Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Nākotne būs pats interesantākais laiks mums visiem – kopā ar Latviju

Speciāli TVNet 2016. gada 18.novembrī

18novembris

Foto TVNet 

Jaunā Latvijas valsts turpina savu ceļu uz priekšu laikā. Viss, kas ar to notiks, būs mūsu sapņu materializācija. Ja strādāsim un domāsim tālredzīgi, tad viss norisināsies, kā paši vēlamies. Ja izvirzīsim pie politikas stūres spējīgākos, tad process uz priekšu notiks ātrāk. Nav svarīgi, cik liela ir mūsu valsts vai cik masveidīgs ir tās iedzīvotāju skaits. Pats svarīgākais ir mūsu griba un spēja darīt Latvijas darbu kopā, pulciņā. Nevis pa vienam, bet kopā. Uzklausot kaimiņu, atbalstot draugu, nenoskaužot kolēģi un izprotot notiekošos procesus to komplicētībā.

Nākotne pieder mazajām valstīm, kuru uz planētas būs aizvien vairāk. Dinozaurimpēriju laiks sen garām. To karma ir pagātnes nospiedumu gūstā, un tāpēc nākotnei vairs nav nekā iedrošinoša, ko «lielajiem» teikt. Impēriju laiks ir beidzies tāpēc, ka to genofondā eksistē kari kā iekodēta vienība. Bez tās «viņi» nevar iztikt, un tāpēc kaušļiem jāatslābst un okupantiem jāatžirgst. Varmācība nespēj sēt, tā spēj vienīgi pļaut.

Mums ir labāk, jo pašiem pieder perspektīva, dinamiska valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un cītīgajiem cilvēkiem laboratorijās, auditorijās, birojos, ofisos, lauku viensētās, blokmāju dzīvokļos un servisa pakalpojumu lidlaukos. Mums pieder nākotne, kopā ar lielisko Latviju, kura šodien svin savu dzimšanas dienu.

Atpakaļskata spogulis

Lai novērtētu Latvijas panākumus, ir jēga paraudzīties uz bijušo okupantu – Padomju Savienību jeb «dinozaurimpēriju», kuras pilnvaras šodien pārņēmusi Putina Krievija. Nedomāju, ka kāds no mums, cienījamo lasītāj, šodien vēlētos atrasties Putina impērijas sastāvā, jo tā ir valsts, kurā viss ir iepriekš nolemts un noteicējs ir cars Putins. Ekonomika tur joprojām atrodas lejupejošā spirālē (pērn un šogad kopprodukts -4%; naftas cenu kritums, Krimas okupācijas sankciju sekas, valsts budžeta deficīts). Putins tirgus ekonomiku vienkārši nesaprot un tāpēc (taupības nolūkos) neļauj samazināt izdevumus krievu kara mašīnai. Korupcijas vāks nospiež uzņēmējdarbības iniciatīvu un lielākā sabiedrības daļa demonstrē politisku apātiju. Jebkurā citā rietumvalstī šāda situācija vestu pie esošā režīma nomaiņas, jo Vienotās Krievijas uzvaras gājiens praktiski ir beidzies. Taču Putinam šāds stāvoklis nav problēma, jo Krievijas vēlēšanas ir un paliek vairāk pilsoņu patriotisks rituāls nekā vēlētāju politiskās izvēles akts. Tieši tāpat kā kādreiz tas bija Padomju Savienībā, arī šodienas Krievijā ikviens vēlēšanu iznākums ir zināms jau iepriekš un neviens par to nekurn.

Tieši tāpat kā PSRS laikā, arī šodienas Krievijā nav neviena respektabla Putina pretinieka. Visi ir novākti, un tauta sāk arī ticēt Kremļa administrācijas priekšnieka vietniekam, kurš sludina: «Bez Putina nav Krievijas!» Iekšējās represijas darbojas, un vadonim čekistam par iekšpolitiku vairs nav jārūpējas, jo to Vladimirs prot piežmiegt kā nākas. Viņa ambīcijas patlaban vērstas uz Krievijas ārpolitiskās lomas atkarošanu PSRS stilā, kas arī tiek darīts: 1) tieši (okupējot Krimu un karojot Sīrijā) un finansējot Rietumu nacionāli populistiskās partijas (tieši tāpat kā agrāk PSRS finansēja Rietumu komunistus), 2) netieši – apbruņojot troļļu armiju un pakļaujot saviem uzstādījumiem ārzemju publisko domu (vēlēšanu iznākums Moldovā, Bulgārija u.c.) un cenšoties izplatīt visā pasaulē savu «slāvu elitisma» ideoloģiju, kas savā būtībā stāv tuvu neonacismam. Tāpēc ir skaidrs, ka arī nākamreiz krievi Putinu ievēlēs atkal, nevis tāpēc, ka «viņi viņu mīl», bet gan tāpēc, ka «tā ir pieņemts». Šķiet, ka līdz 2024. gadam turpināsies šāds Vladimira Putina politiskais teātris, jo tad vadonim būs jau 72 gadi. Paliks amatā uz mūžu? Iespējams. Taču nav izslēgts, ka autoritāro varas stilu pārņems kāds cits, līdzīgais, jo krievi prot vienkārši nošaut opozīcijas līderi Ņemcovu uz tilta pie Kremļa un kādā citā nenoskaidrojamā veidā novākt visus pārējos, kas mēģina pretoties. No jauna iedzīvotāji tiek baidīti ar «ārzemju spiegiem» visādos veidolos un pārliecībām par to, ka «mūs jau nemīl» sliktie Rietumi.

Tur – Krievijā mēs (kopā ar savu Latviju) nevēlētos atrasties. Tas ir skaidrs 100%. Lai gan Putina retorikā jau sen vārda «russkij narod» (krievu tauta) vietā ir nostājies jēdziens «rossijskij narod» (Krievijas tauta), kas iekļauj arī mūsu Latvijas putinticīgos. Ar šo viņš mēģina pievākt tos, kas dzīvo fiziski Latvijā, bet garīgi atrodas Krievijā. To ir maz. Tāpēc viņi mūsu neatkarību neapdraud.

Pagātnes nostalģijas priesteri

Donalda Trampa jeb Vladimira Putina Krievijas ideoloģiskā domubiedra ievēlēšana ASV prezidenta postenī daudziem ievieš bažas. Kas īsti tuvina Baltā nama un Kremļa šefus? Kas notiks tālāk? Vai Tramps «ierādīs» baltiešiem dzīves telpu Āfrikas tuksnesī (kā to sola Facebook melīgie «ziņu dienesti»), vai tā ir neonacionālisma ideoloģija, kas vieno šos totalitārisma simbolus? Nē, šodienas populistu kopsaucējs ir nostalģijā par pagājušo laiku. Kad PSRS un ASV pasaules politikas rungā skaitījās ietekmīgas impērijas un tāpēc varēja uzvesties kā vēlas. Nekādi līgumi vai pieklājības normas tās nesaistīja. Tāpēc tagad kā neaudzināti, nekaunīgi puikas gan viens, gan otrs beidzot ir nostūmuši nost no politiskās skatuves politkorektumu un bliež ar zābakiem, kakām, čurām un mēsliem tieši pa publisko altāri, sludinot «to, ko visi domā, bet nepasaka».

Šāds verbālais huligānisms izskatās izaicinošs un neparasti interesants visplašākajai publikai. Pieklājība pieprasa nepārspīlēt un neteikt invalīdam, ka «viņš ir kroplis», vai sievietei gados, ka «viņa ir vecene». Taču populistiem saukāšanās patīk. To pierāda abu tieksme rupji jokot. Piemēram, brīdī, kad Putins tikās ar Izraēlas premjerministru Ehudu Olmertu (2006), viņš neslēpa savas simpātijas un apbrīnu pret seksuālos noziegumos apsūdzēto Izraēlas prezidentu Moši Katsavu. «Spēcīgs vīrietis, kas ticis galā ar desmit sievietēm!» – neslēpa savu apbrīnu Putins. Par Trampa izteicieniem un jokiem sieviešu virzienā esam dzirdējuši pat pārāk daudz. Līdzīga attiecību kultūra raksturīga arī viņu trešajam draugam – Itālijas mediju magnātam un politiķim Silvio Berluskoni.

Jā, viņi ir rupji un tieši tāpēc populāri noteiktos sabiedrības slāņos, jo pasaka to, ko daudzi pagātnes nostalģijas upuri klusībā patur pie sevis. Šādu pagātnes apsēsto netrūkst arī pie mums. Viņus atbalsta labējie un kreisie ekstrēmisti, kurus Putina un Trampa uzvara spārno. Tikmēr Putins visiem spēkiem cenšas atbalstīt «pagātnes sapņotājus» ne tikai ideoloģiski (kopā, piemēram, ar Duginu), bet arī materiāli – finansējot Rietumu pasaules labējo un kreiso partijas un politiskās kustības. Tā pati Francijas Lepēna un viņas Nacionālā Fronte ir paguvusi saņemt lielus aizdevumus no Putina, kurus Latvijas leksikā sauc par «finanšu instrumentiem», taču es to nosauktu skaidri un gaiši par parādiem. Pie kam Lepēna nav vienīgā Putina parādniece. Arī Latvijas partija Saskaņa saņem finansējumu savām aktivitātēm no Kremļa*, taču ne visus «finanšu instrumentus» Nils Ušakovsatklāti deklarē tā kā, piemēram, Putina «dāvinājumu» svētku uguņošanai Latvijā 9.maijā**.

Jā, viņi vēlas atpakaļ robežas. Lai atgriežas lielo valstu klubiņš, kas izlemj visu un slēdz līgumus par visiem. Lai visus amatus ieņem baltie vīrieši labākajos gados un sievas sēž mājās un neuzdod jautājumus. Lai ārzemnieki paliek savās ārzemēs un lai visi var turpināt jokot un ņirgt par gejiem un blondīnēm, tāpat kā tas bija agrāk. Tramps centīsies nogriezt skābekli brīvās tirdzniecības līgumiem, tāpat kā Putins turpinās nacionalizēt uzņēmumus un likt valdēs savējos radus un draugus. Meli un rupjie joki noderēs, lai noslēptu patiesos motīvus. Piemēram, 2004.gadā uz jautājumu par preses brīvību Krievijā Vladimirs Putins atbildēja apmēram šādi: «Jūs jau zināt, ka īsts vīrietis vienmēr mēģina un īsta sieviete vienmēr pretojas.» Ar šo bija jāsaprot, ka sievietes loma sabiedrībā ir pakļauties un mediju misija ir samierināties ar politiskās varas ciešu kontroli un cenzūru. Lai Putins paliek pie savām verdzenēm. Mēs paliksim pie modernā laika, jo esam to pelnījuši.

Pagātnes skola

Ar Latviju viss sākās sarežģīti. Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairs nebija pirmskara industrializēti attīstītā Krievijas provinces daļa. Divos lielākajos industrijas centros Rīgā un Liepājā, kur koncentrējās 4/5 ražošanas, iekārtas bija izpostītas un vairums ēku sagrautas. Ekonomiskie sakari ar Krieviju tika pārtraukti, un neatkarīgā Latvija centās izrauties kā Fēnikss no kara un kolonizācijas pagātnes pelniem. Tas arī izdevās. Neraugoties uz tūkstoš šķēršļiem un miljoniem objektīvu likumsakarību (kas traucēja mūsu valstij kļūt par produktīvu sociālekonomisku veidojumu), jau 1925.gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Piemēram, jau trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Par Minox un Kārļa Irbīša lidmašīnām nemaz nerunājot.

Tad sākās PSRS un vācu okupācijas, kas izpostīja ne tikai privātos, bet arī valsts likteņus. Nākamajam karam beidzoties, Latvijai neizdevās atgūt neatkarību un tā bija spiesta pakļauties Padomju Savienības koloniālisma režīmam. Nē, Latvija «nepiekāpās», kā tagad mēdz raksturot zaudējumu mūsu sporta žurnālisti. Latvija zaudēja neatkarību nepiekāpjoties.

Par Padomju Savienības nodarījumiem Latvijai 50 gadu garumā konstruktīvi (zinātniskajā līmenī) sākam runāt tikai tagad. Agrāk mums bija politiski, deklaratīvi aicinājumi. Tagad ir analīze un pierādījumi, kas radušies, piemēram, pateicoties Vidzemes augstskolas pētnieku pienesumam. Te secināts, ka Latvija un arī pārējās Baltijas valstis okupācijas gados vairāk iemaksāja PSRS budžetā, nekā saņēma atpakaļ. Tieši no Latvijas padomju režīms saņēma krietni vairāk nekā ieguldīja. Laikā no 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus. Tas nozīmē, ka apmēram ceturtā daļa jeb 15,9 miljardi bija Padomju Savienības kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena. Jeb okupantu peļņa. Tas nozīmē, ka gan Latvija, gan Baltijas valstis kopumā bija PSRS ekonomikas donores*** piecdesmit gadu garumā. Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, tad pārticības līmenis šodien būtu pavisam cits, ne sliktāks kā Somijā, kura kopā ar mums atsvabinājās no Krievijas ķetnām un kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju. Tā nu tas ir. Ar to jāsamierinās un jāsaprot: būtu mums Somijas liktenis – nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā ar tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas piecdesmit padomju verdzības gados.

Nākotnes izredzes

Jā, esam brīvā valstī, bet atkal neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Dienišķā desa šķiet pārāk liesa, dzīvoklis maksā par dārgu, pensijas nepieklājīgi mazas un laiks, kas notiek, – ļoti nesaprotams. Vietējie «rossijaņi» (tāpat kā Tramps) sāk saukt vecos laiks atpakaļ, kad maizes «ķieģelis» maksāja 16 kapeikas, kvass ar tārpiem bija uz katra stūra un visiem bija vieni un tie paši frenči mugurā (kā jau impērijas cietumniekiem pieklājas).

Mums un Latvijai šis periods ir garām. Mēs saņemsimies un atradīsim Latvijai jaunus horizontus ekonomikā un kultūrā, mazināsim ekonomiskās svārstības, panāksim stabilu vidējo izaugsmi, veicināsim inovatīvo ekonomiku. Jā, mēs beigsim ražot pirtsslotas un ķersimies pie Irbīša atstātajām lidmašīnām, un tieši tāpēc izmantosim savu augsti izglītoto darbaspēku par cilvēka cienīgam algām. Reģistrēsim patentus labāk par Zviedriju vai Somiju, un mums būs Nokia, kuru neizkonkurēs Iphone.

Tā būs. Tāpēc turēsimies bariņā. Visi, kam Latvija ir svarīga!

Priecīgus svētkus!

*/Baltijas jautājums. «Русский журнал» (russ.ru) — ежедневное российское общественно-политическое интернет-издание, http://www.russ.ru/pole/Pribaltijskij-vopros

**/http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/557817-usakovs_vieniga_krievijas_finanseta_9maija_aktivitate_riga_bus_ugunosana

***/ http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/petijums-arhivu-dokumenti-apgaz-mitu-par-psrs-investicijam-latvija.a207642/

Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

Politika hokeja čempionāta tribīnēs: skandāls ap Baltkrievijas vēsturisko karogu

2013. gada 5. maijā

vēsturiskais baltkrievu karogs

Foto: http://forum. slavorum.com/ index.php?topic=2161.0

Baltkrievu hokeja līdzjutēji plāno rīt pirms Baltkrievijas – Zviedrijas spēles  rīkot protesta manifestāciju pret Starptautisko Hokeja federāciju un pasaules hokeja čempionāta rīkotājiem Zviedrijā, par to, ka  baltkrievu līdzjutējiem ir aizliegts Globen tribīnēs lietot vēsturisko Baltkrievijas karogu. Tas ir balts-sarkans-balts un ir bijis Baltkrievijas Tautas Republikas (1918) simbols, ko vēlāk kā savu karogu izmantoja Rietumos dzīvojošie antikomunistiski noskaņotie baltkrievi.  Šis karogs ir arī baltkrievu opozīcijas simbols mūsdienās.

Oficiālais mūsdienu Lukašenko Baltkrievijas režīma karogs ir gandrīz tāds pats kā Baltkrievijas PSR karogs, tikai bez sirpja un āmura.

Baltkrievu karogs Stokholma

Globen kārtības sargi novāc baltkrievu karogu. Foto Aftonblade.se

Skandāls  pasaules Hokeja čempionāta izraisījās, kad  piektdien Baltkrievijas spēlēs laikā Globen arēnā līdzjutējiem tikai aizliegts vicināt vēsturisko balti sarkano karogu un to kārtības sargi lika novākt.

Šodien ir kļuvis zināms, ka lēmumu aizliegt vēsturisko baltkrievu karogu pieņēmusi Starptautiskā hokeja federācija kopā ar zviedriem, kas rīko spēles.  Pasaules čempionāta ģenerālsekretārs Tonijs Virēns: Šis karogs nav oficiālais Baltkrievijas karogs, bet ir cita režīma (?!!) karogs. Tas tiek traktēts kā politisks vēstījums, kas nav atļauts čempionāta laikā. Arēnās nedrīkst būt vieta politiskiem vēstījumiem.

Baltkrievijas oficiālais karogs

Oficiālais Baltikrievijas karogs, kas radies uz Baltkrievijas PSR karoga bāzes

Baltkrievu līdzjutēja un cilvēktiesību aizstāve Isabella Sommarfelde saka, ka principā visi karogi ir politiski vēstījumi.

Uz zviedru preses jautājumiem, vai lēmums netiks mainīts, čempionāta šefs Virēns atbild, ka lēmumu var arī pārsūdzēt un tas var tikt mainīts.

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.

Kazarma nepilngadīgajiem, kas maskēta kā civils objekts? Kas tas ir?

2012. g. 3. septembris  Speciāli TVNET

Foto; http://www.worldharmonyrun.org/ finland/news/ 2010/0908

Tā ir skola. Vieta, kur katrs no mums pavadījis garus gadus un, kur «cilvēks pazaudē vienu trešdaļu savas dzīves, beigu beigās saņemot pārmetumus par to, ka tu nestrādā ar pietiekoši lielu atdevi» – raksta kāda jaunkundze tīmekli, oponējot tiem, kam skola ir «vieta, kur bāž batonus ausīs», «vieta, kur var reizēm labi izgulēties», «vieta, kur var iemācīties ko jaunu» un visbeidzot «vieta, kur ir iespējams saņemt informāciju un rast kaut nelielu daļiņu no kopējās pieredzes, kas būs nepieciešama dzīvei».

Šodien sākas kārtējais, jaunais mācību gads arī Latvijas skolās. Šis notikums attiecas uz mums visiem, jo visi bērni sākumā ir cilvēki un tikai pēc gadiem viņi pārvēršas par pieaugušajiem.

Pieaugušie (attiecīgi) ir tie, kas regulē skolu – «kazarmu nepilngadīgajiem» vai «tramplīnu bērnu nākotnes gara uzvarām». Kā redzat – skolai var būt dažādas sejas, jo sākt skolu bērnam nozīmē, ka viņš tiek pārcelts no vienas mikropasaules nākošajā un visbeidzot ar katapultu noenkurots uz globālas, slidenas, aukstas un neērtas lodes ar vienotu nosaukumu «dzīves īstenība».

Skolas «seju dažādība» ir arī mans šodienas temats, jo laba izglītība joprojām ir nācijas un valsts vislētākais un visefektīvākais aizsardzības ierocis.

Starta šāviens šā maģiskā ieroča kalšanai pie mums noskan mazliet vēlāk nekā Ziemeļeiropā un nedaudz agrāk nekā Dienvideiropas valstīs.

Dažāds ir arī pirmziemnieku vecums. Vienā daļā valstu savus bērnus sūta skolā jau no četru gadu vecumā (Ziemeļīrija, Holande). No piecu gadu vecuma skolā sāk iet Lielbritānijā, Maltā. Sešgadnieki skolas slieksni pārkāpj vairumā valstu: Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Ungārijā, Islandē u.c. Visbeidzot septiņu gadu robežu skolas startam saglabā Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Zviedrija, Kanāda, Singapūra, Šveice (daži kantoni).1

Skolas sākuma robežu nosaka tradīcijas un pieņēmumi.

Kā ir vislabāk? Vispiemērotāk un visefektīvāk?

Starptautiskie skolēnu zināšanu testi pierāda, ka pasaulē labākā skola pašlaik atrodas Somijā un tur pirmklasnieki ver skolas durvis tāpat kā Latvijā – no septiņu gadu vecuma.

Starta brīdī esam vienās pozīcijās ar pasaules labāko skolu, kuras nosaukums ir «Soumi» .

Kāpēc tieši somiem pašlaik pieder vislabākā skola pasaulē?

Tāpēc, ka skolu darba kvalitātes līmeni mēdz mērīt ar starptautisko testu palīdzību, no kuriem pats iecienītākais pēdējo desmit gadu laikā ir tā saucamais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināta 15 gadus vecu skolēnu spēja lasīt, rēķināt un izprast dabas zinātnes. Testā piedalās ap 26 miljoniem pusaudžu no 60 – 65 pasaules valstīm un demonstrē savas prāta spējas, zināšanas, prasmi, uzskatus un gatavību konstruktīvi atrisināt piedāvātās problēmas. 2009. gada testa rezultātus mēs uzzinājām 2011.

Savu valstu aizstāvības līderpozīcijās ir Āzijas valstis un Somija. No mūsu reģionā, protams, Igaunija ar lielisko 9. vietu dabas zinātnēs un 13. vietu lasītprasmes testā.

Latvija?

Pa vidu: 30. vieta lasītprasmē, 36. – matemātikā un 30. – dabas zinātnēs. Viduvēji? Šķiet, ka pārāk pieticīgi. LV aizstāvība šeit izskatās pieticīgi pelēka.

Turpretī somu skolēni ir pārliecinoši līderi šajā zināšanu pārbaudē jau desmit gadus pēc kārtas.

No šī testa izriet atbilde visiem tiem 29% mūsu iedzīvotāju, kuri, vērtējot izglītības kvalitāti valstī, norādījuši, ka tā pasliktinoties (skat. DNB barometra jaunāko pētījumu). Tātad vienai trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir sajūta, ka izglītība kā valsts aizsardzības ierocis nav savu pienākumu augstumos.

Paskatīsimies uz somu skolu un mēģināsim saprast, kur ir veiksmes priekšnosacījumi?

Kāpēc somiem ir tik laba skola, kas spēj savus audzēkņus izvirzīt pasaules kompetences avangardā? Kā šī skola prot un spēj nodrošināt salīdzinoši vienādu skolēnu zināšanu līmeni visā valstī? Kā tas iespējams, ka skolotāja profesija somiem joprojām ir prestižo profesiju skaitā un pedagoģijas augstskolās ir pamatīgs konkurss? Kā var nodrošināt labu skolu bez necilvēcīgi apjomīgām investīcijām šajā nozarē?

Kā tas iespējams? Tā ir mīkla.

Somu veiksme šajā aizsardzības jomā skauž arī zviedriem un norvēģiem un visiem pārējiem.

Veiksmes stāstiem mēdz būt dažādi izskaidrojumi. Tos var dziļāk pētīt mūsu ministrs Ķīlis un viņa komanda, taču no mana viedokļa pats galvenais ir somu veselais saprāts, kas palīdzējis pārvērst mazgadīgo kazarmu par zinātkāru bērnu pētniecības laboratoriju ar moto – labāk būvējam skolas bērniem, nevis vēlāk cietumus pieaugušajiem.

Somiem ir ļoti saprātīgi un ar ikdienu sasaistīti mācību plāni, kas izvirza skolēniem un skolotājiem reālus un konkrēti sasniedzamus mērķus. Skolotājiem ir skaidra izvirzīto mērķu loģika. Pamatskolā ir svarīgi iemācīt saprast izlasīto, un tieši šī gatavība iedziļināties rada priekšnoteikumus matemātikas un dabas zinātņu izpratnei. Skolēni saprot pamatus, un viņiem pietiek iemaņu un pacietības redzēt kopsakarības. Mājas darbi tiek uzdoti no pirmdienas līdz ceturtdienai, mācību stundas pamatskolā notiek tikai (!) līdz plkst. 14.00. Atliek laika sportiem un aktīvai atpūtai. Tiem, kas «netiek līdzi» vai «kaut ko nesaprot», tiek piedāvāta efektīva palīdzības sistēma. Tālāk apmācību sistēma atgādina mūsējo. Taču viena tēma ir tikai somu noslēpums (kas nav atminēts joprojām) – kā viņiem izdodas panākt, ka skolotāja profesija ir ļoti prestižs darbs un pedagoģiskajās augstskolās uz katru studiju vietu pretendē 5 – 10 reflektantu?

Iestājeksāmenos tiek ņemtas vērā ģimnāzijas atzīmes, iestājeksāmena rādītāji un iestājeksāmenu intervijas rezultāti. Bez perfektas somu valodas prasmes šajās augstskolās nav ko iesākt.

Jā, šie studenti ir izraudzīto grupa, un šis fakts piešķir skolotāja profesijai īpaši pozitīvu auru ne tikai augstskolā, bet arī ārpus universitātes sienām.

Taču var gadīties, ka somiem ir izdevies neiespējamais – panākt, ka skola ir skola, nevis savāds un apgrūtinošs darbs, par kuru skolēniem nemaksā algu.

Tiem, kas vēlas iedziļināties somu skolas fenomenā, iesaku izlasīt Pasi Sahlberg «Finnish lessons. What can the world learn from educational change in Finland?». Teachers collage press, New York, London. 2011.

Grāmatas autors ir matemātikas un dabas zinātņu skolotājs, kurš savā tekstā pragmatiski pierāda, kā Somija pēc «finlandizācijas perioda» spēja izrauties no PSRS impērijas spiediena un pārvērsties par eiropeisku valsti. Skola tur attīstījusies līdzsvaroti, nav bijusi pakļauta politiskiem pārkārtojumiem un joprojām nav pakārtota tirgus ekonomikas loģikai.

Paradoksāli, ka mācību rezultāti somu skolā uzlabojušies, saīsinot mācību dienas ilgumu un skolotāju birokrātisko dokumentu lērumu. «Veselais saprāts» palīdz, konstatē grāmatas autors, norādot, ka mācību vielas izpratni nedrīkstētu reducēt līdz skolēna spējai aizpildīt testa ailes, liekot krustiņus «jā» un «nē» kvadrātos.

Mācīties bez izpratnes nav jēgas, taču spriest bez zināšanām ir pat bīstami.

Kā jūtas paši somu skolu audzēkņi?

Matlidenas skolā netālu no Helsinkiem skolēnu pašlepnumam nav robežu.

Mēs esam ieradušies šeit, lai… – teikumu neizdodas pabeigt, jo somu skolēni uzreiz turpina ārzemju žurnālistu iesākto un nepabeigto jautājumu ar kori: «…jo mēs esam vislabākie pasaulē! Vai ne!?» Seko kolektīvi smiekli.

Taisnība.

Ne ko pielikt, ne atņemt. Mācību stunda norisinās klusumā, uz ēdamzāli skolēni iet pa pāriem, kolonā (kā vecos labos laikos), par stundu nokavēšanu – piezīme, par nepaveiktiem mājas darbiem – piezīme. Jau skolā esot, jāiepazīstas ar dzīvi ārpus mācību iestādes sienām.

«Nedomāju, ka, ierodoties uz stundām precīzi 07.00, cilvēks kļūst labāks. Taču šie noteikumi iemāca mūsu bērnus respektēt darbu, apkārtējos cilvēkus – skolotāju un klases biedrus. Ja cilvēks ir pieradis nerēķināties ar citiem un traucēt pārējos, tad jau skolā ir jāpieradina, ka šāda rīcība mūsu sabiedrībā netiek respektēta un akceptēta,» komentē Laila Andersone, Matlīdenas skolas direktore.

Protams, ka bērni visos laikos, visās valstīs un sabiedrībās ir bijuši tirāni: neklausa skolotājus, neciena ēdienu un runā pretī vecākiem, taču civilizācija vienmēr var izvēlēties vai nu izglītotu sabiedrību, vai katastrofu.

Somi izvēlas pirmo variantu, un tāpēc par mācību līdzekļiem vecākiem nekas nav jāmaksā, skolas pusdienas un veselības aprūpi skolēniem tur apmaksā valsts.

Somu skolās netiek rīkoti valsts nozīmēs eksāmeni, skolas nepārbauda izglītības ministriju pārstāvji, taču zināšanu līmenis visās mācību iestādēs ir praktiski vienāds. Nav A un B līmeņa skolu, bērniem iesaka mācīties savās «mikrorajonu skolās».

Skolotāju algu līmenis Somijā ir zem ES vidējā līmeņa un pakļauts stabilam tarifam (visi skolotāji saņem apmēram to pašu algu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas).

Somu skolēnu vecāki, skolēni un skola sadarbojas.

Latvijā šis trio: skola+skolēns+vecāki nedzied 100% unisonā.

Pagājušajā ceturtdienā Rīgā, 700 skolu direktoru un izglītības pārvalžu vadītāju konferencē apsprieda reformas izglītībā un «ar aplausiem sagaidīja skolas direktoru, kurš publiski paudis viedokli, kāpēc vecākiem mācību līdzekļi jāpērk par savu naudu, nostājoties opozīcijā vecākiem» (BNS, TVNET, 30.08.2012.).

Ja trio-aliansē rodas problēmas, tad būtu saprātīgāk risināt šīs problēmas, nevis sagraut aliansi.

Viena no sāpīgākajām Latvijas aktualitātēm – bezmaksas izglītība pie mums jau sen kļuvusi par centrālo jautājumu, jo valstij ir jānodrošina skolēni ar bezmaksas mācību līdzekļiem. Visiem skolā ir jāiet, un šī «skolā iešana» ir nepieciešama valstij. Ne tikai pašiem skolēniem. Tāpēc par bērnu mācībām skolā nedrīkst pieprasīt no vecākiem naudu.

Valstij vajadzīgi visi prāti, arī tie, kas ierodas skolā ar «sausu maizi azotē».

Nedomāju, ka tiesībsarga aktivitātes par bezmaksas izglītību būtu jāuzskata par provokāciju (kā to traktē ministrs), un nedomāju, ka visu atrisinās tie 300 tūkstoši latu, kas pašlaik no valsts budžeta tiek piešķirti skolām vai mācību līdzekļu digitalizācija.

Valstij beidzot ir jātiek skaidrībā, ko ietver mācību līdzekļi, kas jānodrošina valstij. Pie šiem «izdevumiem» (grāmatām un burtnīcām) būtu jāpieskaita arī zīmuļi, dzēšgumijas, skolu remonti un … nereti pedagogu pieprasītie īpašie treniņtērpi sporta nodarbībām, skolas rīkoto kultūras pasākumu un ekskursiju izmaksas. Satversmes 112. pants garantē Latvijā tiesības bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, un šīs pamatlikuma normas nedrīkstētu būt deklaratīvas.

Kā tas varbūt, ka skolotāji un valsts ir pret Satversmes 112. pantu?

Paraudzīsimies uz notikumiem no malas. Skolēnu skaits Latvijas izglītības iestādēs pēdējo gadu laikā turpina samazināties. Vispārizglītojošās skolās pēdējo trīs gadu laikā tas samazinājies par 9% (augstākajās mācību iestādēs par 14%), turpretī vispārizglītojošo skolu un pedagoģisko darbinieku skaits šajā periodā ir palielinājies par 2% (skat. http://www.csb.goc.lv).

Izglītības kvalitātes uzraudzības dienesta pārstāvis Jānis Mihailovs Latvijas medijiem tikko nespēja paskaidrot, cik skolas vecuma bērnu šogad būs mazāk nekā pērn un kur palikuši apmēram 3000 bērnu, kuri «ir skolas vecumā, bet nevienu izglītības iestādi neapmeklē» (BNS, TVNET, 22.08.2012.). Izpētē esot noskaidrots, ka «teju astoņi tūkstoši no Latvijas aizbraukuši. 72 bijuši invalīdi un tāpēc skolu nav apmeklējuši. 732 bijusi anulēta deklarētā dzīves vieta, 42 atrodas bezvēsts prombūtnē.»

Izrādās, ka no mūsu nodokļu naudas barojas liels skaits neefektīvu izglītības un visu citu veidu birokrātu, kuri saņem algu, bet nedara savu darbu. Ir cilvēki, kas ieņem atbildīgus amatus, bet nav neviena, kas spēj noskaidrot kur pazuduši 3000 skolēnu un kas noticis ar tiem reģistrētajiem 42, kuri oficiāli pašlaik atrodas «bezvēsts prombūtnē». Nolaupīti, klaiņo, vai pa Latviju siro masu slepkavas, kas izrēķinās ar skolēniem?

Aizbraukuši, aizvesti, slēpjas vai tiek slēpti?

Pat valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka neesot iespējams noskaidrot «kur atrodas bērns, ja viņš ir ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, bet nav atrodams nevienā no Latvijas skolām» (BNS, TVNET 25.08.2012.). It kā nebūtu pazudušo bērnu vecāku dzīvesvietu. Eksistē arī VSAA dati par pabalstiem, medicīnas iestāžu uzskaites kartītes, bāriņtiesas, sociālie darbinieki, sociālie tīkli ar profiliem (Draugiem, Facebook). Ja grib, tad var šos bērnus atrast. Izskatās, ka nevarīgās atrunas liecina par varas iestāžu izvairīšanos no darba un atbildīgie ierēdņi liek lietā formālas, izvairīgas atrunas – lai slinkuma vietā uzlocītu rokas un sāktu strādāt. Acīmredzot ir pienācis laiks šīs amatpersonas nomainīt, jo nav izslēgts, ka kāds no šiem «42» šobrīd gaida uz mūsu palīdzību, jo ir ieslēgts dzīvoklī, bez iespējas iet uz savu skoliņu.

Vai bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un VBTAI nav paredzēti sodi par sava darba neizdarīšanu, vai šīs institūcijas var bezatbildīgi plātīt rokas?

Cik liela ir skolēnu atbiruma problēma? Pašlaik nav pieejama precīza informācija par to, cik daudz skolēnu ik gadu reāli pamet skolu un mācības neturpina, taču nevienam nav noslēpums, ka tā ir sociāli nozīmīga problēma un to nepieciešams risināt.

Statistikas dati liecina, ka ik gadu mācības sistemātiski kavē arvien vairāk skolēnu un, iespējams, kavējumu dēļ pieaug to skolēnu skaits, kas nespēj demonstrēt prasībām atbilstošu zināšanu līmeni un izpratni. Rezultātā mācību gadu pabeidz ar nesekmīgu vērtējumu vienā vai vairākos mācību priekšmetos. Pieaug arī to skolēnu skaits, kas neieskaitītā vērtējuma dēļ pamatskolu beidz vien ar liecību, kas ierobežo viņu turpmākās izglītības ieguves iespējas.

Mācīties nozīmē to pašu ko airēt laivu pret straumi. Ja airētājs nogurst, tad slīdam atpakaļ.

Satversmes 112. panta ievērošana šo problēmu neatrisinās, taču reālas bezmaksas izglītības ieviešana būs solis uz priekšu Latvijas attīstībā. Nākamais solis prasās pēc skolēnu reālas uzskaites un vajadzību apzināšanas, jo to «saradīsies» aizvien vairāk.

Bastotājiem un «sliņķiem» kā problēmu grupai tūliņ pievienosies bērni, kas atgriežas atpakaļ no ārzemēm, kur pavadījuši vairākus gadus kopā ar viesstrādniekiem-vecākiem un tāpēc latviski lasa un raksta ar grūtībām. Latviešu skolās palielināsies krieviski runājošo bērnu skaits, kuriem nepieciešama tā pati īpaša pieeja un labvēlība kas pārējiem, jo laipnība ir tā valoda, kuru dzird kurlais un redz neredzīgais.

Šodien no jauna sākas skola. Valstisks notikums, kas atteicas uz mums visiem.

Vienkārši tāpēc, ka bērni ir mūsu Latvijas nākotne, bez kuras neviens no mums vairs nevaram iztikt.

Mūsu atlikusī dzīve notiks nākotnē.

Tāpēc domāsim par to, kā pārvērst šodienas «kazarmu nepilngadīgajiem» par nākotnes Latvijas aizsardzības smēdi, jo mūsu valsts vēl daudziem būs vajadzīga.

Somijas vēsturiskā ūdensšķirtne. Nīniste ēra.

2012. gada 6. februārī
Somijas Prezidents šorīt tiekas ar presi, attēls no SR

Somijas Prezidents šorīt tiekas ar presi, attēls no SR

Aizvadītās Prezidenta vēlēšanas ir mainījušas politisko klimatu Somijā.

Konservatīvo kandidāts Sauli Nīnistē uzvarēja pārliecinoši ar 62,6% : 37,4%, taču jau tagad ir skaidrs, ka šis notikums atstās paliekošas pēdas Sibeliusa zilo ezeru valstī. Pērnās parlamenta vēlēšanas ar Timo Soini triumfu ir likušas somiem šo to saprast un pārdomāt izvēli svarīgos brīžos.

Tagad – 63 gadus vecais Nīnistē būs pirmais konservatīvo prezidents pēc garas un ilgas centra (Kekonens) un sociāldemokrātu (Koivusto, Ahtisāri, Halonena) valdīšanas prezidenta postenī.

Konservatīvajiem tagad būs abi – premjera un prezidenta posteņi.

Pagaidām lielas pārmaiņas nav gaidāmas, lai gan ir zināms, ka labējie vēlas pievienot valsti NATO blokam, bet jaunais prezidents esot izvairīgs šī jautājuma nokārtošanā.

Somu sabiedrības vairākums neatbalsta šo ideju.

Vienlaikus jāatzīst, ka somi ir sarosījušies un politiski pamodušies no ziemas depresijas.  Par to liecina fakts, ka otrs amata kandidāts (vakar fināla kaujā) bija pieticīgs, kluss, liberālis ar homoseksuālu partnerību. Daudzi somi vēlējās tieši viņu redzēt visaugstākajā valsts amatā.

Šāda izvēle ir pārsteidzoša Somijai, kas līdz šim (augstāko amatu pretendentu izvēlē) bija samērā patriarhālā un autoritātes pielūdzošā valsts. Tāpat kā Latvija. 

Tie vēlētāji, kas atbalstīja Peku Hāvisto liecina, ka arī saltajā ziemeļzemē attīstās tendences atvērtas un tolerantākas sabiedrības virzienā, pamazām veidojot modernāko nacionālo lepnumu.

Laikmetīgāku nacionālo pašapziņu.

Somijas karogs

Somijas karogs

Ai, somu zeme – beidzas tumsa garā!

Tev pāri spoža, ausmas blāzma zied! –

konstatē Jans Sibēliuss savā ģeniālajā dziesmā ”Somija”, kuru dziedot vai klausoties arī latvietim saviļņojuma skudriņas skrien pār muguru.

”…nāks jauna diena mums – Somijā!”.

Šo dziesmu Sibēliuss kādreiz komponēja kā vēsturisku simbolu savas valsts brīvības sapnim.

Somijas ilgām atbrīvoties no Krievijas kundzības.

Tagad brīvo un neatkarīgo Somiju vadīs cilvēks, kas pats ir piedzīvojis smagus brīžus savā dzīve (viņa sieva traģiski gāja bojā autokatastrofā). Nīnistē prot izturēt ”sliktos laikus” tieši tāpat kā pārējie somi.

Jaunais Somijas prezidents politikā darbojas ilgi un nekas pārsteidzoši jauns no viņa, laikam, netiks sagaidīts.

Taču, atšķirībā no Latvijas jaunā prezidenta, Nīnisto jau šorīt medijiem formulēja ko un kā  darīs vistuvākajā nākotnē.

Pats svarīgākais jautājums viņam esot somu jauniešu bezdarba problēma. 

Tai viņš ķeršoties klāt nekavējoties.

No Andra Bērziņa šādi teksti nav dzirdēti, lai gan pie mums Latvijā šī problēma ir vēl smagāka nekā somiem.

Balsotāju šoreiz bija tikai 69%, kas izskaidrojams gan ar -27 grādiem, gan ar  iepriekš paredzamu iznākumu, gan arī ar ziemeļsomu sarūgtinājumu, ka līdz finālam netika viņu kandidāts Veirinens.

Somijas prezidenta varas sviras ir ierobežotas (ārpolitika un drošības politika).

Viņam vars nav veto tiesību valdības lēmumiem. Prezidents izraugās armijas Virspavēlnieku, pieņem lēmumu par kara uzsākšanu, vispārējo mobilizāciju. Viņš izraugās arī Valsts Centrālās Bankas šefu, vēstniekus un tiesnešus. Apžēlo notiesātos.

Lai veicas Saulī Ninistē un viņa jaunajai kundzei – Somijas pirmajai dāmai Jenijai Haukio!

Ejam?

Ejam?