Mediju ētika un tās regulēšana. Kodekss vai tomēr likumi?

2012. gada 29. novembris

Attēls no Google

Troksnis ap britu nesenajiem preses skandāliem izgaismo arī mūsu mediju ētikas problēmas. To iespaidā aktualizējas jautājums – vai mediji arī turpmāk ir spējīgi paši tikt galā ar savu pārkāpumu sanēšanu? Šodien Londonā tiks publiskots aktuālās problēmas analīzes rezultāts.

Kā briti regulēja savus medijus līdz šim?

Līdz šim pārkāpumus britu presē ētiski regulēja ”orgāns”, kas atgādina zviedru Preses pārvaldi. Tagad no jauna tiek aktualizēts priekšlikums par regulējošas likumdošanas ieviešanu. Tātad ieviest ētikas kodeksa vietā likumus un noteikumus.

Protams, ka šis notikums ir aktuāla tēma mums visiem. Arī Latvijā. Jo pārkāpumu netrūkst arī šeit. Pagaidām pie mums visskaļāk izskanējuši ietekmīgu un turīgu cilvēku kašķi ar žurnālistiem vai medijiem. Neredzamā puse šajā jomā joprojām ir mediju sīko pārkāpumu amplitūda pret parastajiem pilsoņiem, kuri negriežas tiesā pēc taisnības.  Tiesāties ar mediju parastam cilvēkam ir pārāk sarežģīts, dārgs un nogurdinošs taisnības atgūšanas process.

Mediji paši vēlas, lai ētikas noteikumus regulētu pašiecelta pārvalde ar spēcīgākiem noteikumiem un regulācijas svirām nekā tas novērojams pagaidām. Novērotājiem no malas šķiet citādi.

  • Turpināt ierasto praksi tā kā to dara līdz šim vairs nedrīkst. Tā ir katastrofa!”, – tā šodien medijiem uzsvēra britu aktieris Hju Grants (Hugh Grant) , kurš procesā Lielbritānijā pārstāv mediju upurus (Hacked Off).

Premjerministrs Deivids Kamerons pagaidām atturas no komentāriem, lai gan tieši viņa iniciatīva ir pamatā pašreizējam ”Lavesona pētījumam” pēc tam, kad noskaidrojās nopietni mediju ētikas pārkāpumi britu žurnālistikas praksē. Toreiz Ruperta Merdoka News of the World apzināti noklausījās privātu personu telefonu sarunas (varmācības upuru privātās sarunas, Hju Granta un Harija Potera autores Rovlingas komunikāciju ieskaitot). Mediju neētiskums tika atmaskots un atbildīgie darbinieki savus amatus atstāja, redakciju slēdza.

Taču ar to nepietiks.

Kamerons neslēpj, ka status quo  šajā jautājumā esot izslēgts. Taču toriju starpā vienprātības joprojām nav.  Starp citu arī pats Kamerons ir pieķerts ”pārāk tuvās attiecībās” ar laikraksta News of the World līdzstrādniekiem. Vienu no viņiem Andy Coulson premjerministrs pieņēma darbā kā savas informācijas nodaļas vadītāju. Valdības vadītājs (starp citu) dzīvo kaimiņos ar bēdīgi slaveno Rebeku Brūku (Rebekah Brooks), kas bija News of the World galvenā redaktore laikā, kad uzliesmoja skandāls ap Milly Dowlers telefona sarunu nelikumīgu noklausīšanos no žurnālistu puses. Ja Kamerūns šodien nobremzēs ētikas likumu ieviešanu Lielbritānijā, tad daudzi viņam pārmetīs draudzības korupciju.

Raudzīsimies kā briti rīkosies.

Kā preses ētikas sistēma funkcionē citviet?

Dažādi. Vienota modeļa šajā virzienā nav.

Francijā mediju ētikas kontroli realizē tiesas.  Vispār šis darbs būtu jāveic profesionālajai organizācija, kura kopš 1934. gada Francijā izsniedz žurnālistiem viņu preses karti. Centralizēti. Pagaidām gandarījuma sajūtas par esošo sistēmu Francijas žurnālistu savienības ekspertei Dominikai Pradiljē nav, jo ētikas dzirnas samaļ tikai lielos gadījumus, sīkumi paliek nesodīti. Nedarbojas arī radio un TV padome (CSA) par kuras sastāvu balso politiķi un tāpēc tā nevar veikt ētiskās uzraudzības lomu (nav neitrāla). Tātad situācija ir strupceļā, tieši tāpat kā Latvijā. Arī mūsu radio un TV padome ir politisks veidojums.

Vācijā preses brīvību garantē pamatlikums (1949) un salīdzinoši spēcīga jomas organizācija. Tā kā šī sistēma funkcionē, nav nepieciešams likumu izmantojums. Lielākais skandāls šajā jomā notika pirms 50 gadiem, sakarā ar žurnāla ”Der Spiegel” atmaskojumiem Vācijas aizsardzības sistēmā. Toreiz galveno redaktoru sākumā apcietināja, taču rezultātā ”Der Spiegel” uzvarēja un šis troksnis vēl vairāk nostiprināja vāciešu mediju ētikas pašsanēšanas entuziasmu.

Itālijā preses ētikas diskusijas koncentrējas galvenokārt ap Silvio Berluskoni vārdu. Tieši viņa iniciatīva par to, ka par katru rakstu ir jāatbild tiesā autoram-žurnālistam pašam nevis atbildīgajam izdevējam, izsauca sašutuma vētru sabiedrībā. Šo (izdevējiem tik ērto) pieeju Berluskoni neizdevās realizēt. Diemžēl, pie mums Latvijā šī Berluskoni ideja darbojas joprojām un ietekmīgi žurnālisti un izdevēji Rīgā to pat uzskata par ļoti ētisku pieeju mediju pārkāpumiem. Starp citu, itāliešu mediju organizācija var arī sodīt žurnālistus par pārkāpumiem, pat izslēdzot tos no savām rindām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vairs nedrīkst turpināt strādāt kā žurnālists.

Zviedrijā ir izdevies visiem izdevējiem, raidorganizācijām un žurnālistiem vienoties par kopējiem preses ētikas principiem un uzticēt ētikas jautājumu sanēšanu Mediju tiesībsargam un Mediju kontroles pārvaldei. Jāpiezīmē, ka šie – mediju ētikas jautājumi ir ļoti komplicēti. Personām, kas tos risina, ir jābūt kompetentām medijos un bezkaislīgām problēmu novērtējumā un sanēšanā.

Pie mums Latvijā šīs sviras izpaliek. Ieguvēji ir: izdevēji, mediju īpašnieki un politiskās partijas, kas  joprojām var netraucēti izmantot medijus, bez kontroles.

Nedomāju, ka šo ētikas regulācijas sviru izveidošana būtu sarežģīts jautājums.

Būtībā tam nepieciešama labā griba un gatavība izveidot vienotu mediju arodbiedrību (pašreizējās Žurnālistu savienības un Žurnālistu asociācijas vietā), organizācijas komisiju, kas strādātu pie vienota ētika kodeksa izstrādāšanas un vestu sarunas ar iesaistītajām pusēm.

Tas nozīmē, ka ir jānoformulē, kas ir laba žurnālistika, laba reklāma un profesionāls, ētiski pieņemams PR.

Pēc tam ir redzamas robežas un kritiskās zonas, kuras iespējams novērst.

Šos noteikumus nevar uzrakstīt juristi, bet tikai un vienīgi mediju līdzstrādnieki un eksperti paši. 

Pēc tam tos var pieslīpēt, apspriest, izdiskutēt un visbeidzot pieņemt kā ”satiksmes noteikumus” mediju darbā.Tiem jābūt kopīgiem gan latviešu, gan krievu medijiem.

Protams, ka daudziem nepatiks, ka reklāmas saturs pēkšņi kļūs par redakcijas atbildības zonu, nāksies ieviest virkni jaunu barjeru publicēšanas procesā un rēķināties, ka interešu konflikti ir neakceptējama lieta mediju darbā.

Tas daudziem nepatiks.

Iespējams, ka tieši tāpēc anarhija pie mums turpinās. Netraucēti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s