Par slepkavības mēģinājumu Tukumā atbildība jāuzņemas Latvijas politiķiem un baznīcai

Speciāli TVNET

Piektdien, agri no rīta Tukumā noticis slepkavības mēģinājums. Ar degmaisījumu tika apliets un aizdedzināts 29 gadus vecais medicīnas darbinieks Normunds. Visticamāk tāpēc, ka ir gejs. Zināms, ka jau iepriekš upurim bija draudēts ar fizisku izrēķināšanos par viņa seksuālo orientāciju. Tāpēc par to bijis uzrakstīts iesniegums Tukuma policijai. Taču policisti lūgumu pēc palīdzības un homofobu naida draudus nav ņēmuši par pilnu un nav snieguši puišiem palīdzību.

Tātad jaunieši jau iepriekš šantažēti vairākkārtīgi, pieprasot pārvākties uz citu pilsētu, mēģinot nogrūst pa kāpnēm. Visbeidzot noziedzniekam vai noziedzniekiem piektdien izdevās četros no rīta sagūstīt Normundu, apliet viņu ar degmaisījumu un aizdedzināt. Drēbes uzliesmojušas zibenīgi, un jaunietis nogādāts slimnīcā ar 85% apdegumiem. Kā norāda viņa draugs, Normunda ķermenis esot gandrīz pilnībā apdedzis. Pašlaik cietušais ir Valsts apdegumu centrā, kritiskā stāvoklī. Šķiet, ka šis ir naida noziegums pret vīrieti ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā.

Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu. Piektdienas slepkavības mēģinājums Tukumā ir šo politisko spiediena grupu rezultāts. Pētījumu rezultāti liecina, ka Latvija ir kļuvusi par vienu no homofobiskākajām valstīm Eiropā, kurā vēl tikai „trūkst“ no gejiem un lesbietēm brīvo zonu (tādu kā Polija), telefona numuru, uz kuriem var zvanīt, lai citādi domājošos aizturētu un apcietinātu (kā Ķīnā 173 77) un pāris nāves nometņu (kā Salaspils), kurā citādos cilvēkus likvidēt. Tik atbaidošs izskatās Latvijas ceļš – konservatīvo, baznīcas un oligarhu ideoloģiskā spiediena rezultātā.

Kā tas iespējams, ka Latvijā mēģina sadedzināt dzīvu cilvēku?

Pēc Padomju Savienības sabrukuma pelēkā, vienveidīgā padomju cilvēku masa 90.gadu sākumā pārvērtās krāsainās personībās. Izrādījās, ka esam daudz atšķirīgāki, nekā PSRS domāšanā bija pieņemts, un mūsu vidū ir daudz kreiļu, geju un lesbiešu, viendzimuma pāru. Pieņemu, ka daudziem tas bija pārsteigums, taču neatkarības pirmajos gados par seksuālās orientācijas citādību nevienu nogalināt nemēģināja. Diemžēl pamazām izveidojās politiski un ideoloģiski grupējumi, kas par savu kaujas karogu izvirzīja tieši šo – citādas seksuālās orientācijas cilvēku apkarošanu. Kūdot un rīdot pret tiem savus vēlētājus. Stambulas konvencijas taranēšana un nesenā Satversmes tiesas sprieduma apšaubīšana ir tikai daži no piemēriem, kad politiskie spēki Latvijā izmanto homofobiju kā savas propagandas karogu. Kūdot un rīdot iedzīvotājus pret cilvēkiem, kas dzīvo citādi.

Homofobijas politika pirmo nopietnāko apdraudējumu minoritāšu tiesībām Latvijā veica 2005. gada 15. decembrī, kad tika grozīts Satversmes pants par laulību, nosakot, ka laulība var būt savienība tikai starp vīrieti un sievieti… Toreiz šo Satversmes labojumu panāca 8. Saeima – Šķēles Tautas partija, Lemberga Zaļo un zemnieku, Šlesera Latvijas Pirmā partija, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Saskaņas saknes PCTVL un citi politiskie spēki. Tikko Nacionālā apvienība paziņoja, ka grib vēlreiz mainīt šo pantu, iekļaujot tajā ģimenes jēdzienu. Tātad sašaurināt, lai tas faktiski ierobežotu visu veidu ģimeņu vienlīdzību Latvijā.

Kāpēc vienīgi latviešiem „ģimenes jēdziens“ ir aktuāls?

Vai tā ir apsēstība un latvietis tiešām nezina, kas ir ģimene? Nē, tā nav mīkla, bet gan loģikas manevrs. Atminējumu pateica priekšā mācītājs Juris Cālītis kādā TV diskusijā, uzsverot, ka konservatīvie savās diskusijās par ģimeni domā pavisam ko citu. Tieši tāpat kā boļševiku laikos bija pazīstams aicinājums: „runāju par Ļeņinu, bet ar to domāju partiju“, tad tagad tiek runāts par ģimeni, bet domāts par homoseksuāliem cilvēkiem un gribēšanu neļaut viņiem veidot savas viendzimuma ģimenes. „Šādi baznīcas lobijs aplinkus runā par homoseksuāliem cilvēkiem /../, nevis par ģimeni. Tā izpaužas baznīcas naids uz homoseksualitāti, tas ir neērts jautājums viņiem.“ Tātad pateikt skaidri un gaiši – neciešam gejus un lesbietes, baznīckungi neuzdrīkstas, jo tas nav smuki. Tikpat neglīti ir pateikt atklāti 2021. gadā, ka Latvijas baznīcas piekabina klāt geju un lesbiešu vajāšanai arī sievietes, jo „visi šie baznīcas neiecietības gājieni ir negatīva attieksme pret gejiem un, starp citu, arī pret sievietēm. Abas šīs lietas /../ ieslēdzas iekšā jautājumā par ģimeni“ – konstatē mācītājs Juris Cālītis un piebilst, ka visa šī runāšana par tradicionālās ģimenes aizstāvēšanu ir tukša salmu kulšana, jo visi labi zina, ka ģimenēm Latvijā šodien ir 15-20 formu un nevienam ģimenes jautājums nav mīkla. Tātad šādi konservatīvās politiskās partijas tiecas netieši sludināt naidu pret homoseksuāliem cilvēkiem.

Homoseksuālu cilvēku apkarošanu un nosodīšanu Latvijā metodiski uzkurina arī abas vadošās baznīcas. Piemēram, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags sprediķī (2020, 18.11., Rīgas Doms) arī cenšas runāt līdzībās par Satversmes tiesas neseno spriedumu lesbiešu ģimenes lietā, uzsverot: „Ja cilvēks sevi identificē ar zirgu, vai ko citu, tad visiem jāpiekrīt un atbilstoši jāpieskaņo likumi.“ Pazemojoši, ka protestantu baznīcas galva šādi interpretē seksuālu orientāciju un ar šo apšauba Satversmes tiesas sprieduma frāzi par to, ka „ģimene var būt dažāda“. Vai šis ir baznīcas spiediens uz tiesu? Protams – nepārprotams mājiens un izsmiekls. Neraugoties uz to, ka tepat kaimiņvalstīs luterāņu baznīcas ar šādām rupjībām homoseksuālu cilvēku virzienā neizceļas un nekūda sabiedrību pret citādi domājošajiem tā, kā to praktizē Jānis Vanags Latvijā. Turpat līdzās Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps, metropolīts Zbigņevs Stankevičs ir jau sen nostājies kaujas pozīcijās un uzskata, ka viendzimuma attiecības neesot saskaņā ar Dieva plānu. Pēc viņa domām, homoseksuālisms esot ceļš uz iznīcību, un viņš nezina arī, kā šiem pāriem dzims bērni. Savādi, to zina pat pusaudži, bet katoļu metropolītam tā ir mīkla.

Homofobiskais ministrs Bordāns

Saprotams, ka pie šādas kategoriskas nostādnes baznīca sāk ietekmēt arī politiku mūsu sekulārajā valstī. Viens no kolorītākajiem homofobu līderiem Latvijas politikā ir kaislīgs Satversmes tiesas sprieduma kritizētājs un Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš aktīvi piedalās arī katoļu baznīcas informatīvajā kampaņā „Ticības“. Vai ministram būtu jāiesaistās kādas vienas reliģiskās kopas aktivitātēs ar mērķi popularizēt katoļticību? Nē, to nemēdz darīt ministri un valsts aparāta vadoši darbinieki, jo Bordāns ir visas valsts juridiskās sistēmas vadītājs un Latvijas valsts ir sekulāra, nošķirta no baznīcas. Varu saprast, ka Bordāna vērtības prizma ir kristietība un ticība ir viņa „normālības apziņa“. Viņš var būt pārliecināts, ka „tieši šādā veidā pastāv pasaule“ un „nevar iedomāties, kā cilvēki var dzīvot un strādāt bez ticības“. Taču ar šādu pieeju Jānis Bordāns nedrīkst vadīt Latvijas Tieslietu ministriju, jo valsts ierēdnim ir jārespektē, ka valsts ir sekulāra un lielākā iedzīvotāju daļa var arī nebūt kristīgie. Starp citu, tieši viņš aiz ģimenes vērtību sludināšanas netieši apkaro homoseksuālus pārus, jo mājiens par to, ka „ģimenes vērtības ir aizsargājamas“ nozīmē ieilgušu kašķēšanos pret Satversmes tiesas spriedumu šajā jautājumā, kas respektēja viendzimuma pāru attiecības. Viņa izplūdušās un nervozās runas par šo tēmu atgādina liekulīgu laipošanu, kad grūti nosaukt lietas īstajos vārdos, taču gribas kā mācītājam norādīt sabiedrībai, kā mums pret gejiem un lesbietēm būtu jāizturas. Bordāns nav vienīgais konservatīvo politiskā spēka pārstāvis, kurš kā politiskais līderis (ar saviem izteikumiem) faktiski aicina uz neiecietību pret mazāk aizsargātām sociālām grupām un tātad netieši kūda un rīda pret cilvēkiem ar citādu seksuālo orientāciju. Seksuālo minoritāšu diskriminējošu līniju vēsturiski ietur arī Raivis Dzintars un viņa Nacionālā apvienība, kā arī partijas Saskaņa, KPV.LV, Jaunā Konservatīvā partija un Aivara Lemberga kabatas partija ZZS. Tāpēc piektdienas noziegumu Tukumā varam traktēt kā Latvijas politisko spēku homofobiskās politikas rezultātu. Par šo noziegumu īpaša atbildība jāuzņemas Jānim Bordānam (JKP), un viņam būtu jādemisionē par viņa partijas naida veicināšanas politiku pret mazāk aizsargātu sabiedrības grupu un līdzdalību ideoloģiskās un reliģiskās aģitācijas kampaņās, kas nav savienojamas ar sekulāras valsts ministru darba pienākumiem.

Reliģiska un homofobiska pārliecība var traucēt objektīvu izmeklēšanu

Līdzšinējie policijas paziņojumi liek saprast, ka tā nav ieinteresēta veikt objektīvu izmeklēšanu, jo tad būtu jāatzīst savas kļūdas, neierosinot krimināllietu pie pirmajām upuru sūdzībām rudenī. Par policijas homofobiju liecina arī citi fakti, piemēram, advokāta Rebenoka slepkavības izmeklēšana, kurā nezin kāpēc netiek izmeklēti slepkavības homofobiskie motīvi (vismaz spriežot no publiskajiem policijas paziņojumiem). Sociālajos tīklos varam lasīt ne mazums faktu par homofobiju, kas ir manāma policistu aprindās tāpat kā citur sabiedrībā. Gribas cerēt, ka tā nav tik plaši izplatīta policijā, kā no malas izskatās. Cerēsim, ka iekšlietu ministra Sanda Ģirģena katoļa pārliecība, viņa flirts ar reliģisko organizāciju interneta vietnēm un partijas KPV.LV minoritāšu tiesības ignorējošā politika neietekmēs šīs lietas objektīvu izmeklēšanu, nevis piesegs un attaisnos homofobiskus noziegumus.

Vai naida izrēķināšanās neturpināsies?

Nē, nedomāju, ka tā notiks. Uzskatu, ka arī iepriekš valstī ir notikuši naida uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem uz ielas un publiskajā telpā, taču nekur nav manāma godprātīga un taisnīga attieksme pret šo noziegumu veidu. Tāpēc, ka eksistē aizspriedumi pret šiem cilvēkiem sabiedrībā un tos uzkurina baznīca un politiķi. Kā norāda Latvijas cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska, “ja skatās uz oficiālo statistiku, tad gadījumu ir maz. Bet, ja skatās uz neoficiālo statistiku, tad, protams, tādu gadījumu ir daudz vairāk.” Taču OECD datos par cilvēku attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem pavisam oficiāli parādās dati par to, ka Latvijā un Turcijā tie ir avangarda pozīcijās savā negatīvajā noskaņojumā pret seksuālajām minoritātēm. Arī pēdējo gadu laikā nesam bijuši spējīgi atbrīvoties no šā aizspriedumu sloga.

Mums nav vajadzīga naida politika un naidu veicinoši Satversmes grozījumi, ja varam dzīvot iecietīgi un toleranti pret mazāk zināmo un pazīstamo. Tā kā tas ir pieņemts civilizētās valstīs. Jo Latvija nav nedz reliģioza diktatūra, nedz arī kalifāts. Mūsu valsts ir demokrātiska, tajā ticība ir norobežota no valsts. Tāpēc būtu jāpievērš lielāka uzmanība amatpersonu izraudzīšanai nozīmīgiem un ietekmīgiem valsts amatiem, ja viņu reliģiskā pārliecība spēj traucēt bezkaislīgi veikt amata pienākumus tādā sekulārā valstī, kāda ir Latvija. Tāpēc apstāsimies savā naida politikā pret mazāk aizsargātām sociālām grupām un rūpēsimies par to, lai Latvija visiem ir dzimtene, kurā var dzīvot mierīgi, strādīgi, netraucēti un laipni.