Speciāli TVNET

Trollis Mumins nevienu neatstāj vienaldzīgu. Sirsnība, vientulība un apdraudētības sajūta nāk līdzi visiem mīļajiem stāstiem par savādo ģimeni, dīvainajā pasaulē. Rodas iespaids, ka rakstniece Tūve Jānsone atrada mieru un patvērumu savā sadomātajā troļļu ciemā, neparastajos un savādajos stāstos. Taču viņa faktiski bija gleznotāja un par to pašlaik var pārliecināties, apskatot viņas gleznu izstādi Helsinkos. Uzskatīja pati sevi par mākslinieci un tikai pēc tam par rakstnieci. Diemžēl dzīve visu apmanīja vietām: vairums viņu šodien zina kā “Mumina mammu”, nevis kā Tūvi Mariku Jānsoni – grāmatu ilustrētāju un gleznotāju 

Aiziešana no komforta

Tiem, kuri ir izlasījuši arī  Tūves Jānsones priekšpēdējo Muminu grāmatu “Tētis un jūra”, būs palikusi prātā teksta rinda, kas visu maina: piekāpīgi, negribīgi, saprotam, ka Muminmamma ir piekritusi vīra pusmūža kaprīzei un ir gatava pārcelties projām no komforta zonas uz vientuļu salu arhipelāga malā. Tur tēvam jāatjauno pamesta bāka un jāpēta jūra. Pārējiem šī vieta vienkārši patiks. Diemžēl tā nav, jo pārējie ir zaudējuši savas ērtības, patīkamo vidi un prieku dzīvot. Tagad nekas vairs nedarbojas tā kā vajadzētu. Nekas vairs nenotiek. 

Muminu mamma ir ģimeni vienojošais spēks. Taču torīt, kad ģimene ieradās brokastīs, māte pat nebija iekurinājusi plīti. Par prioritāti viņa pēkšņi izvirzīja savas, nevis ģimenes vajadzības. Tas bija kas jauns un negaidīts. Tā vietā, lai gatavotu brokastis, mamma bija sākusi krāsot ziedus uz neviesmīlīgās bākas sienām. Drīz visi saprata, ka dekoratīvo dārzu viņa krāso ne tikai mājīguma vairošanai, bet tāpēc, ka ilgojas pēc savām īstajām mājām, atceroties vidi, kas tika atstāta un pamesta pagātnē. 

Apgleznotais dārzs kļuva par patvērumu un slēpni. “Māte, saplūstot ar sienu, bija pamanījusi, ka viņa nav diez ko lielāka par kafijas kannu, tāpēc uzsāka savu kopiju veidošanu. Viņa gleznoja daudz mazu māmiņu, kas ieradās krāsainajā dārzā. Ja kāds no pārējiem viņu pamanīja, tad bieži nevarēja saprast – kura ir īstā un kura ir uzgleznotā mamma.” Šādi noslēpties bija viegli un ērti.

Muminu mamma (ar savu bēgšanu) ir pašas autores Tūves Jānsones simbols. Ideju par Muminu pasauli viņā esot izraisījis Spānijas pilsoņu karš uz Ziemas karš Somijā, kad lielais kaimiņš Padomju Savienība iebruka viņas dzimtenē.  Pēc tam Tūve uzrakstīja stāstu, kas kļuva par pirmo Muminu grāmatu: “Mazie roļļi un lielie plūdi”, kuru brīnišķīgo laimes zemi gatavojas izpostīt lielie un negantie ūdeņi.  

“Manī pēkšņi piedzima vēlme uzrakstīt tekstu, kas sāktos ar “reiz bija” un tam sekotu pasaka”, –  priekšvārdā 90. gadu izdevumam, rakstīja autore. 

Spriedze starp realitāti un sapņiem ir tēma, pie kuras Tūve Jānsone atgriezās regulāri. Bīstamo, reālo pasauli, kurā mums visiem jādzīvo pārstāv: plūdi, komēta, ļauns burvis vai Ledus lēdija, birokrāti un ļaunums “kā tāds”. Tūves bēgšana iekšā tekstos un noslēpšanās tur no pasaules ļaunuma ir veids, kā labāk izprast kas ar mums visiem patiešām notiek. Viņas pēdējā “Mumina grāmata” liecina par saplosīto pasauli, kurā nekas vairs nav tāds kā bija agrāk. 

Eiskapisms un bēgšana no realitātes ir galvenā stīga viņas gleznās un literatūrā. Helsinku Mākslas muzejā (HAM, līdz 04.06.2025.) nesen atklātajā izstādē “Paradīze”, ir apskatāms diezgan liels skaits gleznu. Šādā mērogā Tūve Jānsones darbi tiek izstādīti pirmo reizi.  

Vienu no izstādē redzamajiem agrīnajiem pasūtījuma darbiem viņa darinājusi, piemēram, elektrotehniskās rūpniecības uzņēmumam Helsinkos. Ar to bija paredzēts rotāt darbinieku ēdnīcu. Jānsone izvēlējās gleznot idillisku ainavu ar nosaukumu “Atpūta pēc darba”. Vēstulē draugam viņa aprakstījusi savu domu: “Es piepildu šo sienu ar visu, kas ir tālu, tālu no reālā rūpnīcas darba. Tālu no ikdienas, kas pilna ar mašīnām. Tie ir: ceļi un horizonti, kuģi, putni, vējš un ziedi.” Viņa izveidoja fabrikas strādniekiem sienu ar sapņu pasauli, kurā iespējams pazust un noslēpties,  tieši tāpat kā Muminu mamma to izdarīs bākā grāmatā, kuru Tūve Jānsone uzrakstīs 20 gadus vēlāk. 

Tālāk var apskatīt darbus pēckara periodā ar daudzām restaurētām un jaunuzceltām ēkām, kuras arī rotājuši mākslinieces pasūtījumi darbi. 20. gadsimta 40. un 50. gados Tove Jansone gleznoja lielu skaitu sienu gleznojumu skolās, restorānos, slimnīcās, birojos un vienā gadījumā pat altārgleznu kādā baznīcā. Par to pašu tēmu – par paradīzi.  

Visbiežāk gleznotie motīvi ir paradīze Tūve Jānsones izpratnē. Jā, paradīze, lai gan ne vienmēr tāda, kādu to attēlo Bībelē. Piemēram, vienā gleznā mēs redzam Baltijas jūras salu vasarā. To apdzīvo cilvēki, kas sauļojas, peldas, airē, ēd našķus, ir priecīgi savā atpūtā un brīvībā. Kāda sieviete iemērkusi kājas pirkstus ūdenī un no dzelmes uz viņu noskatās…haizivs. 

Savās gleznās viņa vienmēr piedāvā slēptuvi daiļā vidē. Piemēram, moderna, pilsētvide ar tās sociālajām hierarhijām un noteikumiem nav nekāda sapņu zeme, taču Tūves gleznas šo trūkumu kompensē un piedāvā skatītājam izeju uz skaistumu un līdzsvaru gleznā vai freskā. 

To pašu vēlāk var novērot Muminu ielejas tekstos. Arī viņu pasaule reizēm apmeklē viesi, kas apdraud kārtību un harmoniju. Patiešām iesaku šo izstādi brīvdienās apmeklēt un baudīt kopā ar piparkūkām un gadu mijas priekiem. 

Saistībā ar notiekošo izstādi tiek paplašināta arī tā Helsinku mākslas muzeja daļa, kas pastāvīgi veltīta tieši Tūves Jānsones mākslai. 

Vairākas eļļas gleznas ir vizuāli valdzinošas, un pie pašportretiem ir vērts pakavēties. Taču nevar ignorēt viņas saites ar lielisko Muminu zemi. Šos tekstus viņa ne tikai uzrakstīja, bet arī pati ilustrēja. 

Paradoksāli, ka viņas darbi ir aktuāli  arī šodien – Ukrainas kara un pasaules saspridzinājuma apstākļos. Tūves Jānsones bēgšana no realitātes visās tās izpausmēs, palīdz ieraudzīt šodienas attiecības un apstākļus ar “asāku, kritiskāku aci”. Veiksmi “Mumina mammas” izstādi apmeklējot!