Viens no pretīgākajiem šīsvasaras notikumiem bija fakts, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) atjaunoja Krievijas sportistu pieeju lielajiem mačiem. Kara laikā. Kāpēc?  Tāpēc, ka sports esot “priekš visiem”, neatkarīgi no tā vai viņu valsts karo ar citu valsti un iznīcina tur aktīvos sportistus, kas vairs nevar piedalīties olimpiskajās spēlēs. 

Kā tas varēja notikt? Tik ciniski, neloģiski un pa prātam Kremlim?

Tāpēc, ka peldētāja Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidente Kērstija Koventrija jau sen ir cieši pazīstama ar ar Krieviju un Vladimiru Putinu. Šī tuvās attiecības ir izveidojušās pateicaties Zimbabves ģeopolitiskajām interesēm un senai draudzībai ar krieviem. 

Uzreiz pēc Koventrijas ievēlēšanas SOK prezidenta amatā 2025. gada martā, tieši Vladimirs Putins bija viens no pirmajiem pasaules līderiem, kurš nosūtīja viņai oficiālu, ļoti atzinīgu apsveikumu. Putins publiski paziņoja, ka viņas “unikālā pieredze” palīdzēs attīstīt olimpisko kustību, savukārt Krievijas sporta ministrs Mihails Degtjarjovs neslēpa cerības, ka līdz ar jaunās SOK vadītājas ēru Krievija pilnvērtīgi atgriezīsies uz olimpiskā pjedestāla.

Tas arī notika.

Pirms kļūšanas par SOK prezidenti, Koventrija ilgstoši bija Zimbabves sporta ministre. Zimbabves valdībai vienmēr bijušas ciešas un draudzīgas attiecības ar Maskavu. 

Starptautiskie analītiķi (Ukrainas vēstnieks ANO Sergijs Kislica u.c.) ir norādījuši uz faktu, ka ANO Ģenerālajā asamblejā (kopš 2014. gada) Zimbabve nav balsojusi “par” nevienu rezolūciju, kas atbalstītu Ukrainas suverenitāti vai nosodītu Krievijas agresiju (tā vietā balsojot “pret” vai atturoties). Šis politiskais fons tieši ietekmē viņas neitrālo un Krievijai labvēlīgo nostāju.

Kērstija Koventrija (Kirsty Coventry) kopš 2025. gada kļuva par pirmo sievieti un pirmo Āfrikas pārstāvi, šajā augstajā amatā un darīja visu, lai izdabātu Kremlim. 

Loģiski, ka viņa izdomā savus pantiņus,  kas it kā attaisno krievu sportistu uzcināšanu. Sportistiem neesot “jācieš” savas valsts valdības rīcības dēļ un tāpēc SOK nesen pieņēma lēmumu atcelt Krievijas Olimpiskās komitejas diskvalifikāciju. Paverot ceļu šīs valsts sportistu un komandu dalībai starptautiskajās sacensībās pirms Losandželosas olimpiskajām spēlēm. 

Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), Ukrainas Ārlietu ministrija un daudzas Rietumvalstis šo lēmumu ir nosaukušas par kaunpilnu un nepieņemamu. 

Kamēr ukraiņu sportisti iet bojā karā un viņu infrastruktūra tiek iznīcināta, agresora valsts pārstāvjiem tiek atjaunotas tiesības startēt. Analītiķi bieži norāda, ka SOK rīcību patiesībā vada bailes zaudēt lielas auditorijas un sponsoru naudu, nevis patiesa vēlme pēc neitralitātes.

Lai gan SOK ir devusi zaļo gaismu šim projektam, tomēr gala lēmums ir nodots starptautisko sporta veidu federāciju rokās. Piemēram, Starptautiskā Vieglatlētikas federācija ir paziņojusi, ka savās sacensībās Krievijas sportistus joprojām neielaidīs. 

Kopš stāšanās amatā Koventrija ir bijusi viena no skaļākajām aizstāvēm idejai, ka Krievijas sportisti ir jāatgriež apritē. Viņa ir atkārtoti lietojusi argumentus, kas pilnībā sakrīt ar Kremļa oficiālo retoriku par to, ka “politikai nav vietas sportā”.

Domāju, ka Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai ir īpatnēja laika izjūta. Jau nedēļām ilgi Krievija ir pakļāvusi Ukrainas galvaspilsētu Kijivu postošākajiem uzbrukumiem. Maijā gāja bojā vairāk Ukrainas civiliedzīvotāju nekā jebkurā citā mēnesī kopš 2022. gada. Upuru skaitā bija arī olimpiskie čempioni. Tieši šajā brīdī SOK izmantoja izdevību, lai paziņotu, ka Krievijai tiks atļauts atgriezties olimpiskajā karstumā.

Kādi ir mani secinājumi? SOK uzskata, ka dalībvalsts drīkst un var bombardēt svešas teritorijas katru dienu, nogalinot tur olimpiešus.  Taču sportists nedrīkst apbalvošanas ceremonijās godināt tos sporta biedrus, kas gāja bojā krievu uzbrukumos.

Tas nozīmē, ka sports un māksla ir ļoti cieši saistīti tieši ar politiku. Sākot ar Berlīnes Olimpiskajām spēlēm 1936. gadā (Hitlera laikā) un Putina ziemas olimpiādi Sočos, skandāli ir  nomainījuši cits citu ļoti neglītā veidā. Pierādot, ka korumpētība visaugstākajā līmenī pastāv un mēs visi izliekamies to neredzam.  

No vienas puses varētu teikt, ka sportistiem nav jācieš no tā, ka sporta ierēdņi ir korumpēti vai vienkārši muļķi. 

Jeb tomēr nelieši? 

Taču no otras puses iznāk, ka olimpiskais sports vispār nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā vairs nav vajadzīgs pasaules kauss futbolā, kurā Tramps visu sarunā un nokārto aizkulisēs. 

Atcerēsimies kā Kortīnas Olimpisko spēļu laikā Ukrainas skeletona braucējs Vladislavs Heraskevičs tika diskvalificēts par ķiveres valkāšanu. Uz tās bija attēloti kara laikā kritušo Ukrainas sportistu attēli. Tika apgalvots, ka ķivere pārkāpjot Olimpisko hartu, kas nosaka, ka sportam jābūt brīvam no politikas.

Taču lēmums par krievu atgriešanu SOK sacensība nav hartas pārkāpums?

Vai SOK ir krievu kara sponsors? 
Ja, izskatās, ka tā patiešām ir.