Kā ar migrāciju? Vācu vēlēšanās tieši migranti nupat panākuši labējo populistu triumfu. Saksijas-Anhaltes landtāga vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guvusi labējā eiroskeptiķu un populistu partija “Alternatīva Vācijai” (AfD).  Ieguvusi 43,8% balstu. Migrācijas krīze esot galvenais vaininieks. Vai cilvēki plūst pāri robežām paši, jeb kāds tos apzināti organizē? Vai migranti paši vispār saprot kādus efektus viņi izraisa?

Domāju, ka nesaprot. 

Migrācijas vilnis Seutā izraisīja piespiedu migrācijas krīzi visā Eiropā un “šūpo laivu” joprojām.  Autoritāri režīmi šādi vēlas piespiest mūs paklausīt. Lai mēs darām tā kā viņiem vajag. Citādi noslīcinās mūs migrācijas paisumā. Tā rīkojas krievi – sūtot pāri robežai ar Somiju vai Latviju migrantu viļņus no Afganistānas vai Pakistānas. Tā dara Marokas centra–labējā (monarhiju atbalstoša) sociāli konservatīva valdība.

Vai spēsim nekrist panikā un būt vienoti? Nē, nespējam noskaitīt līdz 30 un solidāri pretoties. Eiropas līderi šo pārbaudījumu nav izturējuši.  Sāka trakot, izmantojot galēji labējo “argumentāciju” par Spānijas “bezatbildīgo” politiku”. Itālija pat apturēja Šengenas sadarbību ar Spāniju. Dānija un Somija pievienojās tiem pašiem draudiem. Džordžija Meloni izmantoja notikumus Seutā kā trumpi vēlēšanu debatēs. Vai Seutas krīzes izraisītājs to arī vēlējās? Jā. Tieši šādu reakciju gaidīja un saņēma kā dāvanu. 

Maroka ir diezgan agresīva savā ārpolitikā un migrāciju bieži izmanto kā ieroci un politisku sviru cīņā ar kaimiņiem. Rabāta zina, ka ar migrāciju var destabilizēt Spāniju un arī Eiropu. Piemēram, kad Spānija 2021. gadā pieņēma ārstēšanā okupētās Rietumsahāras  Polisario neatkarības kustības līderi, tad Rabāta uzreiz atvēra migrantiem robežu ar Seūtu. Eiropā sāka plūst iekšā tūkstošiem marokāņu. Kā to apturēt? Darīt tā kā Rabātai vajag. Tieši tā arī darbojas šī robežspēle. 

Pētījumi liecina, ka piespiedu migrācijas krīzes ir pievilcīga stratēģija, ja galamērķa valsts vai reģions ir sašķelts un pakļauts ķildām. 

Jaunā krīze Seutā sākās neilgi pēc tam, kad Madride solīja “jaunu posmu” Spānijas attiecībās ar Alžīriju, Marokas galveno sāncensi un Polisario atbalstītāju.

Saskaņā ar Spānijas izlūkdienesta CNI sniegto informāciju, Marokas spēki pārtrauca robežas kontroli un neinformēja savus Spānijas partnerus par internetā organizētajam kampaņām. Daudzi aculiecinieku stāstījumi liecina, ka Marokas policija un žandarmi ne tikai pasīvi ļāva cilvēkiem iet cauri robežai uz Spāniju, bet pat aktīvi viņus mudināja to darīt.

Kur ir šī konflikta saknes? Rietumsahāra kādreiz bija Spānijas kolonija, bet pēc Spānijas “aiziešanas” 1975. gadā Maroka šo teritoriju uzreiz okupēja. Seuta un Melilja  ir divas pilsētas Āfrikas ziemeļos, tieši pie Marokas robežas. Spānija tās uzskata par savu teritoriju, bet Maroka uzskata, ka tās atrodas Marokas teritorijā un vēlas tās atgūt. Iemeslu pietiek. 

Politiķi ir iemācījušies šantažēt ar šādu robežspēli. Pirms Arābu pavasara Lībijas līderis draudēja ar iebrukumu Āfrikā, ja nesaņems 5 miljardus eiro. 2015. gada bēgļu krīze sakrita ar Turcijas vēlēšanu priekšvakaru, un pēc tam tika skaidri izteikti draudi no Ankaras puses par to, ka “ir jāsamaksā”, citādi “būs migranti”.  Robežsargi  zina, ka uz Seutas robežas nekas dramatisks nenotiek bez Marokas ziņas. Vārtu atslēgas ir pie viņiem.  

Neatkarīgi no tā, vai Rabāta organizēja vai oportūnistiski kurināja šo robežkrīzi, viss liecina par to, ka tā bija ģeopolitiska spēle ar cilvēku dzīvībām, kas nāca par labu ASV un Eiropas galēji labējiem spēkiem, kā arī Marokas nacionālistiem.

Bailes ir šantāžistu trumpis. Viegli iebiedējamie Eiropas valstu līderi ir perfekts upuris, kurus diktatori izmanto ar prieku. Cerams, ka šī situācija neturpināsies. Cerams, ka pārmaiņas notiks drīz. 

+ 

Vakar necilvēcīgi agri braucu cauri tukšai Rīgai uz agro Stokholmas lidmašīnu. Pa ceļam Brīvības ielā uz brantmūriem rēgojās gigantiskas partijas reklāmas – labi nobarota vīrieša sejas veidolā. Tā pati seja, skarbā uzmācīgā rindā: atkal un atkal un atkal… Milzīga kā Mao jeb Brežņeva totalitārās propagandas kopija. Estētiski nebaudāma. Jau sen tiek lūgts izbeigt karināt publiskā telpā Latvijā šādas gigantiskas politiķu sejas, jo tās nav glītas vai pievilcīgas un kopē totalitāras valsts diktatoru vizuālās atveidošanas loģiku. Taču šī prasība netiek uzklausīta, jo politiķiem šķiet, ka gigantsejas labāk uzrunās vēlētājus – aitas. Pēc stundas vēroju daudz, daudz mazākas zviedru politiķu sejas, jo arī kaimiņvalstī tagad vēlēšanas. Visas zviedru partiju vadītāju sejas te vienāda lieluma, lai spēle par uzvaru izvērstos godīga. Jau krietnu brīdi pirms vēlēšanām var balsot pašvaldību lokālos, pastā , stacijā, vēstniecībās ārzemēs.  Daudzi zviedru vēlētāji izmato šo iespēju valstī un ārzemēs. Vēlēšanu diena svētdien būs tikai finiša acumirklis. 

Kā panākt, lai Latvijā tiek pārtraukta sovjetisma politiskās reklāmas tradīcija? Kā nokārtot, lai arī mēs Latvijā varētu balsot vēlēšanās 3 nedēļas? 

Ilustrācija: Seuta. Migrantu krīze. Foto: Ali Lorestani/AP