Mazais piecgadnieks un pelēkais vilks

Stopkadrs no Youtube filmas

Notikums ar mazo Ivanušku Liepājā ir ļoti traģisks. Neviens neprognozēja bērna sestdienas pastaigai šādas beigas. Parasti filmas un pasakas beidzas labi. Ierodas varonis un izglābj. Šoreiz tā nenotika. Daudzas diskusijas mūsu medijos par šo tēmu ir nenopietnas joprojām, jo netiek uzaicināti liepājnieki un tie, kas varētu paskaidrot apstākļus un paredzēt ieteikumus nākotnei. Tosmare nav Ķengarags, situācija šeit cita un ikdiena savādāka. Tā nu tas ir.

Protams, ka mūs interesē, “kas tā par ģimeni” , “kā tas varēja notikt” un “kāpēc māte ziņoja tikai nākamās dienās pusdienlaikā”. Šīs atbildes neviens nedod, it kā tas būtu valsts noslēpums.

Taču viens ir skaidrs – bērns bija sabaidīts. Citādi nebūtu devies savā “ekspotīcijā uz Ziemeļpolu” ar kapuci galvā. Agrā sestdienas rītā.

Man ir neliela pieredze šajā jomā, kas šķiet ļoti piemērota šodienas blogam.

Ar to arī turpināsim.

Viss sākās pirms pāris gadiem augusta beigās. Bija pievakare un Pierīgas apkārtne burbuļoja kā putras grāpītis: čaloja kaimiņi, vīteroja vārnas un kaut kur netālu kāds skaļi pļāva zālāju.

  • Vai dzirdi, kāds raud!- klusu teica mans dzīvesbiedrs, ienākot istabā.
  • Raud? – neticēju.
  • Jā, raud gan, – viņš teica un pazuda aiz durvīm. Piecēlos uz devos ārā. Klusus šņukstus bija grūti sadzirdēt, bet pie vārtiņiem raudātājs sēdēja. Ārpusē. Tā bija maza, bižaina meitene. Baltās biksēs. Galvu piespiedusi ceļgaliem.
  • Kāpēc tu raudi?- jautāju.
  • Man bail!
  • No kā?
  • No pelēkā vilka!- viņa teica un galvu nepacēla.
  • Vilka te nav! – teicu mierinoši. Viņa pacēla galvu un pastiepa roku.
  • Tur tajā mežā ir gan vilks! – un atkal savilkās čokurā ka ezis.
  • Nav gan. Es to mežu pazīstu. Šeit vispār vilku nekad nav, jo es te dzīvoju! – teicu un cerības attaisnojās. Viņa pacēla galvu un apskatījās visapkārt un pēc tam uz mani.
  • Vikam no tevis bail?-
  • Jā, ļoti bail!-
  • Tas labi, – teica bērns un piecēlās kājās. Paskatījās visapkārt un sāka ar mani sarunāties.
  • Kā tu te gadījies? – es jautāju.
  • Teicu taču – bēgu no vilka!
  • Aha…
  • Tu gan nesaproti neko…
  • Nē, nē, es saprotu.
  • Nesaproti gan! Es briesmīgi bēgu! Kā ieraudzīju to vilku, tā bēgu. Skrēju, skrēju, skrēju un nokusu. Apsēdos te.
  • Pie maniem vārtiņiem?
  •  Jā.
  • Kur tu dzīvo?
  • Aucē. (sekoja adrese, kuru meitene noskaitīja kā dzejoli)
  • Aucē!!???
  • Jā.
  • Bet kā tu gadījies te?
  • Es taču tev teicu – bēgu no vilka!
  • Aha …nu ja…no vilka… Kā tevi sauc?
  • Indra, pieci gadi! – viņa teica un pastiepa uz manu pusi piecus pirkstus.

    Stopkadrs no Youtube filmas

  • Aha, Indra, pieci gadi no Auces, – secināju un sapratu, ka nav nekāda jēga tālāk jautāt par viņas ceļu no Auces uz Rīgu, jo visur priekšā būs pelēkais vilks. Aicināju viņu sētā, taču meitene man to sākumā atteica un ieteica palūgt atļauju manai mammai. Sameloju, ka mamma atļāva (nav jēgas skaidrot, ka mamma kapiņos). Pēc tam piedāvāju ūdeni un sāku zvanīties uz policiju, piesakot pazudušu bērnu. Neviens tādu “Indra – pieci gadi” nebija meklējis. Sēdēju uz mūrīša un nesapratu ko iesākt. Bija jau ap 19.30 vakarā un atradenis sēdēja manā priekšā. Nolēmu zvanīt uz tuvējo Brīvdabas muzeju, jo iedomājos, ka, iespējams, viņa atskrējusi no turienes. Muzejs atbildēja nogurušā un nelaipnā balsī. Nē, nekādas meitenes pazudušas neesot.

Nesapratu kā tālāk rīkoties. Skaidrs, ka mazā meitene bija šovakar jānogādā atpakaļ mājās. Savu (vecāku) telefona nr. viņa nezināja. Adrese man vismaz bija. Nāksies braukt uz Auci pa nakts tumsu. Nākamajā rītā bija jāatgriežas Stokholmā, soma vēl nebija sakrāmēta. Nebija neviena kam pajautāt.

Situāciju izglāba telefona zvans no muzeja. Tur cilvēki no diviem autobusiem jau stundu ūjinot pa muzeja mežu uz meklējot “to meiteni, kas aizbēgusi”. Nopriecājos, paziņoju savu adresi un biju pārliecināta, ka vecāki atskries pakaļ. Nē, neviens mums pretī nebraukšot. Tika paziņots kas man jādara. Man bija jāiet kopā ar bērnu pa taku cauri mežam uz galveno ceļu. “Viņi” nākšot pretī. “Savādi” – nodomāju. Es brāztos vēja spārniem, ja mana meita būtu šādi aizklīdusi pie svešiem cilvēkiem, taču Indrai pakaļ neviens negrasījās braukt.

Sākās nākamā problēma. Meitēns atteicās nākt man līdzi cauri muzeja mežam, ”jo tur ir pelēkais vilks!” – viņa teica. Indrai bija bailes. Mirkli padomāju un piedāvāju…mednieku. Vīrs bija ar mieru “spēlēt šo lomu” un nākt mums līdzi, taču viņam neesot šautene.  Teicu, lai skaļi Indrai par to nerunā. Parādīju mednieku Indrai un viņa akceptēja. “Derēs!” – meitēns teica priecīgi un tas bija labi.

Ekspedīcija varēja sākties.

Varu gari aprakstīt kā mēs gājām. Kā bērns man stāstīja par savu ģimeni, pa māsu un par dzīvi. Teicu, ka viņas tuvinieki ir tie mīļākie un labākie, taču mani mulsināja fakts, ka neviens nenāk pretī. Ik pēc pusstundas mums sūtīja pretī nedaudz iereibušu muzeja sargu uz velosipēda, kuram es, protams, meitenīti neatdevu. Prasīju lai brauc pretī mamma vai tētis. Tad došu. Taču tas nenotika. Visbeidzot nenocietos un jautāju ar ko mazā Indra atbraukusi uz Rīgu kopā. Izrādījās, ka ar vecmammu. Noskaidrojās, ka pirms Brīvdabas muzeja viņa apmeklējusi Zvēru dārzu Rīgā un tur kārtīgi apskatījusi vilku būrī. Esot bijis ļoti līdzīgs sunim. Pieaugušie viņu baidījuši ar šo zvēru un brīdī, kad tas ieradies viņas ceļā muzeja mežā, ņēmusi kājas pār pleciem un bēgusi cik spēka. Aprēķināju, ka meitenīte bija noskrējusi vismaz kilometru. Ja ne vairāk.

Pēc ilgas iešanas sasniedzām muzeja vārtus. Tur stāvēja milzīgs pieaugušo pūlis. Cilvēki no Auces, divi autobusi. No pūļa atdalījās viena sieviete baltā blūzē, ar saktiņu pie krādziņa, un dusmīgā balsī man skaļi jautāja cik es gribot par šo bērnu. Teicu, ka nekāda nauda man nav vajadzīga. Jutos pazemota par šādu jautājumu cilvēku bara priekšā. Teicu, ka atvedu bērnu, kurš ir ļoti nobijies un Indru nevajag tagad bārt. Teicu to labāko, bet bargā sieviete tomēr palika pie sava, ka es neesot bērnu atdevusi iereibušajam sargam, jo vēloties samaksu par bērna atvešanu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tas bija apvainojums pateicības vietā.  Mazā Indra spieda manu plaukstu un klusu čukstēja : “Neatdod mani viņai!”.

  • Vai tā ir tava vecmāmiņa? – es jautāju pieliekusies pie bērna.
  • Jā, ir, – teica Indra un sāka raudāt.

Centos paskaidrot, ka ir jāiet pie vecmāmiņas, ka viss būs labi, ka vilks palika mežā, ka …

Pēc tam es atkratījos no Indras mazās plaukstas un atdevu to vecmāmiņai, kura žēlīgi to pieņēma.

Kāda sieviete no autobusa piezagās man klāt un palūdza adresi. Iedevu. Pēc divām nedēļām Indras vecāki man atsūtīja apsveikumu vārda dienā un pateicību par meitas atrašanu. Tas bija patīkami.

Pasaka beidzās labi.

Taču problēma nav beigusies.

Bērni bēg.

Taču tas jau ir cits jautājums, kāpēc viņi to dara.

 

 

 

 

Advertisements

Bērni aug straujāk saules gaismā

2012. gada 17. septembrī
Šūpoles un vasara 2012

Šūpoles un vasara 2012

Atkal viena vasara garām un bērni paaugušies kā sēnes. Skolas apģērbs par šauru, kurpes spiež.

Vai tā ir mūsu iedoma, ka bērni visātrāk aug tieši pa vasaru?

Nē, nav iedoma.

Tagad šo pieņēmumu apstiprinājusi arī zinātne.

  • Pagaidām mēs īsti neizprotam šo mehānismu, taču ir skaidrs, ka bērna ķermeni ietekme saules gaisma un tieši siltajās vasarās mazie aug visātrāk, – konstatē bērnu ārsts Lars Gelanders. Viņš tikko pabeidzis savu medicīnas zinātņu doktora disertācijas pētījumu. Mēģinot noskaidrot vai bērni vecumā no 8-11 gadiem patiešām aug ātrāk saulainās un siltās vasarās.

Izrādās – jā. Aug gan.

Ja vasara bijusi silta un saulaina, tad bērni aug 4x ātrāk nekā mākoņainu un lietainu vasaru laikā.

To pierādījuši eksperimenti vairāku gadu garumā.

Tātad bērnu augšana ir atkarīga no klimata? No saules dienām vasarā.

Tā patiešām ir.

Vai bērnus vajadzētu eksponēt maksimāli daudz saulē, tad tie izaugtu ļoti slaidi?

Nē, tik vienkārši tas nav.

Bērna garums ir ģenētiski ieprogrammēts (kaut arī zināmu lomu spēlē psihosociālie faktori un veselības stāvoklis).

Ja bērns vasarā izaug strauji, tad ziemas mēnešos stiepšanās garumā ir ierobežota. Tātad, Dagnijai Zigmontei ir taisnība – bērni un koki aug pret sauli.

Diemžēl aizvadītā vasara ar saules gaismu mūs nelutināja.

Atgūsim to nākamgad.

🙂

Kazarma nepilngadīgajiem, kas maskēta kā civils objekts? Kas tas ir?

2012. g. 3. septembris  Speciāli TVNET

Foto; http://www.worldharmonyrun.org/ finland/news/ 2010/0908

Tā ir skola. Vieta, kur katrs no mums pavadījis garus gadus un, kur «cilvēks pazaudē vienu trešdaļu savas dzīves, beigu beigās saņemot pārmetumus par to, ka tu nestrādā ar pietiekoši lielu atdevi» – raksta kāda jaunkundze tīmekli, oponējot tiem, kam skola ir «vieta, kur bāž batonus ausīs», «vieta, kur var reizēm labi izgulēties», «vieta, kur var iemācīties ko jaunu» un visbeidzot «vieta, kur ir iespējams saņemt informāciju un rast kaut nelielu daļiņu no kopējās pieredzes, kas būs nepieciešama dzīvei».

Šodien sākas kārtējais, jaunais mācību gads arī Latvijas skolās. Šis notikums attiecas uz mums visiem, jo visi bērni sākumā ir cilvēki un tikai pēc gadiem viņi pārvēršas par pieaugušajiem.

Pieaugušie (attiecīgi) ir tie, kas regulē skolu – «kazarmu nepilngadīgajiem» vai «tramplīnu bērnu nākotnes gara uzvarām». Kā redzat – skolai var būt dažādas sejas, jo sākt skolu bērnam nozīmē, ka viņš tiek pārcelts no vienas mikropasaules nākošajā un visbeidzot ar katapultu noenkurots uz globālas, slidenas, aukstas un neērtas lodes ar vienotu nosaukumu «dzīves īstenība».

Skolas «seju dažādība» ir arī mans šodienas temats, jo laba izglītība joprojām ir nācijas un valsts vislētākais un visefektīvākais aizsardzības ierocis.

Starta šāviens šā maģiskā ieroča kalšanai pie mums noskan mazliet vēlāk nekā Ziemeļeiropā un nedaudz agrāk nekā Dienvideiropas valstīs.

Dažāds ir arī pirmziemnieku vecums. Vienā daļā valstu savus bērnus sūta skolā jau no četru gadu vecumā (Ziemeļīrija, Holande). No piecu gadu vecuma skolā sāk iet Lielbritānijā, Maltā. Sešgadnieki skolas slieksni pārkāpj vairumā valstu: Austrijā, Beļģijā, Kiprā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Ungārijā, Islandē u.c. Visbeidzot septiņu gadu robežu skolas startam saglabā Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Zviedrija, Kanāda, Singapūra, Šveice (daži kantoni).1

Skolas sākuma robežu nosaka tradīcijas un pieņēmumi.

Kā ir vislabāk? Vispiemērotāk un visefektīvāk?

Starptautiskie skolēnu zināšanu testi pierāda, ka pasaulē labākā skola pašlaik atrodas Somijā un tur pirmklasnieki ver skolas durvis tāpat kā Latvijā – no septiņu gadu vecuma.

Starta brīdī esam vienās pozīcijās ar pasaules labāko skolu, kuras nosaukums ir «Soumi» .

Kāpēc tieši somiem pašlaik pieder vislabākā skola pasaulē?

Tāpēc, ka skolu darba kvalitātes līmeni mēdz mērīt ar starptautisko testu palīdzību, no kuriem pats iecienītākais pēdējo desmit gadu laikā ir tā saucamais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināta 15 gadus vecu skolēnu spēja lasīt, rēķināt un izprast dabas zinātnes. Testā piedalās ap 26 miljoniem pusaudžu no 60 – 65 pasaules valstīm un demonstrē savas prāta spējas, zināšanas, prasmi, uzskatus un gatavību konstruktīvi atrisināt piedāvātās problēmas. 2009. gada testa rezultātus mēs uzzinājām 2011.

Savu valstu aizstāvības līderpozīcijās ir Āzijas valstis un Somija. No mūsu reģionā, protams, Igaunija ar lielisko 9. vietu dabas zinātnēs un 13. vietu lasītprasmes testā.

Latvija?

Pa vidu: 30. vieta lasītprasmē, 36. – matemātikā un 30. – dabas zinātnēs. Viduvēji? Šķiet, ka pārāk pieticīgi. LV aizstāvība šeit izskatās pieticīgi pelēka.

Turpretī somu skolēni ir pārliecinoši līderi šajā zināšanu pārbaudē jau desmit gadus pēc kārtas.

No šī testa izriet atbilde visiem tiem 29% mūsu iedzīvotāju, kuri, vērtējot izglītības kvalitāti valstī, norādījuši, ka tā pasliktinoties (skat. DNB barometra jaunāko pētījumu). Tātad vienai trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir sajūta, ka izglītība kā valsts aizsardzības ierocis nav savu pienākumu augstumos.

Paskatīsimies uz somu skolu un mēģināsim saprast, kur ir veiksmes priekšnosacījumi?

Kāpēc somiem ir tik laba skola, kas spēj savus audzēkņus izvirzīt pasaules kompetences avangardā? Kā šī skola prot un spēj nodrošināt salīdzinoši vienādu skolēnu zināšanu līmeni visā valstī? Kā tas iespējams, ka skolotāja profesija somiem joprojām ir prestižo profesiju skaitā un pedagoģijas augstskolās ir pamatīgs konkurss? Kā var nodrošināt labu skolu bez necilvēcīgi apjomīgām investīcijām šajā nozarē?

Kā tas iespējams? Tā ir mīkla.

Somu veiksme šajā aizsardzības jomā skauž arī zviedriem un norvēģiem un visiem pārējiem.

Veiksmes stāstiem mēdz būt dažādi izskaidrojumi. Tos var dziļāk pētīt mūsu ministrs Ķīlis un viņa komanda, taču no mana viedokļa pats galvenais ir somu veselais saprāts, kas palīdzējis pārvērst mazgadīgo kazarmu par zinātkāru bērnu pētniecības laboratoriju ar moto – labāk būvējam skolas bērniem, nevis vēlāk cietumus pieaugušajiem.

Somiem ir ļoti saprātīgi un ar ikdienu sasaistīti mācību plāni, kas izvirza skolēniem un skolotājiem reālus un konkrēti sasniedzamus mērķus. Skolotājiem ir skaidra izvirzīto mērķu loģika. Pamatskolā ir svarīgi iemācīt saprast izlasīto, un tieši šī gatavība iedziļināties rada priekšnoteikumus matemātikas un dabas zinātņu izpratnei. Skolēni saprot pamatus, un viņiem pietiek iemaņu un pacietības redzēt kopsakarības. Mājas darbi tiek uzdoti no pirmdienas līdz ceturtdienai, mācību stundas pamatskolā notiek tikai (!) līdz plkst. 14.00. Atliek laika sportiem un aktīvai atpūtai. Tiem, kas «netiek līdzi» vai «kaut ko nesaprot», tiek piedāvāta efektīva palīdzības sistēma. Tālāk apmācību sistēma atgādina mūsējo. Taču viena tēma ir tikai somu noslēpums (kas nav atminēts joprojām) – kā viņiem izdodas panākt, ka skolotāja profesija ir ļoti prestižs darbs un pedagoģiskajās augstskolās uz katru studiju vietu pretendē 5 – 10 reflektantu?

Iestājeksāmenos tiek ņemtas vērā ģimnāzijas atzīmes, iestājeksāmena rādītāji un iestājeksāmenu intervijas rezultāti. Bez perfektas somu valodas prasmes šajās augstskolās nav ko iesākt.

Jā, šie studenti ir izraudzīto grupa, un šis fakts piešķir skolotāja profesijai īpaši pozitīvu auru ne tikai augstskolā, bet arī ārpus universitātes sienām.

Taču var gadīties, ka somiem ir izdevies neiespējamais – panākt, ka skola ir skola, nevis savāds un apgrūtinošs darbs, par kuru skolēniem nemaksā algu.

Tiem, kas vēlas iedziļināties somu skolas fenomenā, iesaku izlasīt Pasi Sahlberg «Finnish lessons. What can the world learn from educational change in Finland?». Teachers collage press, New York, London. 2011.

Grāmatas autors ir matemātikas un dabas zinātņu skolotājs, kurš savā tekstā pragmatiski pierāda, kā Somija pēc «finlandizācijas perioda» spēja izrauties no PSRS impērijas spiediena un pārvērsties par eiropeisku valsti. Skola tur attīstījusies līdzsvaroti, nav bijusi pakļauta politiskiem pārkārtojumiem un joprojām nav pakārtota tirgus ekonomikas loģikai.

Paradoksāli, ka mācību rezultāti somu skolā uzlabojušies, saīsinot mācību dienas ilgumu un skolotāju birokrātisko dokumentu lērumu. «Veselais saprāts» palīdz, konstatē grāmatas autors, norādot, ka mācību vielas izpratni nedrīkstētu reducēt līdz skolēna spējai aizpildīt testa ailes, liekot krustiņus «jā» un «nē» kvadrātos.

Mācīties bez izpratnes nav jēgas, taču spriest bez zināšanām ir pat bīstami.

Kā jūtas paši somu skolu audzēkņi?

Matlidenas skolā netālu no Helsinkiem skolēnu pašlepnumam nav robežu.

Mēs esam ieradušies šeit, lai… – teikumu neizdodas pabeigt, jo somu skolēni uzreiz turpina ārzemju žurnālistu iesākto un nepabeigto jautājumu ar kori: «…jo mēs esam vislabākie pasaulē! Vai ne!?» Seko kolektīvi smiekli.

Taisnība.

Ne ko pielikt, ne atņemt. Mācību stunda norisinās klusumā, uz ēdamzāli skolēni iet pa pāriem, kolonā (kā vecos labos laikos), par stundu nokavēšanu – piezīme, par nepaveiktiem mājas darbiem – piezīme. Jau skolā esot, jāiepazīstas ar dzīvi ārpus mācību iestādes sienām.

«Nedomāju, ka, ierodoties uz stundām precīzi 07.00, cilvēks kļūst labāks. Taču šie noteikumi iemāca mūsu bērnus respektēt darbu, apkārtējos cilvēkus – skolotāju un klases biedrus. Ja cilvēks ir pieradis nerēķināties ar citiem un traucēt pārējos, tad jau skolā ir jāpieradina, ka šāda rīcība mūsu sabiedrībā netiek respektēta un akceptēta,» komentē Laila Andersone, Matlīdenas skolas direktore.

Protams, ka bērni visos laikos, visās valstīs un sabiedrībās ir bijuši tirāni: neklausa skolotājus, neciena ēdienu un runā pretī vecākiem, taču civilizācija vienmēr var izvēlēties vai nu izglītotu sabiedrību, vai katastrofu.

Somi izvēlas pirmo variantu, un tāpēc par mācību līdzekļiem vecākiem nekas nav jāmaksā, skolas pusdienas un veselības aprūpi skolēniem tur apmaksā valsts.

Somu skolās netiek rīkoti valsts nozīmēs eksāmeni, skolas nepārbauda izglītības ministriju pārstāvji, taču zināšanu līmenis visās mācību iestādēs ir praktiski vienāds. Nav A un B līmeņa skolu, bērniem iesaka mācīties savās «mikrorajonu skolās».

Skolotāju algu līmenis Somijā ir zem ES vidējā līmeņa un pakļauts stabilam tarifam (visi skolotāji saņem apmēram to pašu algu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas).

Somu skolēnu vecāki, skolēni un skola sadarbojas.

Latvijā šis trio: skola+skolēns+vecāki nedzied 100% unisonā.

Pagājušajā ceturtdienā Rīgā, 700 skolu direktoru un izglītības pārvalžu vadītāju konferencē apsprieda reformas izglītībā un «ar aplausiem sagaidīja skolas direktoru, kurš publiski paudis viedokli, kāpēc vecākiem mācību līdzekļi jāpērk par savu naudu, nostājoties opozīcijā vecākiem» (BNS, TVNET, 30.08.2012.).

Ja trio-aliansē rodas problēmas, tad būtu saprātīgāk risināt šīs problēmas, nevis sagraut aliansi.

Viena no sāpīgākajām Latvijas aktualitātēm – bezmaksas izglītība pie mums jau sen kļuvusi par centrālo jautājumu, jo valstij ir jānodrošina skolēni ar bezmaksas mācību līdzekļiem. Visiem skolā ir jāiet, un šī «skolā iešana» ir nepieciešama valstij. Ne tikai pašiem skolēniem. Tāpēc par bērnu mācībām skolā nedrīkst pieprasīt no vecākiem naudu.

Valstij vajadzīgi visi prāti, arī tie, kas ierodas skolā ar «sausu maizi azotē».

Nedomāju, ka tiesībsarga aktivitātes par bezmaksas izglītību būtu jāuzskata par provokāciju (kā to traktē ministrs), un nedomāju, ka visu atrisinās tie 300 tūkstoši latu, kas pašlaik no valsts budžeta tiek piešķirti skolām vai mācību līdzekļu digitalizācija.

Valstij beidzot ir jātiek skaidrībā, ko ietver mācību līdzekļi, kas jānodrošina valstij. Pie šiem «izdevumiem» (grāmatām un burtnīcām) būtu jāpieskaita arī zīmuļi, dzēšgumijas, skolu remonti un … nereti pedagogu pieprasītie īpašie treniņtērpi sporta nodarbībām, skolas rīkoto kultūras pasākumu un ekskursiju izmaksas. Satversmes 112. pants garantē Latvijā tiesības bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, un šīs pamatlikuma normas nedrīkstētu būt deklaratīvas.

Kā tas varbūt, ka skolotāji un valsts ir pret Satversmes 112. pantu?

Paraudzīsimies uz notikumiem no malas. Skolēnu skaits Latvijas izglītības iestādēs pēdējo gadu laikā turpina samazināties. Vispārizglītojošās skolās pēdējo trīs gadu laikā tas samazinājies par 9% (augstākajās mācību iestādēs par 14%), turpretī vispārizglītojošo skolu un pedagoģisko darbinieku skaits šajā periodā ir palielinājies par 2% (skat. http://www.csb.goc.lv).

Izglītības kvalitātes uzraudzības dienesta pārstāvis Jānis Mihailovs Latvijas medijiem tikko nespēja paskaidrot, cik skolas vecuma bērnu šogad būs mazāk nekā pērn un kur palikuši apmēram 3000 bērnu, kuri «ir skolas vecumā, bet nevienu izglītības iestādi neapmeklē» (BNS, TVNET, 22.08.2012.). Izpētē esot noskaidrots, ka «teju astoņi tūkstoši no Latvijas aizbraukuši. 72 bijuši invalīdi un tāpēc skolu nav apmeklējuši. 732 bijusi anulēta deklarētā dzīves vieta, 42 atrodas bezvēsts prombūtnē.»

Izrādās, ka no mūsu nodokļu naudas barojas liels skaits neefektīvu izglītības un visu citu veidu birokrātu, kuri saņem algu, bet nedara savu darbu. Ir cilvēki, kas ieņem atbildīgus amatus, bet nav neviena, kas spēj noskaidrot kur pazuduši 3000 skolēnu un kas noticis ar tiem reģistrētajiem 42, kuri oficiāli pašlaik atrodas «bezvēsts prombūtnē». Nolaupīti, klaiņo, vai pa Latviju siro masu slepkavas, kas izrēķinās ar skolēniem?

Aizbraukuši, aizvesti, slēpjas vai tiek slēpti?

Pat valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka neesot iespējams noskaidrot «kur atrodas bērns, ja viņš ir ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, bet nav atrodams nevienā no Latvijas skolām» (BNS, TVNET 25.08.2012.). It kā nebūtu pazudušo bērnu vecāku dzīvesvietu. Eksistē arī VSAA dati par pabalstiem, medicīnas iestāžu uzskaites kartītes, bāriņtiesas, sociālie darbinieki, sociālie tīkli ar profiliem (Draugiem, Facebook). Ja grib, tad var šos bērnus atrast. Izskatās, ka nevarīgās atrunas liecina par varas iestāžu izvairīšanos no darba un atbildīgie ierēdņi liek lietā formālas, izvairīgas atrunas – lai slinkuma vietā uzlocītu rokas un sāktu strādāt. Acīmredzot ir pienācis laiks šīs amatpersonas nomainīt, jo nav izslēgts, ka kāds no šiem «42» šobrīd gaida uz mūsu palīdzību, jo ir ieslēgts dzīvoklī, bez iespējas iet uz savu skoliņu.

Vai bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem un VBTAI nav paredzēti sodi par sava darba neizdarīšanu, vai šīs institūcijas var bezatbildīgi plātīt rokas?

Cik liela ir skolēnu atbiruma problēma? Pašlaik nav pieejama precīza informācija par to, cik daudz skolēnu ik gadu reāli pamet skolu un mācības neturpina, taču nevienam nav noslēpums, ka tā ir sociāli nozīmīga problēma un to nepieciešams risināt.

Statistikas dati liecina, ka ik gadu mācības sistemātiski kavē arvien vairāk skolēnu un, iespējams, kavējumu dēļ pieaug to skolēnu skaits, kas nespēj demonstrēt prasībām atbilstošu zināšanu līmeni un izpratni. Rezultātā mācību gadu pabeidz ar nesekmīgu vērtējumu vienā vai vairākos mācību priekšmetos. Pieaug arī to skolēnu skaits, kas neieskaitītā vērtējuma dēļ pamatskolu beidz vien ar liecību, kas ierobežo viņu turpmākās izglītības ieguves iespējas.

Mācīties nozīmē to pašu ko airēt laivu pret straumi. Ja airētājs nogurst, tad slīdam atpakaļ.

Satversmes 112. panta ievērošana šo problēmu neatrisinās, taču reālas bezmaksas izglītības ieviešana būs solis uz priekšu Latvijas attīstībā. Nākamais solis prasās pēc skolēnu reālas uzskaites un vajadzību apzināšanas, jo to «saradīsies» aizvien vairāk.

Bastotājiem un «sliņķiem» kā problēmu grupai tūliņ pievienosies bērni, kas atgriežas atpakaļ no ārzemēm, kur pavadījuši vairākus gadus kopā ar viesstrādniekiem-vecākiem un tāpēc latviski lasa un raksta ar grūtībām. Latviešu skolās palielināsies krieviski runājošo bērnu skaits, kuriem nepieciešama tā pati īpaša pieeja un labvēlība kas pārējiem, jo laipnība ir tā valoda, kuru dzird kurlais un redz neredzīgais.

Šodien no jauna sākas skola. Valstisks notikums, kas atteicas uz mums visiem.

Vienkārši tāpēc, ka bērni ir mūsu Latvijas nākotne, bez kuras neviens no mums vairs nevaram iztikt.

Mūsu atlikusī dzīve notiks nākotnē.

Tāpēc domāsim par to, kā pārvērst šodienas «kazarmu nepilngadīgajiem» par nākotnes Latvijas aizsardzības smēdi, jo mūsu valsts vēl daudziem būs vajadzīga.

Visu varu bērniem? Niknums kā ierocis sadzīvē un politikā. Spēle vai realitāte?

2011.  gada 13. septembrī

Kamēr Rīgā turpinās ”aklo vistiņu” spēlēšana ap nacionālo aviosabiedrību ”AirBaltic”, zviedri turpina šķendēties par kompensācijas neizmaksāšanu bijušajiem bērnunamu iemītniekiem.

Šobrīd bērnu namu šeit vairs nav.

Tiem, kas piespiedu kārtā ir pavadījuši šajās patversmēs bērnību līdz 1980. gadam, nāktos saņemt kompensāciju no valsts par ciešanām, kurām bērnus pakļauj šāda rakstura iestādēs.

Islande, Kanāda un Austrālija šo kompensāciju savējiem  ir jau izmaksājušas un atzinušas, ka pret bērnu namu iemītniekiem attieksme vienmēr nav bijusi humāna, viņiem tomēr pārāk bieži ”ir darīts pāri”.

Protams, ka visi pedagogi nav nelieši arī bērnunamos, taču sadistu skaits šajās iestādēs mēdz būt iespaidīgs, katoļu baznīcu internātskolas ieskaitot.

Pieņemts, ka smagas problēmas vispirms izpēta kāds jomas eksperts un pēc tam analizēto izskata valdība. Pavasarī šo problēmu pamatīgi analizēja pētniece Kerstina Vigzela un piedāvāja valstij ne tikai atvainoties pazemotajiem, bijušo bērnunamu audzēkņiem, bet arī izmaksāt viņiem ”sāpju naudu” – kompensācijas formā. Tika aptaujāti simtiem bijušo patversmju audzēkņu un ir skaidrs, ka tikai tagad šie cilvēki ir gatavi atklāti pateikt – ”kas ar viņiem toreiz notika”. ”

Ja valsts nesamaksās šiem cilvēkiem sāpju naudu kā kompensāciju un neatvainosies par viņu bērnības sagandēšanu, tad to varēs uzskatīt par vēl vienu pāridarījumu pret šiem ļaudīm no valsts puses” – konstatē savā ziņojumā eksperte.

Nē, valsts tomēr nemaksās. Pētījums esot aptvēris laiku no 1920 – 1980. gadam un būšot netaisns pret citiem bērniem, kas ”arī ir cietuši”.

Taisnīgums tiek nostādīts pret cilvēcību.

Tipiski.

Tiesiska valsts nostājas pret empatisku un cilvēcīgu valsti.

Eksaktā loģika pret humānismu.

Pazīstama problēma arī Latvijā, vai ne?

Ko iesākt ar nekontrolējamo niknumu un dusmām uz citiem, kas siro pa zemeslodi?

Vai bērni paši ir humānāki par pieaugušajiem?

Izrādās, ka nav.

Jau skolā uzrodas ”vadoņi”, kas ne tikai vajā citus, bet labprāt spīdzina klases biedrus ar mengeles cienīgām metodēm.

Zviedru mediji šobrīd plaši pievēršas šai sadisma spēļu problemātikai, ka pārņēmusi zviedru pamatskolas.

Domāju, ka aina ir līdzīga arī Latvijā.

Par ko ir runa?

Runa ir par spēlēm, kas pieprasa hierarhisku pakārtošanos spēcīgākajam barvedim un smaga fiziska soda izciešanu klusējot.

Spēlē zēni un meitenes.

Ir jāpiedalās rituālos, kas normālā loģikā neiekļaujas.

Bērni staigā ar deguma rētām uz rokām un zilumiem uz ķermeņa, kurus sarūpējuši klasesbiedri – ”kungi”.

Lūk, dažas no izplatītājām spēlēm:

”Dzeltenais auto” vai ”Boxdelivery” – ja uz ielas parādās automašīna dzeltenā krāsā, tad spēcīgi jāiesit savam draugam pa roku un jāsaka ”dzeltenais auto” vai ”pasts ir pienācis”.

Jāsit pamatīgi, lai paliek zilums.

”Safety” vai Dona – ja kāds atraugājas, tad jāpieķeras pie durvju kliņķa un jākliedz ”Safety”, citādi draugi ar kliedzieniem ”Dona” sitīs spēcīgi pa galvu.

Vikings vai gļēvulis – kāds pieet jums klāt starpbrīdī un sāk sist, kamēr jūs uzvar.

Visizplatītākā ir vergu spēlē jeb ”Nadish”.  Viens no klasesbiedriem pats sevi izvēlas kā vadoni (apmēram tāpat kā tas notiek Latvijas politikā). Tātad – ieceļ sevi vadoņa krēslā pats! Monarhija. Pārējiem ir jāpakļaujas un jādara viss ko vadonis liek – jāpiekauj klases biedrs, jānozog nauda, jāzog veikalā utt.

Dzēšamgumijas gejs – pie jums starpbrīdī pienāk bariņš, sagrābj plaukstu un sāk rīvēt ar dzēšamgumiju starp īkšķi un rādītājpirkstu, kamēr tek asinis. Tas, kurš neiztur, sāk pretoties vai raudāt kļūst par ”geju”.

”Cālis ” – upura dedzināšana ar degošu cigareti.

Spēles attiecas arī uz meitenēm un vecāki nezina ko darīt ar nedzīstošām rētām, apdeguma brūcēm uz bērnu ķermeņiem.

Paradoksāli, ka šīs spēlēs tik liels bērnu skaits iztur.

Nesūdzas.

Vēlas izcīnīt savu cietu cietsirdīgajā bērnu hierarhijā.

Tieši tāpat tas notiek starp pieaugušajiem.

Neviens jau nenāk ar dzēšgumiju, bet dara to pašu ar citām metodēm.

Vai mums nebūtu laiks vēlēšanās pašieceltos politisko partiju ”karaļus” Latvijā nelaist varas tuvumā?

Lai šķēles ieviestais  likums ” jo lielāks kretīns – jo augstāks amats” vairs mūsu valsts varas ešelonos nedarbotos.

” Nē bērniem nedrīkst dot varu”, – savulaik kādā intervijā atzinās Astrīda Lindgrēna, – viņi ir pārāk nežēlīgi.”

Vai tiem, kas atkārtoti pretendē uz valsts politisko varu Latvijā var piešķirt jaunu biļeti uz Saeimu?

Šķiet, ka nevar.

Personīgi es nevēlos spēlēt politisko ” Nadish”, redzot kā tauta brauc projām viesstrādnieku statusā un politiskie vergi ir aizmirsuši ko nozīmē dzimtenes mīlestība un godīgs patriotisms bez privātalkatības.

Nespēlēsim pēc 17. septembra.

Vismaz nepiedalīsimies šajā spēlē.

Kāpēc sievietes grib bērnus bez seksa ar vīrieti jeb, ko Šķēlem un citiem dzimstības stimulatoriem vajadzētu pamācīties no zviedriem?

 2011. gada 6. aprīlis

 Zviedrijā tāpat kā visā Skandināvijā ir augstākā dzimstība Eiropā. Un lai to sasniegtu nav jāsludina, ka daudzbērnu ģimenes ir „seksīgas’ , kā to dara ekspremjers Šķēle.  Lai sasniegtu augstu dzimstību  ir jāstimulē dzimstības veicināšana arī  vientuļo un homoseksuālu cilvēku vidē.  Zviedrijā un citās augsti attīstītās civilizētās valstīs tas tiek darīts, apgāžot konservatīvo politiķu dogmas, ka atbalstot viendzimuma  partnerattiecības un laulības un vientuļās mātes vai tēvus, tiekot apdraudēta dzimstība. Ir tieši otrādi un te Latvijai jāmācas no Skandināvijas.

Šodien, starp citu,  izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās, jo hetero un  homoseksuāliem pāriem valsts to jau apmaksā.

 Jaunizveidotā Latvijas Nacionālās drošības komisijas Demogrāfijas apakškomisija, ko vada ekspremjers Andris Šķēle, šeit otrpus Baltijas jūras izraisa smaidu. Pirmkārt tāpēc, ka daudzbērnu ģimene Latvijā tiek uzskatīta par ”seksīgu” un otrkārt dēļ deputātu lēmumu ”vienoties par kvantitatīvi izmērāmiem pasākumiem demogrāfijas uzlabošanu Latvijā”.

Vīri (kā parasti!) Latvijā lems, kā forsēt Latvijas bērnu ražošanu.

Teātra izrādes kā patriarhālas vai viduslaikus atgādinošas instrukcijas ” par tēmu” jau ir (Nacionālais teātris). Atliek pieņemt likumus, kas nostiprinās ‘seksīgo’ apņemšanos kā normu.

Puiši Rīgā ir gatavi un pārliecināti, ka bērnu nākšanai pasaulē Latvijā ir vajadzīga ”sistemātiska pieeja”.

Ģimene – tātad un ģimenes galva (vīrietis) izlems, kā un, kas tiks darīts. Sievietes var pastāvēt pie ratiem.

 Zviedriem, kuriem ar demogrāfiju nav problēmu (iedzīvotāju skaits palielinās nepārtraukti) tieši šodien parlamentā tiek pieņemti pavisam citi likumi.

Zviedriem nevis vīrieši, bet gan pašas sievietes ir tās, kas izlemj laist vai nelaist pasaulē bērnus. Tāpēc šodien Zviedrijas parlamentā tiks pieņemts likums, līdz kuram Latvijā vēl tāls ceļš ejams.

Šodien izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās.

Līdz šim bezmaksas inseminācija bija pieejama Zviedrijas slimnīcās (ar donētu spermu) hetero un homoseksuāliem pāriem (cilvēkiem, kas dzīvo laulībā vai civillaulībā).

Tagad šīs pašas tiesības pieprasa vientuļas sievietes, kuras nevēlas partnerattiecības ar vīriešiem. Jāpiebilst, ka homoseksuālu sieviešu (lesbiešu) pāru bezmaksas inseminācija ir atļauta Zviedrijā jau kopš 2005. gada.

 Jennija: Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ.

 Aizvien vairāk zviedru sieviešu vēlas ”tik pie bērna” bez dzimumakta ar vīrieti. Šīs sievietes ir apmēram 35 gadu vecumā ar labu izglītību un karjeru, plašu draugu loku, tradicionālu ģimeni un augstām prasībām pret partneri.

 ”Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ. Man nav problēmu sagādāt sev puišus, bet es nevēlos ”piesaistīties” tikai tāpēc, ka ”tā vajag” un paciest vīriešu egoismu un kaprīzes ikdienā” – konstatē mana kolēģe Jennija, kura auklē savu četrus mēnešus veco Teo. Viņas grūtniecība iestājās Kopenhāgenas leģendārajā klīnikā, kas inseminē apmēram 800 zviedrietes gadā.

 

Zviedrietes, kuras izvēlējušās ”alternatīvo ģimeni” brauc uz slimnīcu pēc ”kolbas bērna” uz Dāniju, Somiju, Latviju vai Lielbritāniju. Inseminācija ar spermu no anonīma donatora Dānijas Storkliniken maksā 500 latu, ar zināmu donatoru (kura vārdu bērns vēlāk var noskaidrot, ja vēlas) – 750 latu. 

Vīrieša fiziska klātbūtne, jeb ‘seksīgums” kā to sludina Šķēle, vairs nav vajadzīga.Tā iznāk. Šo tēmu šonedēļ plaši apspriež zviedru mediji. 

Kaut arī brīvprātīgo mammu ar alternatīvajām ģimenēm Skandināvijā ir aizvien vairāk un nav manīts, ka viņas sūdzētos ”par savu vientulību”, šī tēma rosina plašām diskusijām.

Neraugoties uz gaidāmo sašutumu, viens ir skaidrs – ģimene šodien izskatās savādāk nekā agrāk. Un tas būtu jāsaprot arī tiem, kas Latvijā atbild par vides un apstākļu nodrošināšanu dzimstības veicināšanai.