Ir pienācis brīdis, kad mana profesija žurnālistika drīz vairs nebūs vajadzīga. Nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik strauji un sāpīgi. To iznīcinājis internets un Facebook. Taču sāksim pēc kārtas aplūkot notikumu gaitu, jo medijus ikdienā lieto visi, taču to būtību, jēgu un loģiku saprot tikai nedaudzi. Tie, kas medijus ir mācījušies. Kas īsti ir žurnālist? Ar ko tas nodarbojas un kāpēc izglītība šajā sfērā ir ļoti nepieciešama ne tikai pašiem publicistiem, bet arī lasītājiem, skatītājiem un sabiedrībām kopumā? Ko mums nodarījis Facebook? Kāpēc no tā jāuzmanās?  Par to pārstāstīšu šajā stāstā divās daļās: 1) pagātne un 2) nākotne.

Profesija žurnālists

Manā augstskolas diplomā ir rakstīts, ka universitātes studiju rezultātā esmu ieguvusi profesiju – žurnālists. Diploms saņemts „padomju laikā“ jeb Padomju Savienībā, Rīgā.

Šodien ir diezgan daudzi, kas apšauba vai padomijā bija iespējams pagūt šādu profesiju augstskolā. Par to spriež cilvēki, kas paši nav žurnālistiku augstskolā studējuši. Tā domā ļaudis, kas dzimuši un auguši rietumos un ir cieši pārliecināti, ka žurnālistikas studēšana Padomju Savienības augstskolās tāda „smadzeņu skalošana“ vai kursi vien ir bijuši.  Vēl ir vesela virkne skeptiķu, kas paši arī nav studējuši žurnālistiku (nevienu minūti augstskolas solā nav pavadījuši!), bet ikdienā strādā redakcijās un ir pārliecināti, ka žurnālistiku studēt nevajag, jo „tur neko tāpat nevar iemācīties“.

Kā redzat ir diezgan daudz cilvēku, kas domā, ka zina un apgalvo to, ko nezina. Jā, šāda neticība pastāv un eksistē. Tās pamatā ir nezināšana un nesapratne  par to, kas ir žurnālists, kas šādam profesionāli izglītotam cilvēkam būtu jāzina, jāiemācās un kādam nolūkam šī zināšanas ir vajadzīgas. Viņi nezina, ko un kā žurnālists studē. Viņi nezina, ko nezina.

Labi. Lai vienkāršāk paskaidrotu salīdzināšu ar ārstu. Lai studētu par ārstu ir jāmācās gari gadi augstskolā, apgūstot ne tikai cilvēka anatomiju un slimības, bet arī citas jomas, kas palīdz noskaidrot diagnozi un ārstēt sērgas un kaites. Pēc tam seko gari prakses un specializācijas gadi. Tikai pēc apmēram 10 gadiem ārsts beidzot skaitās pabeidzis studijas un var sākt pilnvērtīgi strādāt slimnīcā. Vai var būt ārsts arī bez šīs studiju pagātnes? Jā, šodien ir dziednieki, pūšļotāji, būrēji un zintnieki, kas strādā savu „ārstēšanas darbu“ un nav medicīnas augstskolā pavadījuši nevienu minūti. Viņi pat iekārto savus kabinetus poliklīnikās un mierīgi strādā paralēli ārstiem. Vai tas ir akceptējami? Manuprāt tā darīt nedrīkst, bet, piemēram, arī Latvijā tā dara.

Ar žurnālistiku ir tieši tāpat – talantīgs un radošs cilvēks bieži ierodas redakcijā bez žurnālistikas studiju pagātnes un ātri iekļaujas kolektīvajā redakcijas darbā. Vai tas ir apstiprinājums pieņēmumam, ka žurnālistika nav jāstudē augstskolā, lai kļūtu par labu reportieri vai publicistu? Nē, nav apstiprinājums. Tas ir pieļāvums, ka radošam cilvēkam ir jādod iespējas uzsākt darbu jaunā profesijā, bet darba devējam būtu jānodrošina zināšanas par mediju un komunikācijas zinātni kursu vai papildus izglītības formā, paralēli tiešam darbam. Jo mediju un komunikācijas zinātne ir ļoti nopietna joma un tajā ir daudz atklājumu, kas būtu jāzina un jāizmanto praksē. Lai mediju ikdiena būtu lasītājiem piepildīta ar korektu, pārbaudītu informāciju un rakstiem ar satura substanci. Ja to nedara, tad mediji iznāk sekli, skandalozi un pliekani.

Vai mediji  būtu saturīgāki un labāki, ja visi tur strādājošie būtu izglītoti žurnālistikā augstskolā? Jā, protams, ka būtu labāki.  Īpaši tas attiecināms uz redakciju vadītājiem pašiem un viņu realizēto mediju politiku. Tātad ir tāda profesija žurnālists un to māca augstskolā jau sen. Dažādās valstīs atšķirīgi.

Kā mācīja žurnālistus Padomju Savienībā

Kā jau iepriekš minēju, internetā bieži parādās „stāsti“ par to ka padomju laikā žurnālistikas studijas  it kā esot bijušas „komunistu ideoloģijas zombēšanas kursi“, kuros (līdzīgi kā partijas skolā) studenti dresēti vajadzīgās ideoloģijas stulbuma slavināšanai.  Tā tas nebija patiesībā. Tā patiešām nebija. Kā tad īsti bija? Iespējams, ka vispareizākais ir sākt ar sevi, jo esmu šīs studijas pabeigusi un nekad mācības Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā neesmu nožēlojusi.

Žurnālistus okupētajā Latvijā sāka gatavot augstskolā salīdzinoši vēlu, tikai pagājušā gadsimta 60. gadu vidū. Kā neklātienes studentus. Tātad augstskolā uzņēma dažādu profesiju cilvēkus, kas  jau strādāja avīžu, žurnālu redakcijās, radio vai televīzijas studijās. Iznāk, ka visi cilvēki, kas strādāja redakcijās, bija bez žurnālista izglītības? Jā, tā tas bija. Ko tad viņiem universitātē mācīja. Filoloģiju. Jā, valodniecību un literatūru. Vai tas bija nepareizi? Domāju, ka nebija nepareizi pievienot žurnālistiku filoloģijas zinātnei, jo komunikācijas zinātni tobrīd vēl nepazina nedz Padomju Savienības okupētajā Austrumeiropā, nedz arī Rietumeiropā un vairums žurnālistu strādāja presē. Proti, nodarbojās ar rakstīto vārdu. Valoda un literatūra  bija un paliek žurnālista galvenais instruments.

Iestājos Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā brīdī, kad jau vairākus gadus tika organizēta uzņemšana dienas nodaļas studijām. Taču, lai tiktu pie iestājeksāmeniem, nācās iesniegt universitātē vispirms publikācijas kā pierādījumus, ka man ir bijusi jēga par redakcijas darbu un es zinu, ko nozīmē rakstīt avīzei. Bez publikācijām pie iestājeksāmeniem tikt nebija iespējams. Šis apstāklis daudziem sarežģīja iestāšanos žurnālistikas studijās. Īpaši grūti bija rīdziniekiem, jo Rīgas skolēniem sarūpēt publikācijas valsts nozīmes izdevumos (kas dominēja Rīgā) nebija viegli. Provincē tas izdevās labāk, jo tur bija reģionālās (rajonu) avīzes, kas labāk ņēma pretī skolēnu rakstus. Tāpēc arī manā studiju grupā vairums bija no laukiem. Man bija šīs publikācijas, jo skolas laikā darbojos vidusskolēnu radošajā klubā pie laikraksta „Padomju Jaunatne“ (Velgas Ernštreites un Ābrama Kļockina vadībā) un publicēju savus rakstus par popmūziku. Tāpēc tiku līdz iestājeksāmeniem. Tie bija četri: sacerējums, latviešu valoda un literatūra, svešvaloda un vēsture. Tā kā uzņēma tikai 25-30 cilvēkus, tad sacensība izveidojās spraiga. Mūsu specialitātē tie bija 5 cilvēki uz vienu vietu. Iestājos un sāku mācības Visvalža ielas fakultātē, kopā ar filologiem.

Vai bija pareizi pieprasīt no skolniekiem publikācijas pirms stāšanās augstskolā? Jā, tā bija laba lieta.  Skolēns zināja, kāda izskatās redakcija un vai viņš pēc beigšanas būs gatavs šo darbu strādāt.

Vai bija pareizi nepieņemt visus kas vēlas, bet  tikai katru piekto – vissekmīgāko skolēnu? Jā, šādā kārtā studentu grupa veidojās ar augstāku intelektuālo koeficientu. Šodienas studentu grupas ir zemākā intelektuālā līmenī, jo iestāties var ikviens.

Ko mums mācīja? Galvenokārt latviešu valodu un literatūru. Sākām ar fonētiku un pamatīgu kursu antīkajā literatūrā, tālāk pasaules literatūrā un latviešu literatūrā. Arī teātri un kino, latviešu un krievu žurnālistikas vēsturi. Ideoloģijā mums bija jāmācās tieši tā pati kompartijas vēsture, politekonomija vai zin-komunisms, kas bija jāstudē visiem studentiem jebkurā specialitātē  Padomju Savienībā. Tajā skaitā ārstiem, inženieriem, aktieriem, mūziķiem, gleznotājiem, interjeristiem un mākslas vēsturniekiem u tt. Nekādu ideoloģisku pacēlumu vai „nospiedumu“ šie priekšmeti neatstāja. Nebija mums žurnālistikas studentiem nekādu īpašu „smadzeņu skalotāju“ un „ideoloģisko skolotāju“. Bija garlaicīgs priekšmets, kas „gāja cauri“ visus gadus un saucās „Padomju žurnālistikas teorija un prakse“, kuru monotonā balsī mums stāstīja  Maiga Lejiete.  Pēc otrā kursa pārgāju uz neklātienes nodaļu, jo sāku strādāt Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcijā. Neatceros, ka man būtu bijis jākārto kādi „smadzeņu skalošanas“ priekšmeti augstskolu beidzot. Nekāda ideoloģija netika pieprasīta arī diplomdarbā, kas manā gadījumā bija „Cilvēks sporta aprakstā“. Tas nozīmē, ka Padomju Savienībā žurnālistu apmācībai valdošā komunistu partija nepievērsa īpašu uzmanību. Žurnālisti tika nodoti filologiem un apmācīti kā filologi. Vai tas bija labi? Domāju, ka tas nebija slikti tiem apstākļiem, kad dominējošie mediji bija iespiestā prese – avīzes un žurnāli. Tad bija jāzina vairāk tekstveide un jāstrādā ar literatūru.

Taču radio un televīzija, protams, pieprasīja citu domāšanu. Pēc doktorantūras sāku strādāt par pasniedzēju, docenti šajā pašā nodaļā un lasīt studentiem televīzijas žurnālistikas kursu, kurā pievērsos šīm atšķirībām. Noorganizēju skaņu studijā arī mācību televīziju, kas deva iespēju strādāt ar studentiem audiovizuāli. Šajā attēlā redzama mūsu tā laika jaunā studija, kas atradās fakultātes telpās. Tehniku mums uzdāvināja Latvijas Televīzija. Es pati tur sēžu fonā, aiz kamerām, sarunājos ar Uģi Segliņu. Priekšplānā ir žurnāliste Guna Zvirbule. Pa kreisi – Laila Pakalniņa.

Nekādus valdošo ideoloģiju slavinošus sižetus mēs negatavojām.  Tāpēc vietējo aktīvistu un trimdas ideologu konspirācijas teorijas par to, ka žurnālistikas studijas PSRS laikā esot bijušas „partijas skolas“, nav taisnība. Protams, ka es negatavojos slavināt staļinu-ļeņinu-brežņevu un neviens mani (vai manus kursa biedrus) nevarēja piespiest to darīt arī praktiskajā žurnālistikā. Mēs katrs strādājām savā jomā un neatceros nevienu, kas būtu nodarbojies ar atklātu kompartijas propagandu. To darīja cilvēki, kas nekad nebija žurnālistiku studējuši, bet strādāja Cīņā vai propagandas redakcijās. Vairums no mums gaidījām uz Latvijas atbrīvošanu no okupācijas (izvairoties no ideoloģizēšanas), kas arī notika un šis brīdis pienāca. Mēs  žurnālisti veicinājām un atbalstījām šo procesu tieši tāpat kā pārējie valsts iedzīvotāji.

Kas bija un ir Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultāte

Arī par šo augstskolu ir dzirdēti „brīnumi“ interneta „ekspertu“ slēdzienos. Taču tā bija sava veida „Jēlas universitāte“ tiem jauniešiem, kas dzīvoja un studēja hermētiski noslēgtajā Padomju Savienībā.  Citas iespējas mums nebija. Godīgi sakot, bija arī Pēterburga (Ļeņingrada), kurā arī studēja mūsējie. Kā tas notika? Katru gadu 3 mūsu studenti varēja pēc otrā kursa pabeigšanas Rīgā (šķiet, ka pēc otrā) pieteikties tālākām studijām žurnālistikā Maskavas vai Pēterburgas universitātēs. Tā bija iespēja specializēties televīzijas vai radio žurnālistikā, jo lielajās augstskolās bija daudz lielāka specialitāšu izvēle. Daudzi studenti no Latvijas turpināja, piemēram, studēt televīzijas žurnālistiku Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē un pēc tam eleganti strādāja Latvijas Televīzijā Rīgā (piemēram Lilita Eglīte, Raitis Lubinskis u.c.). Vai Krievijas augstskolas skaloja smadzenes? Nē, ja pats cilvēks negāja rakstīt savus darbus uz Komunistiskās partijas žurnālistikas katedru aspirantūrā (kā to darīja, piemēram, Inta Brikše), tad nekādas speciālas ideoloģizācijas projekta tur nebija. Maskavas universitāte nebija augstākā partijas skola. Šis pieņēmums ir nepareizs.

Man uzsākt studijas doktorantūrā Maskavas universitātē piedāvāja Latvijas universitātes pasniedzēji, pēc augstskolas beigšanas Rīgā. Kļuvu par pirmo doktoranti no Latvijas. Nācās kārtot iestājeksāmenus, – filozofiju, svešvalodu un specialitāti. Kas tad bija mana specialitāte? Tā bija ārzemju žurnālistika. Mani eksāmena jautājumi bija divi; a) Marata prese Lielās Franču revolūcijas laikā un b) Sīrijas un Marokas žurnālistikas tradīcijas un tendences. Pēc tam rakstīju savu disertāciju un kārtoju nākamos eksāmenus. Par ko tad es PSRS laikā rakstīju savā disertācijā? Par Rietumvācu programmu žurnālu Hör Zu un tā propagandas darba īpatnībām  Branta-Šēla valdības laikā.  Tātad par viltus ziņām un to izmantojumu vācu žurnālistikas praksē.  Vai šīs zināšanas var izmantot šodien? Jā 100%  tekstus var izdot un izmantot arī šodien. Vai zinātniskiem darbiem bija jāliek ievadā Brežņeva citāts? Jā bija viens citāts (divi teikumi), kuru visi doktoranti nodeva viens otram un to formāli ierakstīja ievadā. Tādas bija prasības. Ja kāds vēlējās, varēja izvērsties un būt virtuozs Brežņeva runu citētājs. Varēja arī ar to no neaizrauties. Viens, divi formāli teikumi un viss. Es neaizrāvos, mani boļševiku ideoloģija nekad nav nedz ietekmējusi, nedz mani iesaistījusi. Zinātne gan interesē un saista joprojām.

Pēc atgriešanās Rīgā, sāku lasīt vienīgo kursu, kas par ārzemju žurnālistiku bija iekļauts mūsu studentu mācību procesā piektajā kursā un saucās „Buržuāziskās žurnālistikas teorijas un prakses kritika“. Tā bija praktiski ārzemju žurnālistikas vēsture. Lasīju īsu kursu, kurā centos izklāstīt atšķirības starp lielajām un mazajām valstīm, kritizēt koncentrācijas un monopolizācijas procesu un citas īpatnības, ar kurām mūsu žurnālistika saskarās patlaban. Vai es kritizēju rietumu žurnālistiku. Protams. Vai es slavināju „pad-žurnālistiku“? Nē, protams, ka neslavināju. Kāpēc man būtu jādara tas ko nevēlos darīt? Vai šo kursu varētu klausīties tagad? Jā, turpinu šo kursu lasīt studentiem arī tagad.

Vai tas ir vērtīgs kurss? Domāju, ka ļoti vērtīgs un izskaidro žurnālistikas attīstības unikalitāti dažādās valstīs un mediju telpas atšķirības.

(turpinājums sekos rīt)