Mazais piecgadnieks un pelēkais vilks

Stopkadrs no Youtube filmas

Notikums ar mazo Ivanušku Liepājā ir ļoti traģisks. Neviens neprognozēja bērna sestdienas pastaigai šādas beigas. Parasti filmas un pasakas beidzas labi. Ierodas varonis un izglābj. Šoreiz tā nenotika. Daudzas diskusijas mūsu medijos par šo tēmu ir nenopietnas joprojām, jo netiek uzaicināti liepājnieki un tie, kas varētu paskaidrot apstākļus un paredzēt ieteikumus nākotnei. Tosmare nav Ķengarags, situācija šeit cita un ikdiena savādāka. Tā nu tas ir.

Protams, ka mūs interesē, “kas tā par ģimeni” , “kā tas varēja notikt” un “kāpēc māte ziņoja tikai nākamās dienās pusdienlaikā”. Šīs atbildes neviens nedod, it kā tas būtu valsts noslēpums.

Taču viens ir skaidrs – bērns bija sabaidīts. Citādi nebūtu devies savā “ekspotīcijā uz Ziemeļpolu” ar kapuci galvā. Agrā sestdienas rītā.

Man ir neliela pieredze šajā jomā, kas šķiet ļoti piemērota šodienas blogam.

Ar to arī turpināsim.

Viss sākās pirms pāris gadiem augusta beigās. Bija pievakare un Pierīgas apkārtne burbuļoja kā putras grāpītis: čaloja kaimiņi, vīteroja vārnas un kaut kur netālu kāds skaļi pļāva zālāju.

  • Vai dzirdi, kāds raud!- klusu teica mans dzīvesbiedrs, ienākot istabā.
  • Raud? – neticēju.
  • Jā, raud gan, – viņš teica un pazuda aiz durvīm. Piecēlos uz devos ārā. Klusus šņukstus bija grūti sadzirdēt, bet pie vārtiņiem raudātājs sēdēja. Ārpusē. Tā bija maza, bižaina meitene. Baltās biksēs. Galvu piespiedusi ceļgaliem.
  • Kāpēc tu raudi?- jautāju.
  • Man bail!
  • No kā?
  • No pelēkā vilka!- viņa teica un galvu nepacēla.
  • Vilka te nav! – teicu mierinoši. Viņa pacēla galvu un pastiepa roku.
  • Tur tajā mežā ir gan vilks! – un atkal savilkās čokurā ka ezis.
  • Nav gan. Es to mežu pazīstu. Šeit vispār vilku nekad nav, jo es te dzīvoju! – teicu un cerības attaisnojās. Viņa pacēla galvu un apskatījās visapkārt un pēc tam uz mani.
  • Vikam no tevis bail?-
  • Jā, ļoti bail!-
  • Tas labi, – teica bērns un piecēlās kājās. Paskatījās visapkārt un sāka ar mani sarunāties.
  • Kā tu te gadījies? – es jautāju.
  • Teicu taču – bēgu no vilka!
  • Aha…
  • Tu gan nesaproti neko…
  • Nē, nē, es saprotu.
  • Nesaproti gan! Es briesmīgi bēgu! Kā ieraudzīju to vilku, tā bēgu. Skrēju, skrēju, skrēju un nokusu. Apsēdos te.
  • Pie maniem vārtiņiem?
  •  Jā.
  • Kur tu dzīvo?
  • Aucē. (sekoja adrese, kuru meitene noskaitīja kā dzejoli)
  • Aucē!!???
  • Jā.
  • Bet kā tu gadījies te?
  • Es taču tev teicu – bēgu no vilka!
  • Aha …nu ja…no vilka… Kā tevi sauc?
  • Indra, pieci gadi! – viņa teica un pastiepa uz manu pusi piecus pirkstus.

    Stopkadrs no Youtube filmas

  • Aha, Indra, pieci gadi no Auces, – secināju un sapratu, ka nav nekāda jēga tālāk jautāt par viņas ceļu no Auces uz Rīgu, jo visur priekšā būs pelēkais vilks. Aicināju viņu sētā, taču meitene man to sākumā atteica un ieteica palūgt atļauju manai mammai. Sameloju, ka mamma atļāva (nav jēgas skaidrot, ka mamma kapiņos). Pēc tam piedāvāju ūdeni un sāku zvanīties uz policiju, piesakot pazudušu bērnu. Neviens tādu “Indra – pieci gadi” nebija meklējis. Sēdēju uz mūrīša un nesapratu ko iesākt. Bija jau ap 19.30 vakarā un atradenis sēdēja manā priekšā. Nolēmu zvanīt uz tuvējo Brīvdabas muzeju, jo iedomājos, ka, iespējams, viņa atskrējusi no turienes. Muzejs atbildēja nogurušā un nelaipnā balsī. Nē, nekādas meitenes pazudušas neesot.

Nesapratu kā tālāk rīkoties. Skaidrs, ka mazā meitene bija šovakar jānogādā atpakaļ mājās. Savu (vecāku) telefona nr. viņa nezināja. Adrese man vismaz bija. Nāksies braukt uz Auci pa nakts tumsu. Nākamajā rītā bija jāatgriežas Stokholmā, soma vēl nebija sakrāmēta. Nebija neviena kam pajautāt.

Situāciju izglāba telefona zvans no muzeja. Tur cilvēki no diviem autobusiem jau stundu ūjinot pa muzeja mežu uz meklējot “to meiteni, kas aizbēgusi”. Nopriecājos, paziņoju savu adresi un biju pārliecināta, ka vecāki atskries pakaļ. Nē, neviens mums pretī nebraukšot. Tika paziņots kas man jādara. Man bija jāiet kopā ar bērnu pa taku cauri mežam uz galveno ceļu. “Viņi” nākšot pretī. “Savādi” – nodomāju. Es brāztos vēja spārniem, ja mana meita būtu šādi aizklīdusi pie svešiem cilvēkiem, taču Indrai pakaļ neviens negrasījās braukt.

Sākās nākamā problēma. Meitēns atteicās nākt man līdzi cauri muzeja mežam, ”jo tur ir pelēkais vilks!” – viņa teica. Indrai bija bailes. Mirkli padomāju un piedāvāju…mednieku. Vīrs bija ar mieru “spēlēt šo lomu” un nākt mums līdzi, taču viņam neesot šautene.  Teicu, lai skaļi Indrai par to nerunā. Parādīju mednieku Indrai un viņa akceptēja. “Derēs!” – meitēns teica priecīgi un tas bija labi.

Ekspedīcija varēja sākties.

Varu gari aprakstīt kā mēs gājām. Kā bērns man stāstīja par savu ģimeni, pa māsu un par dzīvi. Teicu, ka viņas tuvinieki ir tie mīļākie un labākie, taču mani mulsināja fakts, ka neviens nenāk pretī. Ik pēc pusstundas mums sūtīja pretī nedaudz iereibušu muzeja sargu uz velosipēda, kuram es, protams, meitenīti neatdevu. Prasīju lai brauc pretī mamma vai tētis. Tad došu. Taču tas nenotika. Visbeidzot nenocietos un jautāju ar ko mazā Indra atbraukusi uz Rīgu kopā. Izrādījās, ka ar vecmammu. Noskaidrojās, ka pirms Brīvdabas muzeja viņa apmeklējusi Zvēru dārzu Rīgā un tur kārtīgi apskatījusi vilku būrī. Esot bijis ļoti līdzīgs sunim. Pieaugušie viņu baidījuši ar šo zvēru un brīdī, kad tas ieradies viņas ceļā muzeja mežā, ņēmusi kājas pār pleciem un bēgusi cik spēka. Aprēķināju, ka meitenīte bija noskrējusi vismaz kilometru. Ja ne vairāk.

Pēc ilgas iešanas sasniedzām muzeja vārtus. Tur stāvēja milzīgs pieaugušo pūlis. Cilvēki no Auces, divi autobusi. No pūļa atdalījās viena sieviete baltā blūzē, ar saktiņu pie krādziņa, un dusmīgā balsī man skaļi jautāja cik es gribot par šo bērnu. Teicu, ka nekāda nauda man nav vajadzīga. Jutos pazemota par šādu jautājumu cilvēku bara priekšā. Teicu, ka atvedu bērnu, kurš ir ļoti nobijies un Indru nevajag tagad bārt. Teicu to labāko, bet bargā sieviete tomēr palika pie sava, ka es neesot bērnu atdevusi iereibušajam sargam, jo vēloties samaksu par bērna atvešanu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tas bija apvainojums pateicības vietā.  Mazā Indra spieda manu plaukstu un klusu čukstēja : “Neatdod mani viņai!”.

  • Vai tā ir tava vecmāmiņa? – es jautāju pieliekusies pie bērna.
  • Jā, ir, – teica Indra un sāka raudāt.

Centos paskaidrot, ka ir jāiet pie vecmāmiņas, ka viss būs labi, ka vilks palika mežā, ka …

Pēc tam es atkratījos no Indras mazās plaukstas un atdevu to vecmāmiņai, kura žēlīgi to pieņēma.

Kāda sieviete no autobusa piezagās man klāt un palūdza adresi. Iedevu. Pēc divām nedēļām Indras vecāki man atsūtīja apsveikumu vārda dienā un pateicību par meitas atrašanu. Tas bija patīkami.

Pasaka beidzās labi.

Taču problēma nav beigusies.

Bērni bēg.

Taču tas jau ir cits jautājums, kāpēc viņi to dara.

 

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s