediju kartē un ir nepieciešami, lai saglabātu «pie dzīvības» tādas nekomerciālas (sabiedrībai ļoti svarīgas) kategorijas kā nacionālo valodu, kultūru, bērnu, jauniešu, minoritāšu u.c. tēmas, kas mums eiropiešiem šķiet svarīgas.

Turpretī viņpus dīķim – Amerikas Savienotajās Valstīs sabiedriskie elektroniskie mediji šķiet daudz nenozīmīgāki nekā vecajā Eiropā, jo eiropiešiem svarīgās tēmas tur nav liktenīgas un tāpēc daudziem jeņķu politiskajiem vadītājiem sabiedriskā televīzija šķiet nevajadzīga izšķērdība. Piemēram, pašreizējais konservatīvo partijas prezidenta amata pretendents Mits Romnijs tikko PBS TV diskusijā nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka amerikāņu nodokļu maksātājiem nevajadzētu turpināt finansēt sabiedrisko televīziju Public Broadcasting Service (PBS).

«Es pārtraukšu PBS finansēšanu. Jā, man patīk PBS un es mīlu Big Bird. Starp citu man patīc arī tu,» translācijas laikā teica Mits Romnijs, vēršoties pie pārraides vadītāja PBS žurnālista Jim Lehrer, «taču es netērēšu valsts līdzekļus, ja man nauda šim finansējumam ir jāaizņemas no Ķīnas.» The Corporation for Public Broadcasting, kas ietilpina arī National Public Radio, regulāri saņem 445 miljonus USD no valsts kases un gatavo daudzus plaši pazīstamus un iecienītus raidījumus, to skaitā arī bērnu Sesame Street, kurā darbojas piesauktais lielais, dzeltenais putns ar vārdu Big Bird.

Tagad konservatīvo politiķis vairs nevēlas finansēt TV un radio sabiedrības kalpībā (kā šīs raidorganizācijas dēvē Eiropā), jo, pēc viņa domām, visu ētera lauku var pārņemt privātais tirgus. Pie mums Latvijā arī netrūkst cilvēku ar šādu – tā saucamo atlantisko pieeju mediju tirgum, un liela daļa no viņiem ir atbraukuši no mītnes zemēm ASV, Kanādā vai Austrālijā, kur «neesot tādas sabiedriskās televīzijas vai radio». Netrūkst arī vietējo, kas nesaprot, kāpēc mediju tirgum un žurnālistiem būtu jāpiemēro cita olekts nekā desu vai dakšu tirgum.

Valsts pasūtījums?

Jā, kultūra nav viegli izskaidrojama joma, un tāpēc es mēdzu šādos gadījumos piedāvāt pāris absurdu piemēru, kas rosina iztēli. Piemēram – baznīcas. Daudzi draudžu nami pie mums ir patukši un tāpēc (ja spriežam racionāli) var tikt izmantoti vairākām ticīgo kopām vienlaicīgi – piemēram sadalot Jāņa vai Doma baznīcu starp luterāņiem, katoļticīgajiem, baptistiem, adventistiem, musulmaņiem un budistiem (katram savu stūri). Lai lūdzas vienā ēkā, jo Dievs mums ir viens un citas baznīcu ēkas mēs varētu rentabli izīrēt lielveikalam Maxima. Tam pašam, kura dēļ jau reiz tika saplosīta Vecrīgas ainava «pie bastiona». Absurds? Protams! Ticība ir delikāta lieta un dievnami tāpat. Tos nedrīkst aiztikt. Protams, ka nedrīkst. Taču kulturāli emocionālā spriedze masu informācijas jomā ir līdzīga. «Apvienošanas» un «manipulācijas» šajā jomā var izraisīt neatgriezeniskus efektus.

Kā paliek ar medijiem? Vai valsts pasūtījumu nevar sadalīt privatizētājiem «ar pavēli no augšas», liekot viņiem gatavot kvalitatīvus raidījumus bērniem, invalīdiem, pusaudžiem, māmiņām, pensionāriem, lībiešiem, latgaliešiem un visiem pārējiem – sabiedrisko mediju klientiem mūsu interesēs?

Tātad – valsts pasūtījums («viena ēka») tiks sadalīts kā maizes kukulītis un tā «noformējumu» realizēs neskaitāmi privātie piegādātāji ar milzu ambīcijām un enerģiju. It kā loģiski izskatās (NEPLP arī tā uzskata), taču prakse pierāda, ka žurnālistikā šāda deleģēšana privātajam tirgum nedarbojas, jo nav iespējams realizēt pašu galveno – radio un TV staciju 100% neatkarību no valsts administratīvās, politiskās sistēmas un ekonomisko interešu spiediena, ja valsts pasūtījumu izšķaida uz visām debess pusēm – privātajiem piegādātājiem. Labu gribot, lobējot privātos piegādātājus Latvijas radio un televīzijas padome (jeb sarežģīti nosauktā NEPLP) bruģē ceļu uz elli ar aroganci un pašapziņu, neņemot vērā to, ka ikvienam sabiedrisko mediju raidījumam ir jābūt 100% brīvam no reklāmas, produktu eksponēšanas un sponsorēšanas. Arhipelāga satura uzraudzība pašlaik tiek uztverta kā sekundāras dabas jautājums, lai gan būtībā ir noteicošais sabiedrisko mediju trumpja dūzis.

Sprīdīša lāpsta

Žurnālistikas neitralitāti, lietišķumu un bezkaislīgumu regulē mediju ētikas kodekss, kas mūsu valstī centralizēti joprojām nav pieņemts.

Nav izstrādāta arī visiem medijiem pieņemama labas žurnālistikas kritēriju koncepcija, nav izveidots mediju darba kvalitātes uzraudzības centrs, nav mediju tiesībsarga institūcijas, kas palīdz cīnīties pret pārkāpumiem mediju un plašsaziņas līdzekļa (interneta) darbā.

Nav izstrādāta mediju darbu regulējoša, visaptveroša, progresīva likumdošana.

Nav.

Viss mediju satura bezkaislīgums šodien Latvijā atkarīgs no katra atsevišķā medija godprātīguma un drosmes.

Tas nav normāli. Tieši ar šo jautājumu noskaidrošanu, diskutēšanu un domstarpību atrisināšanu vajadzētu sākt Latvijas mediju areāla satiksmes noteikumu sakārtošanu. NEPLP (kā vienīgā, medijus regulējošā valsts institūcija) šo darbu varēja uzsākt.

Te pieslejas arī mediju darbinieku arodbiedrības (savienības) stabila iedibināšana, vienota Publicistu kluba izveidošana (kopīga latviešu un krievu medijiem), PR un reklāmas pārkāpumu uzraudzības pārvalde un mediju produkcijas kvalitātes uzraudzības dienests. Pie viena būtu laiks sākt diskusijas arī par mediju mācības ieviešanu skolās un pedagogu sagatavošanu šim izglītošanas darbam. Mediju, reklāmas un PR spēks ir iespaidīgs, taču tā efektus pārzina tikai neliela mūsu sabiedrības daļa. Lielāka publiskās domas kompetence šajā jomā ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama.

Pie mums Latvijā šajā virzienā joprojām asiņo dziļas postsovjetiska laikā cirstās brūces, kuru rezultātā elektroniskie mediji no politisko valsts vadītāju un finansētāju puses tiek traktēti kā servisa institūcijas politiskās un ekonomiskās varas aparātam. Zvans «no augšas» un ass politisks raidījums tiek noņemts no ētera, «zvans no reklāmdevējiem» un kritisks sižets no privātas radiostacijas ziņu izlaiduma tiek izņemts ārā. To sauc par «pēcētera cenzūru», kas demokrātiskā valstī nav akceptējama parādība.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mūsu valstī nav mediju jomas (kā industrijas) regulējošu sviru un mediju privātie īpašnieki tāpēc uztver masu informācijas līdzekļus kā sev privāti piederošu tribīni. Lai gan mediju darbā tieši tāpat kā medicīnā darbojas «Hipokrāta zvērests», kas pieprasa vienādu attieksmi pret visiem «pacientiem». Līdzšinējā brīvvalsts pieredze liecina, ka mūsu avīžu, radio un TV staciju īpašnieki šo noteikumu nezina un viņu subjektīvā cenzūra jau sen laidusi pasaule žurnālistu pašcenzūru, kas ir vēl postošāka par ventilatoru hermētiski noslēgtā atkritumu konteinerā.

Sabiedriskos medijus (savukārt) vada politizēta (partiju izvēlēta un parlamentā iebalsota) padome ar komiski sarežģīto nosaukumu – NEPLP, kas vienlaikus ir sabiedrisko mediju īpašniece (LR un LTV valdes vietā !?) un vienlaikus regulē pārējo elektronisko mediju darbu (frekvenču piešķiršanu, kvalitātes un pārkāpumu jautājumu izskatīšanu u. tml.).

Tas nozīmē, ka Latvijas Radio vai Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors nav un nevar būt 100% neatkarīga persona (kā tas, piemēram, ir Skandināvijas sabiedriskajos medijos). «Padome» uzrūc un cenzūra «iet vaļā» tieši tāpat kā senajos PSRS laikos.

Protams, ieinteresētie politiķi un analītiķi var apšaubīt medija ekonomiskos rādītājus, kritizēt līguma beigās padarīto, taču neviena amatpersona nedrīkstētu iejaukties medija programmas vai satura jautājumos. Neviena padome vai tās loceklis nedrīkstētu zvanīt uz Latvijas Radio vai Latvijas Televīziju un norādīt direktoriem, programmu šefiem vai žurnālistiem, kādiem raidījumiem programmā ir jābūt un kādi būtu «jāņem no tīkla ārā». Tieši tāpat kā slimnīcas direktors nedrīkstētu iet pie ārstējošā ārsta un noteikt, kāda diagnoze konkrētiem pacientiem būtu nepieciešama. Jā, nedrīkst!

Tieši tāpat arī «padomes» un birokrāti nedrīkstētu iejaukties mediju darba saturā un savas norādes varētu paust tikai gadījumos, ja pastāv ekspertu konstatētas kļūdas/pārkāpumi (rasisms, minoritāšu tiesību aizskārumi, rupjības, faktu kļūdas u.tml.).

Latvijā diemžēl tā notiek – sabiedrisko mediju satura ratus velk «padomes» uz visām debesu pusēm un brīnās, ka vezums nekust no vietas. Par to liecina sekas – gan «vertikālais taimkods», gan arī pašreizējās NEPLP aktivitātes «programmas uzlabošanā» Zaķusalā un Doma laukumā un piedāvātie «trīs veidi» kvēlspuldzes ieskrūvēšanai «apvienotā medija ielejā».

Sprīdītim – žurnālistam ir jārok, bet bez lāpstas, kas tagad jāapstiprina padomēs un partiju slēgtajās apspriedēs. Loģiski ka šādā veidā nekādas būtiskas valsts politekonomiskā reljefa izmaiņas nenotiks. Ja Sprīdīti Latvijas Radio vai Televīzijā sāks regulēt Mjartāns, Dimants vai Grūbe no «padomes», norādot, kad un vai drīkst gatavot raidījumu par Zentu Mauriņu, pasvītrojot, kuriem raidījumiem jārīko konkurss un kādi cilvēki jāiesēdina valdēs, tad esam nonākuši līdz Ungārijas mediju cenzūrai, par kuru Eiropā ne tikai stāsta anekdotes, bet arī sērīgi nopūšas – «ko gan var gribēt no postkomunistiskajiem ielikteņiem».

Skumji, jo šīs padomes iecelšanas brīdī likās, ka tā saprātīgi pašiznīcināsies, mērķtiecīgi pārejot uz civilizētu mediju vadības sistēmu. Likās, ka ievēlētie savu misiju sapratīs. Taču tas nav noticis.

Tie, kas zina, kā ieskrūvēt kvēlspuldzi, nekāpj uz galda un nelūdz 100 analīzes grupas locekļiem iet pretējā virzienā, lai galva nenoreibst. Tāpēc vispirms sakārtosim mediju vidi un tikai pēc tam sāksim bīdīt ēkas un precināt radio ar televīziju.

Jaunais modelis

Vai beidzot nav pienācis laiks aizmēzt sovjetisma sekas un sakārtot Latvijas mediju jomu? Valstij ik pēc trim vai četriem gadiem būtu jāslēdz ilgtermiņa līgums ar sabiedriskajām raidorganizācijām par tiesībām raidīt sabiedrības interesēs.

Kas ir sabiedrības intereses? Tēmu, stundu, apjomu norāde?

Nē. Tas nozīmē ģenerālo līniju nospraušanu un atbilstošu harismātisku, radošu mediju līderu izvēli, būtisko/aktuālo problēmu atrisināšanu (modernizēta materiāli tehniskā bāze, pāreja uz digitālo radio utt.).

Vissvarīgākais punkts šajā līgumā ir nevis «vajadzīgo tēmu» uzskaite, bet vadošo ģenerāldirektoru izvēle, nodrošinot un garantējot viņiem politisku, ekonomisku neaizskaramību un normālus darba apstākļus (tehnisko nodrošinājumu) sekojošajā līguma darbības periodā. Apņemoties netraucēt šo cilvēku (ar sekundāru bakstīšanu) un neiztikt viņa līdzstrādniekus darba procesā, atturoties piedāvāt viņiem savus derīgos birokrāta padomus.

Tas būtu pirmais solis – atbrīvot sabiedriskos medijus no «uzraudzības padomes» un atļaut medijiem strādāt atbilstoši valsts pasūtījuma noteikumiem.

Ja valsts ir gatava atbrīvot sabiedriskos medijus no reklāmas, tad ir pamats prognozēt straujāku žurnālistiskās kvalitātes celšanās līkni, jo būtiskākās raidījumu satura tēmas reti ir komerciāli izdevīgas un zema audimata situācija nebūt nav raidījumu labas kvalitātes kritērijs.

Pats galvenais – sabiedriskajiem medijiem «jānosedz jomas», kuras nav privāto raidstaciju intereses zonā un jo bieži nav komerciāli izdevīgas, taču ir nozīmīgas noteiktām mūsu sabiedrības grupām (lībiešiem, latgaļiem, maziem bērniem, pensionāriem, ar reimatismu slimajiem utt.). Valsts pasūtījumam ir jābūt tālredzīgam, taču bez norādēm detaļās un konkretizācijas tēmās vai līdzstrādnieku izvēlē. Latvijas Radio un Latvijas TV pienākums ir apņemties būt pilnīgi neatkarīgiem no valsts un citām sabiedrības ietekmes svirām. Piedāvājot sabiedrībai augstas kvalitātes radio un TV raidījumus, kas veidoti tikai un vienīgi izejot no mediju profesionālisma, nevis aprēķina loģikas (nekonkurējot ar privāto sektoru).

Lai nodrošinātos pret misēkļiem, arī Latvijā būtu beidzot jāievieš skandināviem raksturīgā Mediju kvalitātes uzraudzības pārvalde, kurai iedzīvotāji vai sabiedrības grupas var sūdzēties par elektronisko mediju pārkāpumiem, kļūdām un saņemt skaidrojumus strīdīgās situācijās. Tātad – neatkarīga, profesionāla pārvalde, nevis partiju iebalsota «padome».

Ziedojums vai nodoklis

Visbeidzot – finansējums. Jā, sabiedriskos medijus finansē no valsts budžeta un abonentu maksām. Piemēram, zviedriem un norvēģiem sabiedriskajā ēterā nav reklāmas sludinājumu, turpretī citu valstu sabiedriskie mediji ir izvēlējušies «jauktu modeli», t.i., ar reklāmas klātbūtni ēterā. Finansējuma modelis eiropiešiem atšķiras. Jāpiebilst, ka daudzi zviedri ir gatavi maksāt par sabiedriskajiem medijiem tieši tāpēc, ka «tur nav reklāmas».

Zviedrijā ar TV radio abonentu maksas iekasēšanu nodarbojās speciāls valsts uzņēmums Radiotjänst (Radio dienests), kas iekasē no katras mājsaimniecības apmēram 156 latus gadā. Līdz šim maksāšana notika brīvprātīgi, taču 12% iedzīvotāju tomēr pamanījās nemaksāt. Radio dienestā Kirunā bija nodarbināti 120 līdzstrādnieki, no kuriem četri bija štata peilētāji un ar viņiem sadarbojās 80 ārštata «kontrolētāji», kas sistemātiski apbraukāja Zviedrijas pilsētas un ciemus ar savām peilēšanas ierīcēm, lai atklātu «zaķus», kas skatās televizoru/klausās radio, bet nemaksā.

Tagad šī komiskā situācija tiks likvidēta. Aizvien vairāk  sabiedriskās TV un radio programmas tiek patērētas, izmantojot datorus un mobilos telefonus.

Tagad katrs zviedrs būs spiests maksāt radio un TV nodokli pēc somu parauga. Maksājums būs atkarīgs no personas ienākumu lieluma. Maksimālais nodokļa lielums turīgiem ļaudīm būs apmēram 90 latu un pārējiem 1% no gada ienākumiem. Nodoklis zem 50 eiro netiks iekasēts. Tas nozīmē, ka ar 2014. gadu visi zviedri maksās jau divus obligātos no valsts budžeta atsevišķi nodalītos nodokļus: apbedīšanas nodokli (0,19 – 0,22%) un radio un TV nodokli (1%) no savas gada ienākumu summas. Šie nodokļi neieplūst kopējā budžetā, bet tiek izmantoti tikai paredzētajiem mērķiem – apbedīšanai un sabiedriskajiem medijiem.

Līdz šim zviedri maksāja labprātīgi, ziedojot savai sabiedriskajai radio un televīzijai. Tagad būs nodoklis. Vai pāreja no ziedojuma pie nodokļa būs viegla? Nē, nebūs, jo jauni nodokļi nevienam nepatīk.

Kāpēc un kad iedzīvotāji ir gatavi maksāt par radio un televīziju?

Tikai tādā gadījumā, ja sabiedriskie mediji viņiem var un spēj piegādāt informāciju, analītiku un izklaidi, kas ir kvalitatīva, vajadzīga un atbilst publikas gaidām.

Mēs esam gatavi ziedot cēliem mērķiem, taču neesam ieinteresēti pirkt «kaķi maisā».

Skandināviem pagaidām ir izdevies (kaut daļēji!) apmierināt publikas gaidas public service virzienā.

Zviedru sabiedrisko mediju līdzšinējā pieredze rāda, ka iedzīvotājiem ir pa prātam no reklāmas brīvi mediji, kas pievēršas būtiskām sabiedrības problēmām, izglīto un izklaidē, nepakļaujoties partiju, varas aparātu, interešu grupu vai baznīcu spiedienam.

Latvijā līdzīgā situācijā ir Latvijas Radio, kas lielai tautas daļai ir pa prātam, un nav izslēgts, ka pat uz iztikas minimuma dzīvojošie Latvijas pensionāri būtu gatavi maksāt «savam radio», lai tas saglabātu savu sirsnību, tuvību tautai un savu «labvēlīgo un nelabvēlīgo laika prognozi».

Situācija ap Latvijas Televīziju situācija ir daudz komplicētāka, jo politiskais un ekonomiskais spiediens šajā virzienā ir nepārprotams un uzforsēts joprojām. Tas izpaužas ne tikai sistemātiski tendenciozā LTV ģenerāldirektora izvēlē, bet arī radio un televīzijas padomes NEPLP pārprastā regulācijas metodikā (saimnieks sabiedriskajiem, bet regulētājs privātajiem elektroniskajiem medijiem), kuras rezultātā raidījumi noliesē (cenzūra = bērnu apēšana) un tāpēc tauta nav (loģiski!) gatava maksāt abonentmaksu no savas patukšās kabatas.

Tāpēc jaunā «padomes» iniciatīva par radio un TV nodokli Latvijā (50 eiro apmērā) neiztur kritiku, jo sabiedrībā nav pārliecības, ka pirkuma vērtība atbilst piedāvātajai cenai.

Tas, ka jaunajai padomei ir problēmas ar PR mediju jomā, nevienam nav noslēpums.

Atliek cerēt, ka savās attiecībās ar visplašāko Latvijas sabiedrību NLPLP būs pieklājīgāki un nejauks profesionālu darbu ar privātām (konkrētu politiķu vai partijas) ambīcijām.

Citādi vienas kvēlspuldzes ieskrūvēšanai trīs veidos NEPLP vajadzēs jau 1000 asistentu un mūsu sūrie ietaupījumi (bērni) turpinās funkcionēt kā Džonatana Svilta turīgo ļaužu brokastism, līdz LTV un LR kāds neviļus… privatizēs kopā ar visu kolorīto Doma laukuma ēku.

Mani nesajūsmina šis virziens.

Ko domājat jūs?

 

Papildu info:

Zviedrija likvidēs TV un radio abonēšanas maksu. Latvija to ieviesīs?

 

Advertisements

4 thoughts on “Bērnu ēšana brokastīs vai trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidi

  1. Eh, PBS bija bezmaz vai vienīgais ētera kanāls, kuru vakaros vēroja arī mūsu trimdas inteliģentie cilvēki (pasiesi inteliģentie, neatkarīgās Latvijas trīsdesmito gadu vidusskolu beidzēji, laikā kad pirmajā ģimnāzijā vēl pasniedza grieķu un latīņu valodas… labi, nedaudz tas jau ir no sērijas “agrāk zāle bija zaļāka”, bet trīsdesmitajos izglītības sistēma spēja izveidot šādas vispusīgas personības, mēs tādi vairs diemžēl, neesam), jo tur vakaros, kā viņi apgalvoja, ir arī procesu padziļināta analīze, intervijas ar ekspertiem, nevis tikai… kaut kādas skaļas sensācijas atgremošana.
    Bet, visi centieni izveidot sakarīgu televīziju… bezcerīgi, kamēr mūsu galvenā lasāmviela būs “privātās dzīves” tipa.

    • Jā, visi centieni būs bezjēdzīgi kamēr “tie, kas ir pie varas” (un sadala budžeta līdzekļus) attapsies, ka mūsu nacionālā identitāte ir ļoti svarīgs fenomens un to formē mediji. Kamēr dominē šķēlistu moto: “jo augstāks amats – jo lielāks kretīns”, tikmēr mediji būs “privātās dzīves” samazgas. Mēs paši varam izvēlēties vai investēt nacionālās identitātes fundamentā :Latvijas Radio + Latvijas Televīzija + Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Ar to fundaments būs ielikts. Jā, var izveidot arī Latvijā sakarīgu televīziju, tikai šim nolūkam jāizmanto profesionāļi nevis politiski iesaistītie un bijušās kultūras ministres zombji ar nosaukumu “postdienas brigāde”+ radio un TV padome. Par zelta intelektuāļiem zinu, mani vecāki un viņu draugi pārstāvēja šo Rīgas 1. ģimnāzijas absolventu grupu, kas jau skolā mācījās latīņu un grieķu valodas. Vēl tagad ar maigu skatienu aplūkoju viņu skolu – bijušo ģimnāziju – netālu no stacijas Rīgā, kas tagad ir Skaitļošanas centrs vai kas tamlīdzīgs. Vispār jau arī tagad Latvijā ir intelektuāļi. Ir. 🙂

  2. Nu jā, pie Jūsu nosauktās trijotnes tomēr atļaušos vēl pievienot arī Nacionālo Bibliotēku, jo varbūt esmu vecmodīgs, bet bez grāmatām arī nekā. Protams, cits jautājums, vai tiešām vienīgā vieta bibliotēkai bija skaistākās Pārdaugavas jugendstila ēkas vieta, lūk, muļķīgā “Uzvaras monumenta” pirksta laukums, tā būtu bijusi pareizākā izvēle, bet nu jau vairs neko nemainīsi.

    • Es laikam biju vienīgā, ka savulaik pretojās šim Birkerta projektam. Bibliotēkai jābūt vietā, kur uz to “var paklupt”, t.i., – pa ceļam. Pašā centrā.
      Studenti nemēdz “aizvilkties” uz glītām ēkām, kas nav pa ceļam. Es daudz strādāju ar studentiem un viņi maz lasa. Tāpēc man būtu bijis svarīgi, lai šo bibliotēku ceļ kopā ar koncertzāli un sabiedrisko mediju ēkām. Kā kultūras kompleksu. Pašā centrā. Piemēram tur kur tagad tup kongresa nams. Tur pāri pretī Mākslas akadēmija un viņpus tilta RISEBA un tehniskā universitāte. Studenti savāktos un sāktu lasīt grāmatas. Diemžēl Rīgas attīstība netiek plānota un projektēta valstiski. Žēl. Glītais Birkerta stikla kalns man vairāk izskatās pēc opernama. Grāmatas tur būs vientuļas, kā Saulcerīte zārkā. Taču jūsu ideja par “četrvienību” ir ģeniāls. Paldies! Atcerēšos. Vai ir vēl kas, ko vajag pielīmēt klāt nacionālās identitātes fundamentam? Nacionālo teātri es šeit nepieskaitu, jo tas (tieši tāpat kā opera) savu misiju neveic.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s