Datums: 07.06.2001
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Intervija

Ekskluzīva intervija ar

* SwemBalt īpašnieku Bengtu Henriksonu,

* advokātu Ulfu Andersonu,

* Zviedrijas Ārlietu ministrijas padomnieku starptautisko investīciju jautājumos Nilsu Urbanu Alardu,

* Zviedrijas Rūpniecības uzņēmumu federācijas starptautiskās nodaļas vadītāju Joranu Norēnu.

Bēdīgi slavenā sagrieztā zviedru kuģa lieta turpinās. Neraugoties uz Latvijas valdības un Rīgas pašvaldības ierēdņu kareivīgo toni un braši optimistiskajiem apgalvojumiem, Baltijas jūras ziemeļu krastā dominē pavisam citi uzskati un viedokļi nekā Rīgā.

Zviedrija ir Latvijai pati tuvākā industriāli attīstītā kaimiņvalsts, kas līdz šim aktīvi veicinājusi Latvijas integrāciju Eiropā. «Zviedri patiešām centās un darīja ko varēja Latvijas kā ES kandidātvalsts labā visa sava prezidentūras perioda laikā,» man telefonintervijā Zviedrijas radio P1 programmai pagājušajā ceturtdienā atzina arī Latvijas sarunu vadītājs ES Andris Ķesteris.

Zviedrija jau krietni sen ir uzņēmusies Latvijas krustmātes lomu eirointegrācijas procesos. Tieši tāpat kā Dānija stutē Lietuvu un Somija Igauniju.

Sagrieztā kuģa lieta tagad kaimiņvalstu attiecībās iegūlusies kā gruzis. Zviedru puse apgalvo, ka kopš kuģa aizvilkšanas no Ķīpsalas Rīgā līdz pat šodienai mazā zviedru uzņēmuma cīņu pret lielo Latvijas valsti atbalsta un aizstāv Zviedrijas valdība. Turpretī Latvijas valdība pastāv uz to, ka kuģa lieta ir tikai zviedru firmas attiecības ar Latvijas valsti un notikušais nekādi nevarot pasliktināt Zviedrijas un Latvijas labās attiecības.

Zviedrijas valdības vadītāji apgalvo, ka viņi izmanto katru iespēju, lai tikšanās laikā ar Latvijas valdības pārstāvjiem un prezidenti atgādinātu arī prasību par parāda samaksāšanu sagrieztā kuģa lietā, turpretī Latvijas valdības pārstāvji joprojām uzsver, ka zviedru politiķi lūžņos pārdoto kuģi nepieminot.

Kam ticēt? Tiem, kas sūdzas, vai tiem, kas turpina aizstāvēties?

Latvijas valdības, tās advokāta un ASV padomdevēju juridiskos atklājumus un birokrātijas jaunradi sazāģētā kuģa lietā latviešu lasītājs jau būs ievērojis un novērtējis. Taču, tā kā Latvijas valdība šo lietu ir pasludinājusi par slepenu un latviešu lasītājiem piedāvā tikai savus apgalvojumus, nevis dokumentus un saraksti ar Zviedriju, tapa šī intervija ar visām svarīgākajām personām šajā lietā no Zviedrijas puses.

Zviedrijas ārējās tirdzniecības ministrs Leifs Pogrotskis interviju Neatkarīgajai sniedza jau šā gada sākumā (Neatkarīgā, 22. febr.), kad uzsvēra: – Zviedrija nekad nav pieslējusies konkrēti kādai pusei, rēderejai, Rīgas ostai vai kādam citam, taču ar savu attieksmi Zviedrijas valdība vēlas uzsvērt – ja starp valstīm ir parakstīts līgums, strīdīgus jautājumus var izšķirt šķīrējtiesas ceļā. Šāda tiesa ir bijusi, un tās lēmums ir visiem zināms. Zviedrijas valdība uzskata, ka tiesas spriedums ir jāievēro. Vienalga – vai tiesā uzvarēts vai zaudēts. Savu viedokli lietā vēstulē SwemBalt advokātam ir izteicis arī Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons: – Mēs vairākas reizes esam latviešiem darījuši zināmus viņu rīcības principiālos aspektus šajā aktuālajā lietā un to, ka viņu vienpusējā rīcība ir kritizējama un tā var būt par starptautiskas šķīrējtiesas priekšmetu. (..) Mēs uzmanīgi sekosim lietai un saprotam tās principiālo nozīmi, kas noteiks mūsu turpmāko rīcību.

Gada sākumā lietā tika iesaistīta arī Eiropas Savienība. Komisārs Ginters Ferheigens vēstulē SwemBalt raksta, ka Eiropas Komisija lūgusi Latvijas institūcijas informēt Eiropas Komisiju, lai tā varētu izlemt par turpmāko rīcību šajā lietā.

– Tātad viss sākās ar to, ka uz Latviju tika nogādāts kuģis?

U. Andersons (advokāts): – Viss sākās ar to, ka mūsu valstu valdības bija vienojušas un parakstījušas bilaterālu līgumu, kas aizsargā investīcijas. Šā investīciju līguma būtība ir tā, ka abas puses apņemas aizstāvēt otras valsts investīcijas. SwemBalt biznesa ideja bija izveidot peldošu biroju un tirdzniecības centru uz kuģa. Šāds princips nav nekas neparasts, un līdzīga prakse ir arī daudzās citās valstīs.

Taču šādam kuģim, kas faktiski funkcionē kā ēka, ir nepieciešama piestātne. Tāpēc mēs vērsāmies pie Rīgas pašpārvaldes un īpaši pie zemes lietu dienesta. Viņu reakcija uz mūsu priekšlikumu bija ļoti pozitīva un pretimnākoša. Mūsu piedāvātā biznesa ideja paredzēja daudzas jaunas darba vietas rīdziniekiem.

Teikmaņa kungs un zemes komisija norādīja mums vietu Kurzemes rajonā. Kā nākamo kontakta personu Rīgas vadība mums norādīja vietējās pašvaldības vadītāju Oskaru Cauni. Arī viņš pret mūsu ideju un šo investīciju bija ļoti pozitīvi noskaņots. Mēs vienojāmies par izīrēšanas noteikumiem, tika izstrādāts līzinga projekts par to, kādā veidā mēs īrēsim zemi ostā. Visa pamatā bija zemes komisijas aktuālais dekrēts.

Pēc tam kuģis ar loča palīdzību no remonta ostas tika nogādāts uz šo, mums norādīto stāvvietu. Tiktāl viss bija lieliski, taču tad negaidīti parādījās kapteinis Gailišs un kuģi aizvilka projām tauvā. Kuģa īpašniekiem netika atļauts tuvoties kuģim. Sākās dīvaini notikumi, taču īsumā tas bija tā – Jūrniecības ministrija Latvijā pēkšņi paziņoja, ka kuģis kļuvis par riska faktoru, stāv kaut kam ceļā un traucē kustību. Kuģi no ierādītās vietas aizvilka ar valsts iestāžu ziņu.

– Kurā brīdī konfliktā iesaistījās Zviedrijas valdība?

U. Andersons: – Notikumos jau no paša sākuma, t.i., kopš 1994. gada, bija iesaistīta Zviedrijas valdība, Ārlietu ministrija.

Zviedrijas valdība un Ārlietu ministrija protestēja pret šādu Latvijas varas iestāžu rīcību.

Līdz 1996. gadam Zviedrijas valdība un Ārlietu ministrija neskaitāmas reizes oficiāli protestēja pret šo Latvijas iestāžu soli. Visbeidzot, neraugoties uz Zviedrijas protestiem, Latvijas Jūrniecības ministrija pārdeva šo kuģi. Viņi noplēsa no kuģa visu jauno iekārtu, kas bija jauna un pilnīgi atbilda zviedru standartam. Pazuda arī visas citas mašīnas un tehnika. Šodien joprojām neviens nevar pateikt skaidri un gaiši, kurš šo īpašumu kam pārdeva un par to nopelnīja.

– Tālāk?

U. Andersons: – Pēc tam vairākus gadus Zviedrijas valdība, īpaši Ārlietu ministrija, centās panākt, lai Latvijas valsts samaksā kompensāciju par šo nodarījumu. Latvijas valdība un Zviedrija ir parakstījušas bilaterālu investīciju aizsardzības līgumu, kurā ir konkrēti norādīts, ka strīdu gadījumā visi strīdi ir izskatāmi šķīrējtiesā. Par to abas valstis ir vienojušās, parakstot šo bilaterālo līgumu. Šajā līgumā ir arī norādīts, ka šķīrējtiesas gadījumā lēmums ir saistošs un nav pārsūdzams. Piespriestā summa ir jākompensē. Arī to paredz šis Latvijas un Zviedrijas parakstītais līgums.

– Latvijas valdība uz tiesu neieradās, pēc tam apstrīdēja spriedumu un nolēma piespriesto summu nemaksāt.

U. Andersons: – Jā, Latvija joprojām nav samaksājusi. Tāpēc aizvadītajā nedēļā Zviedrijas vēstnieks Rīgā Tomass Bertilmans ir iesniedzis ļoti asu notu Latvijas valdībai, kurā viņš uzsver, ka Zviedrija gatavojas uzsākt šķīrējtiesu un celt prasību pret Latvijas Republiku par bilaterālā investīciju līguma saistību ignorēšanu.

Tas nozīmē, ka Zviedrija gatavojas celt prasību tiesā pret Latvijas Republiku par noziegumu pret investīciju aizsardzības likumu. Tāpēc, ka Latvija pārkāpj vienošanos, kuru pati ir parakstījusi un solījusi ievērot šajā, jau iepriekš nosauktajā bilaterālajā līgumā.

Tiktāl nu mēs tagad esam nonākuši.

– Kurš ir šīs idejas autors – doties uz pavisam jaunu valsti Latviju pāri Baltijas jūrai un sākt biznesu tur? Vai tas nebija risks? Toreiz, 1993. gadā?

Bengts Henriksons: – Mēs bijām vairāki idejas autori. Es nebiju viens. Tajā brīdī mums piedāvāja nopirkt šo kuģi, un ienāca prātā ideja to izmantot tieši kā stacionāru telpu. Tajā brīdī Latvija jau bija brīva un neatkarīga valsts, un mums likās tālredzīgi nekavēties un sākt uzņēmējdarbību šajā jaunajā zemē. Biroju ēku toreiz Rīgā vēl praktiski nebija. Pēc šādām telpām bija pieprasījums.

Mēs jutāmies samērā droši, jo jau tajā laikā Latvija un Zviedrija bija paspējušas parakstīt bilaterālo investīciju aizsardzības līgumu, un tas radīja drošību. Tas bija kā drošības ķīla.

– Vai jums ir latviešu izcelsme, saknes Latvijā?

B. Henriksons: – Nē, neviens no mums nebija latvietis. Tikpat labi mēs varējām arī sākt šo pašu uzņēmējdarbību Lietuvā vai Igaunijā. Taču izvēlējāmies Latviju.

– Kāda bija šī iecere?

B. Henriksons: – Vispirms mēs bijām iecerējuši ierīkot kajīšu vietā birojus. Vairākas firmas jau bija pieteikušās no mums īrēt biroju telpas. Vispirms kuģis tika vairākus mēnešus kapitāli izremontēts Rīgas kuģu remontu rūpnīcā, pēc tam uz tā tika izvietotas jaunas mēbeles, aprīkojums un tehnika. Kuģī bija arī paceļama un nolaižama rampa, t. i., slīpa nolaižama uzbrauktuve, un tas nozīmē, ka uz klāja varēja uzbraukt un novietot preces un citas lietas, kuras varēja ieslēgt. Tas mūsu īrniekiem bija nepieciešams, un to viņi labprāt būtu izmantojuši. Kuģis bija tehniski piemērots biznesam, kuru bijām iecerējuši.

– Kuģa priekšgals fotogrāfijās izskatās samērā tukšs…

B. Henriksons: – Uz priekšējā klāja mēs bijām iecerējuši izveidot kafejnīcu, ēdnīcu. Mums bija daudz ideju un ieceru. Tas, ka mūsu kuģi tik ātri atņēma un aizvāca, traucēja attīstīt visas ieceres.

– Izklausās neticami – stāv Daugavas grīvā pie krasta kuģis, kura īpašnieki ir zviedri. Vienā dienā Latvijas iestādes to paņem, aizvelk, nolaupa aprīkojumu, kaut kam pārdod un sazāģē gabalos. Nevar būt. Tā nenotiek.

B. Henriksons: – Mēs arī neticējām savām acīm un ausīm, kad tas patiešām notika. Tas ir neizprotami un neaptverami.

– Ir jābūt izskaidrojumam šādai rīcībai. Varbūt kāds no jums prasīja kukuļus?

B. Henriksons: – Nē, neko tādu es nedz jutu, nedz manīju.

U. Andersons: – Es arī neko tādu nemanīju. Taču šeit ir kāds dokuments no 1996. gada 11. jūnija, kurā Zviedrijas valdība un Zviedrijas Ārlietu ministrija izsaka pamatotu sašutumu par notikušo Mārim Riekstiņa kungam, Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāram.

– Latvijas vadītāji domā citādi – ka jūs visu esot darījuši nepareizi. Piemēram, jums neesot bijusi atļauja vispār ievest kuģi Rīgas ostā.

U. Andersons: – Mums bija parakstīti dokumenti par to, ka mēs drīkstam kuģi novietot tieši šajā vietā (rāda dokumentu). To ir parakstījis Kurzemes rajona vadītājs Oskars Caune. Šis līgums ir daudzu garu sarunu un diskusiju rezultāts, jo pirms šā dokumenta parakstīšanas mēs daudz diskutējām un runājām ar Rīgas pilsētas un Rīgas ostas attiecīgajām amatpersonām.

Turklāt mēs varam parādīt arī līgumu ar mūsu izīrētāju, kas norāda, ka mums ar Rīgas zemes komisijas lēmumu ir piešķirta zeme. Tātad izīrētājs nodod mums uz nenoteiktu laiku izmantojamo zemi – 11 200 kv. m – Matrožu ielā, grupa 62, zemes gabala nr. 99, pamatojoties uz Rīgas pilsētas zemes komisijas 1993. gada 4. novembra lēmumu nr. 22734.

Šeit jūs varat redzēt projektu, kas tika izstrādāts sadarbībā ar Rīgas pilsētas galveno arhitektu, kurš norādīja, kurā vietā kuģis ir pie Ķīpsalas jānovieto tā, lai tas netraucētu pilsētai. Rasējumā labi redzams kuģa novietojums piestātnē tā, lai tas netraucētu Rīgai.

– Vai jūs saņēmāt no Rīgas ostas atļauju iebraukt pa jūras vārtiem? Arī par to Latvijas valdība šaubās. Jums šādas atļaujas it kā neesot bijis.

U. Andersons: – Kuģis jau 1993. gada pavasarī tika buksēts uz Rīgas kuģu būves rūpnīcu remontā. Tam mums bija atļauja. Pēc tam nākamais solis, pēc remonta pabeigšanas, bija pārvietot kuģi no remontu rūpnīcas ostas uz iepriekšminēto vietu. Lai to veiktu, mēs saņēmām atļauju un atbilstošu palīdzību no Rīgas ostas. Mums atļāva to darīt un piešķīra arī šim nolūkam loci (rāda dokumentus).

Mums nevarēja ienākt prātā, ka pēc kāda laika Latvijas institūcijas pēkšņi šo faktu noliegs.

– Latvijas valdība uzskata, ka jūs esat noklusējuši par šo pirmo arbitrāžas procesu, un brīnās, kāpēc jūs šo strīdu nemēģinājās atrisināt Latvijas tiesā.

U. Andersons: – Tas ir viens un tas pats process, un mēs piedāvājam to pašu arbitru no savas puses, kas bija iecerēts sākumā.

Oslo nekāds arbitrāžas process nav noticis.

Starp citu, nedz Latvija, nedz arī SwemBalt nav tiesīgi izlemt, kurā valstī notiks tiesas process. Šķīrējtiesas tiesneši šajā gadījumā izvēlējās Kopenhāgenu.

– Kāpēc jūs nemēģinājāt vērsties Latvijas tiesā?

U. Andersons: – Kā jau agrāk norādīju, atbilstoši bilaterālajam investīciju aizsardzības likumam, kas ir šā konflikta pamatā, visi strīdus jautājumi ir jāatrisina vienīgi arbitrāžas tiesā.

– Latvijas valdība apgalvo, ka arbitrāžas tiesa esot bijusi zviedriem labvēlīga.

U. Andersons: – Sāksim ar to, ka Latvija uz tiesu neieradās. Uz Rīgu tika sūtīti neskaitāmi izsaukumi uz tiesu, arī atgādinājumi, taču Latvija neieradās. Tā kā starptautiskā arbitrāža paredz arī situāciju, kad process notiek atbildētāja neierašanās gadījumā, tad tiesa notika bez Latvijas klātbūtnes.

Vienu arbitru izraudzījās Zviedrija, un tas bija Kajs Hobērs, ievērojams zviedru advokāts tieši arbitrāžas jautājumos. Sakarā ar to, ka Latvijas puse nereaģēja uz šķīrējtiesas uzaicinājumu ierasties un Kristīne Maļinovska Latvijas Ārlietu ministrijā uzskatīja par vispareizāko uz tiesu neiet, Latvijas puses arbitru piešķīra Hāgas starptautiskā šķīrējtiesa, un tas bija Somijas augstākās tiesas tiesnesis un tiesību padomnieks Gustafs Millers. Trešais tiesnesis bija dāņu plaši pazīstamais advokāts un tiesību zinātņu profesors Alans Filips, kas tiek uzskatīts par viskompetentāko šajā jomā.

Šie speciālisti ir starptautiski atzītas autoritātes.

– Par Eiropas Savienību un Briseli. Stokholmā gan jūs, gan arī Zviedrijas valdības pārstāvji, piemēram, ministrs Leifs Pogrockis, neslēpj, ka SwemBalt lieta tiks piesprausta Latvijas ceļam uz Eiropas Savienību un var to apgrūtināt. Latvijas valdība tam netic.

U. Andersons: – Esmu vairākkārt kontaktējies ar Eiropas Komisiju, un viņi mūsu problēmu uztver ar izpratni. Nācies runāt Briselē atšķirīgos līmeņos. Arī šodien atgriezos no Briseles pēc kārtējām sarunām par to pašu lietu. Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā, organizācijā, kas balstās uz savstarpējo līgumu ievērošanu. Ja Latvija nespēj ievērot bilaterālos līgumus, tad nevar sagaidīt, ka tā ievēros līgumus Eiropas Savienības ietvaros. Esmu saņēmis arī atbildes vēstuli no Gintera Ferheigena, eirokomisāra, kas ir tieši atbildīgs par kandidātvalstu uzņemšanu ūnijā. Šajā vēstulē viņš akceptē savu gatavību atbalstīt mūsu prasību.

– Sliktākais scenārijs?

U. Andersons: – Es negribētu par to runāt. Ceru, ka viss vēl atrisināsies, Latvija samaksās savu parādu, un līdz ar to lieta būs pabeigta. Pēc iespējas ātrāk.

– Pretējā gadījumā gatavojieties konfiscēt kādu no Latvijas kuģiem?

U. Andersons: – Varam konfiscēt kādu no Latvijas kuģiem brīdī, kad tie ienāk Zviedrijas ostās. Tas, ka tie peld zem citu valstu karoga, nav nekāds šķērslis. Galvenais, ka tie pieder Latvijai.

– Vai iecerēts kāds konkrēts kuģis?

U. Andersons: – Nē, mēs esam pārliecināti, ka izdosies situāciju atrisināt. Latvijas valdība būs spiesta samaksāt. Uz Latviju spiedīs arī turpmāk, aizvien stiprāk, un ne tikai Zviedrija, bet arī citas valstis. Īpaši starptautiskie investētāji.

– Ja Latvijas valdība turpinās nemaksāt, varbūt gatavojaties konfiscēt kādu citu Latvijas īpašumu Zviedrijā?

U. Andersons: – Mēs jau pārbaudījām – nav nekāda īpašuma, ko būtu iespējams konfiscēt.

– ASV vai kur citur?

U. Andersons: – To var, bet tas atkal būs dārgs process. Mēs jau tagad esam pārtērējuši naudu. Situācija ir skaidra. Zviedrijas valdība rīkosies tālāk aizvien asāk.

– Politiskais spiediens turpināsies?

U. Andersons: – Jā, tā ir visefektīvākā metode.

– Konkrēti?

U. Andersons: – Zviedrija spēj spiest diezgan pamatīgi. Zviedrija dāvina Latvijai, piemēram, ieroču, pretgaisa aizsardzības sistēmas utt. Iespējams, ka šīs piegādes un visa cita ekonomiskā palīdzība tiks pārtraukta.

Tagad, piemēram, zviedriem būs jāizglīto četri bataljoni. Ekonomiskās palīdzības apturēšana ir ļoti nopietna sankcija, lai gan neviens no valdības pārstāvjiem tieši šādā interpretācijā to jums nepateiks.

– Par Latvijas kuģa arestu. Kā tas notiek?

U. Andersons: – Mēs varam vērsties zviedru tiesā un pieprasīt latviešu kuģa arestu brīdī, kad kāds no tiem ienāk Zviedrijas ostās. Latvijas tiesā mēs nevērsīsimies.

Tā ir pēdējā iespēja. Ceram, ka Latvija tomēr ir demokrātiska valsts un tieši tāpēc ievēros un sekos tam, ko līgumos ir parakstījusi. Kaut vai tāpēc, ka Eiropas Savienība balstās uz līgumu ievērošanas principu, un Latvijai ir tagad jāparāda, ka tā ir gatava ne tikai parakstīt, bet arī ievērot līgumus.

– Kā vērtējat to, ka Latvija tikai tagad sāk reaģēt uz sagrieztā kuģa lietu? Valdība Rīgā pieņem advokātus, pieprasa ASV profesoru atzinumus. Rīko valdības sēdes, kuros apspriež tieši šā profesora slēdzienus, lai gan visvienkāršākais būtu bijis iet uz tiesu un cīnīties ar jums.

U. Andersons: – Uz tiesu viņi negāja tāpēc, ka baidījās atklāti zaudēt. Tāpēc Latvijas valdība tagad, pēc tiesas, mēģina izvairīties no maksāšanas. Ja tagad nāktos samaksāt kuģa īpašniekiem piespriesto summu, tad automātiski būtu jāatrod arī grēkāzis, kas pie visa ir vainīgs.

Starp citu, tie, kas patlaban sēž pie Latvijas valdības stūres, toreiz bija Rīgas vadītāji un paši lielā mērā ir atbildīgi par to, kas notika ar zviedru kuģi.

Viņi, šie Latvijas politiķi, cenšas sargāt un piesegt cits citu, lai izvairītos no atbildības savas tautas priekšā.

– Cik reāli jūs jūtat Zviedrijas valdības atbalstu savā lietā?

U. Andersons: – Pilnībā. Par 110 procentiem. Regulāri tiekos ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem kuģa lietā visaugstākajā līmenī, piemēram, ar Ārlietu ministrijas galveno padomnieku starptautisko darījumu tiesību jautājumos, diplomātu Nilsu Urbanu Alardu. Viņš ir iesaistīts šajā lietā jau sen un aktīvi piedalās. Komunikācija notiek ar diplomātisko notu palīdzību. Zviedrijas valdība kārtējo notu Latvijai nodeva aizvadītās nedēļas sākumā. Teksts bija ļoti ass.

– Cik liels ir jūsu honorārs no šīs trīs miljonu summas?

U. Andersons: – Es neko nesaņemšu. Tā Zviedrijā nav pieņemts. Es piesūtu faktūrrēķinus par nostrādātajām stundām. Diemžēl. Nekas daudz īpašniekiem pāri nepaliks no šīs trīs miljonu summas pēc tam, kad bankām būs samaksāti visi parādi. SwemBalt nācās visus šos gadus maksāt procentus par summu, kas bija aizņēmums bankā. Te klājās virsū procenti uz procentiem.

– Kura banka SwemBalt aizdeva naudu toreiz, kad dzima ideja par šo biznesu Latvijā, kuģa remontam un aprīkojumam?

U. Andersons: – Tā ir tagadējā Nordbanken.

– Vai jūs reaģējāt toreiz, kad Latvija ķērās pie jūsu kuģa ar zāģiem?

U. Andersons: – Reaģējām nekavējoties. Zviedrijas Ārlietu ministrija toreiz rakstīja izmisuma pilnu telefaksu un sūtīja uz Latviju jau dažas dienas iepriekš. Toreiz Latvijas Ārlietu ministrija solīja, ka nekas tāds nenotikšot. Solīja, ka kuģa sazāģēšana lūžņos tikšot novērsta. Viņi solīja apsēsties ar mums kopā pie galda un prātīgi izrunāt visas lietas, taču, neraugoties uz to, kuģis tika likvidēts, sazāģēts gabalos.

Bengts Henriksons: – Jūs, iespējams, zināt, ka SwemBalt bija spiests samaksāt arī Latvijas dalībmaksu starptautiskajā tiesā. Viņi nesamaksāja savu daļu, to nācās nosegt mums.

– Starp citu, ar ko jūs nodarbojieties, kāda ir jūsu profesija?

B. Henriksons: – Patlaban man ir atvaļinājums bet pēc gada es jau būšu pensionārs. Pagaidām strādāju par konsultantu.

– Vai Zviedrijas valdība nopietni izturas pret šo Swembalt lietu?

N. U. Alards: – Pilnīgi skaidrs, ka mēs pret šo lietu izturamies ļoti nopietni, jo tās pamatā ir starpvalstu līgums. Tieši šis aspekts padara šo jautājumu par ļoti svarīgu, un mēs no valdības puses tam piešķiram lielu nozīmi.

Zviedrija un Latvija ir noslēgušas šo līgumu, lai nodrošinātu ārzemju investīciju tiesības. Ja šis līgums nedarbojas, tad nedarbojas princips. Te ir daudz principiālu jautājumu.

J. Norēns: – Šī lieta velkas garumā un ir padarījusi uzmanīgus tos, kas gatavojas investēt Latvijā un Baltijā. Jaunos tirgus parasti vispirms apgūst mazās un nelielās firmas. Tās arī signalizē lielajam kapitālam par investīciju klimatu jaunajās valstīs. Signāli no SwemBalt nav iepriecinoši. Tie raksturo Latviju kā nedrošu tirgu.

– Kāda ir Zviedrijas valdības oficiālā nostāja – vai šis konflikts ir tikai SwemBalt lieta vai arī valdības lieta?

N. U. Alards: – Jā, tā ir Zviedrijas valdības lieta. Tikpat lielā mērā tā ir arī Latvijas valdības lieta. Tas, par ko šīs abas valdības kādreiz ir vienojušās savā bilaterālajā līgumā, par to, kādi būs sadarbības noteikumi mūsu investīcijām attiecīgajās valstīs, kā pret investīcijām attiecīgajās valstīs jāizturas, šis līgums satur arī šķīrējtiesas klauzulu. Līguma piemērošana un izmantošana ir noteikta līguma tekstā, tur teikts, ka strīda gadījumā ir jāvēršas starptautiskā šķīrējtiesā. Tikai šķīrējtiesa var izlemt, kas ir pareizi un kas nav. Līgums paredz arī, ka katra no valstīm apņemas respektēt tiesas spriedumu.

J. Norēns: – Tam, kas notiek ar SwemBalt, sekojam ne tikai mēs – Zviedrijas lielo un vidējo uzņēmumu asociācija un darba devēju apvienība –, šo procesu vēro arī ārzemju kapitāls. Starptautiskās šķīrējtiesas spriedumu nerespektēšana nav demokrātiskas valsts stils.

– Sagrieztā kuģa īpašnieks saka, ka viņi ir aicinājuši sākt Zviedrijas valdību ekonomisku blokādi pret Latviju.

N. U. Alards: – Par šo jautājumu es neesmu tiesīgs izteikties. Tas ir politisks jautājums. Taču vislabāk būtu, ja mēs vispirms nokārtotu šo strīdu tiesiskā ceļā. Te ir iespējams sākt arī nākamo šķīrējtiesas procesu valstu starpā, lai to atrisinātu.

J. Norēns: – Latvija cenšas iespējami strauji iestāties ES. Tieši šajā situācijā šī valsts demonstrē, kā iespējams nerespektēt starptautiskās tiesas spriedumu. Tā ir neapdomīga taktika. Demokrātiskas valstis tā nerīkojas, un kapitāla reakciju nav grūti prognozēt.

– Kā Zviedrijas uzņēmēji raugās uz Latviju pēc šā gadījuma? Ar bažām un bailēm?

N. U. Alards: – Jā, tas ir skaidrs – ja līgums nedarbojas tā, kā tam būtu jāfunkcionē, tad ir pamats bažām, ka šāda situācija var atkārtoties. Uzņēmumam, kas investē Latvijā, ir jājūtas stabili un droši un jāapzinās, ka strīda gadījumā visi strīdi tiks izšķirti starptautiskajā šķīrējtiesā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Pārāk svarīgi. Tā faktiski ir investīciju garantija, drošības garantija. Ja šāda garantija nefunkcionē, tad ir pamats rēķināties ar negatīvām sekām Latvijai.

J. Norēns: – Ar pamatotu aizdomīgumu.

– Vai jūsu pieredzē ir bijuši līdzīgi gadījumi, kad ārzemēs tiek izpostīts zviedru īpašums un netiek respektēts bilaterāls līgums?

N. U. Alards: – Nē, šis ir pirmais gadījums, kad valsts ignorē starptautiskās šķīrējtiesas spriedumu. Taču Zviedrijas un zviedru īpašumi reizēm gan ir cietuši ārzemēs. Īpašos apstākļos. Ir gadījies, ka zviedru īpašums ir cietis vai bojāts. Taču nekad agrāk nav ievilkusies lieta, kas bāzējas uz bilaterālu līgumu, kurā viss ir norādīts un skaidri saprotams.

J. Norēns: – Līdz šim līdzīga pieredze Zviedrijai ir bijusi vienīgi ar Ziemeļkoreju un Kubu – valstīm, kurām nav respekta pret privāto īpašumu.

– Ko jūs gaidāt no Latvijas?

N. U. Alards: – Sāksim ar to, ka mūsu priekšā ir starptautiskās tiesas spriedums. Tas ir spēkā. Latvijai ir jāuzņemas starptautisks pienākums pildīt starptautiskās tiesas spriedumu. Šis pienākums jāuzņemas ne tikai Latvijas valdībai, bet arī parlamentam un tiesu sistēmai. Pilnīgi skaidrs, ka problēma Latvijai ir jāatrisina. Citādi būs jārēķinās ar ļoti negatīvām sekām. Es domāju, ka tas ietekmēs investīciju klimatu Latvijā, noteiks ainu, kādā ārzemju investētāji turpmāk uzlūkos Latviju. Zviedrijas un Latvijas interesēs ir panākt, lai šis konflikts atrisinātos iespējami ātri.

J. Norēns: – Iespējami ātri, zibenīgi atrisināt šo situāciju.

– Turpināsiet gaidīt?

N. U. Alārds: – Pagaidām nekas neizdodas, taču mums ir cerība, ka Latvija beidzot nonāks pie slēdziena, ka šis nav strīds tikai starp SwemBalt un Latviju, bet gan process, kas grauj uzticību internacionālam līgumam. Latvijas interesēs ir izpildīt savas starptautiskās saistības. Latvijas valdība vairākkārt ir ziņojusi, ka ievērošot savas starptautiskās saistības un pienākumus, tāpēc mēs joprojām pacietīgi gaidām un ceram, ka tas notiks.