Kazarma nepilngadīgajiem, kas maskēta kā civils objekts? Kas tas ir?

2012. g. 3. septembris  Speciāli TVNET

Foto; http://www.worldharmonyrun.org/ finland/news/ 2010/0908

Tā ir skola. Vieta, kur katrs no mums pavadījis garus gadus un, kur «cilvēks pazaudē vienu trešdaļu savas dzīves, beigu beigās saņemot pārmetumus par to, ka tu nestrādā ar pietiekoši lielu atdevi» – raksta kāda jaunkundze tīmekli, oponējot tiem, kam skola ir «vieta, kur bāž batonus ausīs», «vieta, kur var reizēm labi izgulēties», «vieta, kur var iemācīties ko jaunu» un visbeidzot «vieta, kur ir iespējams saņemt informāciju un rast kaut nelielu daļiņu no kopējās pieredzes, kas būs nepieciešama dzīvei».

Šodien sākas kārtējais, jaunais mācību gads arī Latvijas skolās. Šis notikums attiecas uz mums visiem, jo visi bērni sākumā ir cilvēki un tikai pēc gadiem viņi pārvēršas par pieaugušajiem.

Pieaugušie (attiecīgi) ir tie, kas regulē skolu – «kazarmu nepilngadīgajiem» vai «tramplīnu bērnu nākotnes gara uzvarām». Kā redzat – skolai var būt dažādas sejas, jo sākt skolu bērnam nozīmē, ka viņš tiek pārcelts no vienas mikropasaules nākošajā un visbeidzot ar katapultu noenkurots uz globālas, slidenas, aukstas un neērtas lodes ar vienotu nosaukumu «dzīves īstenība».

Skolas «seju dažādība» ir arī mans šodienas temats, jo laba izglītība joprojām ir nācijas un valsts vislētākais un visefektīvākais aizsardzības ierocis.

Starta šāviens šā maģiskā ieroča kalšanai pie mums noskan mazliet vēlāk nekā Ziemeļeiropā un nedaudz agrāk nekā Dienvideiropas valstīs.

Dažāds ir arī pirmziemnieku vecums. Vienā daļā valstu savus bērnus sūta skolā jau no četru gadu vecumā (Ziemeļīrija, Holande). No piecu gadu vecuma skolā sāk iet Lielbritānijā, Maltā. Sešgadnieki skolas slieksni pārkāpj vairumā valstu: Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Ungārijā, Islandē u.c. Visbeidzot septiņu gadu robežu skolas startam saglabā Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Zviedrija, Kanāda, Singapūra, Šveice (daži kantoni).1

Skolas sākuma robežu nosaka tradīcijas un pieņēmumi.

Kā ir vislabāk? Vispiemērotāk un visefektīvāk?

Starptautiskie skolēnu zināšanu testi pierāda, ka pasaulē labākā skola pašlaik atrodas Somijā un tur pirmklasnieki ver skolas durvis tāpat kā Latvijā – no septiņu gadu vecuma.

Starta brīdī esam vienās pozīcijās ar pasaules labāko skolu, kuras nosaukums ir «Soumi» .

Kāpēc tieši somiem pašlaik pieder vislabākā skola pasaulē?

Tāpēc, ka skolu darba kvalitātes līmeni mēdz mērīt ar starptautisko testu palīdzību, no kuriem pats iecienītākais pēdējo desmit gadu laikā ir tā saucamais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināta 15 gadus vecu skolēnu spēja lasīt, rēķināt un izprast dabas zinātnes. Testā piedalās ap 26 miljoniem pusaudžu no 60 – 65 pasaules valstīm un demonstrē savas prāta spējas, zināšanas, prasmi, uzskatus un gatavību konstruktīvi atrisināt piedāvātās problēmas. 2009. gada testa rezultātus mēs uzzinājām 2011.

Savu valstu aizstāvības līderpozīcijās ir Āzijas valstis un Somija. No mūsu reģionā, protams, Igaunija ar lielisko 9. vietu dabas zinātnēs un 13. vietu lasītprasmes testā.

Latvija?

Pa vidu: 30. vieta lasītprasmē, 36. – matemātikā un 30. – dabas zinātnēs. Viduvēji? Šķiet, ka pārāk pieticīgi. LV aizstāvība šeit izskatās pieticīgi pelēka.

Turpretī somu skolēni ir pārliecinoši līderi šajā zināšanu pārbaudē jau desmit gadus pēc kārtas.

No šī testa izriet atbilde visiem tiem 29% mūsu iedzīvotāju, kuri, vērtējot izglītības kvalitāti valstī, norādījuši, ka tā pasliktinoties (skat. DNB barometra jaunāko pētījumu). Tātad vienai trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir sajūta, ka izglītība kā valsts aizsardzības ierocis nav savu pienākumu augstumos.

Paskatīsimies uz somu skolu un mēģināsim saprast, kur ir veiksmes priekšnosacījumi?

Kāpēc somiem ir tik laba skola, kas spēj savus audzēkņus izvirzīt pasaules kompetences avangardā? Kā šī skola prot un spēj nodrošināt salīdzinoši vienādu skolēnu zināšanu līmeni visā valstī? Kā tas iespējams, ka skolotāja profesija somiem joprojām ir prestižo profesiju skaitā un pedagoģijas augstskolās ir pamatīgs konkurss? Kā var nodrošināt labu skolu bez necilvēcīgi apjomīgām investīcijām šajā nozarē?

Kā tas iespējams? Tā ir mīkla.

Somu veiksme šajā aizsardzības jomā skauž arī zviedriem un norvēģiem un visiem pārējiem.

Veiksmes stāstiem mēdz būt dažādi izskaidrojumi. Tos var dziļāk pētīt mūsu ministrs Ķīlis un viņa komanda, taču no mana viedokļa pats galvenais ir somu veselais saprāts, kas palīdzējis pārvērst mazgadīgo kazarmu par zinātkāru bērnu pētniecības laboratoriju ar moto – labāk būvējam skolas bērniem, nevis vēlāk cietumus pieaugušajiem.

Somiem ir ļoti saprātīgi un ar ikdienu sasaistīti mācību plāni, kas izvirza skolēniem un skolotājiem reālus un konkrēti sasniedzamus mērķus. Skolotājiem ir skaidra izvirzīto mērķu loģika. Pamatskolā ir svarīgi iemācīt saprast izlasīto, un tieši šī gatavība iedziļināties rada priekšnoteikumus matemātikas un dabas zinātņu izpratnei. Skolēni saprot pamatus, un viņiem pietiek iemaņu un pacietības redzēt kopsakarības. Mājas darbi tiek uzdoti no pirmdienas līdz ceturtdienai, mācību stundas pamatskolā notiek tikai (!) līdz plkst. 14.00. Atliek laika sportiem un aktīvai atpūtai. Tiem, kas «netiek līdzi» vai «kaut ko nesaprot», tiek piedāvāta efektīva palīdzības sistēma. Tālāk apmācību sistēma atgādina mūsējo. Taču viena tēma ir tikai somu noslēpums (kas nav atminēts joprojām) – kā viņiem izdodas panākt, ka skolotāja profesija ir ļoti prestižs darbs un pedagoģiskajās augstskolās uz katru studiju vietu pretendē 5 – 10 reflektantu?

Iestājeksāmenos tiek ņemtas vērā ģimnāzijas atzīmes, iestājeksāmena rādītāji un iestājeksāmenu intervijas rezultāti. Bez perfektas somu valodas prasmes šajās augstskolās nav ko iesākt.

Jā, šie studenti ir izraudzīto grupa, un šis fakts piešķir skolotāja profesijai īpaši pozitīvu auru ne tikai augstskolā, bet arī ārpus universitātes sienām.

Taču var gadīties, ka somiem ir izdevies neiespējamais – panākt, ka skola ir skola, nevis savāds un apgrūtinošs darbs, par kuru skolēniem nemaksā algu.

Tiem, kas vēlas iedziļināties somu skolas fenomenā, iesaku izlasīt Pasi Sahlberg «Finnish lessons. What can the world learn from educational change in Finland?». Teachers collage press, New York, London. 2011.

Grāmatas autors ir matemātikas un dabas zinātņu skolotājs, kurš savā tekstā pragmatiski pierāda, kā Somija pēc «finlandizācijas perioda» spēja izrauties no PSRS impērijas spiediena un pārvērsties par eiropeisku valsti. Skola tur attīstījusies līdzsvaroti, nav bijusi pakļauta politiskiem pārkārtojumiem un joprojām nav pakārtota tirgus ekonomikas loģikai.

Paradoksāli, ka mācību rezultāti somu skolā uzlabojušies, saīsinot mācību dienas ilgumu un skolotāju birokrātisko dokumentu lērumu. «Veselais saprāts» palīdz, konstatē grāmatas autors, norādot, ka mācību vielas izpratni nedrīkstētu reducēt līdz skolēna spējai aizpildīt testa ailes, liekot krustiņus «jā» un «nē» kvadrātos.

Mācīties bez izpratnes nav jēgas, taču spriest bez zināšanām ir pat bīstami.

Kā jūtas paši somu skolu audzēkņi?

Matlidenas skolā netālu no Helsinkiem skolēnu pašlepnumam nav robežu.

Mēs esam ieradušies šeit, lai… – teikumu neizdodas pabeigt, jo somu skolēni uzreiz turpina ārzemju žurnālistu iesākto un nepabeigto jautājumu ar kori: «…jo mēs esam vislabākie pasaulē! Vai ne!?» Seko kolektīvi smiekli.

Taisnība.

Ne ko pielikt, ne atņemt. Mācību stunda norisinās klusumā, uz ēdamzāli skolēni iet pa pāriem, kolonā (kā vecos labos laikos), par stundu nokavēšanu – piezīme, par nepaveiktiem mājas darbiem – piezīme. Jau skolā esot, jāiepazīstas ar dzīvi ārpus mācību iestādes sienām.

«Nedomāju, ka, ierodoties uz stundām precīzi 07.00, cilvēks kļūst labāks. Taču šie noteikumi iemāca mūsu bērnus respektēt darbu, apkārtējos cilvēkus – skolotāju un klases biedrus. Ja cilvēks ir pieradis nerēķināties ar citiem un traucēt pārējos, tad jau skolā ir jāpieradina, ka šāda rīcība mūsu sabiedrībā netiek respektēta un akceptēta,» komentē Laila Andersone, Matlīdenas skolas direktore.

Protams, ka bērni visos laikos, visās valstīs un sabiedrībās ir bijuši tirāni: neklausa skolotājus, neciena ēdienu un runā pretī vecākiem, taču civilizācija vienmēr var izvēlēties vai nu izglītotu sabiedrību, vai katastrofu.

Somi izvēlas pirmo variantu, un tāpēc par mācību līdzekļiem vecākiem nekas nav jāmaksā, skolas pusdienas un veselības aprūpi skolēniem tur apmaksā valsts.

Somu skolās netiek rīkoti valsts nozīmēs eksāmeni, skolas nepārbauda izglītības ministriju pārstāvji, taču zināšanu līmenis visās mācību iestādēs ir praktiski vienāds. Nav A un B līmeņa skolu, bērniem iesaka mācīties savās «mikrorajonu skolās».

Skolotāju algu līmenis Somijā ir zem ES vidējā līmeņa un pakļauts stabilam tarifam (visi skolotāji saņem apmēram to pašu algu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas).

Somu skolēnu vecāki, skolēni un skola sadarbojas.

Latvijā šis trio: skola+skolēns+vecāki nedzied 100% unisonā.

Pagājušajā ceturtdienā Rīgā, 700 skolu direktoru un izglītības pārvalžu vadītāju konferencē apsprieda reformas izglītībā un «ar aplausiem sagaidīja skolas direktoru, kurš publiski paudis viedokli, kāpēc vecākiem mācību līdzekļi jāpērk par savu naudu, nostājoties opozīcijā vecākiem» (BNS, TVNET, 30.08.2012.).

Ja trio-aliansē rodas problēmas, tad būtu saprātīgāk risināt šīs problēmas, nevis sagraut aliansi.

Viena no sāpīgākajām Latvijas aktualitātēm – bezmaksas izglītība pie mums jau sen kļuvusi par centrālo jautājumu, jo valstij ir jānodrošina skolēni ar bezmaksas mācību līdzekļiem. Visiem skolā ir jāiet, un šī «skolā iešana» ir nepieciešama valstij. Ne tikai pašiem skolēniem. Tāpēc par bērnu mācībām skolā nedrīkst pieprasīt no vecākiem naudu.

Valstij vajadzīgi visi prāti, arī tie, kas ierodas skolā ar «sausu maizi azotē».

Nedomāju, ka tiesībsarga aktivitātes par bezmaksas izglītību būtu jāuzskata par provokāciju (kā to traktē ministrs), un nedomāju, ka visu atrisinās tie 300 tūkstoši latu, kas pašlaik no valsts budžeta tiek piešķirti skolām vai mācību līdzekļu digitalizācija.

Valstij beidzot ir jātiek skaidrībā, ko ietver mācību līdzekļi, kas jānodrošina valstij. Pie šiem «izdevumiem» (grāmatām un burtnīcām) būtu jāpieskaita arī zīmuļi, dzēšgumijas, skolu remonti un … nereti pedagogu pieprasītie īpašie treniņtērpi sporta nodarbībām, skolas rīkoto kultūras pasākumu un ekskursiju izmaksas. Satversmes 112. pants garantē Latvijā tiesības bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, un šīs pamatlikuma normas nedrīkstētu būt deklaratīvas.

Kā tas varbūt, ka skolotāji un valsts ir pret Satversmes 112. pantu?

Paraudzīsimies uz notikumiem no malas. Skolēnu skaits Latvijas izglītības iestādēs pēdējo gadu laikā turpina samazināties. Vispārizglītojošās skolās pēdējo trīs gadu laikā tas samazinājies par 9% (augstākajās mācību iestādēs par 14%), turpretī vispārizglītojošo skolu un pedagoģisko darbinieku skaits šajā periodā ir palielinājies par 2% (skat. http://www.csb.goc.lv).

Izglītības kvalitātes uzraudzības dienesta pārstāvis Jānis Mihailovs Latvijas medijiem tikko nespēja paskaidrot, cik skolas vecuma bērnu šogad būs mazāk nekā pērn un kur palikuši apmēram 3000 bērnu, kuri «ir skolas vecumā, bet nevienu izglītības iestādi neapmeklē» (BNS, TVNET, 22.08.2012.). Izpētē esot noskaidrots, ka «teju astoņi tūkstoši no Latvijas aizbraukuši. 72 bijuši invalīdi un tāpēc skolu nav apmeklējuši. 732 bijusi anulēta deklarētā dzīves vieta, 42 atrodas bezvēsts prombūtnē.»

Izrādās, ka no mūsu nodokļu naudas barojas liels skaits neefektīvu izglītības un visu citu veidu birokrātu, kuri saņem algu, bet nedara savu darbu. Ir cilvēki, kas ieņem atbildīgus amatus, bet nav neviena, kas spēj noskaidrot kur pazuduši 3000 skolēnu un kas noticis ar tiem reģistrētajiem 42, kuri oficiāli pašlaik atrodas «bezvēsts prombūtnē». Nolaupīti, klaiņo, vai pa Latviju siro masu slepkavas, kas izrēķinās ar skolēniem?

Aizbraukuši, aizvesti, slēpjas vai tiek slēpti?

Pat valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka neesot iespējams noskaidrot «kur atrodas bērns, ja viņš ir ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, bet nav atrodams nevienā no Latvijas skolām» (BNS, TVNET 25.08.2012.). It kā nebūtu pazudušo bērnu vecāku dzīvesvietu. Eksistē arī VSAA dati par pabalstiem, medicīnas iestāžu uzskaites kartītes, bāriņtiesas, sociālie darbinieki, sociālie tīkli ar profiliem (Draugiem, Facebook). Ja grib, tad var šos bērnus atrast. Izskatās, ka nevarīgās atrunas liecina par varas iestāžu izvairīšanos no darba un atbildīgie ierēdņi liek lietā formālas, izvairīgas atrunas – lai slinkuma vietā uzlocītu rokas un sāktu strādāt. Acīmredzot ir pienācis laiks šīs amatpersonas nomainīt, jo nav izslēgts, ka kāds no šiem «42» šobrīd gaida uz mūsu palīdzību, jo ir ieslēgts dzīvoklī, bez iespējas iet uz savu skoliņu.

Vai bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un VBTAI nav paredzēti sodi par sava darba neizdarīšanu, vai šīs institūcijas var bezatbildīgi plātīt rokas?

Cik liela ir skolēnu atbiruma problēma? Pašlaik nav pieejama precīza informācija par to, cik daudz skolēnu ik gadu reāli pamet skolu un mācības neturpina, taču nevienam nav noslēpums, ka tā ir sociāli nozīmīga problēma un to nepieciešams risināt.

Statistikas dati liecina, ka ik gadu mācības sistemātiski kavē arvien vairāk skolēnu un, iespējams, kavējumu dēļ pieaug to skolēnu skaits, kas nespēj demonstrēt prasībām atbilstošu zināšanu līmeni un izpratni. Rezultātā mācību gadu pabeidz ar nesekmīgu vērtējumu vienā vai vairākos mācību priekšmetos. Pieaug arī to skolēnu skaits, kas neieskaitītā vērtējuma dēļ pamatskolu beidz vien ar liecību, kas ierobežo viņu turpmākās izglītības ieguves iespējas.

Mācīties nozīmē to pašu ko airēt laivu pret straumi. Ja airētājs nogurst, tad slīdam atpakaļ.

Satversmes 112. panta ievērošana šo problēmu neatrisinās, taču reālas bezmaksas izglītības ieviešana būs solis uz priekšu Latvijas attīstībā. Nākamais solis prasās pēc skolēnu reālas uzskaites un vajadzību apzināšanas, jo to «saradīsies» aizvien vairāk.

Bastotājiem un «sliņķiem» kā problēmu grupai tūliņ pievienosies bērni, kas atgriežas atpakaļ no ārzemēm, kur pavadījuši vairākus gadus kopā ar viesstrādniekiem-vecākiem un tāpēc latviski lasa un raksta ar grūtībām. Latviešu skolās palielināsies krieviski runājošo bērnu skaits, kuriem nepieciešama tā pati īpaša pieeja un labvēlība kas pārējiem, jo laipnība ir tā valoda, kuru dzird kurlais un redz neredzīgais.

Šodien no jauna sākas skola. Valstisks notikums, kas atteicas uz mums visiem.

Vienkārši tāpēc, ka bērni ir mūsu Latvijas nākotne, bez kuras neviens no mums vairs nevaram iztikt.

Mūsu atlikusī dzīve notiks nākotnē.

Tāpēc domāsim par to, kā pārvērst šodienas «kazarmu nepilngadīgajiem» par nākotnes Latvijas aizsardzības smēdi, jo mūsu valsts vēl daudziem būs vajadzīga.

Advertisements

4 thoughts on “Kazarma nepilngadīgajiem, kas maskēta kā civils objekts? Kas tas ir?

  1. Te nu es piekrītu gandrīz visos punktos. Gandrīz visos, tāpēc, ka man vispār ir mazliet citāds (vecmodīgs, vai pat drīzāk – antīks) uzskats par cilvēka (kas arī ir bērns) attīstību, kas atšķiras no modernās Rietumu pasaules pārliecības. Manuprāt vairāk uzmanības jāpievērš tam lai ģimenes pēc iespējas vairāk laika varētu pavadīt kopā. Tas ir, būtu jābūt tādiem darba un sadz’ves apstākļiem, lai vecākiem nebūtu savi nupat dzimušie bērni jāpamet silītēs, bērnudārzos un visur kur citur, lai “pārcietuši” bērna dzimšanas atvaļinājumu, tūdaļ “atgriezto” “darba tirgū” un savus bērnus redzētu dienā tikai pāris stundas, kuras tāpat aizņem paēdināšana, pārģērbšana, jautājums par mājasdarbiem un gulētiešanas buča. Vislabāk jau nu cilvēks attīstās dzīvojot kopā ikdienā ar saviem vecākiem un vecvecākiem – tā katrai paaudzei nav viss jāmācās no jauna, tā bērns zināšanas par dzīvi, savas dzimtas (līdz ar to – savas tautas un valsts) vēsturi saņem no vecāku ikdienas un vecvecāku atmiņu stāstiem un priekšā lasītajām pasakām. No turienes arī rodas izpratne par to, kas labs un kas ļauns.

    Tomēr, saprotams, ka mūsdienu tehnoliģiskā pasaule pieprasa arī pavisam konkrētas zināšanas, kādas var saņemt tikai skolā. Vislabāk jau būtu šīs lietas samērīgi saskaņot. Un kā šķiet, somiem tas ir izdevies. To novēroju arī pie tiem somiem, kurus pazīstu personīgi. Un šie paši mani novērojumi liek man domāt, ka mums šādas situācijas panākšanai vēl jātiek galā ar Latvijas “finlandinizāciju”, jo tās kultūras atšķirības ir redzamas. Pie tās pašas kultūras pieder arī pieminētais mūsu ierēdņu “slinkums”. Latvijā šajā ziņā vērojams briesmīgs jūklis, kur vienlaikus savijušies ciešā mezglā un savstarpēji konfliktē pat viena atsevišķa cilvēka dzīvesveidā dažādi pasaules un sadzīves uzskati – mazs gabaliņš Ziemeļeiropas indvida integrācijas sabiedrībā, lielāks gabals amerikāniskā “separatisma”, kur katrs par sevi un vecākus satiek labi ja reizi gadā, vēl lielāks gabals austrumnieciski komunālā un tad vēl latviski nenoteiktais. Kāds beigu beigās no tā izveidosies mūsu “kopējais” pasaules uzskats – vēl nav skaidrs.

    Gribētos lai tas ir līdzīgāks somu paraugam.

    • Jā, protams, ja visiem bērniem būtu normāli vecāki, tad tas būtu ideāli. Taču visi bērni nav aplaimoti ar paraugvecākiem un tāpēc ir labi, ja valsts var piedāvāt vietu, kur bērns spēj normāli attīstīties un tikt audzināts. Starp citu, kādreiz man rakstos būtu “jāpacilā” kārtējā tabū tēma par mammu, kas sēž mājās un spēlē datorspēles un savus bērnus neaudzina, lai gan atrodas “bērnu audzināšanas atvaļinājumā”.Tādas lietas notiek. Tieši tāpēc es neesmu sajūsmā par to, ka sievietes sēž mājās pie bērniem garus gadus, jo nav garantijas, ka viņas mājās “dara savu audzināšanas darbu”, nevis tup pie datora. Atvainojiet, bet tā ir dzīves realitāte. Nevajag vērtēt ārpasauli izejot no sevis (izejot no sava apzinīguma, visi tik apzinīgi nav…).Es ar saviem bērniem pārāk centos un biju pārāk perfekta, kas faktiski nebija vajadzīgs …tik traki ņemties pa māju un bērniem. Sievietei nav vērts dot labu izglītību, ja viņa gadiem pēc tam tup mājās pie bērniem un neseko savas nozares attīstībai. Viņa tad “paliek pāri” un darba tirgu “nav vajadzīga”. Tā ir nopietna problēma. Tētim arī vajag ņemties ar saviem bērniem, nevis deleģēt visu atbildību mammai un es patiešām domāju, ka daudzi tēti šodien audzina mazuļus labāk nekā mammas. Mums vajadzētu daudz labākas kvalitātes pirmsskolas vecuma bērnu “iestādēm’, visādi atbalstot privātos “dārziņus”, kurus pāris stundas dienā apmeklē 4 – 5 bērni.

  2. Es nenoliedzu, ka ir visādas nebūšanas un nemaz neteicu, ka tai jābūt sievietei, kurasēž mājās ar bērniem, pat neteicu, ka kādam jāsēž mājās. Domāju, ka vecākiem vajadzētu dot lielākas izvēles iespējas un ar nelabvēlīgām ģimenēm būtu jānodarbojas sociālajiem dienestiem. Būtu labi, ja tiem, kā Jūs teicāt -apzinīgajiem vecākiem, būtu ierasts gan privātajos uzņēmumos, gan valsts iestādēs piedāvāt elastīgāku darbalaiku, strādāt citu dienu īsākas stundas, citu atkal garākas, bet būtiski būtu panākt tādu darba samaksas līmeni, lai to varētu arī realizēt – na sākotnēji vismaz tā, lai tam nabaga vecākam nav jāstrādā 3 darbos. Starp citu, Meierovica biedrība pirms gada rīkoja diskusiju par demografijas politiku un tur Labklājības ministrijas pārstāve publiskoja pētījumu, kas parāda, ka Latvijā ģimenei piedzimis bērns nozīmē par 40% palielinājušos iespēju iekļūt nabadzīgo statuā.

    Man prieks, ka tagad parādās aizvien vairāk pirmsskolas bērnu iestāžu, kuras vairs nenodarbojas ar mazo ķiparu “konkurētspējas” palielināšanu gatavojot viņus specializācijai jau no 2 gadu vecuma. Manuprāt konkurētspējīgāki ir tie cilvēki, kuri bērnībā attīstījušies daudzpusīgāk.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s