Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Speciāli TVNET

Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?

Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.

Pareizticīgie jeb ortodoksie?

Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.

Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.

Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.

Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.

Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.

Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?

Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.

Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.

Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.

Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.

Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?

Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.

Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.

Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.

Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!

Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.

Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.

To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.

Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.

Trojas zirgs savu darbu prot.

1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV

3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/

Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

 

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda