Kas kopīgs Gebelsa un Putina režīmu propagandai?

Speciāli TVNET 2012. g. 10. aprīlis. Papildināts 11. aprīlī.

Krievijas prezidenta Putina režisētās TV stacijas darbojas kā propagandas mašīnas un ik pa brīdim izšauj ēterā kādu ideoloģisku, nikni uzbrūkošu aģitācijas filmu ne tikai pret Krievijas opozicionāriem («Protesta anatomija» NTV kanālā), bet arī pret latviešiem un Latviju kā valsti (piemēram, Krievijas televīzijas «TV Centrs» sižets par izstādi «Aizvestā bērnība»). Krievijā radīta un tikko laista klajā arī propagandas aktierfilma par Gruzijas karu, kuru atsakās rādīt pat satelītvalsts Ukraina.

Ciniski un mērķtiecīgi tendenciozi šie darbi skalo smadzenes Krievijas iedzīvotājiem, kas pamazām sāk ticēt tam, ko redz ekrānā. Tendenciozās zalves sāk atgādināt ideoloģisko karu. Mediju pētnieki te viegli saskatīs līdzības ar propagandas praksi Vācijas Trešajā reihā, kuras «masu ideoloģiskās apstrādes» pieredzi tagad acīmredzami pārņem vara Maskavā.

Nožēlojami, ka Kremlis joprojām neatkāpjas no nesen izsludinātās Karaganova doktrīnas.

Nepatīkami, ka Kremļa ideologiem jāizmanto zemiskas aģitācijas metodes, lai iestāstītu Krievijas skatītājam savu ideoloģizēto patiesību.

Asociācijas ar patlaban notiekošo 2012. gada insinuatīvo Kremļa propagandu nav tālu jāmeklē. Turpat pagātnē – fašistiskajā Vācijā.

Šajā sakarībā der atgādināt par subtilo, kādreiz Eiropā tik populāro smadzeņu skalošanas filmu ar nosaukumu «Jud Süss» (1940), kas Vācijā tika veidota kā galvenais propagandas pasākums pirms ebreju masu iznīcināšanas, lai sakūdītu un sarīdītu vāciešus pret ebrejiem kā «šķiru» un radītu priekšnosacījumus holokaustam.

Šī filma ir pamācošs fakts arī šodien, jo pierāda, kā funkcionē ksenofobijas fona trokšņu radīšanas process ideoloģiskā kara apstākļos.

Stāsts par «ļaunuma pērli» sākās 1940.gada 18. augustā, kad propagandas ministrs Gebelss (skat. resursus) dienasgrāmatā ierakstīja šādu tekstu: «Kādi lieliski panākumi! Meistardarbs! Precīzi! Tieši šāda tipa propagandas antisemītisku filmu es vēlējos!» Viņa sajūsmas iemesls bija prieks pēc «Jud Süss» noskatīšanās. Šī filma psiholoģiski sagatavoja vācu un okupēto teritoriju sabiedrību ebreju iznīcināšanas procedūrai.

Filmā aprakstītajam notikumam esot dokumentārs pamats. Runa ir par 18. gadsimta Virtembergu, kurā ebreju baņķieris Jozefs Süss Oppenheimers strādāja par hercoga Kārļa Aleksandra finanšu padomnieku. Pēc hercoga nāves padomnieku Openheimeru iznīcināja vietējās sabiedrības antisemītiskais naids, pakļaujot baņķieri pazemojumiem un visbeidzot Štutgartē nogalinot (viņa līķis tika eksponēts ar cilpu kaklā, metāla būrī vēl sešus gadus pēc Openheimera nāves).

1827. gadā šo skandalozo notikumu savā novelē apraksta kāds anonīms autors, un jau simts gadus vēlāk Lions Feihtvangers uz šā stāsta pamata izveido romānu «Jud Süss» (1925), traktējot upuri kā varoni.

Nacistiem nākot pie varas 1933. gadā, Feihtvangera romānu publiski sadedzināja un autors bija spiests pamest Vāciju, lai sāktu bēgļa gaitas ASV. Gadu vēlāk sižetu ekranizēja briti. Gebelss tobrīd šo angļu filmu noskatījās un saprata, ka sižets ir «piemērots stāsts», kuru reiha «Berlīnes Holivudā» var uzasināt vēl krasāk, spožāk un asāk, atbilstoši ideoloģiskajām vajadzībām.

Gebelss zināja, ko dara.

Gebelss

Šodienas priekšstati par Vācijas propagandas ministru Gebelsu nereti ir šablonizēti: vājš, kalsnējs, slimīgs vīrs ar skaļu balsi. Psihopāts un histēriķis. Faktiski šis reiha ministrs bija neparasti spējīgs un produktīvs propagandists, kas savā darbā krietni apsteidza laiku. «Neesiet garlaicīgi! Nenogurdiniet ar saviem monologiem! Nekad nepiedāvājiet klausītājiem gatavus vēstījumus, kas atgādina iestudētas frāzes! Kalpot trešajam reiham nenozīmē spēlēt katru vakaru ēterā maršus! Radioraidījumiem jābūt moderniem, aktuāliem un interesantiem!» (No Gebelsa instrukcijām nacistu radio darbiniekiem.)

Tobrīd Gebelss bija nobriedis ekrāna dēmonam – ļaunuma kvintesencei (starp citu, kā statisti šajā filmā tika izmantoti ebreji no Prāgas geto), un pats nepatīkamākais – šī filma ir profesionāli labi uztaisīta.

Ir labs scenārijs, sagūstoša režija un lielisks aktieru darbs. Galvenais varonis Openheimers tiek atveidots kā gudrs, šarmants, enerģisks un spējīgs cilvēks. Taču aiz dekoratīvās ārienes, protams, slēpjas āža kāja. Tieši šeit perfekti iepotēta antisemītiskā ūdeņraža bumba (inteliģenta indes injekcija), kas uzrunā un pārliecina. Jo propaganda iedarbojas tikai tad, ja to uzkrītoši nevar pamanīt. Tieši tāpēc «Jud Süss» ietekmē skatītājus, turpretī iepriekš izveidotā aģitācijas filma «Mūžīgais ebrejs» paliek formālas klišejas statusā.

Tātad – Gebelsa propagandas mašīna izveidoja aģitējoši manipulatīvu filmu, kuru cilvēki Otrā pasaules kara laikā skrēja skatīties uz kinoteātriem un vēl maksāja par to naudu.

20 miljoni noskatījās šo filmu kinoteātros un vēl apmēram tikpat daudz – bezmaksas seansos. Pēc filmas panākumiem Venēcijas kinofestivālā (1940) šo filmu obligāti lika noskatīties visiem nacistu partijas biedriem, katram SS, Gestapo un policijas līdzstrādniekam.

Galveno sieviešu lomu šajā filmā uzņēmusies zviedriete Kristīna Söderbauma (1912-2001) no Stokholmas, kas spēlē «tīru, ārisku sievieti», kuru izvaro negatīvais varonis «nekrietnais ebrejs», un tāpēc viņa beidz savu dzīvi pašnāvībā.

Kristīna, protams, ir filmas režisora Veita Harlana sieva. Pēc kara režisors Harlans mēģināja uzburt ap sevi cietēja auru, apgalvojot, ka nacisti esot draudējuši viņu nošaut, ja filma netiks pabeigta. Avoti pierāda, ka Harlans (filmēšanas laikā) ir strādājis ar entuziasmu un represiju no pasūtītāju puses nav bijis, drīzāk gan grandiozi komerciāli panākumi un popularitāte laikabiedru vidū.

Morālfilozofisko mītu par «vācu tautas ciešanām» un «pretošanos varai» reiha laikā turpina arī nākamais, pašlaik aktuālais ekranizējums «Ļaunuma kalpībā», kas tendenciozi vēsta par Openheimera lomas atveidotāja Ferdinanda Mariana (1902-1946) tālāko likteni, apgalvojot, ka aktieris, filmējoties nacistu propagandas filmā, esot ļoti cietis, turklāt viņa sieva esot bijusi ebrejiete un viņš (šī kinodarba iespaidā) esot vēlāk izdarījis pašnāvību. Fakti pierāda pretējo: sava dzīves laikā aktieris (Openheimera lomas tēlotājs) neko nenožēloja, turpināja spēlēt tālāk galvenās lomas nacistu propagandas filmās (Münchausen, 1943) un mira 1946 gadā pēc kolīzijas autokatastrofā.

Paradoksāli, ka «Jud Süss» iekaroja tik daudzu skatītājus sirdis jau pirmizrādes laikā 1940. gadā un tupināja būt viena no visvairāk skatītajām filmām valstī visus kara gadus.

Iespējams, ka vāciešu uzvaras pār Franciju un Lielbritāniju iedvesmoja arī parasto tautu gavilēt līdzi nožēlojamiem propagandas štampiem, jo sajūsmas skurbulī sabiedrības visplašākajiem slāņiem nojuka morāles un ētikas kontrolsviras.

Pēc kara filmas režisoru Veitu Harlanu vispirms notiesāja par noziegumiem pret cilvēci, bet pēc tam attaisnoja un viņš turpināja savu karjeru kino jomā.

Taču atgriezīsimies pie filmas efektiem.

Gebelss lika šo filmu noskatīties visiem koncentrācijas nometņu uzraugiem, lai intensificētu viņu naidu pret ebrejiem.

Antisemītisms šajā laikā bija jau etablētas ideoloģijas statusā (1938. gada «Kristāla nakts»), tāpēc nevar apgalvot, ka filma «Jud Süss» būtu iedēstījusi šo naida veidu vāciešu publiskajā domā. Tā forsēja esošo ksenofobiju. Šo filmu tobrīd demonstrēja visā vācu okupētajā Eiropā, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka tikai neliela daļa holokaustā nogalināto ebreju bija no Vācijas. Lielākā daļa no kara nomocītajiem ebrejiem gāja bojā valstīs, kurās «Jud Süss» kinoseansi guva panākumus: Čehoslovākijā, Polijā, Dānijā, Holandē, Beļģijā, Luksemburgā. Visliekākie šīs filmas panākumi kara gados bija novērojami Ungārijā un Francijā, nostiprinot tur psiholoģisku antisemītisku fona troksni. Kaimiņiem, kuru nāburgus ebrejus tobrīd aizveda gestapo, vairs tik ļoti nesāpēja sirds par notiekošo, jo «ļaunu cilvēku» nevienam nav žēl arī tad, ja viņu vilciena galapietura saucas Auschwitz-Birkenau.

Sentimentālas atmiņas ap šo filmu ir dzīvas joprojām. Šī kinolente Vācijā ir oficiāli aizliegta, taču to mierīgi var nopirkt Amazon.com.

Ārzemnieku nīšana ir veca un pārbaudīta tēma propagandas praksē, kino aģitāciju ieskaitot. Ideoloģisko ienaidnieku pārspīlēta demonizēšana – tāpat.

Tad ko mēs varam mācīties no Gebelsa?

Spēju redzēt, saskatīt un neakceptēt emocionāli forsētu kūdīšanu un rīdīšanu pret etniskām grupām, tautām, valstīm un personām, kas balstīta uz ideoloģisku un politisku aprēķinu.

Nožēlojami, ka šīs, Gebelsa atklātās publiskās domas idejiskās duļķošanas akcijas turpinās joprojām. Arī Krievijā.

Putins

Putins vēlas atgriezt savu impēriju vecajās PSRS robežās. Kā trumpja kārts viņam kalpo visvājākais Baltijas posms – Latvija un tās Trojas zirgs – krieviski runājošā minoritāte, kas jau šodien mēģina piespiest divvalodības ieviešanu valstī, kuras galvaspilsēta ir Rīga.

Vai jūs to redzat?

Raksts TNET šeit.

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s