Pandēmijas pārdomas tulpju ziedēšanas laikā

Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.

Izskatās, ka vairums no mums to vairs nevar izturēt. Puišeļi pa ielu jāj savus velosipēdus ar priekšējo riepu vertikāli gaisā, meitenes šņarkstina skrituļdēli pret asfaltu, Donalds Tramps iesaka injicēt roku mazgāšanas šķīdumu tieši asinīs, jo visiem gribas, lai šis klusais pašizolācijas ārprāts ātrāk beigtos. Bet vīruss neatkāpjas. Nepacietīgākās valstis sāk atslābināt bargos noteikumus saviem pilsoņiem. Taču  būtībā nekas jauns nav noticis, lai šādi rīkotos.

Nepacietības stress

Televizors rāda vidusskolas nobeiguma eksāmenus Dienvidkorejā. Tie notiek ārā, skolas stadionā. Uz basketbola laukuma savietoti galdi un pie tiem uzpucējušies jaunieši raksta savu nobeiguma darbu ar melnām maskām uz deguniem. Drošā attālumā cits no cita.

Stokholmas frizieri iekārtojuši savas darba vietas uz ietves, pie salona ārdurvīm. Tur tiek griezti mati un dzītas bārdas, jo vīrusam nepatīk svaigs gaiss.

Pašvaldības vadītāji sarīkojuši gada atskaites apspriedi zālājā pie zviedru pašvaldības nama. Visi sēž uz izolētiem krēsliem, 2 m attālumā cits no cita, jo tur ir atļauts pulcēties 50 cilvēkiem vienkopus, ja tiek ievērota distancēšanās. Tad politiku var „taisīt“ arī klātienē. Turpretī Dānijā tikko soda naudu samaksāja jauna mamma, kas bija izvedusi pastaigā savu mazuli un bērna draudzenīti. Samaksāja sālīti, jo tur šādi rīkoties ir aizliegts, neraugoties uz to, ka bērni ieslodzījumu necieš.

Vairākas valstis tagad atļāvušas vecākiem iziet parkā kopā ar savu bērnu. Tikai pa vienam. Tikai pa gabalu un tikai ar savām spēļu mantiņām. Turpretī Garkalnes spēļu laukumos Līgo ielā sīkie rušinās smiltīs pa divi un bariņos un šī zona ir pati inficētākā Latvijā. Kā tad ir pareizi?

Zviedru pieeja pandēmijas apkarošanai jau mēnešiem izraisa vīpsnāšanu un plecu raustīšanu. Ārzemju televizori rāda zviedru jauniešus, kas čupojas restorānos dārzos un parkos, sēž uz Dramatiskā teātra kāpnēm un montē šos kadrus ar mirušajiem Karolinska Akadēmiskās slimnīcās akūtās uzņemšanas nodaļā. Zviedru medijos šausta epidemiologus, bet valdība atgaiņājas no jautājumiem, deleģējot visu atbildību ārstiem.

Tāpēc nolēmu parunāties par tēmu – „kā ir pareizi“ ar ierindas ārstu no Stokholmas. Ar personu, kas reāli nosaka notikumu gaitu.

Izeja? Vakcīna vai izslimošana?

Ilgi domāju vai publicēt šo interviju ar ārstu Ivaru Olafu, kurš strādā akūtajā  „koronas uzņemšanā“ Stokholmas centrā. Izmeklējot un nosūtot tālāk covid-19 pacientus slimnīcām. Apspriedāmies un nolēmām, ka publicēsim sarunu bez uzvārdiem, amatiem un darba vietām. Jo saruna nebūs par valsts politiku, par stratēģijām un ietekmes zonām, bet gan par slimību, kas jau sen nogurdinājusi mūs visus gan šaipus, gan viņpus Baltijas jūrai. Tātad par mūsu attiecībām ar pandēmiju no cita redzes leņķa.

Vai Zviedrijas pieeja pandēmijas uzbrukumam ir pareiza?

I.O.: Jā, manuprāt, mūsu stratēģija ļoti loģiska un tālredzīga. Mēs ārsti labi zinām kā epidēmijas notiek un attīstās. Robežu slēgšana neko nedod, jo epidēmija pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ loģika un prāts. Tikko somi, norvēģi, dāņi aizklapēja ciet savas robežas un šonedēļ saprot, ka tas bija nepareizi. Neko tas nedod un nepalīdzēs arī nākotnē. Tagad viņi sāk mainīt savas nostādnes. Atceļ ierobežojumus. Bērni atkal var iet uz skolu un veikali lēni veras vaļā.  Šādi var uz laiku ierobežot, apturēt mehāniski epidēmijas attīstību, taču tā atgriezīsies vēlāk un nekur nepazudīs. Latvija arī aizvērusi savu robežu un noslēpusies stūrī. Protams, ka tas tiek darīts, lai nepārslogotu savas valsts veselības aprūpes sistēmu. Pasargātu vecos un slimos no strauja uzliesmojuma. Taču pašu vīrusu slēgtās robežas neiznīcinās. Epidēmija tikai ievilksies laikā noslēgtā telpā un pēc tam uzbruks no jauna.

Kāpēc tad visas valstis šādi rīkojās – slēdza robežas?

I.O.: Domāju, ka ar šo mēs varam redzēt kā politiķi iesaistās epidēmijas gaitā. Visi cer nopelnīt uz epidēmijas rēķina, parādīt cik viņi ir gudri un cik lieli patrioti. Šis epidēmijas laiks ir pasaules politiķu sacensība – kurš prot labāk. Kurš savai nācijai iepatiksies labāk. Kurš gudrāk izteiksies un labāk izsmies to, kas domā citādāk. Katram politiķim tagad sava brīnumnūjiņa, taču stratēģiju tomēr vajag saskaņot ar ārstiem. Mēs ārsti labi zinām, ka ir tikai divi ceļi: vakcinācija vai izslimošana. Cita jeb trešā ceļa vispār nav. Kamēr nevienam nav vakcīnas atliek izslimošana. Jo vairāk cilvēku ir izslimojuši, jo lielāki priekšnoteikumi, ka epidēmija pie mums drīz arī beigusies.

Tas ir nežēlīgi pret vecajiem un slimajiem…

I.O: Tāpēc jau ir šis distancēšanās ieteikums, lūgums (prasība!) neapmeklēt gados vecākus tuviniekus, izvairīties no tiešajiem kontaktiem ar sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem. Jā, šo sabiedrības grupu jāpasargā no covid–19 uzbrukuma. Vīruss var paātrināt esošo kaiti vai slimību. To, kas cilvēkā jau ir iekšā. Taču vairums no mums pārslimo šo epidēmiju mazāk postoši un, cerams, ka iegūst imunitāti. Pie vecmammas vai vectēva tagad var doties tikai tad, ja saruna notiks pa logu. Nekā citādi to nedrīkst darīt. Vislabākais ir telefons. Tas ir jāsaprot un ar to jāsamierinās.

Tad jau nāktos ieslēgt izolētā zonā šo riska grupu un pārējie varētu turpināt dzīvi ierastajā stilā…

I.O.: Jā, šāda pieeja būtu ideāla, taču mēs nezinām kādas problēmas slēpjas cilvēkos, kas nav veci un neuzskata sevi par hroniski slimiem.

 Tad pagaidām vienīgā izeja ir masveida izslimošana?

I.O.: Visi izslimos covid-19. Ātrāk vai vēlāk. Epidēmija beigsies brīdī, kad 70% no visiem iedzīvotājiem būs izslimojuši tieši šo vīrusu. Mēs ārsti vēlamies, lai šo pārbaudījumu iztur tā sabiedrības daļa, kas ir jauna, veselīga un ar labu spēju šo procesu pārdzīvot salīdzinoši viegli. Tad epidēmija apstāsies un atlikušie 30%, kas ir gan gados vecāki un multislimi ļaudis, gan gados jaunāki cilvēki ar iedzimtām vai iemantotām kaitēm, vairs nevarēs inficēties un turpinās dzīvot tālāk.

Otrs ceļš būtu vakcinēt riska grupu, jeb piešķirt viņiem vakcīnu pirmajiem. Pagaidām mums nav vakcīnas pret covid-19. Starp citu, tieši tāpēc cilvēkiem virs 65 gadiem gripas vakcīna Zviedrijā katru gadu ir bez maksas. Domāju, ka šī koronas epidēmija liks daudziem skeptiķiem saprast ko nozīmē epidēmijas un vakcīnas.

 Vai nekāda cita ceļa nav? Vai nevar noslēpties uz gadu un pārlaist šo laiku pagrabā?

I.O.: Nē, tas neizdosies. Brīdī, kad iznāksi no pagraba ārā, kovids tevi noķers. Mirklī, kad Latvija atvērs savas robežas, nāks jaunais vilnis un vairāk vai mazāk atkal trāpīs iedzīvotājiem.

Zviedrijā pašlaik ir ļoti augsts mirstības līmenis no šī vīrusa.

I.O.: Nedomāju, ka tas ir ļoti augsts. Katra valsts savu upuru skaitu mēra savādāk. Piemēram, Zviedrijā, tiek ieskaitīti koronas vīrusa upuru sarakstā visi, kas ar šo slimību bija inficējušies un vēlāk miruši. Neatkarīgi no tā vai tieši šis vīruss bija vai nebija nāves izraisītājs. Šajā upuru sarakstā ir ļoti dažādi sirdzēji, kas cieš no ļoti atšķirīgām, nereti hroniskām slimībām. Tā kā mēs neatklājam privātus datus un neviens nestāsta medijos kāpēc šis konkrētais cilvēks ir miris, piemēram, no sirds mazspējas vai kādas citas hroniskas vainas, tad cipari izskatās lieli. Jā, šiem cilvēkiem ir diagnosticēts covid-19, bet nav izslēgts, ka viņi nomira cita iemesla dēļ. Šos „citus iemeslus“ mēs neizpaužam.

Vai zviedru slimnīcas pašlaik ir pārslogotas?

I.O: Nav pārslogotas. Godīgi sakot, bijām gaidījuši lielāku sirdzēju vilni. Kā Itālijā. Bijām jau sagatavojušies varoņdarbiem, taču nekas tāds nenotika. Reālajā dzīvē ir pavisam cita aina – cilvēki vairs nenāk uz ārstniecības iestādēm, lai nepārslogotu mediķus epidēmijas laikā. Sirdzēju izrādījās mazāk, nekā bijām plānojuši. Ārstiem un māsām veselības aprūpes vietās šodien ir daudz mazāk slodze nekā parastajos apstākļos. Rentgena māsa vai ārsts var lasīt grāmatas darba laikā, jo pacientu pēkšņi viņam vairs nav. Epidēmija ir pārņēmusi telpu.

Tu pats strādā covid-19 uzņemšanā centrā?

I.O.: Jā, es strādāju īpašā ēkā, kuru uzbūvēja kā pagaidu celtni epidēmijas apstākļiem.

Vai katru dienu ierodas daudz cilvēku, kas uzskata, ka ir sasirguši ar covid-19?

I.O.: Jā, ir salīdzinoši daudz šādu cilvēku, kas uzrāda attiecīgas indikācijas un tiek pēc tam nosūtīti uz analīzi. Taču tagad ir daudz vairāk pacientu, kas cieš no pavasara alerģijām un īsti nesaprot kas īsti viņiem par vainu.

Vai šādi strādāt nav bīstami?

I.O.: Nedomāju, ka tas ir bīstami. Apģērbs un maskas paredzēti aizsardzībai. Mums tie ir un zinām kā tos lietot. Mēs paši nomainām cits citu pēc zināma laika. Lai vienam ārstam neiznāk pārāk gara eksponēšanās covid-19 pacientu priekšā. Otrs to nomaina. Tas nozīmē, ka arī ārsti un medmāsas nedrīkst izslimot vienlaicīgi.

Kā un cik maksā tests/analīze cilvēkam, kas iespējams ir saslimis ar covid-19? Vai to maksā valsts, vai cilvēks pats?

I.O: Covid-19 analīzes apmaksā valsts. Tie paredzēti cilvēkiem, kas ir riska grupā un tiek pārbaudīti. Pagaidām mums nav pieejami labi ātrie testi, kas noskaidrotu vai attiecīgais cilvēks ir vai nav izslimojis šo slimību. Domāju, ka drīz šie drošie testi parādīsies un katrs varēs pārbaudīt pats sevi.

Vai pašlaik sākas masveida testi covid-19? Vai tas ir mēģinājums noskaidrot cik liels procents jau izslimojuši šo sērgu?

 I.O.:Nē, mēs neveiksim grupu testus Stokholmā. Mēs veiksim izvēles grupu testēšanu, lai saprastu cik lielos mērogos slimība ir izplatījusies. Galvenokārt veselības aprūpes darbinieku vidū. Lai saprastu kādas izredzes mums ir un kādas prognozes iespējamas.

Islande pašlaik testē gandrīz visus iedzīvotājus. Dānija šo ceļu uzsāks šonedēļ. Vai tas ir gudrs gājiens?

I.O.: Nē, manuprāt nav gudrs gājiens. Nav nekāda jēga sākt masu testus, ja šodien vesels cilvēks var saslimt rīt. Šādi rīkoties ir vēl par agru.

 Vai pārāk maz cilvēku pagaidām ir izslimojuši koronu?

I.O: Jā, pagaidām pārāk maz. Šīs analīzes ļoti precīzi nepasaka vai pacienta ķermenī patiešām ir antivielas un vai šis cilvēks joprojām ir vai nav slimības pārnēsātājs. Ir pārāk daudz neskaidrību ar šo analīžu rezultātiem.

Tad nav nekādas jēgas distancēties, labāk izslimot?

 I.O.: Godīgi sakot – jā. Vieglā veidā.

Zviedriju ļoti kritizē ārzemju medijos. Par nežēlīgu pieeju pandēmijas upuriem savā valstī. Kāpēc tu pievienojies šai līnijai?

I.O.: Zini, es esmu ārsts. Man ir zināms kā rodas šādas epidēmijas. Tās nāk pie mums katru gadu, jo cilvēks dzīvo pārāk ciešā kontaktā ar cūkām un vistām un tieši tāpēc sarūpē mums jaunas un jaunas epidēmijas. Ar esošajiem mājdzīvniekiem un viņu sērgām jau esam tikuši galā, bet ja rodas jauni vīrusi no mazāk pazīstamiem „pārtikas produktiem“, tad notiek tā kā tagad ar koronas vīrusu. Proti – mums nav vakcīnas un zāļu šādām dzīvnieku izcelsmes sērgām. Tas ir slikti. Ceru, ka gada laikā šī vakcīna parādīsies un būs visiem pieejama.

Tomēr šī pieeja ir nežēlīga…

I.O.: Ja tev sākas sāpes un ir skaidrs, ka iekaisusi aklā zarna. Tu vari izvēlēties sev divus padomdevējus – politiķi vai ārstu. Kuru tu izvēlēsies?

Ārstu, protams…

I.O.: Nu šī ir atbilde arī pandēmijas sakarībā. Vai nu mēs turpināsim sacensties valstu starpā ar statistiku, kas nereti ir samērā apšaubāma lieta. Vai nu mēs nopietni domāsim kā tikt galā ar šo sērgu kopīgiem spēkiem. Ārstu, nevis politiķu vadībā. Domāju, ka man tagad nebūtu jākomentē Donalda Trampa ieteikumi koronas vīrusa pacientiem. Par to jau pierakstītas pilnas avīzes. Tagad būtu jāpaskaidro tautai kā kopīgiem spēkiem izdosies no šīm epidēmijas lamatām izkļūt. Visiem izslimojot.

Tad mēs visi, neizbēgami paliksim slimi? Nekāda cita ceļa nav?

I.O.: Nav.

Tad iznāk, ka nav jēgas visiem šiem 2m distancēšanās pasākumiem un roku dezinficēšanai utt.?

I.O.: Nē, ir jēga. Šādi mēs atļaujam slimnīcām pamazām tikt galā ar epidēmiju, saprātīgi laužamies cauri slimībai, kas pieķersies katram. Lielākā vai mazākā mērā.

Vai  ārsti ir jau izslimojuši?

I.O.: Mēs ļoti ceram, ka esam izslimojuši. Pagaidām testi vēl nav veikti.

Man ļoti nepatīk šī pandēmijas loģika…

I.O.: Tur neko nevar darīt.

Pārdomas pēc sarunas

Nepacietības stress ir ieradies uz palikšanu. Radio ziņo, ka pēdējo nedēļu laikā zviedru jauniešu daļa aktīvi cenšas aplipināties ar covid-19, lai ātrāk izbeigtu karantīnu un pašizolācijas mocības. Ir pat modē doties ciemos pie kāda, kurš skaidri zina, ka ir slims ar covid-19.

Vai Garkalnes pašvaldības iedzīvotāji, kas ir inficētāko mūsu valsts covid-19 sirdzēju saraksta priekšgalā, ir vieglprātīgi vai viedi?

Atbildes uz šo jautājumu piedāvās nākotne.

Pagaidām mēs pašizolēsimies tālāk un gaidīsim vakcīnu.

Cerams, ka sagaidīsim.

Aptaukošanās kā būtisks covid-19 saslimšanas riska faktors

Koronas vīrusa riska zonā ir daudz un dažādu faktoru, kas sarežģi saslimšanas gaitu. Priekšplānā līdz šim intensīvi tiek virzīts vecuma aspekts. Proti, uzverot, ka gados vecāki cilvēki esot vairāk pakļauti saslimstības riskam. Taču laikam ritot, pamazām noskaidrojas arī citi riska faktori, kas var veicināt smagāku šī vīrusa izraisītās slimības gaitu. Viens no tādiem ir aptaukošanās apstāklis, kas cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masas indeksu (BMI) var izraisīt intensīvāku saslimšanu ar covid -19. Dānijā, Norvēģijā un Somijā tieši šo apstākli šodien uzver kā būtisku riska faktoru.

Vai korpulenti cilvēki ir riska zonā?

Zviedrijā pagaidām vilcinās iekļaut šos ļaudis covid-19 apdraudējuma pirmajās rindās. Arī pasaules Veselības organizācija (WHO) nav izdalījusi šo iedzīvotāju grupu kā īpaši apdraudētu. Proti, kā tādu, kas aptaukošanās dēļ, varētu piešķirt slimībai īpaši kritisku gaitu. Taču neraugoties uz to, ka šādu brīdinājumu nav, novērojami slimnīcās liecina, ka šīs grupas cilvēki veido vairākumu no īpaši smago pacientu skaita. Tāpēc dāņi, norvēģi un somi ir jau iekļāvuši apaļīgus cilvēkus riska grupā un uzver ķermeņa aptaukošanos kā būtisku riska faktoru. Šim viedoklim pievienojas arī Eiropas slimību profilakses un kontroles centrs jeb European Centre for Disease Prevention and Control (ECDC), kas savā 8.aprīļa ziņojumā akceptē viedokli, ka ķermeņa aptaukošanās paaugstina risku smagi saslimt ar covid 19. ECDC ir apkojuši datus par sirdzējiem Zviedrijā, Spānijā, Itālijā un Nīderlandē. Izrādās, ka 73% no smagi slimajiem pacientiem šajās valstīs ir ar ķermeņa masas indeksu 30 vai pat vairāk. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir korpulenti.

Palielināts ķermeņa svars nozīmē no 25 -30 pēc BMI standrata.  Aptaukošanās tiek konstatēta, ja ķermeņa svars ir virs 30 (BMI) un vairāk. WHO klasificē nedaudz savādāk : no 30 līdz 34,9 skaitās viegla ķermeņa aptaukošanās, bet no 35 –40 tiek konstatēta smaga ķermeņa aptaukošanās.

„Nonākot intensīvās aprūpes nodaļā, šiem pacientiem raksturīgs mazāks plaušu tilpums un tieši šī iemesla dēļ ir apgrūtināts mākslīgās elpināšanas process“, – uzver Zviedrijas vadošais epidemiologs Anderšs Tegnēls.

Vai šādus secinājumus ir pamatoti publiskot?

Slimība ir jauna un līdz galam nekas vēl nav izpētīts. Šo viedokli pauž daudzi jomas speciālisti. „Ja mēs sākam nodalīt korpulentos pacientus no pārējiem intensīvās aprūpes nodaļā, tad jākonstatē, ka visa mūsu sabiedrība ir pilna ar šāda veida cilvēkiem“, – uzskata Cecīlija Magnusone (Epideoloģijas centra vadītāja) un uzskata, ka nevar zinātniski nodalīt apaļīgos pacientus no kalsnajiem. Taču viņa nenoliedz, ka pacienti ar ķermeņa aptaukošanās tendenci jeb obesitas, ir pakļauti daudziem riskiem. „Obesitas jeb aptaukošanās ir slimība, kas rada iekaisuma izpausmes. Cilvēki ar palielinātu ķermeņa svaru mēdz ciest no dažāda rakstura iekaisuma stresa, kas būtiski pazemina imūnās aizsardzības sistēmu. Ja cilvēks ir pieļāvis smagu sava ķermeņa aptaukošanos, tad ir grūtāk elpot, lielāks diabēta un sirds asinsvada slimību risks un paaugstināts asinsspiediens“, – secina daktere Magnusone.

Vai šo faktoru summa var izvirzīt korpulentos pacientus arī covid-19 riska zonā?

No šāda viedokļa raugoties, tā tas patiešām esot. Ja cilvēks jau ir slims, tad covid19 ir īpaši bīstams. Ja zviedri joprojām ir piesardzīgi un izvairās iekļaut korpulentus cilvēkus īpašajā covid-19 riska zonā, tad citi to jau ir izdarījuši. Dānijā cilvēki ar BMI 35-40 ir oficiāli iekļauti paaugstinātā riska grupā covid-saslimšanai. Norvēģijā šajā grupā iekļauti iedzīvotāji ar BMI 30 un vairāk. Somijā ar BMI 40 un vairāk.

Ķermeņa masas indekss BMI jeb Kitela indekss ir aptaukošanās rādītājs, kuru izsaka ar svara un auguma garuma (kvadrātā) attiecību. Tātad MI= svars (kg) : garums (m) kvadrātā. Normāls ķermeņa masas indekss skaitās no 18.00 līdz 25.00. Ideālais 22.00.

Raganu medības pandēmijas ēnā un Dievi, kas nemelo

Diktatori izmanto pandēmiju, lai stiprinātu savu varu. Tā rīkojas Putins, Orbans un Erdogans. To pašu cenšas pagūt līdz rudenim arī Donalds Tramps.

Kamēr mēs apspriežam Vinķeles un Kariņa stratēģiju (epidēmijas apkarošanas jomā), tikmēr Turcijā par šādu uzdrīkstēšanos var „iebāzt“ cietumā uzreiz. Jo Erdoganu un viņa politiku kritizēt tur nedrīkst. Orbans pa šo laiku pamanījies ierobežot izteikšanās brīvību savā valstī un Filipīnās Rodrigo Duterte pat gatavs piespriest nāves sodu saviem tautiešiem, kas neklausīs viņa pavēlēm.

Turcija seko Krievijai

Erdogans, līdzīgi Putinam, ir savācis savās rokās visu esošo varu valstī. Otrdien Turcijas tiesa nolēma atbrīvot no ieslodzījuma 90 000 cietumnieku, lai apturētu vīrusa izplatīšanos ieslodzīto vidū. Tika atbrīvoti zagļi un slepkavas, bet cietumā paturēti politiskie ieslodzītie, žurnālistus ieskaitot. Tas nozīmē, ka raganu medības pandēmijas ēnā turpinās. Pazīstamā turku rakstnieka Ahmeda Altana advokāts tikko pieprasīja Altana amnestiju viņa veselības problēmu dēļ, taču citādi domājošos Erdogana valdība ārā no cietuma nelaidīs. Viņš saņēma atteikumu.

Pandēmijas apstākļos Erdogana režīms ķēries klāt jauniem pasākumiem žurnālistu apkarošanai, uzsākot „izmeklēšanu“ pret 568 personām, kas tiek apsūdzētas „manipulatīvu jaunumu“ jeb „viltus ziņu“ tiražēšanā sociālajos medijos. Zīmīgi, ka šajā gadījumā nav runa par epidēmijas stratēģijas kritiķiem vai koronas krīzes skaidrotājiem. Te ir runa par žurnālistiem, kas raksta un publicē Erdogana režīmam nepatīkamus rakstus par Turcijas karu Lībija un Sīrijā. Tie, kas nepatīk diktatoram, agri vai vēlu nonāk cietumā.

Marta sākuma tika arestēts  neatkarīgās ziņu aģentūras Oda TV vadītājs Baris Terkoglu un ziņu reportieris Hilia KIlincs. Par ko viņus aizturēja? Par to, ka aģentūra publicēja materiālu, kurā tika paziņots, ka Lībijā nogalināts kāds turku drošības policijas darbinieks, kas bija patiesība. Šis cilvēks patiešām bija nogalināts februārī Lībijā, taču šāda informācija (pēc  Erdogana režīma pārliecības) skaitās valsts noslēpums un to izpaust mediji nedrīkst. Par šī ļoti slepenā (bet patiesā!) fakta publiskojumu žurnālistam un redakcijas vadītājam tagad draud ieslodzījums turku cietumā 9 gadus. Oda TV atbildīgais izdevējs arī riskē saņemt garu cietumsodu.

Interesanti, ka pat Parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Sezgins Tanrikulu nedrīkst publiski paust savas domas. Nesen viņš izteicās pret Turcijas iejaukšanos kurdu reģiona veidošanā Sīrijā apmēram šādi – „ Vēlos pasvītrot, ka šis karš nav taisnīgs un tas tiecas atrisināt jautājumus, kas būtu risināmi miermīlīgā veidā, diplomātijas ceļā“. Taču šāds izteikums bija nepiedodams pārkāpums un tika interpretēts kā „separātisma“ veicināšana.

Tieši tāpat kā Krievijā, arī turkiem tagad jātur mēle aiz zobiem. Ungārijā un Polijā notikumi veidojas līdzīgi. Korona piedalās šajā procesā neredzami, bet ļoti noteikti.

Mazliet par Ahmetu Altanu

Turku rakstnieks Ahmets Altans tika aizturēts pirms gada. Viņš tika apsūdzēts valsts apvērsuma organizēšanā. Pats rakstnieks šo apsūdzību noliedz. Uzrunā tiesai viņš teica sekojošo: „ Ticība, kas panāk, ka cilvēki pulcējas ap reliģiju, sakņojas viņu pārliecībā, ka Dievs ir godīgs. Dievs nemelo. Meli iznīcinātu Dieva dievišķumu. Tieši tāpat agrāk cilvēki ticēja, ka bumbierkoks ir svēts un godīgs un tāpēc katru gadu noteiktā laikā dāvinās cilvēkiem bumbierus.

Tieši tāpat cilvēki pulcējas ap autoritātēm. Dievina, apbrīno tos un paļaujas uz viņiem. Cilvēki, kas nepaļaujas cits uz citu, kas sadalās grupiņās – klanos, grupējumos, tie meklē cilvēkus ap kuriem vienoties un saliedēties. Tieši tāpat kā ticīgam cilvēkam vajag godīgu personību ap kuru vienoties kopīgā ticībā, arī valstīm vajag līderus uz kuriem visi var paļauties. Tieši šādiem ir jābūt tiesnešiem. Tieši tiesnesis veido nāciju un godīgu valsti.“

Diemžēl pašam rakstniekam šādu godīgu tiesnesi satikt Stambulā neizdevās. Viņu apsūdzēja par noziegumiem, kurus rakstnieks nebija izdarījis. Tāpēc viņš turpina atrasties cietumā joprojām. Iesaku izlasīt kādu no viņa darbiem. Altana kontā ir 10 romāni, esejas un literārā publicistika turku, angļu, vācu un franču valodā.

Godīgi sakot, mani dziļi satriec notiekošais Turcijā. Esmu viesojusies šīs valsts avīžu redakcijās, radio un televīzijas stacijās, kopā ar kolēģiem žurnālistiem. Izjutusi Stambulas īpašo auru un sapratusi dziļi inteliģento tautu. Taču tas, kas notiek Turcijā patlaban, nav akceptējams. Nekādi nav akceptējams.

Tīfa Mērija jeb cilvēki, kas pārnēsā slimību neapzinoties

Speciāli TVNET

Šorīt noskrēju pa liedagu, gar jūru. Lieldienu saule bikli lūkojās caur mākoņu aizkariem un pūpoli naski šūpojas vējā. It kā darītu atbildīgu darbu. Liedagā cilvēku nav. Ir pandēmijas karantīnas laiks. Taču pie kaimiņu mājām gan sabraukušas automašīnas. Aiz baznīcas to ir pa četrām vai piecām pie katras viensētas. Bērni pie vecākiem? Draugi pie radiem? Nav izslēgts, ka pēc 14 dienām avīzēs parādīsies informācija, ka arī šis Dieva sargātais nostūris ir ieguvis savus pirmos covid-19 pacientus. Ciemiņi būs atveduši no pilsētas sērgu Lieldienās. Paši to neapzinoties. Kāpēc viņi pārkāpj noteikumus? Vai tāpēc, ka nesaprot?

Tīfa Mērija

Pagājušā gadsimta sākumā, tīfa uzliesmojuma laikā Ņujorkā, tika konstatēts, ka smagās slimībās pārnēsātājs pats var izskatīties ļoti veselīgs cilvēks. Tāds, kas citiem neko ļaunu it kā nespēj nodarīt. Par šādu simbolu toreiz kļuva īriete Mērija Malona, kuru mediji toreiz nekautrējās nodēvēt par „Amerikas bīstamāko sievieti“. Lai viņa nevarētu izplatīt tālāk slimību, jauno sievietei ieslēdza piespiedu izolācijā uz daudziem gadiem. Kā tas tā varēja notikt? Vai ir pieļaujams, ka mēs likvidējam kādas personas brīvību tikai tāpēc, ka  šī persona (ar savu pārvietošanos) apdraud citus.

Viss sākās ar firziķu saldējumu 1906. gadā. Kādā turīgā amerikāņu ģimenē pēkšņi tika konstatēts vēdertīfa uzliesmojums. Tas notika vasarnīcu rajonā, netālu no Ņujorkas. Smagi saslima 6 no 10 ģimenes locekļiem. Parasti šo sērgu izplata netīrs ūdens, cilvēki, kas nemazgā rokas. Ģimenes galva uzticēja noskaidrot infekcijas izraisītāju „higiēnas inženierim“ Džordžam Soperam, kurš apņēmās atrast vainīgo. Sākumā aizdomās tika turēti dažādi ļaudis, līdz beidzot uzmanība apstājās pie pavāres Mērijas. Meiča bija sākusi darbu šajā ģimenē salīdzinoši nesen. Vai bija iespējams, ka gatavojot ēdienu, Mērija būtu apzināti inficējusi visu saimnieku ģimeni? Džordžs konstatēja, ka termiski apstrādāts ēdiens nav bīstams. Tātad atliek tikai deserts – svaigu firziķu saldējums. To arī bija gatavojusi Mērija. Pēc tam viņš šo pieņēmumu zinātniski pamatoja pētnieciskā žurnālā, taču Mērija no darba tika atlaista.

No parastas virējas viņa pārvērtās „ļaunākajā sievietē” un kļuva par nīstāko personu  Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc?

Džordžs bija izpētījis, ka Mērija iepriekš ir strādājusi par pavāri septiņās ģimenēs. Visās viņa bija izraisījusi līdzīgu epidēmiju. 1907. gadā zinātniekam izdevās sadzīt  Mērijas pēdas Ņujorkā, kur viņa atkal gatavoja ēdienu citiem. Zinātnieks pieprasīja veikt meičai analīzi, lai noskaidrotu vai viņa nav smagas slimības pārnēsātāja. Mērija bija sašutusi, apvainojusies un izmeklējumiem pretojās. Viņa uzskatīja sevi par 100% veselu cilvēku un nepiekrita analīzēm. Džordžs aicināja palīgā policiju. Brauciens uz slimnīcu izvērtās dramatiskā akcijā ar kliegšanu, bļaušanu, lamāšanos un spārdīšanos. Testu rezultāts apliecināja aizdomas. Izrādījās, ka Mērija pārnēsā slimību, pati no tās neciešot. Viņa bija paguvusi Ņujorkā inficēt 22 personas. Viens, viņas inficētais cilvēks, jau bija miris. Lai gan meiča nevienu nebija apzināti aplipinājusi ar tīfu, viņu aizturēja un arestēja.

Vai drīkst veselam cilvēkam aizliegt būt sociāli aktīvam?

Šis jautājums aktualizējies patlaban. Pa ielu pretī nāk divas māmiņas ar ratiņiem, četri puiši lēkā ar kalnu velosipēdiem un divas omes stumj savus ratiņus uz vietējā veikala pusi. Vai visas šīs izdarības nav akceptējamas? Šis jautājums ir aktualizējies pēdējo nedēļu laikā. Visās valstīs. Jūtamies veseli un aiziet!

Zviedriem covid-19 mirušo līkne turpina pieaugt dramatiski, jo tauta sēž restorānos, pie polārā loka slēpo, kopj savu skaistumu salonos un frizētavās, ēd kūkas kafejnīcās. Tagad jau epidēmija ir ievazāta veco ļaužu pansionātos un vājie mirst straujāk un biežāk nekā citur. Vai viņiem slimība beigsies tāpēc ātrāk, ja visi slimo intensīvāk un mirst straujāk? Ekonomikas glābšanas vārdā? Nedomāju, ka tā notiks. Vai ir iespējams savaldīt amerikāņu jauniešus Svētā Patrika dienas svinību laikā? Floridas svētkos epidēmijas ēnā?  Vai drīkst aizliegt veselam cilvēkam būt aktīvam, kustīgam un priecīgam tikai tāpēc, ka citi slimo?

Šī jautājuma sakarībā nāk prātā „Tīfa Mērijas“ liktenis. Jau savā 1996. gadā publicētajā darbā (Typhoid Mary: Captive to the Public’s Health) Džudīte Laveta rakstīja par to, ka ir gandrīz neiespējami aicināt parastu, veselu cilvēku ierobežot savas brīvības citu cilvēku dēļ.

Arī tad, ja konkrēti cilvēki pārnēsā slimības un paši no tām necieš. Ir pieņemts uzskatīt, ka izdzīvo spēcīgākais un vājākajam jāpazūd. Domāju, ka tieši šī pati situācija ir novērojama šodien manā Latvijas ciemā, kurā viesi ierodas pie saimniekiem ar slimību, paši to neapzinoties. Pie kam – mums latviešu valodā nav pietiekami spēcīgu vārdu, kas šo brīvprātīgo apkārtnes inficēšanu apturētu. Loģiskā domāšana te nedarbojas.

Mērija neticēja un nepieņēma savu diagnozi

Noraugoties uz to, ka visi testi pierādīja, ka Marija pārnēsā bīstamu slimību, viņa pati visu noliedza. Uzskatīja, ka ārsti viņu apmelo. Trīs gadus Mēriju noturēja piespiedu izolācijā uz salas. Viņa gatavojas sev ēdienu, jutās vesela un dusmojās uz ārstiem, kas ieradās viņu pārbaudīt. Mērijas dienasgrāmatas liecināja, ka meiča psiholoģiski cieš no piespiedu izolācijas. Mediji neskopojās ar nežēlīgām karikatūrām, kurā izolētā Mērija tika attēlota kā ļaunuma iemiesojums, kas vāra sev zupu un cep pusdienas no svešu cilvēku galvaskausiem. Trīs gadus vēlāk viņu atbrīvoja. Viņa nedrīkstēja strādāt par pavāri. Sākumā Mērija  par to dusmojās, bet vēlāk piekrita aizliegumam. Taču vēl pēc pāris gadiem – nomainīja vārdu, uzvārdu un turpināja gatavot ēdienu citiem. Tāpēc piecus gadus vēlāk viņu atkal atrod tas pats Džordžs Sopers. Viņam tobrīd jāizmeklē smags tīfa uzliesmojums kādā slimnīcā. Noskaidrojas, ka šajā iestādē strādā par pavāri Mērija. Tā pati Mērija. Šoreiz viņa bija izraisījusi smagu saslimšanu nu jau simtiem cilvēku un tāpēc tika vēlreiz aizturēta, arestēta un nosūtīta uz 20 gadiem izolācijā. Karantīnā. Šodien nosaukums „tīfa Mērija“ apzīmē cilvēkus, kuri ignorē karantīnas un apzināti pakļauj veselības riskam citus cilvēkus. Nesaprotot cik daudz ļauna viņi citiem nodara.

Vai Mērija bija muļķe?

Šķiet, ka nebija muļķe. Ieradās ASV viena pati no Īrijas, 19.gs. beigās. Bija apņēmīga, strādīga, laipna un sirsnīga. Labi veikusi savu darbu, bijusi atklāta un draudzīga. Daudz lasījusi grāmatas, Čarlzu Dikensu ieskaitot. Bijusi izpalīdzīga, apkopusi tīfa slimniekus, kurus pati aplipinājusi ar šo sērgu. Slaida, kupliem matiem un zilām acīm. Par viņu ir uzrakstītas daudzas grāmatas un vairums autoru uzskata, ka Mērija tika diskriminēta. Paradoksāli, ka līdz sava mūža beigām Mērija atteicās akceptēt faktu, ka ir pati izplatījusi citiem cilvēkiem bīstamu slimību. Viņa nespēja saprast kā tas iespējams: pats neesi slims, bet citiem slimību piegādā. Tā nevar būt. Viņas prātam tas nebija aptverams.Jākonstatē, ka Mērija nav vienīgā.  Mums līdzās ir daudz šādu „tīfa Mēriju“. Tepat Latvijā.

Diemžēl.

 

Žurnālista profesijas iznīcinātājs Facebook jeb lielais melnais suns parkā. Lieldienu sarunas (divās daļās) par medijiem un žurnālistiku (2)

Galvenās mediju attīstības problēmas Latvijā

Par šo tēmu, protams, vislabāk rakstīt zinātnisku rakstu ar argumentiem un atsaucēm. Taču var mēģināt paskaidrot ļoti vienkārši, šī bloga ietvaros.

Ceru, ka pirmā daļa pierādīja, ka mediju un komunikācijas zinātne nav radusies 90. gados tukšā vietā un tā sakņojas masmediju pētniecībā, kas tika veikta jau iepriekš. Interesanti, ka komunikācija kā zinātne Rietumeiropā attīstās tieši 90.gados. Proti, laikā, kad Latvija atjauno savu neatkarību un tas nozīmē, ka mūsu zinātnieki šajā jomā beidzot varēja iekļauties viegli, un bez problēmām. Vairs nevajadzēja 2 teikumos citēt Brežņevu visu disertāciju ievadtekstā.

Taču kā ar medijiem? Periods pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas medijos bijis iezīmīgs ar divām nelāgām tendencēm: a) medijus uzņēmās vadīt enerģiski cilvēki bez izglītības žurnālistikā vai komunikācijas zinātnēs, b) pastāvēja nepamatota iedoma, ka Padomju Savienības laikā strādājošie žurnālisti nedrīkst turpināt darbu profesijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jo ir ideoloģiski zombēti un bīstami jaunajai valstij.

Salīdzināšu atkal ar ārstiem. Savādi, ja mēs 90. gadu sākumā būtu izmetuši no darba visus, kas piedzimuši agrāk un bijuši spiesti studēt un strādāt slimnīcās PSRS apstākļos. Tad mūsu slimnīcas būtu tukšas. Ar vārdotājiem un zīlētājiem mēs ārstu kabinetus baidījāmies aizpildīt.

Taču ar žurnālistiem centās izrēķināties tieši šādi un liela daļa vainas te jāuzņemas trimdas jeb emigrācijas „aktīvistiem“, kas neko kārtīgi nezināja par žurnālistu izglītību un filologu diplomiem „padomijas laikos“, taču izteikties vēlējās un slaktēt gribēja. Viņi bija dumji, taču ietekmīgi. Labu gribot var nobruģēt ceļu uz elli, kas arī tika izdarīts. Liela daļa no šiem „krusttēviem“ šodien jau miruši, taču diezgan daudz savārīja un ietekmēja greizi, ka ciešam vēl tagad. No šejienes cēlies mūsu žurnālistu pēctecības deficīts profesijā. Proti – strādā tikai „bērni“, bet vecākās paaudzes profesionāļu ēterā vai kadrā vairs nav.  Tas ir ļoti slikti. Taču šis defekts raksturīgs vairākām postkomunisma valstīm šodien.

Nākamais defekts ir mediju vadītāju izglītības trūkums mediju un komunikācijas jomā un zemais respekts pret zinātni. Savā grāmatā „Mediju misija“ plašāk apskatīju šo tēmu un tās izraisītos traucējumus, taču īsumā varētu formulēt šādi –  medijus uzņēmās vadīt enerģiski, bet profesiju nezinoši ļaudis. Viņi domāja, ka vislabākie mediji ir ASV un aktīvi sāka kopēt šīs valsts ētera mediju praksi. Rezultātā mums šodien ir ļoti amerikanizēta mediju vide ar bezsatura pļāpu radio un čalojošu, zibošu izklaides televīziju. Tas nozīmē, ka esam devalvējuši elektroniskos medijus līdz amerikāņu standartam un kļuvuši par viegli manipulējamas publikas valsti. Eiropā tā nedara. Tur ir svarīga nacionālā valoda un domājošs skatītājs. ASV iemāca publiku izklaidēties līdz nāvei, jo tad šo auditoriju ir viegli „apčakarēt“. Eiropieši ļoti strikti nostājas pret šo tendenci, taču Latvijā tā ir nekritiski pieņemta tā saucamā „pārprastā komerciālisma“ vārdā. Mūsu mediji turpina kļūt saturā aizvien seklāki, jo to vadītāji nesaprot atšķirības starp Eiropas un jeņķu formātiem. Viņi uztver avīzi vai televīzijas staciju tieši tāpat kā maizes ceptuvi, kurā var samazināt izmaksas iepērkot lētāk un pārdodot lētāku preci ar lielāku peļņu. Rezultātā no darba jau sen atlaisti žurnālisti, kas ražo saturu ar substanci un centrālo vietu ieņem izklaidētāji – mapeti. Šajā situācijā nevajag, lai pie mikrofona strādātu žurnālists, kas saturīgi un profesionāli aizpilda ēteru. Nē, tā vietā noder aktieri, masieri, ārsti un atslēdznieki, kas prot gvelzt un vālēt paģirainus jokus visās diennakts stundās. Kad vien vajadzīgs. Pieradināšana pie šāda – saturā sekla ētera ir jau notikusi 30 gadu laikā. Tagad atliek tikai turpināt, jo latviešu klausītājs un skatītājs pie amerikāņu tukšpļāpības latviešu valodā ir jau pieradināts.

Proti – šādas politikas rezultātā no slejām, ētera un ekrāna izplūst jēdzīgs saturs un situāciju analīze. Šo procesu varētu salīdzināt ar preču piedāvājumu pārtikas veikalā. Ja Rimi piena produktu, maizes un citu organismam vajadzīgo pārtikas preču vietā piedāvātu tikai konfektes? Tas veikalam būtu ļoti izdevīgi. Varētu attiekties no liekām izmaksām, kas nepieciešamas ledusskapjiem, sadējamajiem skapjiem utt. varētu atlaist no darba visas pārdevējas, jo končas katrs sev tūtā var sabērt pats. Mēs varētu nopirkt tikai konfektes un cepumus. Tirgotājam tas būtu ļoti izdevīgi. Mums pircējiem – ļoti neveselīgi un zemniekiem (ražotājiem)  – traģiski.

Šodien mēs brīnāmies, ka amerikāņi ievēlējuši par prezidentu šim amatam nepiemēroto Donaldu Trampu. Taču šo iespēju nodrošina vāvuļojošo mediju izklaidētais un nedomājošais vēlētājs, kas Kremļa socmediju iespaidā  izdarīs visu kā politiskajam pasūtījumam nepieciešams. Eiropā šāds spiediens tik viegli neizdosies, jo vēlētājs ir pieradis pie cita veida masu medijiem un publiskās informācijas standarta. Kurš sabojā mūsu mediju telpu un novelk lejā satura standartu? Kremlis? Nē, mēs paši. Akceptējot pie pašmāju mediju vadības stūres cilvēkus, kas žurnālistiku vai medijus nav studējuši augstskolā un par mediju biznesu spriež pēc analoģiju principa.

Melnais suns

Beidzot esam nonākuši pie melnā suņa parkā. Kas viņš ir? Tas ir Facebook. Cukerberga ražojums, kas sākumā lielījās par cenzūras neesamību, pielaida pilnus „savus staļļus“ ar melotājiem, blēžiem un manipulētājiem, pārdeva savus faktu arhīvus vēlēšanu „čakarētājiem“ un tagad kaisa pelnus uz galvas, pieņemot darbā vietējas nozīmes „cenzorus“. Par melno suni to nosauca kāds mans kolēģis vācu žurnālists. „Es redzu, ka man pa tumšu parku naktī pretī nāk liels, melns suns. Nesaprotu, vai tas ir draugs vai bīstams ienaidnieks. Vai izdosies ar to spēlēties vai  viņš mani sakodīs“. Tā viņš man pirms kāda laika raksturoja savus iespaidus par Facebook attiecībām ar medijiem. Kā ir tagad? Vai ir noskaidrojies,  kas īsti ir Facebook? Mediju draugs, sabiedrotais vai ienaidnieks?

Jā, ir. Tas ir mediju ienaidnieks. Sociālais medijs, kurā ir visi klienti, taču viņi lasa sēnalas.

Vai nebūtu iespējams savienot parastos medijus ar Facebook? Jā ir mēģināts, taču eksperiments beidzies nelabvēlīgi. Publika ir pieradināta saņemt informāciju bez maksas un nevēlas par žurnālistu darbu rakstu autoriem maksāt. Tagad notiek mēģinājumi sākt ražot FB ziņas, jo lielākā daļa reklāmdevēju naudas ir jau pārgājusi Cukerberga naudas maciņā. Tad kāpēc gan nesagrābt visu? Tradicionālie mediji, kas pieradinājuši publiku pie nopietna satura, lēni mirst. Reklāmas nauda vairs neieplūst, nav par ko maksāt redakcijas personālam algas.  Taču tajās Eiropas valstīs (piem. Ziemeļvalstīs), kurās publika prot saskatīt tukšu muldēšanu no ziņošanas ēterā, panākt šo totālo Facebook uzvaru pār medijiem būs grūti. Tur cilvēki turpina maksāt „vecajām, labajām avīzēm“ abonementa maksu. Viņi vēlas būt informēti savā dzimtajā valodā. Vai atšķiras ļaužu izpratne par to kas ir kvalitatīva un nekvalitatīva informācija? Jā, atšķiras. Tas cieši saistīts ar medijpratības problēmām sabiedrībā. Vai Cukerberga melnais suns ātri prāņems mūsu mediālo telpu? Latvijā tas būs ļoti viegli, jo amerikanizētā auditorija vairs nesaprot kur ir satura substance un kur nav. Pie tā vainīgi ir visi līdzšinējie izdevēji, kas ieviesa amerikāņu standartu un iemācīja ēst konfektes veselīgas pārtikas vietā.

Pārprastas mediju biznesa izpratnes rezultātā, Latvijā nav izveidojušies liberāli, kvalitatīvie mediji. Mums ir tikai partiju avīzes: NRA (ZZS), Diena (konservatīvie), LA (nacionāli konservatīvie), bet nopietna, neatkarīga, liberāla laikraksta vispār nav. Portāli turpina slīdēt lejā, pieskaņojoties viszemākajai lasītāju gaumei un vajadzībām (ar to saprotot vienīgo tirāžas kāpuma argumentu= pateicoties tabloidizācijai). Sabiedriskie mediji gāžas lejup pa vertikāli. Latvijas radio vadītājas reliģiozitāte rada priekšnoteikumus pirmā kanāla straujai apvienošanai ar Kristīgo radio, bet Latvijas TV var slēgt ciet, jo programmas vadība (tieksmē pēc jauniešu auditorijas, kas TV neskatās) ir zaudējusi tos pašus, kas kādreiz bija LTV fani. Nav nekādas reakcijas no sabmediju puses pret notiekošo karantīnu. Normāli pārmaiņām programmas sietā vajadzēja būt, jo tas ir svarīgs sabmnediju pienākums.  Citur tas notiek, bet Latvijā nenotiek. Šķiet, ka vadība pat nesaprot kas tas ir par pienākumu, kuru viņiem vajadzētu veikt.

Diskusiju par šīm tēmām sabiedrībā nav. Mediju tiesībsarga institūciju jau pārņēmuši tie paši izdevēji, kas pa šiem 30 neatkarības gadiem ir nolaiduši mūsu mediju jomu līdz „kliņķim“.  Sabiedrību neizglīto mediju jomā un tāpēc politiskā vara sāk izdot avīzes, kas no zīmē tālāku mediju telpas eroziju. Valsts pabalstu medijiem piešķir neprofesionāli (finansējot konkrētas personas , nevis medijus, kas sevi apliecinājuši) un sabiedrisko mediju vadību uztic šim amatam nepiemērotām personām.

Principā melnajam sunim nebūs neviens Latvijā jāsaplosa. Nekā jau nav un visu var aprīt uzreiz. Kā vienu kumosu.

Sabiedrība nomainīs zemas satura nacionālos medijus pret Facebook medijiem. Avīžu un portālu vietā nostāsies blogi un radio un TV vietā Facebook ekrāns. Ar šo brīdi žurnālista profesija vairs Latvijā nebūs vajadzīga.

Kurš pie tā ir vainīgs?

Vainīgie ir: neprofesionāla mediju vadība 30 gadus (pēc kārtas) un valstī neeksistējoša mediju politika visaugstākajā līmenī.

Kā paliek ar žurnālistu izglītošanu? Tā nepieciešama valstīs, kurās rūp sabiedrības domāšanas kvalitāte. Mūsu labākie var jau tagad sākt gatavoties darbam ārzemēs. Valstīs, kurās žurnālistikā ir vajadzīga kvalitāte. Sabiedrībās, kas uztver savu tautu kā ģimeni, kurai pienākas spēja saprast un analizēt to, kas ap mums notiek. Prasme ietekmēt procesus ar savu līdzdalību un loģika saprast notiekošo. Šādu pieeju var nodrošināt tikai un vienīgi kvalitatīva mediju vide, kurā strādā žurnālisti ar augstāko izglītību komunikāciju zinātnēs. Nav svarīgi, kad viņi studējuši. Galvenais, ka ir sapratuši mediju misiju sabiedrībā – iztulkot notiekošo godīgi, sabiedrībai saprotamā formā.

Vai mums šis etaps jau nokavēts? Vai turpināsim ēst konfektes un noskatīties uz kailiem idiotiem vannā?

Žurnālista profesijas iznīcinātājs Facebook jeb lielais melnais suns parkā. Lieldienu sarunas (divās daļās) par medijiem un žurnālistiku (1)

Ir pienācis brīdis, kad mana profesija žurnālistika drīz vairs nebūs vajadzīga. Nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik strauji un sāpīgi. To iznīcinājis internets un Facebook. Taču sāksim pēc kārtas aplūkot notikumu gaitu, jo medijus ikdienā lieto visi, taču to būtību, jēgu un loģiku saprot tikai nedaudzi. Tie, kas medijus ir mācījušies. Kas īsti ir žurnālist? Ar ko tas nodarbojas un kāpēc izglītība šajā sfērā ir ļoti nepieciešama ne tikai pašiem publicistiem, bet arī lasītājiem, skatītājiem un sabiedrībām kopumā? Ko mums nodarījis Facebook? Kāpēc no tā jāuzmanās?  Par to pārstāstīšu šajā stāstā divās daļās: 1) pagātne un 2) nākotne.

Profesija žurnālists

Manā augstskolas diplomā ir rakstīts, ka universitātes studiju rezultātā esmu ieguvusi profesiju – žurnālists. Diploms saņemts „padomju laikā“ jeb Padomju Savienībā, Rīgā.

Šodien ir diezgan daudzi, kas apšauba vai padomijā bija iespējams pagūt šādu profesiju augstskolā. Par to spriež cilvēki, kas paši nav žurnālistiku augstskolā studējuši. Tā domā ļaudis, kas dzimuši un auguši rietumos un ir cieši pārliecināti, ka žurnālistikas studēšana Padomju Savienības augstskolās tāda „smadzeņu skalošana“ vai kursi vien ir bijuši.  Vēl ir vesela virkne skeptiķu, kas paši arī nav studējuši žurnālistiku (nevienu minūti augstskolas solā nav pavadījuši!), bet ikdienā strādā redakcijās un ir pārliecināti, ka žurnālistiku studēt nevajag, jo „tur neko tāpat nevar iemācīties“.

Kā redzat ir diezgan daudz cilvēku, kas domā, ka zina un apgalvo to, ko nezina. Jā, šāda neticība pastāv un eksistē. Tās pamatā ir nezināšana un nesapratne  par to, kas ir žurnālists, kas šādam profesionāli izglītotam cilvēkam būtu jāzina, jāiemācās un kādam nolūkam šī zināšanas ir vajadzīgas. Viņi nezina, ko un kā žurnālists studē. Viņi nezina, ko nezina.

Labi. Lai vienkāršāk paskaidrotu salīdzināšu ar ārstu. Lai studētu par ārstu ir jāmācās gari gadi augstskolā, apgūstot ne tikai cilvēka anatomiju un slimības, bet arī citas jomas, kas palīdz noskaidrot diagnozi un ārstēt sērgas un kaites. Pēc tam seko gari prakses un specializācijas gadi. Tikai pēc apmēram 10 gadiem ārsts beidzot skaitās pabeidzis studijas un var sākt pilnvērtīgi strādāt slimnīcā. Vai var būt ārsts arī bez šīs studiju pagātnes? Jā, šodien ir dziednieki, pūšļotāji, būrēji un zintnieki, kas strādā savu „ārstēšanas darbu“ un nav medicīnas augstskolā pavadījuši nevienu minūti. Viņi pat iekārto savus kabinetus poliklīnikās un mierīgi strādā paralēli ārstiem. Vai tas ir akceptējami? Manuprāt tā darīt nedrīkst, bet, piemēram, arī Latvijā tā dara.

Ar žurnālistiku ir tieši tāpat – talantīgs un radošs cilvēks bieži ierodas redakcijā bez žurnālistikas studiju pagātnes un ātri iekļaujas kolektīvajā redakcijas darbā. Vai tas ir apstiprinājums pieņēmumam, ka žurnālistika nav jāstudē augstskolā, lai kļūtu par labu reportieri vai publicistu? Nē, nav apstiprinājums. Tas ir pieļāvums, ka radošam cilvēkam ir jādod iespējas uzsākt darbu jaunā profesijā, bet darba devējam būtu jānodrošina zināšanas par mediju un komunikācijas zinātni kursu vai papildus izglītības formā, paralēli tiešam darbam. Jo mediju un komunikācijas zinātne ir ļoti nopietna joma un tajā ir daudz atklājumu, kas būtu jāzina un jāizmanto praksē. Lai mediju ikdiena būtu lasītājiem piepildīta ar korektu, pārbaudītu informāciju un rakstiem ar satura substanci. Ja to nedara, tad mediji iznāk sekli, skandalozi un pliekani.

Vai mediji  būtu saturīgāki un labāki, ja visi tur strādājošie būtu izglītoti žurnālistikā augstskolā? Jā, protams, ka būtu labāki.  Īpaši tas attiecināms uz redakciju vadītājiem pašiem un viņu realizēto mediju politiku. Tātad ir tāda profesija žurnālists un to māca augstskolā jau sen. Dažādās valstīs atšķirīgi.

Kā mācīja žurnālistus Padomju Savienībā

Kā jau iepriekš minēju, internetā bieži parādās „stāsti“ par to ka padomju laikā žurnālistikas studijas  it kā esot bijušas „komunistu ideoloģijas zombēšanas kursi“, kuros (līdzīgi kā partijas skolā) studenti dresēti vajadzīgās ideoloģijas stulbuma slavināšanai.  Tā tas nebija patiesībā. Tā patiešām nebija. Kā tad īsti bija? Iespējams, ka vispareizākais ir sākt ar sevi, jo esmu šīs studijas pabeigusi un nekad mācības Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā neesmu nožēlojusi.

Žurnālistus okupētajā Latvijā sāka gatavot augstskolā salīdzinoši vēlu, tikai pagājušā gadsimta 60. gadu vidū. Kā neklātienes studentus. Tātad augstskolā uzņēma dažādu profesiju cilvēkus, kas  jau strādāja avīžu, žurnālu redakcijās, radio vai televīzijas studijās. Iznāk, ka visi cilvēki, kas strādāja redakcijās, bija bez žurnālista izglītības? Jā, tā tas bija. Ko tad viņiem universitātē mācīja. Filoloģiju. Jā, valodniecību un literatūru. Vai tas bija nepareizi? Domāju, ka nebija nepareizi pievienot žurnālistiku filoloģijas zinātnei, jo komunikācijas zinātni tobrīd vēl nepazina nedz Padomju Savienības okupētajā Austrumeiropā, nedz arī Rietumeiropā un vairums žurnālistu strādāja presē. Proti, nodarbojās ar rakstīto vārdu. Valoda un literatūra  bija un paliek žurnālista galvenais instruments.

Iestājos Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā brīdī, kad jau vairākus gadus tika organizēta uzņemšana dienas nodaļas studijām. Taču, lai tiktu pie iestājeksāmeniem, nācās iesniegt universitātē vispirms publikācijas kā pierādījumus, ka man ir bijusi jēga par redakcijas darbu un es zinu, ko nozīmē rakstīt avīzei. Bez publikācijām pie iestājeksāmeniem tikt nebija iespējams. Šis apstāklis daudziem sarežģīja iestāšanos žurnālistikas studijās. Īpaši grūti bija rīdziniekiem, jo Rīgas skolēniem sarūpēt publikācijas valsts nozīmes izdevumos (kas dominēja Rīgā) nebija viegli. Provincē tas izdevās labāk, jo tur bija reģionālās (rajonu) avīzes, kas labāk ņēma pretī skolēnu rakstus. Tāpēc arī manā studiju grupā vairums bija no laukiem. Man bija šīs publikācijas, jo skolas laikā darbojos vidusskolēnu radošajā klubā pie laikraksta „Padomju Jaunatne“ (Velgas Ernštreites un Ābrama Kļockina vadībā) un publicēju savus rakstus par popmūziku. Tāpēc tiku līdz iestājeksāmeniem. Tie bija četri: sacerējums, latviešu valoda un literatūra, svešvaloda un vēsture. Tā kā uzņēma tikai 25-30 cilvēkus, tad sacensība izveidojās spraiga. Mūsu specialitātē tie bija 5 cilvēki uz vienu vietu. Iestājos un sāku mācības Visvalža ielas fakultātē, kopā ar filologiem.

Vai bija pareizi pieprasīt no skolniekiem publikācijas pirms stāšanās augstskolā? Jā, tā bija laba lieta.  Skolēns zināja, kāda izskatās redakcija un vai viņš pēc beigšanas būs gatavs šo darbu strādāt.

Vai bija pareizi nepieņemt visus kas vēlas, bet  tikai katru piekto – vissekmīgāko skolēnu? Jā, šādā kārtā studentu grupa veidojās ar augstāku intelektuālo koeficientu. Šodienas studentu grupas ir zemākā intelektuālā līmenī, jo iestāties var ikviens.

Ko mums mācīja? Galvenokārt latviešu valodu un literatūru. Sākām ar fonētiku un pamatīgu kursu antīkajā literatūrā, tālāk pasaules literatūrā un latviešu literatūrā. Arī teātri un kino, latviešu un krievu žurnālistikas vēsturi. Ideoloģijā mums bija jāmācās tieši tā pati kompartijas vēsture, politekonomija vai zin-komunisms, kas bija jāstudē visiem studentiem jebkurā specialitātē  Padomju Savienībā. Tajā skaitā ārstiem, inženieriem, aktieriem, mūziķiem, gleznotājiem, interjeristiem un mākslas vēsturniekiem u tt. Nekādu ideoloģisku pacēlumu vai „nospiedumu“ šie priekšmeti neatstāja. Nebija mums žurnālistikas studentiem nekādu īpašu „smadzeņu skalotāju“ un „ideoloģisko skolotāju“. Bija garlaicīgs priekšmets, kas „gāja cauri“ visus gadus un saucās „Padomju žurnālistikas teorija un prakse“, kuru monotonā balsī mums stāstīja  Maiga Lejiete.  Pēc otrā kursa pārgāju uz neklātienes nodaļu, jo sāku strādāt Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcijā. Neatceros, ka man būtu bijis jākārto kādi „smadzeņu skalošanas“ priekšmeti augstskolu beidzot. Nekāda ideoloģija netika pieprasīta arī diplomdarbā, kas manā gadījumā bija „Cilvēks sporta aprakstā“. Tas nozīmē, ka Padomju Savienībā žurnālistu apmācībai valdošā komunistu partija nepievērsa īpašu uzmanību. Žurnālisti tika nodoti filologiem un apmācīti kā filologi. Vai tas bija labi? Domāju, ka tas nebija slikti tiem apstākļiem, kad dominējošie mediji bija iespiestā prese – avīzes un žurnāli. Tad bija jāzina vairāk tekstveide un jāstrādā ar literatūru.

Taču radio un televīzija, protams, pieprasīja citu domāšanu. Pēc doktorantūras sāku strādāt par pasniedzēju, docenti šajā pašā nodaļā un lasīt studentiem televīzijas žurnālistikas kursu, kurā pievērsos šīm atšķirībām. Noorganizēju skaņu studijā arī mācību televīziju, kas deva iespēju strādāt ar studentiem audiovizuāli. Šajā attēlā redzama mūsu tā laika jaunā studija, kas atradās fakultātes telpās. Tehniku mums uzdāvināja Latvijas Televīzija. Es pati tur sēžu fonā, aiz kamerām, sarunājos ar Uģi Segliņu. Priekšplānā ir žurnāliste Guna Zvirbule. Pa kreisi – Laila Pakalniņa.

Nekādus valdošo ideoloģiju slavinošus sižetus mēs negatavojām.  Tāpēc vietējo aktīvistu un trimdas ideologu konspirācijas teorijas par to, ka žurnālistikas studijas PSRS laikā esot bijušas „partijas skolas“, nav taisnība. Protams, ka es negatavojos slavināt staļinu-ļeņinu-brežņevu un neviens mani (vai manus kursa biedrus) nevarēja piespiest to darīt arī praktiskajā žurnālistikā. Mēs katrs strādājām savā jomā un neatceros nevienu, kas būtu nodarbojies ar atklātu kompartijas propagandu. To darīja cilvēki, kas nekad nebija žurnālistiku studējuši, bet strādāja Cīņā vai propagandas redakcijās. Vairums no mums gaidījām uz Latvijas atbrīvošanu no okupācijas (izvairoties no ideoloģizēšanas), kas arī notika un šis brīdis pienāca. Mēs  žurnālisti veicinājām un atbalstījām šo procesu tieši tāpat kā pārējie valsts iedzīvotāji.

Kas bija un ir Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultāte

Arī par šo augstskolu ir dzirdēti „brīnumi“ interneta „ekspertu“ slēdzienos. Taču tā bija sava veida „Jēlas universitāte“ tiem jauniešiem, kas dzīvoja un studēja hermētiski noslēgtajā Padomju Savienībā.  Citas iespējas mums nebija. Godīgi sakot, bija arī Pēterburga (Ļeņingrada), kurā arī studēja mūsējie. Kā tas notika? Katru gadu 3 mūsu studenti varēja pēc otrā kursa pabeigšanas Rīgā (šķiet, ka pēc otrā) pieteikties tālākām studijām žurnālistikā Maskavas vai Pēterburgas universitātēs. Tā bija iespēja specializēties televīzijas vai radio žurnālistikā, jo lielajās augstskolās bija daudz lielāka specialitāšu izvēle. Daudzi studenti no Latvijas turpināja, piemēram, studēt televīzijas žurnālistiku Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē un pēc tam eleganti strādāja Latvijas Televīzijā Rīgā (piemēram Lilita Eglīte, Raitis Lubinskis u.c.). Vai Krievijas augstskolas skaloja smadzenes? Nē, ja pats cilvēks negāja rakstīt savus darbus uz Komunistiskās partijas žurnālistikas katedru aspirantūrā (kā to darīja, piemēram, Inta Brikše), tad nekādas speciālas ideoloģizācijas projekta tur nebija. Maskavas universitāte nebija augstākā partijas skola. Šis pieņēmums ir nepareizs.

Man uzsākt studijas doktorantūrā Maskavas universitātē piedāvāja Latvijas universitātes pasniedzēji, pēc augstskolas beigšanas Rīgā. Kļuvu par pirmo doktoranti no Latvijas. Nācās kārtot iestājeksāmenus, – filozofiju, svešvalodu un specialitāti. Kas tad bija mana specialitāte? Tā bija ārzemju žurnālistika. Mani eksāmena jautājumi bija divi; a) Marata prese Lielās Franču revolūcijas laikā un b) Sīrijas un Marokas žurnālistikas tradīcijas un tendences. Pēc tam rakstīju savu disertāciju un kārtoju nākamos eksāmenus. Par ko tad es PSRS laikā rakstīju savā disertācijā? Par Rietumvācu programmu žurnālu Hör Zu un tā propagandas darba īpatnībām  Branta-Šēla valdības laikā.  Tātad par viltus ziņām un to izmantojumu vācu žurnālistikas praksē.  Vai šīs zināšanas var izmantot šodien? Jā 100%  tekstus var izdot un izmantot arī šodien. Vai zinātniskiem darbiem bija jāliek ievadā Brežņeva citāts? Jā bija viens citāts (divi teikumi), kuru visi doktoranti nodeva viens otram un to formāli ierakstīja ievadā. Tādas bija prasības. Ja kāds vēlējās, varēja izvērsties un būt virtuozs Brežņeva runu citētājs. Varēja arī ar to no neaizrauties. Viens, divi formāli teikumi un viss. Es neaizrāvos, mani boļševiku ideoloģija nekad nav nedz ietekmējusi, nedz mani iesaistījusi. Zinātne gan interesē un saista joprojām.

Pēc atgriešanās Rīgā, sāku lasīt vienīgo kursu, kas par ārzemju žurnālistiku bija iekļauts mūsu studentu mācību procesā piektajā kursā un saucās „Buržuāziskās žurnālistikas teorijas un prakses kritika“. Tā bija praktiski ārzemju žurnālistikas vēsture. Lasīju īsu kursu, kurā centos izklāstīt atšķirības starp lielajām un mazajām valstīm, kritizēt koncentrācijas un monopolizācijas procesu un citas īpatnības, ar kurām mūsu žurnālistika saskarās patlaban. Vai es kritizēju rietumu žurnālistiku. Protams. Vai es slavināju „pad-žurnālistiku“? Nē, protams, ka neslavināju. Kāpēc man būtu jādara tas ko nevēlos darīt? Vai šo kursu varētu klausīties tagad? Jā, turpinu šo kursu lasīt studentiem arī tagad.

Vai tas ir vērtīgs kurss? Domāju, ka ļoti vērtīgs un izskaidro žurnālistikas attīstības unikalitāti dažādās valstīs un mediju telpas atšķirības.

(turpinājums sekos rīt)

Koronas vīruss : liktenis, karma vai izrēķināšanās?

Liktenis vai karma tomēr eksistē. Iespējams, ka dzīves ironija „iztaisa tā“, ka covid–19 lielākie noliedzēji  paši ir saslimuši ar šo sērgu. Viens no viņiem ir Lielbritānijas premjers Boris Džonsons. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī ANO drošības padomes līderi un vēl pāris prezidentu un ministru dažādu valstu valdībās. Visasākie pliķi tagad jāsaņem populistiem (ASV, Lielbritānija), autoritāriem režīmiem (Brazīlja, Krievija) un diktatūrām (Ķīna).

Nelaimīga mīlestība un negaidītas sērgas

Abām vainām viena un tā pati „slimības gaita“: kategorisks noliegums –  naids – depresija un situācijas akcepts. Lielvalstu vadītāji, kas sākuma uzšķaudīja koronas vīrusam, pašlaik atrodas naida periodā. Vairāk nekā 1 miljons cilvēku visā pasaulē jau reģistrēti kā inficēti ar šo postu. 50.000 miruši un šis „melnais skaitlis“ turpina pieaugt. Daudzās valstīs slimnīcas slodzi neiztur un visvecākos vairs nepieslēdz pie glābjošajām mašīnām, jo nav brīvu vietu. Tagad iznāk, ka ļaunais vīruss speciali piemeklējis tieši tos politiķus, priekšniekus, kuru vieglprātīgas rīcības rezultātā saslimuši un miruši pārāk daudz cilvēku.

Pagājušās nedēļas beigās Boriss Džonsons skaļi deklarēja, ka “biščiņ klepo“ un “simptomi ir niecīgi“. Izrādījās, ka premjers ir saķēris nelāgo vīrusu. Tagad viņam būtu jāsēž karantīnā Downing Street, t.i, mājās. Pamanījām, ka Džonsons strauji „nomainījis plati“ un pašlaik vairs nedzied unisonā ar Donaldu Trampu, ka korona „ tāda parasta gripa vien ir“ un, ka (brīnumainā kārtā!) pazudīs pati no sevis. Tagad, iespējams, viņš vairāk nelielītos ar to, ka iet uz slimnīcām un paspiež bezbailīgi roku inficētiem pacientiem. Tagad viņš varbūt nedzertu tēju kopā ar Veselības aprūpes ministra vietnieci Nadine Dorries, kas izrādījās inficēta ar covid–19. Toreiz Džonsons apzināti stūrēja Lielbritānijas kuģa stratēģiju pretēji pārējo valstu loģikai. Viņš skaidri paziņoja, ka visādas slimības nedrīkst iedragāt ekonomiku. Labāk, lai visi strauji saslimst un sērgā ir pāri. Tā teikt, lai vārgie apmirst un mēs soļosim tālāk. Pēc šiem varonīgajiem žestiem pandēmija iesoļoja Lielbritānijā un pirmie publiski saslima princis Čārlzs un pats Džonsons.

Protams, ka mēs visi noskatījāmies televizora ekrānā, ka Čarlzs ir iemācījies rokasspiediena vietā sasveicināties pa jogas „namaste“ modei. Šajā attēlā viņš šādi sasveicinās ar The Rolling Stones mūziķi Ronnie Wood. Man patīk šis sasveicināšanās veids ne tikai ar sevi, bet arī ar citiem. Karaliene Elīzabete beidza sarokoties ar viesiem 11. martā. Monarham šobrīd ir 93 gadu un viņai patiešām būtu jāievēro 2 m, distance no visiem, kas uzturas „viņas augstības“ tuvumā. Vispār … varam neuztraukties par britu ķeizarieni. Britu augstākā „kārta“ nemēdz būt sirsnīgi cilvēki, viņi neapskauj cits citu, ieskaitot savus bērnus. Tā kā 2 m viņiem ir norma ikdienā.  Tikmēr karantīnā aizgājuši vēl citi ietekmīgi ļaudis.

Kāpēc viņi saslimst?

Tāpēc, ka ikdienā ir ļoti ciešā kontaktā ar citiem cilvēkiem. Vai mēs zinām visu par viņu veselības stāvokli, kas nemēdz un nedrīkst būt noslēpums publiskajā telpā? Ne, nezinām autoritāro vadītāju un diktatoru reālo situāciju. Pārējie neizliekas un pasaka kā patiesībā ir.

Nepārliecina, piemēram, Donalda Trampa brašie atzinumi, ka viņš neesot inficēts ar koronu. Televīzijas translācijās varēja redzēt Trampa klepošanu un šņaukāšanos, bet – nē! Slims viņš nav! Tramps ir cieši kontaktējies ikdienā ar personām, kas visas ir sasirgušas. Piemēram, prezidents kopā ar Matt Gaetz ilgstoši vizinājās limuzīnā, kopā ceļoja Air Force One un kopā sēdēja Tampam labvēlīgajā pasākumā Conservative Political Action Conference. 6 cilvēki, kuriem ikdienā ir cieši kontakti ar Donaldu Trampu (viņa klubā Mar–o–Lago), ir šobrīd atzinuši, ka visi saslimuši ar koronu, bet Tramps vienīgais ir vesels.  Ir attēli, kur Austrālijas iekšlietu ministrs Peter Dutton stāv cieši blakus Ivankai Trampai, bet viņa, protams, paliek vesela. Dzelzbetona cilvēki – gandrīz kā Vladimirs Putins. Tikmēr Kanādas premjerministrs ar kundzi atzina karantīnu un pārcilvēku netēloja.

Irāna un Krievija

Irānā sērga plosījās īpaši smagi. Tāpēc, ka sākumā koronas vīrusu skaidroja kā amerikāņu sērgu, kas kārtīgam musulmanim nepielīp. Vadoši šīītu–musulmaņu priesteri sprediķoja, ka „visas koronas ir lāsts rietumniekiem par viņu netiklo dzīvesveidu“. Pēc tam ar koronu saslima 24 parlamenta deputāti. Divi no tiem nomira. Hāmenēji padomnieks arī saslima un nomira. Taču svētceļojumus viņi neapturēja.

Kuma ir septītā lielākā pilsēta valstī, kas šīītu musulmaņu islāmā tiek uzskatīta par svētu vietu. Tā ir nozīmīgs svētceļojumu mērķis. Katru gadu turpu dodas miljoniem svētceļotāju.  Šogad Kumu apmeklēja divdesmit miljoni ticīgo no Irānas, Pakistānas, Azerbaidžānas. Libānas un Irākas. Neviens svēto mītiņošanu neapturēja un nepārtrauca. Tāpēc irāņu televīzija un mediji centās daudz neko nestāstīt par koronu un postu kādu tā izraisa.

Februāra beigās (21.02) Irānā bija parlamenta vēlēšanas, tāpēc „tāda korona“ tur nevienam nebija vajadzīga. Irānā valda autoritāra politiska elite, kurā šīītu reliģiozajiem pārstāvjiem ir liela ietekme. Neaizmirsīsim, ka 3. janvārī ar Donalda Trampa pavēli tika noslepkavots (ar drona uzbrukumu) ģenerālis Kasems Sulejmani , 8. janvārī tika notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna Teherānā ar 176 pasažieriem. Šādā situācijā nevienam politiķim nevajag koronu. Nemaz nevajag. Tāpēc pats galvenais irānis, augstākais līderis, ticīgo priekšnieks jeb ajatola Alī Hāmaneji publiski paziņoja tautai, ka visi ārzemju mediju ziņojumi par koronas vīrusu ir sazvērestība, negatīva propaganda, lai izjauktu Irānas vēlēšanas (AFP).  Tikai februāra beigās kaut kas sāka mainīties. Ja kādam no jums interesē, kā viss turpinājās Irānā, es varu to aprakstīt sīkāk. Taču tagad atgriezīsimies un ķersimies pie Krievijas.

Sākumā korona arī krieviem tika skaidrota kā viegla gripa. Taču pēc pāris nedēļām, pats Putins beidzot saprata, ka var neiznākt turēties pie varas svirām vēl iecerētos 16 gadus, ja „distancēšanās“ netiks realizēta. Vienā rāvienā dzīve Krievijā tika apturēta un neviens vairs neko negribēja dzirdēt par to, ka koronai vajag „tikai uzšķaudīt“, ka „vislabāk palīdz pirts ar šņabi“ un ķiploki. Pandēmija ir sabojājusi Putina plānus. Referendums tagad nedrīkst notikt.

Izraēlā karantīnā iesēdināts Benjamins Netanjahu. Viņš bija sarunājies ar Veselības aprūpes ministru un izlūkdienesta Mosād priekšnieku. Abi izrādījās inficēti ar covid–19. Tagad jāsēž mājās un valdību nevar izveidot.

Covid–19 negrib arī Breksitu. Tas nu ir skaidrs. Tikko saslimis Michael Barnier, kas ir ES sarunu vadītājs kontaktos ar Apvienoto Karalisti. Tagad izskatās, ka vienoties par tirdzniecības līgumu neizdosies līdz gada beigām. Breksitu vajadzēs pacelt vēl mazliet uz priekšu.

Liktenis, karma vai izrēķināšanās? Kas to zina. Taču viens ir skaidrs – nevajag izteikties par to, ko nezinām un nevēlamies zināt.