Nākotne būs pats interesantākais laiks mums visiem – kopā ar Latviju

Speciāli TVNet 2016. gada 18.novembrī

18novembris

Foto TVNet 

Jaunā Latvijas valsts turpina savu ceļu uz priekšu laikā. Viss, kas ar to notiks, būs mūsu sapņu materializācija. Ja strādāsim un domāsim tālredzīgi, tad viss norisināsies, kā paši vēlamies. Ja izvirzīsim pie politikas stūres spējīgākos, tad process uz priekšu notiks ātrāk. Nav svarīgi, cik liela ir mūsu valsts vai cik masveidīgs ir tās iedzīvotāju skaits. Pats svarīgākais ir mūsu griba un spēja darīt Latvijas darbu kopā, pulciņā. Nevis pa vienam, bet kopā. Uzklausot kaimiņu, atbalstot draugu, nenoskaužot kolēģi un izprotot notiekošos procesus to komplicētībā.

Nākotne pieder mazajām valstīm, kuru uz planētas būs aizvien vairāk. Dinozaurimpēriju laiks sen garām. To karma ir pagātnes nospiedumu gūstā, un tāpēc nākotnei vairs nav nekā iedrošinoša, ko «lielajiem» teikt. Impēriju laiks ir beidzies tāpēc, ka to genofondā eksistē kari kā iekodēta vienība. Bez tās «viņi» nevar iztikt, un tāpēc kaušļiem jāatslābst un okupantiem jāatžirgst. Varmācība nespēj sēt, tā spēj vienīgi pļaut.

Mums ir labāk, jo pašiem pieder perspektīva, dinamiska valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un cītīgajiem cilvēkiem laboratorijās, auditorijās, birojos, ofisos, lauku viensētās, blokmāju dzīvokļos un servisa pakalpojumu lidlaukos. Mums pieder nākotne, kopā ar lielisko Latviju, kura šodien svin savu dzimšanas dienu.

Atpakaļskata spogulis

Lai novērtētu Latvijas panākumus, ir jēga paraudzīties uz bijušo okupantu – Padomju Savienību jeb «dinozaurimpēriju», kuras pilnvaras šodien pārņēmusi Putina Krievija. Nedomāju, ka kāds no mums, cienījamo lasītāj, šodien vēlētos atrasties Putina impērijas sastāvā, jo tā ir valsts, kurā viss ir iepriekš nolemts un noteicējs ir cars Putins. Ekonomika tur joprojām atrodas lejupejošā spirālē (pērn un šogad kopprodukts -4%; naftas cenu kritums, Krimas okupācijas sankciju sekas, valsts budžeta deficīts). Putins tirgus ekonomiku vienkārši nesaprot un tāpēc (taupības nolūkos) neļauj samazināt izdevumus krievu kara mašīnai. Korupcijas vāks nospiež uzņēmējdarbības iniciatīvu un lielākā sabiedrības daļa demonstrē politisku apātiju. Jebkurā citā rietumvalstī šāda situācija vestu pie esošā režīma nomaiņas, jo Vienotās Krievijas uzvaras gājiens praktiski ir beidzies. Taču Putinam šāds stāvoklis nav problēma, jo Krievijas vēlēšanas ir un paliek vairāk pilsoņu patriotisks rituāls nekā vēlētāju politiskās izvēles akts. Tieši tāpat kā kādreiz tas bija Padomju Savienībā, arī šodienas Krievijā ikviens vēlēšanu iznākums ir zināms jau iepriekš un neviens par to nekurn.

Tieši tāpat kā PSRS laikā, arī šodienas Krievijā nav neviena respektabla Putina pretinieka. Visi ir novākti, un tauta sāk arī ticēt Kremļa administrācijas priekšnieka vietniekam, kurš sludina: «Bez Putina nav Krievijas!» Iekšējās represijas darbojas, un vadonim čekistam par iekšpolitiku vairs nav jārūpējas, jo to Vladimirs prot piežmiegt kā nākas. Viņa ambīcijas patlaban vērstas uz Krievijas ārpolitiskās lomas atkarošanu PSRS stilā, kas arī tiek darīts: 1) tieši (okupējot Krimu un karojot Sīrijā) un finansējot Rietumu nacionāli populistiskās partijas (tieši tāpat kā agrāk PSRS finansēja Rietumu komunistus), 2) netieši – apbruņojot troļļu armiju un pakļaujot saviem uzstādījumiem ārzemju publisko domu (vēlēšanu iznākums Moldovā, Bulgārija u.c.) un cenšoties izplatīt visā pasaulē savu «slāvu elitisma» ideoloģiju, kas savā būtībā stāv tuvu neonacismam. Tāpēc ir skaidrs, ka arī nākamreiz krievi Putinu ievēlēs atkal, nevis tāpēc, ka «viņi viņu mīl», bet gan tāpēc, ka «tā ir pieņemts». Šķiet, ka līdz 2024. gadam turpināsies šāds Vladimira Putina politiskais teātris, jo tad vadonim būs jau 72 gadi. Paliks amatā uz mūžu? Iespējams. Taču nav izslēgts, ka autoritāro varas stilu pārņems kāds cits, līdzīgais, jo krievi prot vienkārši nošaut opozīcijas līderi Ņemcovu uz tilta pie Kremļa un kādā citā nenoskaidrojamā veidā novākt visus pārējos, kas mēģina pretoties. No jauna iedzīvotāji tiek baidīti ar «ārzemju spiegiem» visādos veidolos un pārliecībām par to, ka «mūs jau nemīl» sliktie Rietumi.

Tur – Krievijā mēs (kopā ar savu Latviju) nevēlētos atrasties. Tas ir skaidrs 100%. Lai gan Putina retorikā jau sen vārda «russkij narod» (krievu tauta) vietā ir nostājies jēdziens «rossijskij narod» (Krievijas tauta), kas iekļauj arī mūsu Latvijas putinticīgos. Ar šo viņš mēģina pievākt tos, kas dzīvo fiziski Latvijā, bet garīgi atrodas Krievijā. To ir maz. Tāpēc viņi mūsu neatkarību neapdraud.

Pagātnes nostalģijas priesteri

Donalda Trampa jeb Vladimira Putina Krievijas ideoloģiskā domubiedra ievēlēšana ASV prezidenta postenī daudziem ievieš bažas. Kas īsti tuvina Baltā nama un Kremļa šefus? Kas notiks tālāk? Vai Tramps «ierādīs» baltiešiem dzīves telpu Āfrikas tuksnesī (kā to sola Facebook melīgie «ziņu dienesti»), vai tā ir neonacionālisma ideoloģija, kas vieno šos totalitārisma simbolus? Nē, šodienas populistu kopsaucējs ir nostalģijā par pagājušo laiku. Kad PSRS un ASV pasaules politikas rungā skaitījās ietekmīgas impērijas un tāpēc varēja uzvesties kā vēlas. Nekādi līgumi vai pieklājības normas tās nesaistīja. Tāpēc tagad kā neaudzināti, nekaunīgi puikas gan viens, gan otrs beidzot ir nostūmuši nost no politiskās skatuves politkorektumu un bliež ar zābakiem, kakām, čurām un mēsliem tieši pa publisko altāri, sludinot «to, ko visi domā, bet nepasaka».

Šāds verbālais huligānisms izskatās izaicinošs un neparasti interesants visplašākajai publikai. Pieklājība pieprasa nepārspīlēt un neteikt invalīdam, ka «viņš ir kroplis», vai sievietei gados, ka «viņa ir vecene». Taču populistiem saukāšanās patīk. To pierāda abu tieksme rupji jokot. Piemēram, brīdī, kad Putins tikās ar Izraēlas premjerministru Ehudu Olmertu (2006), viņš neslēpa savas simpātijas un apbrīnu pret seksuālos noziegumos apsūdzēto Izraēlas prezidentu Moši Katsavu. «Spēcīgs vīrietis, kas ticis galā ar desmit sievietēm!» – neslēpa savu apbrīnu Putins. Par Trampa izteicieniem un jokiem sieviešu virzienā esam dzirdējuši pat pārāk daudz. Līdzīga attiecību kultūra raksturīga arī viņu trešajam draugam – Itālijas mediju magnātam un politiķim Silvio Berluskoni.

Jā, viņi ir rupji un tieši tāpēc populāri noteiktos sabiedrības slāņos, jo pasaka to, ko daudzi pagātnes nostalģijas upuri klusībā patur pie sevis. Šādu pagātnes apsēsto netrūkst arī pie mums. Viņus atbalsta labējie un kreisie ekstrēmisti, kurus Putina un Trampa uzvara spārno. Tikmēr Putins visiem spēkiem cenšas atbalstīt «pagātnes sapņotājus» ne tikai ideoloģiski (kopā, piemēram, ar Duginu), bet arī materiāli – finansējot Rietumu pasaules labējo un kreiso partijas un politiskās kustības. Tā pati Francijas Lepēna un viņas Nacionālā Fronte ir paguvusi saņemt lielus aizdevumus no Putina, kurus Latvijas leksikā sauc par «finanšu instrumentiem», taču es to nosauktu skaidri un gaiši par parādiem. Pie kam Lepēna nav vienīgā Putina parādniece. Arī Latvijas partija Saskaņa saņem finansējumu savām aktivitātēm no Kremļa*, taču ne visus «finanšu instrumentus» Nils Ušakovsatklāti deklarē tā kā, piemēram, Putina «dāvinājumu» svētku uguņošanai Latvijā 9.maijā**.

Jā, viņi vēlas atpakaļ robežas. Lai atgriežas lielo valstu klubiņš, kas izlemj visu un slēdz līgumus par visiem. Lai visus amatus ieņem baltie vīrieši labākajos gados un sievas sēž mājās un neuzdod jautājumus. Lai ārzemnieki paliek savās ārzemēs un lai visi var turpināt jokot un ņirgt par gejiem un blondīnēm, tāpat kā tas bija agrāk. Tramps centīsies nogriezt skābekli brīvās tirdzniecības līgumiem, tāpat kā Putins turpinās nacionalizēt uzņēmumus un likt valdēs savējos radus un draugus. Meli un rupjie joki noderēs, lai noslēptu patiesos motīvus. Piemēram, 2004.gadā uz jautājumu par preses brīvību Krievijā Vladimirs Putins atbildēja apmēram šādi: «Jūs jau zināt, ka īsts vīrietis vienmēr mēģina un īsta sieviete vienmēr pretojas.» Ar šo bija jāsaprot, ka sievietes loma sabiedrībā ir pakļauties un mediju misija ir samierināties ar politiskās varas ciešu kontroli un cenzūru. Lai Putins paliek pie savām verdzenēm. Mēs paliksim pie modernā laika, jo esam to pelnījuši.

Pagātnes skola

Ar Latviju viss sākās sarežģīti. Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairs nebija pirmskara industrializēti attīstītā Krievijas provinces daļa. Divos lielākajos industrijas centros Rīgā un Liepājā, kur koncentrējās 4/5 ražošanas, iekārtas bija izpostītas un vairums ēku sagrautas. Ekonomiskie sakari ar Krieviju tika pārtraukti, un neatkarīgā Latvija centās izrauties kā Fēnikss no kara un kolonizācijas pagātnes pelniem. Tas arī izdevās. Neraugoties uz tūkstoš šķēršļiem un miljoniem objektīvu likumsakarību (kas traucēja mūsu valstij kļūt par produktīvu sociālekonomisku veidojumu), jau 1925.gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Piemēram, jau trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Par Minox un Kārļa Irbīša lidmašīnām nemaz nerunājot.

Tad sākās PSRS un vācu okupācijas, kas izpostīja ne tikai privātos, bet arī valsts likteņus. Nākamajam karam beidzoties, Latvijai neizdevās atgūt neatkarību un tā bija spiesta pakļauties Padomju Savienības koloniālisma režīmam. Nē, Latvija «nepiekāpās», kā tagad mēdz raksturot zaudējumu mūsu sporta žurnālisti. Latvija zaudēja neatkarību nepiekāpjoties.

Par Padomju Savienības nodarījumiem Latvijai 50 gadu garumā konstruktīvi (zinātniskajā līmenī) sākam runāt tikai tagad. Agrāk mums bija politiski, deklaratīvi aicinājumi. Tagad ir analīze un pierādījumi, kas radušies, piemēram, pateicoties Vidzemes augstskolas pētnieku pienesumam. Te secināts, ka Latvija un arī pārējās Baltijas valstis okupācijas gados vairāk iemaksāja PSRS budžetā, nekā saņēma atpakaļ. Tieši no Latvijas padomju režīms saņēma krietni vairāk nekā ieguldīja. Laikā no 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus. Tas nozīmē, ka apmēram ceturtā daļa jeb 15,9 miljardi bija Padomju Savienības kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena. Jeb okupantu peļņa. Tas nozīmē, ka gan Latvija, gan Baltijas valstis kopumā bija PSRS ekonomikas donores*** piecdesmit gadu garumā. Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, tad pārticības līmenis šodien būtu pavisam cits, ne sliktāks kā Somijā, kura kopā ar mums atsvabinājās no Krievijas ķetnām un kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju. Tā nu tas ir. Ar to jāsamierinās un jāsaprot: būtu mums Somijas liktenis – nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā ar tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas piecdesmit padomju verdzības gados.

Nākotnes izredzes

Jā, esam brīvā valstī, bet atkal neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Dienišķā desa šķiet pārāk liesa, dzīvoklis maksā par dārgu, pensijas nepieklājīgi mazas un laiks, kas notiek, – ļoti nesaprotams. Vietējie «rossijaņi» (tāpat kā Tramps) sāk saukt vecos laiks atpakaļ, kad maizes «ķieģelis» maksāja 16 kapeikas, kvass ar tārpiem bija uz katra stūra un visiem bija vieni un tie paši frenči mugurā (kā jau impērijas cietumniekiem pieklājas).

Mums un Latvijai šis periods ir garām. Mēs saņemsimies un atradīsim Latvijai jaunus horizontus ekonomikā un kultūrā, mazināsim ekonomiskās svārstības, panāksim stabilu vidējo izaugsmi, veicināsim inovatīvo ekonomiku. Jā, mēs beigsim ražot pirtsslotas un ķersimies pie Irbīša atstātajām lidmašīnām, un tieši tāpēc izmantosim savu augsti izglītoto darbaspēku par cilvēka cienīgam algām. Reģistrēsim patentus labāk par Zviedriju vai Somiju, un mums būs Nokia, kuru neizkonkurēs Iphone.

Tā būs. Tāpēc turēsimies bariņā. Visi, kam Latvija ir svarīga!

Priecīgus svētkus!

*/Baltijas jautājums. «Русский журнал» (russ.ru) — ежедневное российское общественно-политическое интернет-издание, http://www.russ.ru/pole/Pribaltijskij-vopros

**/http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/557817-usakovs_vieniga_krievijas_finanseta_9maija_aktivitate_riga_bus_ugunosana

***/ http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/petijums-arhivu-dokumenti-apgaz-mitu-par-psrs-investicijam-latvija.a207642/

Zviedrijas atslepenotie diplomātiskie dokumenti par Baltiju, cenzūra un nemieri Bahreinā.

2011.gada 17. februārī

Šodien priekšpusdienā Zviedrijas ārlietu ministrija beidzot publicēja solītos dokumentus. Latvijas medijos par šo gaidāmo notikumu ziņoja jau dažas dienas iepriekš. Šeit, Zviedrijā pirmie informatīvie asni parādījās tikai vakar vakarā, kad Ārlietu ministrijas interneta mājas lapā uzdīga solījums publicēt līdz šim slepenu zviedru diplomātu saraksti ar Stokholmu 1990. un 1991. gadā.  

Kā šodien norādīts Regerinsgskansliet  mājas lapā – ” publiskošanas jēga ir uzsvērt, cik šis laiks ir bijis nozīmīgs arī zviedriem. Diplomātu ziņojumi palīdz saskatīt kopainu, izveidojot priekšstatu par to kā Zviedrija tolaik novērtēja situāciju un, kā tā reaģēja uz notikumu attīstību Baltijā līdz PSRS sabrukuma brīdim. Kā dažādas situācijas tika uztvertas, kā novērtētas un kā uz šīm situācijām toreiz reaģēja Zviedrija”.   

Ap 11.00 beidzot dokumenti tika ievietoti tīmeklī un man par lielu pārsteigumu tie izrādījās jaunas grāmatas manuskripts ar Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta ievadvārdiem.

Skaidrs, ka visi dokumenti šajā krājumā nav ietverti, to apstiprina arī sastādītāji, taču 400 lappušu apkopojums ir interesanta lasāmviela tiem, kas joprojām ir nodarbināti ar problēmu – kā īsti Baltijas valstīm toreiz izdevās atbrīvoties no PSRS okupācijas žņaugiem.

Wikileaks ir ietekmējis šo Karla Bilta iniciatīvu. Diemžēl šoreiz atmaskotāji ir ārlietu stūrētāji paši un tas mazliet mulsina, jo būtu naivi sagaidīt, ka šie dokumenti mums paziņos ko iepriekš nezināmu vai zviedru/baltiešu varas elitei nepatīkamu. Protams, ka šie teksti ir patīkama lasāmviela un liecina par dažu zviedru diplomātu lielu ieinteresētību Baltijas atbrīvošanās procesā. Piemēram, Hansa Olsona komentārs – ” Zviedrijas slava Baltijas valstīs nebūt nav tik laba, kā mēs to varētu vēlēties. Par zviedriem te nebūt nedomā tik pozitīvi, kā mums pašiem liekas. Iemesli ir 1940. gada PSRS okupācijas atzīšana, Baltijas zelta rezervju atdošana Maskavai un visbeidzot baltiešu izdošana 1946. gadā”. Diplomātu sarakstē uzsvērts, ka ”baltiešu izdošana” būtībā ir tikai un vienīgi Zviedrijas – Latvijas problēma, jo zviedri izdeva 146 leģionārus un no tiem 140 bija tieši latvieši.

Diplomātu sarakstē paustas bažas pa iespēju šo konfliktu noregulēt un aprakstīta bijušās ministres Lailas Freivalds tikšanas ar dažiem leģionāriem Rīgā (18 no viņiem tobrīd vēl bija dzīvi). Man simpātisks šķita Larša Fredēna komentārs ” Svarīgi atzīt, ka Baltija mums- zviedriem izvirza augstākas prasības nekā citas valstis. Vispirms tāpēc, ka mums ir slikta sirdsapziņa.”   Tiek runāts par iespējām palīdzēt latviešiem, lietuviešiem un igauņiem integrēties Eiropā, taču visu laiku jūtamas bažas, vai baltieši nepārpludinās Zviedriju brīdī, kad izceļot no PSRS varēs brīvi. Jau toreiz zviedriem bija bail no tām pašām bēgļu laivām, kas tagad no Tunisijas kursē Lampedūzas salas virzienā. Toreiz zviedru diplomāti cerēja, ka baltiešu pašlepnums neļaus viņiem doties meklēt ”siltākas vietiņas” Zviedrijā”.

Secinājumi. Pirmais – Latvijā PR funkcionē ziņu dienestu vietā, jo šī informācija medijos tika pasniegta kā ziņa, notikums, lai gan faktiski ir ministrijas rakstu klājuma prezentācija.

Zviedru tā laika diplomātu pozitīvā attieksme pret Baltijas brīvības centieniem ir lieliska lieta, taču nav jaunums, jo latviešu valodā jau sen iztulkota arī viena no šīs grāmatas līdzautora grāmatām (Larss Fredens, Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989.-1991., Atēna, Rīga, 2007), kuru es janvārī Elkor veikalā Rīgā nopirku par diviem latiem. Tātad – nocenotu.

Tāpēc nekā jauna es šajos šodienas zviedru atslepenotajos dokuments neatradu.

Otrais – ir lieliski, ka Zviedrijas Ārlietu ministrs tik prasmīgi izmanto Wikileaks diplomātu sarakstes publiskojumu un uz šī viļņa sērfo ar saviem dokumentiem, kuros atmaskojumu praktiski nav.  Skumji, ka Latvijas mediji joprojām jauc ziņas ar PR akcijām.

Lasīju šos dokumentus grāmatas manuskripta formā, priecājos par pārsvītroto grifu ” slepeni”  un konstatēju sekojošo. Šo grāmatu noteikti kāda latviešu grāmatu izdevniecība par zviedru naudu atkal iztulkos Latvijā un ikviens no Jums to varēs iegādāties par dažiem latiem. Zviedri māk savu kultūru un mākslu ”mārketingēt” Latvijā. Ar politiku Latvijas virzienā viņiem veicas sliktāk un laikam tāpēc šī grāmatā tiek prezentēta tieši tagad, dienu pirms Zviedrijas premjerministra un ārlietu ministra vizītes Rīgā.

No tā mēs, protams, varam mācīties.

Ko es uzzināju jaunu? To, ka zviedru diplomātiskajā korpusā ir godprātīgi un asprātīgi cilvēki, kas precīzi informējuši par notikumiem Rīgā, Viļņa un Tallinā un, kuru ziņojumos toreiz maz ieklausījušies politiķi, kas tobrīd bija pie varas Zviedrijā. Dokumenti apstiprināja manus priekšstatus par galvenajām atmodas personībām (mani uzskati šajā jomā atšķiras no Latvijas gaišo spēku deklarācijām). Bezgala simpātiskais un principiālais Vitautas Landsberģis arī šajā slepenajā sarakstē izrādās galvenais baltiešu līderis. Par to, prieks, jo atceros, kā zviedru žurnālisti viņu toreiz saukāja par ” pustrako mūzikas profesoru no Kauņas” un tagad 20 gadus veci dokumenti varoņiem piešķir viņu laurus.

Latvijas virzienā varoņu nav. Ir mazdūšīgi un piesardzīgi līderi (Gorbunovs un Godmanis), kas ”izvairās”, ” nevar pateikt”, ”vēlas saglabāt atvērtas durvis uz visām pusēm” un Īvāns, kurš tiek īsi citēts tikai vienu reizi, jo ir bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Spēcīgākais materiāls šajos dokumentos ir par Lietuvu, tad par Igauniju un visbeidzot vismazāk par Latviju.

Tieši tādā secībā Baltijas valstis arī deklarēja savu neatkarību. Lietuva 1990. gada 11. martā, Igaunija – 1991. gada 20. augustā un Latvija 1991. gada 21. augustā. 

”Latvija ir vājākais posms Baltijā. To nosaka lielā krievu minoritāte un vecie komunisti ar Rubriku priekšgala”, – secina viens no diplomātiem.

Savādi, ka nekas nav mainījies arī šodien.

Problēmas Latvijā joprojām – tās pašas.

Materiāli, protams, ir cenzēti, jo kā norāda Bezrobežu reportieru jaunākie pētījumi – visas pasaules valstis var iedalīt trijās grupās – ”nav cenzūras”, ” daļēja cenzūra” un ”pamatīga cenzūra”.

Līdz šim tik brīvās (!) Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas valstis ir iekļautas grupā ” daļēja cenzūra”. Virkne Āfrikas, Dienvidamerikas valstu un pat Mongolija ir ievietotas grupā ” nav cenzūras”.

Visvairāk tiek cenzēti blogeri un vissmagākā ir tieši interneta cenzūra.

Var gadīties, ka te spokojas bērnu pornogrāfijas cenzūra vai failu lejuplādēšanas ierobežojumi. Taču šis Open Net Initiative pētījums, ka sveikts Otavā un Toronto ir lielisks iemesls padomāt par to vai mēs Rietumeiropas kontekstā esam tik brīvi kā mums pašiem liekas.

Tieši tāpat kā Latvijas medijiem likās, ka zviedru ārlietu ministrs publicēs slepenus dokumentus, kas parasti ir slepeni tieši tāpēc, lai mēs neuzzinātu patiesību. Latvijā šāds solis uzreiz ”ož pēc kompromata”, šeit tā ir atsevišķa PR žanru formā.

Par salu valsti- Bahreinas karalisti runāsim rīt. Šodien tur vajā demonstrētājus, šauj uz mierīgiem iedzīvotājiem un mēģina apspiest Ēģiptes domino efektu.

Interesanti kā domā Latvijā – vai vajadzētu atbalstīt studentu brīvības alkas, jeb tomēr baidīt ar ”šiītu” ekstrēmismu un investēt stagnācijā? Bahreinā atrodas lielas ASV kara flotes bāzes, kas nodrošina naftas piegādes no Persijas līča.

Kāpēc brīvību mīlošie amerikāņi no flotes kuģiem neiet palīgā studentiem Pērļu krustojumā?