Fiats pret Opeli, jeb dendiju mūžīgā kauja, kas nekad nebeigsies

2013. gada 27. oktobris

Gianni Agnelli bija Fiat īpašnieks, Gunther SachsOpel mantinieks. Abi – sava laika modes ikonas un dendiji. ”Moderno laiku” košākie pleiboji un šarmantākie kungi. Kāpēc šie autoražotāji ir iegājuši vēsturē arī ar savu privāto stilu?

Stils

Gunters Sakss bija sava laika visvairāk atdarinātais vīrietis: tērpies loafer kurpēs (bez zeķēm!) neizpogātos pletkreklos un baltās biksēs viņš šokēja sabiedrību. Skandālu žurnāli toreiz esot informējuši savus lasītājus, ka savos ceļojumos Gunters Sakss ņemot līdzi tikai (!): sešus zilus kreklus, četras baltas bikses, divus bleizerus un vairāk neko.

Angellī, turpretī, bija pavisam cita veida snobs. Wall Street Journal viņa stilu rakturojis kā ”filozofisku atbildi absurdismam”. Vēlojot Gianni Agnelli apģērbu var saprast viņa domu gājienu un pasaules izpratni, kuru itāliešu valodā raksturo kā ”sprezzatura”  jeb mākslu sarežģītas lietas paskaidrot viegli. Ar labiem itāliešu modes dendijiem sacensties ir neiespējami, šajā raundā Gunters Sakss ar savu atpogāto kreklu zaudē 100%.

Dāmas

Protams, ka šīs stila ikonas neiztika bez sava laika modīgāko dāmu ierāmējuma: Jackeline Kennedy, Rita Hayworth, Anita Ekberg un citas ieskāva Džanni Anelli. Turpretī Gunters Sakss bija precējies ar Bridžitu Bardo (Brigitte Bardot) un caur šo juridisko procedūru Opel īpašnieks izgriež pogas sava konkurentam, pievācot sev uz mājām 60 gadu kino un modes pasaules spožāko vārdu.

Profesionāli abi dendiji bija atšķirīgi: Anelli bija studējis jurisprudenci Turīnā, taču pats sevi uzskatīja vairāk par mākslinieku un dzejnieku. Viņam esot bijusi raksturīga  intuitīva izjūta un dziļa sociālā inteliģence.

Konkurents Sakss esot brīvi runājis septiņās valodās, bijis lielisks matemātiķis, fotogrāfs, mākslas kolekcionārs un astrologs. Kurš labāks?

Vai viņus var salīdzināt?

Šarms

Šarmāntāks esot bijis Anellī. Viņa draugs Henrijs Kisindžers to raksturoja sekojoši: ”Runājot ar cilvēkiem, Džannī radīja viņos sajūtu, ka viņi ir paši svarīgākie visā pasaulē. Viņš nekad nepozēja, bija ļoti empātisks, apveltīts ar gigantisku spēju saprast apkārtējos”.

Sakss arī esot bijis šarmants. Lūk, kā viņu raksturo bijusī dzīvesbiedre un sieva Bridžita Bardo: ”Viņš bija maģisks, hipnotizēja mani, magnetizēja. Nekad vēlāk vairs neizdevās sastapt nevienu tik maģisku personu kā viņš.”

Sievas vērtējums ir aizkustinošs, taču, šajā kaujā atkal uzvar Anellī. Manuprāt.

Abu dendiju kauja turpinās arī šodien – Gunters Sakss ir trīs talantīgu dēlu tēvs, no kuriem viens ir panākumiem bagāts dizaineris. Taču Anelli dēls Lapo Elkan arī šodien ir superdendijs un nosaka toni pasaules skandālu industrijā.

Mačs, kā redzat, turpinās!

🙂

2012. gada impresijas. Ko pateicu un nepateicu Latvijas Radio Krustpunktā.

 2012. gada 29. decembrī.

player-banner

LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.

 

2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.

latvija 2012

Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.

Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.

Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.

 

Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”

Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.

Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).

Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā   

 Darba tirgus ministrs?

 ”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.

Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:

1)    iespēju atrast dzimtenē labu darbu,

2)  vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.

Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.

Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.

Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.

Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”,  mums pašiem tas ir tikai  brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?

Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.

Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i.,  darbos ārzemēs

Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.  

Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i.  darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.

Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.

Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.

Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas. 

Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.

Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.

Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.

Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.

Te vajag harizmu un oratora spējas.

Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.

Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas. 

Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.

montiJā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.

Mums ir tāpat.

Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām,  bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.

Pievienošanās eirozonai

euroPašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.

Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.

Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.

Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.

Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.

Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc.  Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.

Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.

Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.

Skarbi?

Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.

Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.

Tautu vajag motivēt.

Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu

Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.

Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas”  (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.

Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.

Nepiedodami.

Naudas trūkums?

Nedomāju.

tucijas armija uz Sīrijas robežasMūsu ārzemju  TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.

Kas skatītājam ir svarīgāk?

Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?

Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.  

Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji.  Gan krievu, gan latviešu valodā.

Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo  pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.

Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.

To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru

Ušakovs mazais PutinsNils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.

Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans:  bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm. 

Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.

Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.

Simboliski –  viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).

Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.

Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.

Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.

42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.

 Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.

Taču celsimies un iesim.

Viss būs labi.

Links uz raidījumu Krustpunkti.

 

Mediju ētika un tās regulēšana. Kodekss vai tomēr likumi?

2012. gada 29. novembris

Attēls no Google

Troksnis ap britu nesenajiem preses skandāliem izgaismo arī mūsu mediju ētikas problēmas. To iespaidā aktualizējas jautājums – vai mediji arī turpmāk ir spējīgi paši tikt galā ar savu pārkāpumu sanēšanu? Šodien Londonā tiks publiskots aktuālās problēmas analīzes rezultāts.

Kā briti regulēja savus medijus līdz šim?

Līdz šim pārkāpumus britu presē ētiski regulēja ”orgāns”, kas atgādina zviedru Preses pārvaldi. Tagad no jauna tiek aktualizēts priekšlikums par regulējošas likumdošanas ieviešanu. Tātad ieviest ētikas kodeksa vietā likumus un noteikumus.

Protams, ka šis notikums ir aktuāla tēma mums visiem. Arī Latvijā. Jo pārkāpumu netrūkst arī šeit. Pagaidām pie mums visskaļāk izskanējuši ietekmīgu un turīgu cilvēku kašķi ar žurnālistiem vai medijiem. Neredzamā puse šajā jomā joprojām ir mediju sīko pārkāpumu amplitūda pret parastajiem pilsoņiem, kuri negriežas tiesā pēc taisnības.  Tiesāties ar mediju parastam cilvēkam ir pārāk sarežģīts, dārgs un nogurdinošs taisnības atgūšanas process.

Mediji paši vēlas, lai ētikas noteikumus regulētu pašiecelta pārvalde ar spēcīgākiem noteikumiem un regulācijas svirām nekā tas novērojams pagaidām. Novērotājiem no malas šķiet citādi.

  • Turpināt ierasto praksi tā kā to dara līdz šim vairs nedrīkst. Tā ir katastrofa!”, – tā šodien medijiem uzsvēra britu aktieris Hju Grants (Hugh Grant) , kurš procesā Lielbritānijā pārstāv mediju upurus (Hacked Off).

Premjerministrs Deivids Kamerons pagaidām atturas no komentāriem, lai gan tieši viņa iniciatīva ir pamatā pašreizējam ”Lavesona pētījumam” pēc tam, kad noskaidrojās nopietni mediju ētikas pārkāpumi britu žurnālistikas praksē. Toreiz Ruperta Merdoka News of the World apzināti noklausījās privātu personu telefonu sarunas (varmācības upuru privātās sarunas, Hju Granta un Harija Potera autores Rovlingas komunikāciju ieskaitot). Mediju neētiskums tika atmaskots un atbildīgie darbinieki savus amatus atstāja, redakciju slēdza.

Taču ar to nepietiks.

Kamerons neslēpj, ka status quo  šajā jautājumā esot izslēgts. Taču toriju starpā vienprātības joprojām nav.  Starp citu arī pats Kamerons ir pieķerts ”pārāk tuvās attiecībās” ar laikraksta News of the World līdzstrādniekiem. Vienu no viņiem Andy Coulson premjerministrs pieņēma darbā kā savas informācijas nodaļas vadītāju. Valdības vadītājs (starp citu) dzīvo kaimiņos ar bēdīgi slaveno Rebeku Brūku (Rebekah Brooks), kas bija News of the World galvenā redaktore laikā, kad uzliesmoja skandāls ap Milly Dowlers telefona sarunu nelikumīgu noklausīšanos no žurnālistu puses. Ja Kamerūns šodien nobremzēs ētikas likumu ieviešanu Lielbritānijā, tad daudzi viņam pārmetīs draudzības korupciju.

Raudzīsimies kā briti rīkosies.

Kā preses ētikas sistēma funkcionē citviet?

Dažādi. Vienota modeļa šajā virzienā nav.

Francijā mediju ētikas kontroli realizē tiesas.  Vispār šis darbs būtu jāveic profesionālajai organizācija, kura kopš 1934. gada Francijā izsniedz žurnālistiem viņu preses karti. Centralizēti. Pagaidām gandarījuma sajūtas par esošo sistēmu Francijas žurnālistu savienības ekspertei Dominikai Pradiljē nav, jo ētikas dzirnas samaļ tikai lielos gadījumus, sīkumi paliek nesodīti. Nedarbojas arī radio un TV padome (CSA) par kuras sastāvu balso politiķi un tāpēc tā nevar veikt ētiskās uzraudzības lomu (nav neitrāla). Tātad situācija ir strupceļā, tieši tāpat kā Latvijā. Arī mūsu radio un TV padome ir politisks veidojums.

Vācijā preses brīvību garantē pamatlikums (1949) un salīdzinoši spēcīga jomas organizācija. Tā kā šī sistēma funkcionē, nav nepieciešams likumu izmantojums. Lielākais skandāls šajā jomā notika pirms 50 gadiem, sakarā ar žurnāla ”Der Spiegel” atmaskojumiem Vācijas aizsardzības sistēmā. Toreiz galveno redaktoru sākumā apcietināja, taču rezultātā ”Der Spiegel” uzvarēja un šis troksnis vēl vairāk nostiprināja vāciešu mediju ētikas pašsanēšanas entuziasmu.

Itālijā preses ētikas diskusijas koncentrējas galvenokārt ap Silvio Berluskoni vārdu. Tieši viņa iniciatīva par to, ka par katru rakstu ir jāatbild tiesā autoram-žurnālistam pašam nevis atbildīgajam izdevējam, izsauca sašutuma vētru sabiedrībā. Šo (izdevējiem tik ērto) pieeju Berluskoni neizdevās realizēt. Diemžēl, pie mums Latvijā šī Berluskoni ideja darbojas joprojām un ietekmīgi žurnālisti un izdevēji Rīgā to pat uzskata par ļoti ētisku pieeju mediju pārkāpumiem. Starp citu, itāliešu mediju organizācija var arī sodīt žurnālistus par pārkāpumiem, pat izslēdzot tos no savām rindām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vairs nedrīkst turpināt strādāt kā žurnālists.

Zviedrijā ir izdevies visiem izdevējiem, raidorganizācijām un žurnālistiem vienoties par kopējiem preses ētikas principiem un uzticēt ētikas jautājumu sanēšanu Mediju tiesībsargam un Mediju kontroles pārvaldei. Jāpiezīmē, ka šie – mediju ētikas jautājumi ir ļoti komplicēti. Personām, kas tos risina, ir jābūt kompetentām medijos un bezkaislīgām problēmu novērtējumā un sanēšanā.

Pie mums Latvijā šīs sviras izpaliek. Ieguvēji ir: izdevēji, mediju īpašnieki un politiskās partijas, kas  joprojām var netraucēti izmantot medijus, bez kontroles.

Nedomāju, ka šo ētikas regulācijas sviru izveidošana būtu sarežģīts jautājums.

Būtībā tam nepieciešama labā griba un gatavība izveidot vienotu mediju arodbiedrību (pašreizējās Žurnālistu savienības un Žurnālistu asociācijas vietā), organizācijas komisiju, kas strādātu pie vienota ētika kodeksa izstrādāšanas un vestu sarunas ar iesaistītajām pusēm.

Tas nozīmē, ka ir jānoformulē, kas ir laba žurnālistika, laba reklāma un profesionāls, ētiski pieņemams PR.

Pēc tam ir redzamas robežas un kritiskās zonas, kuras iespējams novērst.

Šos noteikumus nevar uzrakstīt juristi, bet tikai un vienīgi mediju līdzstrādnieki un eksperti paši. 

Pēc tam tos var pieslīpēt, apspriest, izdiskutēt un visbeidzot pieņemt kā ”satiksmes noteikumus” mediju darbā.Tiem jābūt kopīgiem gan latviešu, gan krievu medijiem.

Protams, ka daudziem nepatiks, ka reklāmas saturs pēkšņi kļūs par redakcijas atbildības zonu, nāksies ieviest virkni jaunu barjeru publicēšanas procesā un rēķināties, ka interešu konflikti ir neakceptējama lieta mediju darbā.

Tas daudziem nepatiks.

Iespējams, ka tieši tāpēc anarhija pie mums turpinās. Netraucēti.

Kurās pasaules pilsētās mūs noteikti apzags? Top 10 saraksts.

2012. gada 25. jūnijā.

Barselona – pasaules kabatzagļu galvaspilsēta.

Reizē ar Līgo sācies vasaras atvaļinājumu un arī tuvāku tālāku ceļojumu laiks.

Tikko uzdūros statistikai par valstīm, kurās būtu visvairāk jāuzmanās no kabatas zagļiem, kas var sabojāt visu vasaras atvaļinājumu, ja zagļa rokās nonāk visa līdzpaņemtā nauda, pase, kamera un citas lietas. Ir gadījies? Nenovēlu to nevienam.

Tripadvisor un ABC News ir sastādījuši visbīstamāko pilsētu sarakstu, kur ir vislielākās iespējas, ka jūs apzags kabatas zaglis. Saraksts sastādīts, pamatojoties uz tūristu apzagšanas gadījumu statistiku.

Pirmajā vietā ir Barselona (Spānija), ko uzskata par kabatas zagļu paradīzi.

Kabatas zagļu paradīzes dilstošā secībā:

1) Barselona, Spānija

2) Roma, Itālija

3) Parīze, Francija

4) Madride, Spānija

5) Atēnas, Grieķija

6) Prāga, Čehija

7) Kostablanka (Costa Blanca), Spānija

8) Lisabona, Portugāle

9) Tenerifa, Spānija

10) Londona, Lielbritānija

 Kā redziet, Top 10 ir tikai Eiropas pilsētas, kas liek secināt, ka šis ir zagļu kontinents.  

Taču apzagšanas risks būs krietni mazāks, ja mēs prastu laicīgi tam sagatavoties, gan atstājot mājas, lai tajās neielaužas vietējie zagļi, gan ierodoties ceļojuma galamērķī.

Apdrošināšanas kompānijas, protams, ne jau nesavtīgu nodomu vadītas publicē obligāti vērā ņemamo piesardzības pasākumu sarakstu. Dažas lietas šajās instrukcijās patiešām var likties noderīgas.

Piemēram, kā aizsargāties pret kabatas zagļiem:

1. Īpaši uzmanīsimies uz iepirkšanās ielām un tirdzniecības centros, kur apgrozās daudz cilvēku. Lielas masas pievilina kabatas zagļus.

2. Ieslēdziet seifā vai skapī, drošā koferī to, kas atrodas viesnīcas numurā, ieskaitot pasi. Neņemiet līdzi uz pilsētu visu savu ceļojuma kasi, ja tā ir skaidra nauda, vai visas kredītkartes, ja tās ir vairākas. Ņemiet līdzi tikai to, kas vajadzīgs tajā dienā.

3. Ja atklājiet, ka pazudusi kredītkarte, uzreiz to nobloķējiet, citādi pastāv risks, ka pazudīs arī nauda, kas ir uz konta.

4. Nekad neatstājiet bez uzraudzības savas mantas pludmalē.

5. Rokassomiņu turiet plecos ar tās slēdzi pret ķermeni, nekad  neturiet somiņu uz muguras.

6. Ja ceļojat ar bērnu ratiņiem, vērtslietas neglabājiet ratiņos, ja tos nevarat pieskatīt.

Kā nodrošināties pret ielaušanos mājā, kamēr esat prom ceļojumā:

1. Palūdziet kaimiņiem palīdzību iztukšot pastkastīti, nopļaut zālāju, pie mājas vai garāžas reizi pa reizei novietot automobili. Dariet visu, lai māja neizskatās neapdzīvota un tāpēc pārāk kārdinoša zagļiem.

2. Atstājiet ieslēgtu kādu no apgaismojuma lampām un palūdziet kaimiņu pamainīt ieslēgtās lampas dažādās telpās.

3. Atstājiet pa kājām kādu mantu vai rotaļlietu, lai neizskatās, ka esat prom uz ilgu laiku, uz veļas žāvējamās auklas, ja tāda ir pagalmā, atstājiet kādu apģērba gabalu.

4. Svarīgi, ka ārdurvis, balkona durvis ir ar labām slēdzenēm un drošām atslēgām.

 Laimīgu un drošu ceļojumu!

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.