Mediju ētika un tās regulēšana. Kodekss vai tomēr likumi?

2012. gada 29. novembris

Attēls no Google

Troksnis ap britu nesenajiem preses skandāliem izgaismo arī mūsu mediju ētikas problēmas. To iespaidā aktualizējas jautājums – vai mediji arī turpmāk ir spējīgi paši tikt galā ar savu pārkāpumu sanēšanu? Šodien Londonā tiks publiskots aktuālās problēmas analīzes rezultāts.

Kā briti regulēja savus medijus līdz šim?

Līdz šim pārkāpumus britu presē ētiski regulēja ”orgāns”, kas atgādina zviedru Preses pārvaldi. Tagad no jauna tiek aktualizēts priekšlikums par regulējošas likumdošanas ieviešanu. Tātad ieviest ētikas kodeksa vietā likumus un noteikumus.

Protams, ka šis notikums ir aktuāla tēma mums visiem. Arī Latvijā. Jo pārkāpumu netrūkst arī šeit. Pagaidām pie mums visskaļāk izskanējuši ietekmīgu un turīgu cilvēku kašķi ar žurnālistiem vai medijiem. Neredzamā puse šajā jomā joprojām ir mediju sīko pārkāpumu amplitūda pret parastajiem pilsoņiem, kuri negriežas tiesā pēc taisnības.  Tiesāties ar mediju parastam cilvēkam ir pārāk sarežģīts, dārgs un nogurdinošs taisnības atgūšanas process.

Mediji paši vēlas, lai ētikas noteikumus regulētu pašiecelta pārvalde ar spēcīgākiem noteikumiem un regulācijas svirām nekā tas novērojams pagaidām. Novērotājiem no malas šķiet citādi.

  • Turpināt ierasto praksi tā kā to dara līdz šim vairs nedrīkst. Tā ir katastrofa!”, – tā šodien medijiem uzsvēra britu aktieris Hju Grants (Hugh Grant) , kurš procesā Lielbritānijā pārstāv mediju upurus (Hacked Off).

Premjerministrs Deivids Kamerons pagaidām atturas no komentāriem, lai gan tieši viņa iniciatīva ir pamatā pašreizējam ”Lavesona pētījumam” pēc tam, kad noskaidrojās nopietni mediju ētikas pārkāpumi britu žurnālistikas praksē. Toreiz Ruperta Merdoka News of the World apzināti noklausījās privātu personu telefonu sarunas (varmācības upuru privātās sarunas, Hju Granta un Harija Potera autores Rovlingas komunikāciju ieskaitot). Mediju neētiskums tika atmaskots un atbildīgie darbinieki savus amatus atstāja, redakciju slēdza.

Taču ar to nepietiks.

Kamerons neslēpj, ka status quo  šajā jautājumā esot izslēgts. Taču toriju starpā vienprātības joprojām nav.  Starp citu arī pats Kamerons ir pieķerts ”pārāk tuvās attiecībās” ar laikraksta News of the World līdzstrādniekiem. Vienu no viņiem Andy Coulson premjerministrs pieņēma darbā kā savas informācijas nodaļas vadītāju. Valdības vadītājs (starp citu) dzīvo kaimiņos ar bēdīgi slaveno Rebeku Brūku (Rebekah Brooks), kas bija News of the World galvenā redaktore laikā, kad uzliesmoja skandāls ap Milly Dowlers telefona sarunu nelikumīgu noklausīšanos no žurnālistu puses. Ja Kamerūns šodien nobremzēs ētikas likumu ieviešanu Lielbritānijā, tad daudzi viņam pārmetīs draudzības korupciju.

Raudzīsimies kā briti rīkosies.

Kā preses ētikas sistēma funkcionē citviet?

Dažādi. Vienota modeļa šajā virzienā nav.

Francijā mediju ētikas kontroli realizē tiesas.  Vispār šis darbs būtu jāveic profesionālajai organizācija, kura kopš 1934. gada Francijā izsniedz žurnālistiem viņu preses karti. Centralizēti. Pagaidām gandarījuma sajūtas par esošo sistēmu Francijas žurnālistu savienības ekspertei Dominikai Pradiljē nav, jo ētikas dzirnas samaļ tikai lielos gadījumus, sīkumi paliek nesodīti. Nedarbojas arī radio un TV padome (CSA) par kuras sastāvu balso politiķi un tāpēc tā nevar veikt ētiskās uzraudzības lomu (nav neitrāla). Tātad situācija ir strupceļā, tieši tāpat kā Latvijā. Arī mūsu radio un TV padome ir politisks veidojums.

Vācijā preses brīvību garantē pamatlikums (1949) un salīdzinoši spēcīga jomas organizācija. Tā kā šī sistēma funkcionē, nav nepieciešams likumu izmantojums. Lielākais skandāls šajā jomā notika pirms 50 gadiem, sakarā ar žurnāla ”Der Spiegel” atmaskojumiem Vācijas aizsardzības sistēmā. Toreiz galveno redaktoru sākumā apcietināja, taču rezultātā ”Der Spiegel” uzvarēja un šis troksnis vēl vairāk nostiprināja vāciešu mediju ētikas pašsanēšanas entuziasmu.

Itālijā preses ētikas diskusijas koncentrējas galvenokārt ap Silvio Berluskoni vārdu. Tieši viņa iniciatīva par to, ka par katru rakstu ir jāatbild tiesā autoram-žurnālistam pašam nevis atbildīgajam izdevējam, izsauca sašutuma vētru sabiedrībā. Šo (izdevējiem tik ērto) pieeju Berluskoni neizdevās realizēt. Diemžēl, pie mums Latvijā šī Berluskoni ideja darbojas joprojām un ietekmīgi žurnālisti un izdevēji Rīgā to pat uzskata par ļoti ētisku pieeju mediju pārkāpumiem. Starp citu, itāliešu mediju organizācija var arī sodīt žurnālistus par pārkāpumiem, pat izslēdzot tos no savām rindām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vairs nedrīkst turpināt strādāt kā žurnālists.

Zviedrijā ir izdevies visiem izdevējiem, raidorganizācijām un žurnālistiem vienoties par kopējiem preses ētikas principiem un uzticēt ētikas jautājumu sanēšanu Mediju tiesībsargam un Mediju kontroles pārvaldei. Jāpiezīmē, ka šie – mediju ētikas jautājumi ir ļoti komplicēti. Personām, kas tos risina, ir jābūt kompetentām medijos un bezkaislīgām problēmu novērtējumā un sanēšanā.

Pie mums Latvijā šīs sviras izpaliek. Ieguvēji ir: izdevēji, mediju īpašnieki un politiskās partijas, kas  joprojām var netraucēti izmantot medijus, bez kontroles.

Nedomāju, ka šo ētikas regulācijas sviru izveidošana būtu sarežģīts jautājums.

Būtībā tam nepieciešama labā griba un gatavība izveidot vienotu mediju arodbiedrību (pašreizējās Žurnālistu savienības un Žurnālistu asociācijas vietā), organizācijas komisiju, kas strādātu pie vienota ētika kodeksa izstrādāšanas un vestu sarunas ar iesaistītajām pusēm.

Tas nozīmē, ka ir jānoformulē, kas ir laba žurnālistika, laba reklāma un profesionāls, ētiski pieņemams PR.

Pēc tam ir redzamas robežas un kritiskās zonas, kuras iespējams novērst.

Šos noteikumus nevar uzrakstīt juristi, bet tikai un vienīgi mediju līdzstrādnieki un eksperti paši. 

Pēc tam tos var pieslīpēt, apspriest, izdiskutēt un visbeidzot pieņemt kā ”satiksmes noteikumus” mediju darbā.Tiem jābūt kopīgiem gan latviešu, gan krievu medijiem.

Protams, ka daudziem nepatiks, ka reklāmas saturs pēkšņi kļūs par redakcijas atbildības zonu, nāksies ieviest virkni jaunu barjeru publicēšanas procesā un rēķināties, ka interešu konflikti ir neakceptējama lieta mediju darbā.

Tas daudziem nepatiks.

Iespējams, ka tieši tāpēc anarhija pie mums turpinās. Netraucēti.

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.

Online bikses ar Facebook un Twitter kabatās

2012. gada 25. novembris

Pircēja

Pircēja

Džinsas jeb džinsi sākotnēji piedzima kā kovboju darba bikses. Vienkārši, kautrīgi un skarbi.

Tagad tās piedzīvo pārvērtību pārvērtības.

Piemēram, ar to palīdzību tagad var arī ”updatēt” sevi Facebook, samazināt taukus uz gurniem un pat glābt dabu!

Tirgvedības trikos džinsu ražotāji jau pārspējuši paši sevi. 

Itāliešu Replay pašlaik piedāvā pircējiem īpašu bluetooth ierīci, kas reģistrē ”jūsu pozīciju”, garastāvokli un ļauj sarunāties ar draugiem Twitter un Facebook.

Šīm nolūkam it kā vajadzētu vismaz mobilo telefonu ar aplikāciju, taču bikšu ražotāji apgalvo, ka mūsu bažas esot nepamatotas un džinsi Social Denim  esot šī gada labākais pirkums. Tātad IT bikses ir klāt.

Tiktāl esam.

Amerikāņu Wrangler rosās vienkāršāk. Viņu Denim Spa  esot piesūcinātas ar alvejas sulu un spējot iznīcināt pat celulītus. Ja tās nesās daudz un dikti, tad efekts būšot garantēts.

Vēl apņēmīgāk bikšu pircēju tirgu iekaro britu Catalytic Clothing. Te ražotājs apgalvo, ka viņu ražotās bikses pat attīrot gaisa piesārņojumu!

Ja izmazgāsiet savas džinsu bikses Catclo mazgājamajā līdzeklī, tad spēsiet iznīcināt pat piecus gramus oglekļa dioksīda atmosfērā! Šādu atmosfēras gaisa piesārņojumu saražojot viena ģimenes diennakts laikā.

Ķīmijas profesors Tonī Reijans (Sheffield university) ir cieši pārliecināts, ka mazgājot drēbes ar Catclo mēs būtiski attīrīsim piesārņoto vidi. Lūk kā!  🙂

Nezin vai šie paņēmieni palīdzēs pievērst sev bikšu pircēju uzmanību.

Sāk izskatīties, ka ar šīm biksēm drīz būs tāpat kā ar mobilajiem telefoniem – papildus funkciju ir tik daudz, ka kļūst pagrūti kādam vienkārši piezvanīt. 

Katrs no mums ir pieradis pie ”sava ražotāja” un tas nozīmē, ka džinsu iegāde ir ļoti personisks, kultūras izvēles aspekts.

Online džinsu pārdošana Ziemeļeiropā tiks uzsākta pavasarī un Social Denim maksās apmēram 120 – 150 LVL.

Vai Manabalss.lv ir infantila infoizklaide* vai politiski stūrēts medijs?

2012. gada 23. novembrī

Zviedrijas radio par prezidentu Bērziņu

Šorīt Zviedrijas sabiedriskais radiokanāls P1 savā rīta programmā vairāk nekā četras minutes veltīja Latvijas sabiedrības centieniem piespiest atkāpties Latviju kompromitējošo prezidentu Bērziņu. Tas bija plašs un detalizēts materiāls par problēmu, kas satrauc Latvijas sabiedrību prezidenta Bērziņa sakarā, kurā savu viedokli izteica gan latvieši, gan Latvijā dzīvojoši zviedri. Reportāžu var noklausīties šeit.

http://sverigesradio.se/sida/play.aspx?ljud=4273645

Vakar uzzinājām, ka kāds anonīms  interneta portāls «Manabalss», kas radās pirms dažiem gadiem uz sabiedrības viļna par oligarhu ietekmes ierobežošanu, apturējis iniciatīvu, kurā bija iecerēts vākt parakstus par Valsts prezidenta Andra Bērziņa demisijas pieprasīšanu.

Sociālajos medijos var uzzināt, ka pirms tam esot tikusi bremzēta iniciatīva  pret eiro ieviešanu Latvijā, par izstāšanos no ES un un citas būtiskas inciatīvas.  Medijos var uzzināt, ka aiz portāla Manabalss faktiski slēpjoties kāds pie varas esošs politisks spēks, kas tautas inciatīvas filtrējot šim spēkam izdevīgā gultnē un ar lielu entuziasmu atbalstot  infoizklaides iniciatīvas tādas kā marihuānas legalizēšana vai cik gadus uzglabāt vēlēšanu biļetenus, bet būtiskākām inciatīvām uzliekot bremzes ar muļķīgām atrunām. Vai šis spēks ir Vienotība? Vai ietekmīgais Lembergs?

«Manabalss» pārstāvis iniciatīvas autoriem (žurnālistam Didzim Melbiksim) skaidrojis, ka iesniegtā iniciatīva ir petīcija, kas pieprasot kāda demisiju un tādas prasības varot destabilizēt valsti. Piemēram, ja palaidīšot tālāk balsošanu par Bērziņa demisiju, krievi sekošot ar Dombrovska demisijas pieprasīšanu utt. Portāls atbalstītu tikai tādas iniciatīvas, kuru ierosinājums nemaz «nepieļauj tādu Bērziņu ievēlēšanu», piemēram, ierosinājumu neļaut ievēlēt par prezidentu cilvēkus pensijas vecumā.

Anonīmajiem** interneta medija Manabalss.lv redaktoriem vai konsultantiem godu nedara šādi krievus un pensionārus diskriminējoši izteikumi. Taču vēl dīvaināka ir viņu izpratne par demokrātijas izpausmes formām, jo tās, lūk, destabilizējot situāciju valstī. Tātad pēc viņu loģikas – jebkura amatpersona ir valsts stabilitātes garants?

Šis gadījums labi parāda arī mūsu interneta mediju vājumu, kad tos vada vai nu infantili vai politiski stūrēti redaktori, kas vēlas manipulēt ar tautas viedokli.

Bērziņa aptaujas aizliegšana diskreditē mediju brīvību, neuzpērkamību un politisko neatkarību.

Vai šādas vērtības (kā vārda brīvība, mediju politiska neatkarība)  nebūtu jāaizstāv pašam Valsts prezidentam, kurš, acīmredzot ir izdarījis politisku spiedienu uz anonīmo portālu Manabalss.lv, kas savā mājas lapā apgalvo, ka esot 100% leģitīma sabiedrības iniciatīvu platforma, kurā ikviena balsotāja identitāti apstiprinot LR reģistrētas internetbankas un iniciatīvas varot ierosināt un parakstīt ikviens LR pilsonis no 16 gadu vecuma. Katra iniciatīva, ko parakstot vismaz 10’000 pilsoņu un, kas atbilstot Saeimas juridiskajiem kritērijiem, nonākšot Saeimā.

Varu jau paredzēt, ka nākošā Manabalss.lv atbalstītā iniciatīva būs par to, kādā krāsā drīkst būt sieviešu krūšturi vai vīriešu apakšbikses. Jo  šāda balsošana jau nu noteikti neliks aizdomāties par lietām, kas nepatīk tiem, kam pašlaik pieder vara.

Katrā ziņā mums tagad ir fakti, lai īpaši neņemtu vērā šo manipulatīvo mājas lapu “manabalss.lv” un ignorētu tās pseidodemokrātiskās un infoizklaidi atgādinošās aptaujas.

* Infoizklaide ir mediju informācija un aktivitātes, kuru uzdevums ir izklaidēt lasītāju.

** Īpašnieku un redaktoru anonimitāte medijos ir pirmā pazīme, ka mums jāuzmanās no portāla, jo tam acīmredzami ir citi mērķi, nekā tiek sludināts medija paziņojumā lasītājiem. Tas ir tāpat, kā mēs savas kredītkartes neuzticēsim anonīmiem un šaubīgiem interneta veikaliem. Šoreiz portāla Manabalss.lv inciatori un veidotāji  slēpjas aiz banku identifikācijas sistēmas autoritātes, radot iespaidu, ka ir drošs un neietekmējams medijs. Taču patiesībā bankas šajā gadījumā tiek izmantotas.

Zivis vairs nespēj jūrā sarunāties. Trokšņa dēļ.

2012. gada 19. novembrī

Zivis Baltijas jūrā cieš no trokšņiem, foto Scanpix

Zivis Baltijas jūrā cieš no trokšņiem, foto Scanpix

Jūras kuģniecības izraisītie trokšņi traucē zivīm savstarpēji sazināties. Izrādās, ka zivis cieš no trokšņiem. Tieši tāpat kā mūsu ausis mēģina izturēt trokšņus lielpilsētu centros vai piesātinātu maģistrāļu tuvumā.

Pie šāda secinājuma nonākuši pētnieki, kas jau gadu veic trokšņu mērījumus Baltijas jūrā.  Zinātniskajā projektā ar nosaukumu BIAS ūdens trokšņu analizē piedalās Somija, Igaunija, Polija, Dānija, Vācija un Zviedrijā. Latvija nepiedalās.

Projekta laikā jūrā tiek ievietoti mikrofoni un pēc pētniecības procesa noslēguma (2015. gadā) būs noskaidroti galvenie trokšņu izraisītāji.

Vainīgie ir ne tikai kuģi, bet arī vēja rotori, kas pēdējā laikā tiek būvēti aizvien tuvāk piekrastei un pat ievietoti jūrā.

  • Jau tagad ir skaidrs, ka vēja ģeneratoru izvietošana tuvu piekrastei kļūs par nopietnu problēmu. Pret to nāksies cīnīties, – uzskata Pēters Sirejs, šī projekta vadītājs un Zviedrijas Aizsardzības pētnieciskā institūta līdzstrādnieks, –  sistemātiska trokšņa dēļ  zivis jūrā vairs nespēj komunicēt savā starpā un šis apstāklis traucē tām vairoties. Jau sen ir noskaidrots, ka vaļi vairs nesarunājas. Jūras trokšņu dēļ tie vairs nedzird cits citu. Tagad šī problēma parādās arī mūsu Baltijas jūrā. –

Minēto problēmu šobrīd pēta arī Umeo Lauksaimniecības universitātē. Pētniece un universitātes doktorande Kajsa Juhansone pašlaik raksta disertāciju par trokšņu ietekmi uz zivīm jūrā. Pagaidām izdevies noskaidrot, ka kuģu un motorlaivu izraisītie trokšņi daudz būtiskāk ietekmē zivju eksistenci nekā agrāk tika pieņemts. Kajsas  disertācijas rezultātus turpmāk varēs izmantot piekrastes pašvaldības, lai izvairītos no videi nelabvēlīgas uzņēmējdarbības attīstīšanas piekrastes zonās.

Kad Latvija beidzot atzīs Rietumsahāru?

2012. gada 17. novembrī

Papardes zieds - dāvana Latvijai 94. dzimšanas dienā!

Papardes zieds – dāvana Latvijai 94. dzimšanas dienā!

Rīt svinēsim Dzimtenes dzimšanas dienu!

Toreiz – pirms 23 gadiem, kad Latvijas neatkarības atjaunošanā Islande spēra izšķirošo soli un atzina mūsu valsti pirmā, mums pāri vaigiem ritēja saviļņojuma asaras.

Tā tas bija toreiz.

Tagad ir pienācis laiks padomāt, vai kādā citā pasaules nostūrī nav līdzīga situācija kā ”toreiz Latvijā” un pielikt savu roku situācijas uzlabošanai.

Jau kuro gadu dienaskārtībā ir Rietumsahāra (Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika).

Sahāras Arābu Demokrātiskās Republikas karogs

Sahāras Arābu Demokrātiskās Republikas karogs

Tā pati, kuru savā leģendārajā valsts vizītē (apmeklējot bērnības zemi Maroku) savulaik ignorēja bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga.

Zviedrijas parlamenta vairākums šobrīd piekrīt Rietumsahāras neatkarības atzīšanai (referenduma šajā jautājumā šeit tomēr nebūs).

Pašlaik apmēram 60 valstis atzīst Rietumsahāras neatkarību. Tātad teritoriju, kuru kopš 1976. gada ir okupējusi Maroka.

28.novembrī par šo jautājumu (piemēram) balsos Zviedrijas Riksdāga deputāti. Ja balsojums būs pozitīvs, tad ārlietu ministram Karlam Bildtam būs jārīkojas.

Kad par šo jautājumu balsos Latvijas parlamenta deputāti?

Lūdzu nedeleģēsim atbildību Eiropas Savienībai. Ir tik ērti nedarīt neko…un nekļūdīties.

Deleģēsim šo uzdevumu sev. Tas būs … vienkārši godīgāk.

Vai mums ”ir no svara” šī nelielā tuksneša valsts Āfrikas kontinentā, kas atrodas no Latvijas ”gaismas gadu” attālumā?

Rietumsahāru joprojām nošķir mūris, liela daļa no tās iedzīvotājiem jau 50 gadus mitinās Alžīrijas bēgļu nometnēs.

Vai atzīšana atrisinās situāciju?

Jā, tas būs solis uz priekšu godprātīgas solidaritāte virzienā.

Pleca sajūta kādreiz bija vajadzīga mums.

Tagad nodrošināsim to citiem. 

Tā būs dāvana neatkarīgajai Latvijai viņas dzimšanas dienā.

Varas aklums, skandālu kairinājums: BBC, CIP šefs un Ulofs Palme

2012. gada 15. novembris

Dominiks Strauss Kāns

Dominiks Strauss Kāns

Šo procesu mums visiem nācies novērot vairākkārt. Publiskajā telpā.

Kungi ar varu, kas savā darba ikdienā ir disciplinēti, pakļaujas reglamentam, izkrīt no aprites ”kreisā seksa” dēļ. 

”Tas” notika ar Dominiku Štrausu Kānu (Dominique Strauss Kahn). Viņš zaudēja iespēju pretendēt uz Francijas prezidenta posteni dēļ ”īsas seksuālās tikšanās” ar apkopēju amerikāņu hotelī Ņujorkā.  Tagad ”to pašu” varam novērot Centrālās Izlūkošanas pārvaldes šefa Deivida Petreusa (David Patraeus) krišanā no troņa. To pašu ceļu gāja arī Silvio Berluskoni, kurš seksa skandālu dēļ iebojāja savu valdības vadītāja karjeru (galīgi izripojot no politikas elites pateicoties ekonomiskās krīzes triecieniem). Bila Klintona prezidenta karjera sašūpojas pēc ”seksuālas tikšanās” ar praktikanti Moniku Levinsku. Šo uzskaitījumu es varētu turpināt.

Mani interesē kas cits.

Šie kungi lika uz spēles izcilu karjeru seksa dēļ.

Viņi riskēja 100% un zaudēja 100%.

Kurā brīdī šiem vadošajiem politiķiem, karavadoņiem un biznesa stūrmaņiem izdeg drošinātājs, kas brīdina par kraujas malu no kuras var nogāzties?

Viens no izskaidrojumiem ir pieņēmums, ka varas izraisa nesodāmības sajūtu. Holandiešu Tijburgas universitātes pētījums (sociālpsihologa Jorisa Lammera vadībā) ir noskaidrojis, ka vara veicina neuzticību privātajā, ģimenes dzīvē. Tātad – jo vairāk kungam ir varas, jo lielāks risks sānsoļiem. Personas ar mazāku varas slodzi saglabājot baiļu sajūtu un labāk apzinoties risku iespējamās sekas.

”Varas groži rada iluzoru sajūtu, ka cilvēks var iegūt sev visu, arī neatļauto un, ka ir iespējams uzņemties arī bīstamus riskus, paliekot nesodītam,” – tā noskaidroto klāsta pats pētnieks Joris Lammers.

ASV bijušais Ārlietu ministrs Henrijs Kisindžers uzskatīja, ka vara padara vīriešus seksīgus. Tāpēc neskaitāmi Francijas prezidenti iekļāva savus seksuālos iekarojumus varas trofeju sarakstā. Tolaik viņus (tāpat kā Džona F Kenedija gultas uzvaras) sargāja mediju klusēšanas mūris. Tagad visi mūri ir sagrauti un draiskulīgie puiši lido ārā no amatu krēsliem kā šampaniešu korķi. Ar troksni un plašu trajektoriju.

Barakam Obamam tagad jātaisnojas medijiem, ka bijušā, 60 gadus vecā CIP šefa  laulības pārkāpums nav pakļāvis riskam valsts drošības intereses. Vēlēšanu uzvaras un budžeta krīzes vietā Obamam nācās pievērsties CIP šefa seksa skandālam. Pagaidām ASV prezidents izvairās no konkrētām atbildēm par to kas īsti notika ASV konsulāta Bengazi (Lībija) vandalizēšanas laikā (bojā gāja ASV vēstnieks un trīs līdzstrādnieki) un kāda ir šī notikuma saistība ar CIP šefa ” privātās grēkošanas procesu”. Pagaidām Baraks Obama var izvairīties no atbildes, jo šādi komentāri nozīmētu politisku spiedienu uz izmeklēšanas procesu.

Pagaidām.

Taču pavisam drīz šis skandāls var panākt to pašu sniega pikas efektu, kuru pašlaik novērojam britu raidsabiedrības BBC konvulsijās ap ”pedofilu tračiem” un žurnālistu skandālu kairinājumu.

2.novembrī BBC ”palaida gaisā” ziņu programmu ”Newsnight” ar reportāžu kuru bija sagatavojusi Pētnieciskās žurnālistikas grupa, kas atmaskoja pedofilijas skandālu kādā Ziemeļvelsas bērnu namā (70. gados).  Bērnu nama personāls bija sistemātiski seksuāli izmantojis zēnus un šī procesa rezultātā upuri vēlāk smagi cieta visu savu atlikušo mūžu (narkotikas, pašnāvību mēģinājumi, smagas psihiskas traumas). Problēma reiz jau tika ”pacelta” 90.gados, taču bez tālejošām sekām un skandaloziem atmaskojumiem. Tagad bija pienākusi skandālu stunda un tāpēc 2. novembra raidījumā žurnālisti norādīja, ka minētā bērnu nama pedofilu orģijās piedalījies arī kāds plaši pazīstams politiķis. Vārdā šis cilvēks netika nosaukts, taču sociālie mediji ātri atšifrēja žurnālistu ”norādīto personu” un visplašākajai sabiedrībai tagad nācās uzzināt, ka runa ir par lordu McAlpine, kas bija Margaretai Tečerei tuvu stāvoša persona.

Pēc tam noskaidrojās, ka žurnālisti ir kļūdījušies (ir samainītas personas), jo upuris fotogrāfijā ir atpazinis savu mocītāju, kuru patiešām sauc McAlpine, taču tas nav bijis slavenais politiķis, bet gan viņa ļoti attāls radinieks.

Uzvārdu sakritība, tātad.

Kāpēc žurnālisti nepārbaudīja upura teikto?

Kāpēc upurim vienmēr ir taisnība? Vai izvarotajam Stīvam Meshamam ir taisnība tikai tāpēc, ka viņš ir cietis?

BBC cenšas tagad izmēzt grēkus ar vadošo šefu atlaišanām.

Tie lido nost no amatu krēsliem.

Publiski un intensīvi.

Jimmy Savile BBC

Jimmy Savile BBC

Sabiedrībai (joprojām!) svaigā atmiņā BBC ilgstošā līdzstrādnieka Jimmy Savile (1926-2011) pedofīlas akcijas, kuras viņš nesodīti varēja īstenot savas garās žurnālista karjeras laikā BBC, izvarojot ap 300 meitenīšu.

Kā šis cilvēks varēja ilgi un netraucēti vadīt bērnu raidījumus un pie viena seksuāli izklaidēties ar bērniem pat televīzijas studijas stūrī?

Kāpēc to neviens neredzēja? Neņēma par pilnu? 

Par vieniem klusējam. Par citiem izkliedzam nepatiesības. 

Kāpēc?

Sabiedrību valdzina seksa skandāli, kuros iesaistītas populāras, ietekmīga personas. 1996.gada atbaidošajā Beļģijas Marka Detrū (Marc Dutroux) lietā mediji mēģināja ”piešūt” arī ietekmīgu politiķu piederību pagraba izvarotāju lokam. Šīs versijas joprojām cirkulē redakcijās, neraugoties uz to, ka meitenītes (kuras izdevās izglābt) liecināja par Marka Detrū solo akcijām un neko vairāk.

Kāpēc žurnālisti meklē visās atklātajās seksuālo noziegumu akcijās politiķus kā līdzdalībniekus?

Tāpēc, ka ietekmīgu cilvēku klātbūtne padara atklāto noziegumu pikantāku un skandalozāku. 

Call girl, kadrs no filmas

Call girl, kadrs no filmas

Tagad kārta pienākusi bijušajam zviedru premjerministram Ulofam Palmem. Šonedēļ zviedru kinoteātros rāda jauno filmu ”Gall gril”, kurā piedāvāta versija par skandalozo ”Geijera afēru”1969. gadā. Kāds bordelis Stokholmā tolaik bija nodrošinājis vadošus valsts politiķus ar nepilngadīgām zviedru prostitūtām.  Klientu skaitā esot bijis ar Ulafs Palme. Tā liecina viena no cietušajām.

Protams, ka filmā netiek izmantots bijušā premjerministra vārds un uzvārds. Taču var saprast, ka runa ir tieši par Palmi. Viņa dēls Mortens tagad gatavojas sūdzēties tiesā, jo bez pierādījumiem nedrīkstot aizgājēju traktēt kā pedofilu.

Laiks rādīs vai Mortens vēlēsies vēl vairāk ”sakult baumu putas” ap sava tēva piemiņu.

Taču viens ir skaidrs – ”vara” un ”sekss” ir tuvās attiecībās un kairina mūsu interesi joprojām.